Bioritmika

Nodaļa no grāmatas “Dzīvo un mīli

 19 06 17

То, что ты знал до своего рожденья, не потеряно.

Ты только прячешь это до первых испытаний,

когда придет время вспомнить.

И, конечно же, если захочешь,

ты можешь попытаться ступить

на какой–нибудь странный,

забавный и прекрасный путь и найти этот клад.

Tas, ko tu zināji līdz savai dzimšanai, nav pazaudēts.

Tu tikai slēp to līdz pirmajiem pārbaudījumiem,

kad pienāks laiks atcerēties.

Un, protams, ja vēlēsies,

tu vari pamēģināt nostāties

uz kāda dīvaina,

jocīga un lieliska ceļa un atrast šos dārgumus.

 

R. Bahs (Richard Bach)

 

Sanats Kumara: Zeme ir īpaša planēta. Viss uz viņas norit pēc jaunas shēmas, atšķirīgas no citām planētām. Viņa ir unikāla. Šeit ir daudz kā tāda, kas nav izmantots citās vietās (gan dualitāte, gan īpašie apstākļi apziņas, nošķirtas no vispasaules zināšanām, izaugsmei, gan vēl daudz citu unikālu iezīmju, piemēram, stingrs sadalījums kultūras slāņos – pazemes, cilvēku, Eņģeļu). Īpaša karmas programma (lai zinātu atšķirības, ir jāzina pārējās programmas).

Planētas ķermenis sastāv no kausētas vielas šķidruma, virspusē atdzisuša. Kas tā ir par vielu? Kausējumā ietilpst ūdens, metāli, augsnes, akmeņi…

Augsne taču veidojas no dzīvā dzīvības procesu norises?

Lasīt vairāk...

 

Ludmila Dmitrijeva - Līdzība. “Patiesība”

Reiz kādā attālā ciemā dzīvoja vecmāmiņa. Viņa bija ļoti veca, un viņu bieži apciemoja trīs mazmeitiņas: Sarkangalvīte, Zilgalvīte un Dzeltengalvīte. Meitenes pie viņas gāja pēc kārtas. Pirmdien pie vecmāmiņas gāja vecākā mazmeitiņa Sarkangalvīte. Paņēma groziņu ar pīrādziņiem, pieniņu un biezpieniņu. Ceļš tāls, saule cepina, putekļi neliek mieru. Gāja, gāja Sarkangalvīte, nogura. Redz ceļmalā lielu akmeni.

– Pasēdēšu, atpūtīšos uz tā, – domā Sarkangalvīte. Apsēdās uz akmens, bet tas karsts un raupjš. Nepatīkami sēdēt. Meitene piecēlās no tā un gāja tālāk.

Vecmāmiņa sagaidīja mazmeitiņu un pajautāja:

– Vai esi nogurusi, mazmeitiņ, vai grūts bija tavs ceļš?

– Esmu nogurusi, vecmāmiņ, saule karsēja, vējš putekļus sacēla, gribēju pasēdēt uz liela akmens, bet tas bija karsts un raupjš. Es uz tā nemaz nesāku atpūsties.

Vecmāmiņa noskūpstīja mazmeitiņu un veda viņu mājā cienāt ar pankūkām.

 

Nākamajā dienā pie vecmāmiņas sataisījās vidējā mazmeitiņa, Zilgalvīte. Ielika groziņā veltes vecmāmiņai. Iet pa ceļu, dziesmiņas dzied. Pēkšņi saulīti aizklāja mākoņi un sāka līt. Zilgalvīte paslēpās zem lielas egles. Ilgi viņa tur stāvēja, kamēr lietus nepārstāja. Atkal gāja pa slapjo ceļu, lecot pāri peļķēm. Kājas samirkušas un nogurušas. Pienāca Zilgalvīte pie liela akmens ceļmalā.

Pasēdēšu, atpūtīšos uz tā, – nodomāja meitene. Apsēdās, bet akmens auksts, slapjš, slidens.

– Nē, nesēdēšu uz tāda akmens, – viņa nolēma un gāja tālāk.

Vecmāmiņa sagaidīja mazmeitiņu un pajautāja:

– Vai esi nogurusi, mazmeitiņ, vai grūts bija tavs ceļš?

– Esmu nogurusi, vecmāmiņ, lija lietus, pēc tam kļuva mitrs un daudz peļķu. Es gribēju atpūsties uz liela akmens, bet tas bija auksts un slidens, es nemaz nesāku uz tā sēdēt, gāju tālāk.

Vecmāmiņa noskūpstīja mazmeitiņu un veda viņu mājā cienāt ar pankūkām.

 

Vēl pēc dienas pie vecmāmiņas gāja jaunākā mazmeitiņa, Dzeltengalvīte. Salika groziņā veltes vecmāmiņai. Iet pa ceļu, dziesmiņas dzied. Saulīte nav pārāk karsta, viegli appūš vējiņš. Redz ceļmalā lielu akmeni, bet ap to daudz gatavu meža zemeņu. Nopriecājās Dzeltengalvīte, skrēja pēc ogām, bet paklupa un uzkrita uz akmens. Bet akmens noliecās un piespieda viņai kājiņu. Izrāva Dzeltengalvīte kājiņu no akmens apakšas, pirkstiņi sāp. Novilka sandali, paberzēja pirkstiņus un gāja tālāk.

Vecmāmiņa sagaidīja mazmeitiņu, pajautāja:

– Vai esi nogurusi, mazmeitiņ, vai grūts bija tavs ceļš?

– Esmu nogurusi, vecmāmiņ. Aiz liela akmens es ieraudzīju meža zemenes, gribēju tās salasīt, bet nokritu uz akmens, bet tas ciets un smags noliecās un piespieda man kājai pirkstiņus. Sāpēja.

Vecmāmiņa noskūpstīja mazmeitiņu un veda viņu mājā cienāt ar pankūkām.

 

Pie vecmāmiņas dzīvoja liels pelēks runcis, kurš bija vecs, ļoti gudrs un ļoti patstāvīgs. Viņš bieži skrēja uz kaimiņu ciemu viesos pie minkas Murkas. Visu, ko vecmāmiņai stāstīja mazmeitiņas, viņš dzirdēja un ļoti brīnījās, ka meitenes uz ceļa redzējušas trīs sliktus akmeņus, kurus viņš nav redzējis. Runcis nolēma vēlreiz pārbaudīt, vai ceļmalā ir šie trīs akmeņi. Paskrējās pa ceļu un atrada tikai vienu akmeni. Runcis uz tā uzlēca, akmens bija silts un patīkams.

– Kāds labs akmens, – viņš nodomāja un nolēma, ka meitenes vecmāmiņu ir piemānījušas, lai viņa pažēlotu viņas un pacienātu ar krējumu. No domas par krējumu runcim iekurkstējās vēderā. Reiz vecmāmiņai izlija krējums, un viņš to visu nolaizīja. Bija ļoti garšīgi. Runcis nožāvājās, saritinājās un aizmiga uz akmens.

L.V. Dmitrijeva

2019. gada jūnijs

http://www.sanatkumara.lv/index.php/dazadi/11-dazadi/2206-ludmila-dmitrijeva-lidziba-patiesiba

 

Vladimirs Kuklins - EGO HARMONIZĀCIJA: IZVĒRSUMS (2019)

http://www.sanatkumara.lv/images/Sanat_Kumara/Downloads/Kuklins_Ego_harmonizacija_izversums.doc

 

Helēna Maistrenko - Nezināmais

19 06 11 01

Nezināmais

2019.06.11.

Izzinot Nezināmo, mēs gluži kā savvaļas dzīvniekus pieradinām. Ne visi viņi ir tik briesmīgi savā nesavaldībā, kā šķiet. Pie daudziem var pieiet labestīgi, bet uzmanīgi: ja viņi uzticēsies, neieraudzīs bailes tevī, tad arī atklāsies negaidītā maigumā un uzticībā.

Kad pie maza kaķēna tu pieej ar verdiktu: “tu esi ļaunums”, – viņš izlieks muguru, iešņāksies, metīsies skrāpēt. Nē, viņš tevi neuzvarēs un būs paklausīgs... dažreiz. Bet tu nekad neiepazīsi viņa atklātības maigo pilnīgo mīlestību. Viņš tā arī paliks “pieradināts ļaunums”, tāpēc ka tu pats viņu tā nosauci.

Kas tev traucē Nezināmajam pieiet bez aizspriedumiem? – Tavas paša iekšējās bailes. Tās pašas ir savdabīgs savvaļas dzīvnieks, tevis nepieradināts un tātad arī neiepazīts.

Tieši tavas iekšējās bailes Nezināmo nosauc par ļaunumu un nolemj abpusējām naidīgām attiecībām.

Tieši tavas iekšējās bailes Nezināmo aplipina ar vīrusu, inficē ar dusmām, agresiju, naidīgumu, neuzticēšanos.

Bailes ir noderīga, aizsargājoši paredzoša īpašība. Bet tām ir jābūt pieradinātām, savaldītām, vadāmām. Tad tās ir nenovērtējams palīgs.

Nevadāmas bailes skandalē, tās ir neparedzamas un absolutizē briesmas. Tas, kurā dzīvo nevadāmas bailes – nav pats sev saimnieks, jo nepārvalda savas jūtas, emocijas. Tās pārvalda viņu.

Nezināms ir daudz kas kā ārpusē, tā arī iekšienē. Bet ne tuvu viss Nezināmais ir agresīvs, nikns, naidīgs. Un, ja mēs paši izziņas procesā nesāksim to aplipināt ar mūsu iekšējo niknumu, tad ļaunums neaugs, nepaplašināsies. Un mums izdosies apjēgt Nezināmā pašu būtību, nevis savu baiļu atspulgu.

Nezināmais ne vienmēr ir ļaunums.

http://www.sanatkumara.lv/index.php/helena-maistrenko/15-helena-maistrenko/2205-helena-maistrenko-nezinamais

 

Tatjana Breslavska - SAVIENOŠANĀS AR ZEMES GAISMAS BRĀLĪBU UN AKTIVIZĀCIJAS ZEMES KODOLĀ

19 06 11 02

Pagāja kārtējais vebinārs, par kura galvenajām tēmām kļuva: aktīva sadarbība ar Zemes Gaismas Brālību, ieiešana Zemes kodolā un iesvētījums.

Uz mūsu kopīgo radošo darbu atnāca pati Diženā Dieviete. Diženās Dievietes vārdi: “Debesu Tiesa atrodas uz Zemes šeit un tagad jūsu reālajā dzīvē, kur izvēršas notikumi, kas parāda visu jūsu atrašanās šeit jēgu.”

Mēs, pēc viņas vārdiem, esam atnākuši no mūsu tālas nākotnes, mēs esam iemiesojušies daudz reižu, lai pētītu, kādā veidā viss esošais uz planētas tiek pakļauts kontrolei. Dzīvojot šīs dzīves, mēs esam nonākuši pie izpratnes, tas notiek un kur ir šis avots.

Mūsu apziņai ir divas puses: viena tīri cilvēciskā un otra –, kura sakņojas Gaismas Ģimenēs; Gaisma kontrolei nav pakļauta.

Mēs tomēr bieži nolaižamies līdz cilvēciskajai loģikai, tādā veidā ielaižot aplamas patiesības. Mums ik dienas tiek piedāvātas aizplīvurotas patiesības skaistā apsolījumu un pareģojumu iepakojumā.

Lasīt vairāk...

 

Ņina Terehova un Sergejs Bubļiks - Planētas un psihosfēras mijiedarbību korekcija.  2019. g. maijs

2019. g. 25. maijā parādījās svaigs “aplis uz lauka” Glosteršīrā, Anglija.

19 06 10 01

1. att. Aplis 25.05.19. Glosteršīra, Anglija

Rādām Kretovam Jurijam Vasiļjevičam (Кретов Юрий Васильевич) šo svaigo “apli uz lauka”.

Kretovs: “Es varu tā teikt – amerikāņi nav varējuši vienoties ar citplanētiešiem... un neviens ar nevienu nevienosies.”

- un to rāda aplis?!

Kretovs: “Aplis rāda pavisam citu.

Teiksim, kādā veidā var noregulēt sistēmu? Datorus mēs regulējam noteiktā veidā, un hakeri ienāk noteiktā veidā.

Teiksim, uz planētas sakrājas noteikta enerģija, kuru izstrādā kāda sociāla struktūra, sociāla grupa, slānis utt. utt.

Norit, lūk, šo mijiedarbību regulēšana. Tā rāda, kādā veidā ir jāizmainās planētas laukam. Planētas un psihosfēras mijiedarbību korekcija.

Piemēram, enerģija, kuru nepārtraukti izstrādā kāršu spēlmaņi uz planētas, ir milzīga. Tā ir tik milzīga, tā ne uz mirkli neapstājas – kā lūgšanas.

Tā ir enerģija. Un kādā veidā tā darbojas? Un kādā veidā tā uzkrājas, un vai tā pazūd? Tā ir kaut kāda krātuve... Nu, lūk, ar to ir saistīts.”

 

Skaidrs, ka mēs pagaidām nesaprotam, kādā veidā ir jāizmainās planētas un psihosfēras laukam. Taču zinātnieki jau ir atzīmējuši šo parādību!

Lasīt vairāk...

 

Helēna Maistrenko - Prasme augstu vērtēt to, kas Ir

19 06 10

Prasme augstu vērtēt to, kas Ir

2019.06.08.

Cilvēks, kurš prot augstu vērtēt “Ir”, dzīvo Tagadnē – pašā stiprākajā, spēcīgākajā un viengabalainākajā Laika stāvoklī.

Viņš sapņos nelido prom rožainā, taču gaisīgā, iluzorā Nākotnē, viņš formē neizbēgamo Nākamību.

Viņš necieš aizgājušās Pagātnes dēl, jo zina, ka tur viņš bija laimīgs un šī laime nekur nav aizgājusi – tā dzīvo dvēselē un sirdī, piešķir spēkus un viedumu.

Prasme augstu vērtēt “Ir” – diženākā Velte! Ar šo Velti ir apveltīts katrs kopš dzimšanas, taču maz kurš to sevī ir pamodinājis. Līdzīgi graudam, iemestam augsnē, tā ir jāizaudzē ar Mīlestību un Pateicību!

Bērnībā vectētiņi un vecmāmiņās mazulim palīdz ievērot, ka ap viņu ir “Ir”, māca nebojāt dabas skaistumu un būt cēlam.

Bērnībā vecāki pusaudzim rāda, cik viedi un diženi ir iekārtota pasaule, ka viņi visi ir iznākuši no vienas saknes un ir vienīgais dzīvais varenais Koks.

Ka par visu, kas “Ir”, viņiem jāpateicas savai Dzimtai, Dzimtenei un Dieviem-Senčiem.

Ka katra uzdevums ir augstu vērtēt un vairot visu labo un aizsargāt pat par dzīvības cenu!

Katrā vecumā izaug un nostiprinās ar Mīlestību šī Velte – augstu vērtēt “Ir”! Pateikties Dabai, Dzimtai, Dieviem, Dzimtenei un iekļauties radošā vairojošā darbā!

Kad šī Velte ir Dvēseles audzināta un audzēta, cilvēks ir laimīgs.

Viņš nepukojas savu dienu norietā, ka nav pratis novērtēt dzīvi laikus, tāpēc ka viņš visu ir spējis vajadzīgajā tagadnē un iepazinis prieku par katru “Ir” momentu.

http://www.sanatkumara.lv/index.php/helena-maistrenko/15-helena-maistrenko/2201-helena-maistrenko-prasme-augstu-vertet-to-kas-ir

 

Tatjana Breslavska - PAR JUPITERA SKOLU

19 06 09 01

Dārgie draugi!

Mēs sākam jaunu kursu “Jupitera Skola”. Šīs gigantiskās planētas apziņa ‘klauvē” uz sakariem ar mums ar neticamu spēku, uzskatot mūs, zemiešus, par saviem brāļiem un aizbilstajiem, kas iziet uz pilnīgi jaunu savas attīstības līmeni.

Mums visiem ar jums ir vajadzīgs atbalsts no visiem mūsu Skolotājiem un Ciltstēviem, no mūsu Gaismas Ģimenēm un Audzinātājiem. Mūsu Skolotāji un mūsu Augstākie planētas aspekti pauž gatavību dalīties savās zināšanās un enerģijās, kuras mums palīdzēs galīgi nostāties ierindā un palīdzēt citiem.

Es “Iesvētījumu no Jupitera” saņēmu 02.04.15..

Lasīt vairāk...

 

Vēl raksti...