Tatjana Begļaka - Dzīve pēc dzīves filmā “Viņpus”

Татьяна Бегляк - Жизнь после жизни в фильме «Потустороннее»

Tatjana Begļaka - Dzīve pēc dzīves filmā “Viņpus”

17 03 09 01

Pārlūkojot savu iemīļoto tēmu par pagājušajām dzīvēm internetā, ieraudzīju Boba Olsona (Bob Olson) recenziju par filmu “Viņpus (Hereafter) (Потустороннее)” (2010). Protams, uzreiz to atradu un noskatījos. Man filma patika, skatījos to vienā elpas vilcienā.

Pēc tam ar izbrīnu atradu daudz kritisku atsauksmju par šo filmu. Taču mans viedoklis pilnīgi sakrīt ar autoritatīvā Boba Olsona viedokli, un viņa atsauksmi par šo filmu gribu jums piedāvāt.

Bobs Olsons ir “Afterlife TV” direktors un raidījumu vadītājs, grāmatas “Atbildes par dzīvi pēc nāves (Answers about the Afterlife)” autors. Viņš ar tamlīdzīgiem pētījumiem sāka nodarboties pēc sava tēva nāves 1997. gadā.

Šie sāpīgie notikumi lika Bobam meklēt atbildes uz jautājumiem, kuri agrāk viņu nekad nebija interesējuši. Kas notiek ar mums pēc nāves?[1] Kādi ir pierādījumi? Vai ir paņēmiens, kā parunāt ar aizgājušajiem tuviniekiem?

Veicot savus pētījumus, Bobs Olsons, sākumā būdams skeptiķis, pārbaudīja simtiem mediju un ekstrasensu ticamību pa visu zemeslodi.

Pašlaik Bobs Olsons ir kļuvis vadoša autoritāte šajā jomā: viņš taisa programmas televīzijā, uzņem mākslas un dokumentālās filmas, izdod grāmatas un žurnālus par nāvei tuvu pārdzīvojumu tēmu.

Viņš ir ne tikai pētnieks, bet arī viņam pašam piemīt ekstrasensīvas spējas, viņš vada treniņus.

Filmas titros var ieraudzīt tādus pazīstamus vārdus kā Klints Īstvuds (Clint Eastwood), Mets Deimons (Matthew Paige (Matt) Damon), Pīters Morgans (Peter Morgan) un Stīvens Spīlbergs (Steven Spielberg). Taču Bobs Olsons savu recenziju uzrakstīja nevis tāpēc, ka viņu piesaistīja šo zvaigžņu cilvēku piedalīšanās, bet tāpēc ka viņam patika filma.

Sk. arī: Kas notiek pēc cilvēka nāves? Kurp aiziet dvēsele?[2]

Filma par nāvi un pēcnāves pieredzi

Šī filma ir par nāvi un par to, kas notiek pēc tās. Tā izstāsta trīs stāstus:

vienu stāstu par mediju-ekstrasensu, kuru nospiež viņa spējas sazināties ar gariem;
otru stāstu par sievieti, kurai ir pēcnāves pieredze cunami laikā;
vēl vienu stāstu par mazu zēnu, kurš cieš no sava dvīņu brāļa zaudējuma.

Jebkura no šīm trim sižeta līnijām atsevišķi varētu padarīt filmu interesantu, taču apvienojušās, tās padara to trīskārt aizraujošu.

17 03 09 02

“Viņpus” – tā nav tāda filma, kura dod konkrētu izskaidrojumu tam, kas notiek pēc nāves. Ne Klints Īstvuds, ne Pīters Morgans nepaziņo, ka viņiem ir tādi universāli izskaidrojumi.

Ja jūs meklējat precīzas atbildes, jums pašiem tās ir jāatrod caur savu individuālo pieredzi. Bobs Olsons rekomendē personīgu konsultāciju pie atbilstoša speciālista[3], regresiju pagājušajās dzīvēs, dzīvē starp dzīvēm.

Šī filma nav no tām tipiskajām Holivudas filmām, kuras piepildītas ar vardarbību, kautiņiem, seksu un rokenrolu. Pēc cunami ainas filmas sākumā – vienas no divām ainām straujā tempā – filma “Viņpus” kopumā ir nesteidzīga.

Daži cilvēki varētu izmantot vārdu “palēnināta”, tomēr var nešaubīties, ka šis nesteidzīgums ir ticis izvēlēts ar noteiktu mērķi, jo daudzu uzņemto ainu lēnīgums un miers atbilst noskaņojumam stāstam par to, kas ir “viņpus”.

Turklāt filmā uzņemtais materiāls pārsteidz ar savu mērogu. Īstvuds savu māksliniecisko izpausmi rada noskaņā un vizuālā diženumā. Neviens kadrs nav ticis uzņemts, nepievēršot vērīgu uzmanību katrai mākslinieciskajai detaļai.

Tā kā šie trīs stāsti notiek dažādās valstīs – Savienotajās Valstīs, Francijā un Anglijā –, filmas stils katrā valstī ir piesūcināts ar tās īpašo garu un ir vizuāli pievilcīgs.

Šajā filmā pats pievilcīgākais ir tas, ka kāds no šiem trijiem – Deimons vai Īstvuds un/vai Morgans – ir pamatīgi izpētījis šo tēmu un pareizi parādījis, kā notiek ziņu saņemšana no viņpus pasaules.

Sk. arī: Zinātniski pierādījumi, ka dvēsele nemirst pēc fiziskā ķermeņa nāves[4].

Mediji-ekstrasensi: reālās darba tehnikas

Mets Deimons filmā spēlē mediju-ekstrasensu. Tas, kā viņš saņem informāciju, ir pilnīgi pareizi. Bobs Olsons ir testējis daudz ekstrasensu-mediju, kuri informāciju varēja sajust tieši ar tādu paņēmienu un tādā manierē.

Nav nekā sadomāta vai metodoloģiski neprecīza psihiskā medijisma (garīgās saiknes) personāža attēlojumā, kaut arī viņa redzējums bija īsāks nekā tipisks redzējums, kurš ilgst no 30 līdz 60 minūtēm un kādu var saņemt par atsevišķu samaksu.

Deimonda personāžs pieskaras rokām, lai iegūtu vēstījumu no garīgās pasaules. Jāatzīmē, ka vairumam psihisko mediju ir nepieciešams paņemt klientu aiz rokām, lai caur viņu sajustu saikni ar mirušo, bet tā nav nepieciešama vai vispārīga pieeja.

Turklāt Deimonda varonis, kā likums, parāda vieglu ķermeņa drebēšanu, kad viņš kādam pieskaras, lai nodibinātu saikni ar garīgo pasauli, kas patiesībā medijismā[5] nenotiek.

Taču tā ir pavisam nenozīmīga piezīme, vienīgais Holivudas pārspīlējums, kuru Olsons kā eksperts pamanīja filmā, un tas ir tik mīksti akcentēts, ka diezin vai kāds tam pievērsīs uzmanību. Ir svarīgi uzsvērt, ka tā nav filma par garīgiem medijiem.

Bobs Olsons sarunājās ar dažiem garīgajiem medijiem, kuri bija skatījušies „Viņpus”, un viņu visizplatītākais komentārs – sajūta, ka filma varēja sniegt vairāk informācijas par medijusmu.

Tam varētu piekrist, ja filma būtu par garīgiem medijiem, bet tā nav par viņiem. Tā vienkārši izmanto mediju-ekstrasensu kā varoni vienā no stāstiem.

17 03 09 03

Ir grūti nebūt tādam kā visi

Iespējams, ka cilvēki, kuri ir pārdzīvojuši nāvei tuvo pieredzi, arī sajustu, ka filma varēja dot vairāk, lai apgaismotu publiku par tādu pieredzi. Bet šī filma nav par nāvei tuviem pārdzīvojumiem.

Tā vienkārši izmanto varoni, kuram tāda pieredze ir bijusi, lai pastāstītu stāstu par nāvi un par to, kas notiek pēc tās.

Lai saprastu filmas galveno tēmu, ir jāpiemin arī, ka filma „Viņpus” nav par to, lai gudri apvienotu trīs cilvēku no dažādām valstīm dzīves kopā.

Ja jums patīk tādas filmas kā „Autokatastrofa (Crash) (Автокатастрофа)” (1996) vai, ja esat pietiekami veci, lai atcerētos „Lielo Kanjonu (Grand Canyon) (Большой каньон)” (1991), tad jūs saprotat, ka šī filma nav no tām, ar dzīvi pārklājošām dievišķām sakritībām.

Jā, trīs personāžu dzīves filmā „Viņpus” savijas, bet ne kādā maģiskā vai ārkārtējā veidā. Apstākļu sakritība nav „Viņpus” galvenā tēma.

„Viņpus” ir filma par grūtībām būt ne tādam kā visi, par garīgiem pārdzīvojumiem un par tuvu garīgo saikni.

Ja stipri neiedziļināmies filmas detaļās, tad varam ieraudzīt, kā medijs-ekstrasens savu talantu atrod caur lāstu.

Sieviete, izgājusi pēcnāves pieredzi, saduras ar apkārtējo neticību un vēlāk, atklāti runājot par saviem pārdzīvojumiem, pazaudē prestižu darbu.

Zēnam izmisīgi ir vajadzīgs sava bojāgājušā dvīņu brāļa emocionāls atbalsts, un viņš nevar atrast pareizo praktizējošo, kurš varētu viņam palīdzēt.

Tajā slēpjas „Viņpus” galvenais lieliskums – parādīt, ka tādas novirzes no sabiedrībā pieņemtajām normām ir īsts pārbaudījums ikdienas reālajā dzīvē cilvēkiem, kuri saduras ar tamlīdzīgu pieredzi.

Iespējams, ka daudziem medijiem-ekstrasensiem būs saprotami Deimonda personāža pārdzīvojumi, vismaz noteiktos sižeta momentos.

Mediji bieži jūt grūtības, ignorējot savas spējas, lai dzīvotu normālu dzīvi, kā dzīvo parasti cilvēki. Sākumā talants šķiet svētība, bet ļoti drīz tas tiek uztverts kā lāsts.

Medijiem-ekstrasensiem iesācējiem patīk uzmanība, kuru viņi saņem, veicot savus seansus saziņā ar garīgo pasauli. Taču ar laiku viņi izaug profesionāli un mācās būt mazāk atklāti ar nepazīstamiem cilvēkiem par savu aicinājumu.

Viņi cenšas tiešā veidā nerunāt ar mazpazīstamu cilvēku par savām spējām, kamēr viņi neuzzinās viņa reliģisko pārliecību vai viņa attieksmi pret tāda veida spējām.

Nav daudz tādu mediju, kuri uzreiz mēģinātu ignorēt savas spējas, lai vienkārši dzīvotu normāli. No otras puses, ja viņi savas spējas slēpj, tad kā viņus var satikt vai saskaitīt?

17 03 09 04

Sesila De Frānsa (Cécile de France) spēlē sievieti, kura mirst un atgriežas dzīvē cunami laikā. Filma saprotami demonstrē problēmas, kuras parādās pēc tam, kad viņa izjūt nāvei tuvus pārdzīvojumus[6].

Galvenā problēma cilvēkiem, kuri ir miruši dažu sekunžu vai minūšu laikā, apmeklējuši garīgo pasauli, bet pēc tam atgriezušies savos fiziskajos ķermeņos, ir tā, ka pēc atgriešanās viņiem netic, kad viņi savā pieredzē dalās atklāti.

Tā vietā viņi pārāk bieži sastopas ar skepticismu un pat nicinājumu, kad par piedzīvotajiem pārdzīvojumiem pavēsta publiski.

Uzzināt patiesību par viņpus pasauli

Filma parāda, ka daudzi no viņiem konstatē, ka viņu vērtības ir izmainījušās, bet viņu agrākie skaidrie nākotnes plāni ir apgāzti kājām gaisā.

Sīkāk “Viņpus” tādas liktenīgas sekas gleznaini ir iezīmētas Sesilas de Frānsas personāža stāstā.

Kas attiecas uz stāstu par zēnu, tad visiem, kam pazīstamas tuva cilvēka zaudējuma sāpes, sapratīs šī bērna ciešanas. Visvairāk šajā stāstā var patikt tas, kā zēns nesekmīgi apmeklēja daudzus šarlatānus.

Bobam Olsonam bija tamlīdzīga pieredze viņa paša izmeklējumu šajā jomā sākumā. Kad tu nezini, kurp iet, lai uzzinātu patiesību, tu skraidi apkārt kā tenisa bumbiņa, cerot atrast cienīgu praktizējošu mediju.

Vēl labāk ir tas, ka filmas radītāji ir atstājuši skatītāja ziņā interpretācijas izvēli, vai tur parādītie mediji ir vienkārši nepietiekami apdāvināti vai viņi ir rafinēti krāpnieki. Patiesību ne vienmēr ir viegli uzzināt.

Jebkurš pieredzējis kinomīlis sapratīs, ka filmas varoņu trim sižeta līnijām liktenis ir lēmis krustoties un saplūst vienā. Bet, kā jau tika minēts, ne jau tajā ir šīs filmas mīkla, kaut arī šajā virzienā ir veikts noteikts darbs.

Skatītājiem patīk redzēt pārgalvīgi savērptas sižetu intrigas, bet šai filmai ir daudz dziļāka iecere. Šī iecere paredz, ka šajā pasaulē patiešām ir apdāvināti garīgi mediji, neskatoties uz šarlatāniem.

Tā paredz, ka patiešām ir dzīve pēc nāves, par ko liecina daudzi cilvēki, kuriem ir bijusi pēcnāves pieredze.

No tā izriet, ka, ja jūs esat pietiekoši izturīgi savos pūliņos, jūs spēsiet atrast paņēmienu, kā sazināties ar saviem aizgājušajiem tuviniekiem.

Ir grūti parādīt visu tāda sižeta dziļumu filmas divās stundās. Un, kaut arī daudzi cilvēki vēlēsies vairāk atbilžu uz saviem jautājumiem par dzīvi pēc nāves, es domāju, ka Īstvuds un Morgans ir bijuši pietiekoši saprātīgi, lai pat nemēģinātu to izdarīt.

Sk. arī: Kā dzīvot pēc tuva cilvēka zaudējuma[7].

17 03 09 05

“Viņpus” – tā ir pretrunīga filma kino mīlētājiem: viņi vai nu uzreiz iemīlas tajā, vai arī jūt pilnīgu vilšanos. Pavisam nedaudz ir to, kas izrādīsies pa vidu. Taču filmas radītāji nav pievīluši.

Tie cilvēki, kuri no filmas jūt vilšanos, paši ir ļāvuši savām gaidām viņus iegāzt.

Ne tāpēc, ka filma nav izdarījusi kaut ko lielāku, izstāstot teicamu stāstu un liekot cilvēkiem aizdomāties, bet tāpēc, ka cilvēki alkst zināt patiesību par dzīvi pēc nāves un gaida, ka citi nodrošinās viņus ar atbildēm. Daudzi cer, ka “Viņpus” to izdarīs viņu vietā.

Filmu “Viņpus” var un vajag skatīties vairākas reizes. Gan katru reizi pievērst uzmanību jaunām detaļām, gan interese par filmu tikai palielinās. Šī filma ierosina tēmu, par kuru tradicionāli mūsu sabiedrībā nav pieņemts runāt.

Varbūt tas arī ir pareizi, tāpat kā apspriežot intīmas tēmas, kurās katram no mums ir savs ceļš, sava izvēle un savi īpaši atklājumi. Taču šīs tēmas dziļums un svarīgums no tā it nemaz nesamazinās. Visiem rekomendēju noskatīties šo filmu.

Pēc motīviem: http://www.bestpsychicmediums.com/hereafter-movie-review-special-thanks-clint-eastwood-matt-damon-peter-morgan-steven-spielberg

P.S. Padalieties komentāros ar saviem iespaidiem pēc filmas “Viņpus” noskatīšanās. Vai jums ir bijusi pieredze kontaktā ar medijiem?