2024.07.06.
Cilvēki, suņi un kaķi
…Lūk, piemēram, runči. Nu vai kaķi, kāda starpība. Nu taču ļoti gudri dzīvnieki! Jūs salīdziniet, kā dzīvo viņi un kā cilvēki! Cilvēki jūk prātā, nervozē, kādu apskauž, uz kādu dusmojas, meklē atbildes uz muļķīgiem jautājumiem, pastāvīgi kaut ko gaida… Visu nedēļu gaida tās nogali, visu gadu – jūru, visu dzīvi – laimi… Cilvēki nodarbojas ar biznesu un risina problēmas, tiekas darīšanu sakarā un šķiras darīšanu sakarā, tenko un lamājas, sapņo par naudu un ielien parādos, slikti audzina bērnus, nosprauž bezjēdzīgus mērķus, gatavojas bezjēdzīgiem svētkiem un priecājas par bezjēdzīgām jubilejām…
Kaķi bauda dzīvi. Kaķi negaida nedēļas nogali un jūru. Viņiem nevajag naudu un laimi. Viņi paši ir laime, tad kāpēc laimei naudu? Viņiem nevajag svētkus, lai priecātos. Gulēja gultā, snauda, domāja par kaut ko, pēkšņi palēcās, izliecās – prieks taču! Un – lēciens uz grīdas, pēc tam no grīdas krēslā, uz aizkaru un atkal gultā. Ak, kāds prieks bija! Īpaši tur, uz aizkara…
Cilvēki tā nevar. Nē, lēkt uz aizkaru daži prot. Cilvēki neprot priecāties bez iemesla. Priecāties vienkārši par to, ka dzīvi? Priecāties par jaunu dienu? Kādēļ gan? Lūk, būs brīvdiena, es papriecāšos… Arī par Jauno gadu papriecāšos. Arī par jaunu telefonu, arī par dzimšanas dienu…
Bet priekam taču iemeslus nevajag…
Lūk, suņiem tos vajag. Saimnieks atnāca, rotaļlietu iedevu, pastaigā pasauca – var priecāties. Suņiem vajag uzmanību un gādību. Kaķiem neko nevajag.
Visi suņi ir nedaudz cilvēki, visi cilvēki ir nedaudz suņi, visi kaķi ir nedaudz dievi. Kaut kas dievišķs viņos patiešām ir, paskatieties viņiem acīs… Ne velti Senajā Ēģiptē kaķi tika uzskatīti par svētuma traukiem, un kaķi to atceras. Bet cilvēki – aizmirsuši.
Senajā Ēģiptē cilvēki bija viedāki nekā tagad…
Klinšu zīmējumā, kaut kur Meksikā, attēlots kosmosa kuģis, no kura nāk ārā kaķis. Zīmējumam – 30 000 gadu! Tad varbūt kaķis atlidoja uz Zemi no tāla Visuma? Un viņu izlaida pirmo, kā cilvēki tagad viņu ielaiž pirmo jaunā mājā? Un ziniet, kāpēc? Tāpēc ka tur, kur viņš nogulās, – tur stāv eņģelis. Kaķis vienmēr apgulstas pie eņģeļa kājām…
Cilvēkam vajag visu pasauli. Sunim arī, un lai tā grieztos ap viņu. Kaķim pasauli nevajag, tā viņam jau ir. Sava, paša pasaule, kur ir tikai viņš, un viss, vairāk neviena, Un viņam ļoti nepatīk, kad kāds tajā ielaužas. Jā, paglaudīt var. Pakasīt var. Mīlēt var, lielīt, tikai netraucēt. Un rokās nevajag ņemt. Garšīgas barības paciņu atver, šķīvī ieliec un ej prom, negaidot pateicību. Kaķi nepateicas. Un draudzēties netaisās. Gribat draudzību, ievediet mājās suni. Vai otru cilvēku.
Draudzībā vajag pieskaņoties, bet kaķis to nemāk. Un kādēļ gan viņam draudzēties ar būtni, kuru stāv zemāk attīstītības ziņā? Cilvēki nez kāpēc ir pārliecināti, ka viņi ir paši gudrākie dzīvnieki uz zemes. Suņi tic. Kaķi smejas.
Ja jūs esat gudri, smejas kaķi, kāpēc jūs neredzat mājas gariņus? Lūk, taču viņi, blakus jums…
Ja jūs esat gudri, kāpēc jūs nesarunājaties ar eņģeļiem? Eņģeļi ar jums runā, bet jūs viņus nedzirdat…
Ja jūs esat gudri, kāpēc jūs pastāvīgi ejat uz kaut kādu tur darbu? Kāpēc neguļat un negrimstat pārdomās? Un kāpēc, ja jūs guļat un grimstat pārdomās, jūs lamā un liek iet uz darbu?
Ja jūs esat gudri, no kurienes jums ir tik daudz problēmu un rūpju? Kāpēc jūs tās pārnesat mājās?
Ja jūs esat gudri, kāpēc jūs neapstājaties, lai paskatītos debesīs? Jo tur taču ir zvaigznes, no vienas no tās pie jums atlidoju es… Mana zvaigzne ir liela un skaista, un es jums par to pastāstīšu… Kad? Kad jūs iemācīsieties saprast… Bet, kamēr jūs nesaprotat, es gulēšu. Un mani apsargās eņģelis… Mans eņģelis, starp citu, apsargā arī jūs…
Tā ka…
…Gribat kļūt par vergturi? Ievediet mājās suni.
Gribat kļūt par vergu? Apprecieties.
Gribat izzināt Visumu? Gribat būt tuvāk zvaigznēm? Ievediet mājā kaķi. Viņa acīs – kosmoss…
Ar suni var iet uz parku. Ar sievu – viesos.
Ar kaķi var klusēt Visums nesarunājas…
Viņš ārstē.
Un, ja Visums ielēks jums klēpī, – jums viss būs labi.
Tāpēc ka viņš izvēlējās jūs.
Iļja Krištuls (Илья Криштул)
Vietne: https://proza.ru/2023/03/29/1230
https://www.anekdot.ru/id/1471964/
Tulkoja Jānis Oppe
2023.07.23.
Džeinas Birkinas piemiņai
76 gadu vecumā mirusi dziedātāja un aktrise Džeina Birkina, svētdien ziņo Francijas mediji. https://www.lsm.lv/raksts/kultura/kulturtelpa/16.07.2023-mirusi-dziedataja-un-aktrise-dzeina-birkina.a516682/
Vai neķītrā hita "Je t'aime... moi non plus" laikā Džeina un Seržs tiešām nodarbojās ar seksu? https://klik.tvnet.lv/7818306/vai-nekitra-hita-je-t-aime-moi-non-plus-laika-dzeina-un-serzs-tiesam-nodarbojas-ar-seksu
Džeina Birkina un Seržs Geinsbūrs
Džeina Birkina un Alēns Delons
Džeina Birkina un Šarlote Geinsbūra
2023.07.08.
Labestība
Vakar man notika tāda saruna ar dēlu, kuram jau ir trīsdesmit gadu. Kaut arī es biju domājis, ka parunāsim par vecenēm, bet, redzams, kaut ko audzināšanā laižu garām.
– Tēt, kā tu domā, kaut kad pasaulē var uzvarēt labestība? Lūk, tā, lai visi kļūtu labestīgi?
– Teorētiski iespējams, dēliņ, bet nedod dabai nodzīvot tev līdz tam momentam.
– Kā, vai būs slikti, ja visi būs labestīgi?
– Klau, es tev uzdošu pretjautājumu – kurš, tavuprāt, tev ir pats labestīgākais?
– Nu, protams, vecmāmiņa, bet pēc tam vectētiņš. Vecmāmiņa nekad nevienam nedara pāri, vienmēr piedāvā visādus gardumus. Vectētiņš nekad nesmej par mani, pat ja es kaut ko nezinu un nesaprotu.
– Tā, tā, bet starp taviem draugiem, kurus viņi uzskata par pašiem labestīgākajiem?
– Protams, vecmāmiņas un vectētiņus.
– No tā var secināt – labestība – tas ir vecums. Kad vairs nav spēku, veselības, un viņi nevar būt asi, ļauni, uzstājot uz savu. Uz ko viņi var paļauties? Protams, uz labestību un iecietību. Lūk, grib ieaudzināt šīs jūtas visiem apkārtējiem. Lai dzīvotu sev komfortablos apstākļos. Tāpēc arī pulcējas pagalmā uz soliņa un skvēriņā savā lokā ar savām interesēm. Vai tu gribētu būt vecs?
– Es, ne.
– Lūk, taisni tā. Kamēr tu esi spēcīgs, jauns, kamēr tev ir idejas un iespējas, kuras tu gribi iemiesot. Dažreiz pat kāpjot pāri oponentiem vai pārkāpjot likumu, nekādu labestību tu pat nepieminēsi. Taču laiks visu maina. Reiz gan es, gan tu kļūsim veci un labestīgi. Jūsmosim par kaķīšiem, ostīsim puķītes, dalīsim mazbērniem konfektes. Es pat baidos to iztēloties. Atradināšos saskatīt muļķīgi smieklīgo, tāpēc ka nebūs, par ko smieties. Piekrīti, ka ir grūti smieties par to, no kā tu ciet pats. Tavi hemoroīdi būs nevis jociņš, bet realitāte. Kad tu ar seju iekritīsi suņa mēslos parkā pastaigas laikā, jo nevarēsi noturēt līdzsvaru, tas tev nešķitīs smieklīgi. Tevi neinteresēs sekss, tāpēc ka tavs orgāns ir derīgs tikai urinēšanai. Tu nesmiesies par to, ka kāds nelaikā ir apčurājies vai apkakājies, tāpēc ka ar tevi tas notiek ik pārdienu vai ik dienu. Lūk, tāda ir šī labestība. Tā ir rūgta, smaga un bez smiekliem.
Un, protams, tu mīlēsi kaķus un suņus. Tāpēc ka blakus tev tā būs vienīgā dzīvā dvēsele, kurai tu vari žēloties par visu, kas ar tevi notiek, un viņa par tevi nesmiesies. Tāpēc kāds ir vecs, un kaķi un suņi vienmēr ir blakus.
Tā ka nesteidzies kļūt labestīgs. Jo dzīvē taču labestība nav galvenais, ir vēl taisnīgums, mīlestība, atbildība un vēl daudz kas cits, kam tev ir jābūt, lai būtu normāls cilvēks.
08.07.2023.
https://www.anekdot.ru/id/1404483/
2021.03.27
Pieslēdzies! TVNET studijā "Tautumeitu" Zemes stundas koncerts.
2020.06.02.
#paliecmājās ⟩ Ekskluzīvi TVNET: Pēdējais dīvānkoncerts ar grupu "Ufo"
2020.05.16.
#paliecmājās ⟩ Tiešraides arhīvs: Dīvānkoncertā Rick Feds
2020.05.13.
#paliecmājās ⟩ Ekskluzīvi TVNET: Dīvānkoncertā "Dakota"
Prusax
#paliecmājās ⟩ Tiešraides arhīvs: Dīvānreps ar hiphopa sensāciju Prusax
Jānis Žilde, Žurnālists - mūzikas kritiķis - "Skola bija very hard, baigi pi..a prātu" Albuma recenzija: Prusax "A+"
Grupa Smeldze laiž klajā dziesmu "Indija"
Ļoti vecs posts, bet man ļoti mīļš. Īstens latviešu pankroks.
https://www.draugiem.lv/smeldze/
2020.05.07.
Hanss Kristians Andersens - Nelokāmais alvas zaldātiņš
Reiz bija divdesmit pieci alvas zaldātiņi, tie visi bija brāļi, jo dzimuši no vienas vecas alvas karotes. Šauteni viņi turēja rokā un seju vērsa taisni uz priekšu; sarkans un zils, gana skaists bija viņu mundieris. Visupirmais, ko viņi šai pasaulē dzirdēja, kad tika noņemts kastītes vāks, zem kura viņi gulēja, bija vārdi: "Alvas zaldātiņi!" Tā iesaucās mazs puisēns, sasizdams rociņas. Viņš bija tos dabūjis par dāvanu —jo bija viņa dzimšanas diena — un nu lika tos uz galda. Visi zaldāti bija uz mata līdzīgi cits citam, tikai viens vienīgs bija drusciņ citādāks: viņam bija viena kāja, jo viņš bija liets pēdējais un vairs nebija pieticis alvas. Tomēr viņš uz savas vienas stāvēja tikpat stingri kā pārējie uz divām, un tas bija tieši viņš, kurš kļuva ievērojams.
Uz galda, kur viņi tika salikti, stāvēja daudz citu rotaļlietu, bet visvairāk acīs krita skaista papīra pils. Pa lodziņiem varēja ieskatīties taisni pils zālēs. Ārpusē, apkārt spogulītim, kam bija jāizskatās kā ezeram, stāvēja kociņi. Vaska gulbji peldēja un spoguļojās tajā. Tas viss kopā bija brīnumjauki, bet visjaukākā tomēr bija jaunaviņa, kas stāvēja atvērtajās pils durvīs. Arī viņa bija izgriezta no papīra, bet viņai bija bruncīši no visgaišākā linu auduma un šaura, zila lentīte pār plecu kā drapērija. Tai pa vidu bija iesprausts spožs vizulis, tikpat liels, cik visa viņas seja. Jaunaviņa bija izstiepusi abas rokas, jo viņa bija dejotāja, un vienu kāju turēja paceltu tik augstu, ka alvas zaldātiņš nemaz to nevarēja ieraudzīt un domāja, ka viņai ir tikai viena kāja, tāpat kā pašam.
"Tā derētu man par sievu!" viņš domāja. "Bet viņa ir gana lepna un dzīvo pilī, man ir tikai kastīte, un mēs tur esam divdesmit pieci, te viņai nav īstā vieta! Tomēr man jālūko ar viņu iepazīties!" Un viņš nogūlās visā garumā aiz šņaucamtabakas dozes, kas stāvēja uz galda. No turienes viņš labi varēja noskatīties smalkajā jaunkundzītē, kas, nezaudēdama līdzsvaru, turpināja stāvēt uz vienas kājas.
Kad pienāca vakars, visi pārējie alvas zaldātiņi nonāca savā kastītē un mājas ļaudis nolikās savās gultās. Nu rotaļlietas sāka rotaļāties, spēlēja gan ciemos iešanu, gan karošanu, gan balli. Alvas zaldātiņi grabinājās pa kasti, jo viņi arī gribēja piedalīties, bet nevarēja dabūt vaļā vāku. Riekstkodis meta kūleņus, un grifele lēkāja pa tāfeli. Bija tāds jandāliņš, ka pamodās kanārijputniņš un sāka runāt līdzi, un pantos vien! Vienīgie, kas nekustējās ne no vietas, bija alvas zaldātiņš un mazā dejotāja: viņa turējās tik stalti uz pirkstgala, abas rokas izplētuši; viņš uz savas vienas kājas bija tikpat nelokāms, viņa acis ne uz mirkli neatrāvās no viņas.
Nu pulkstenis nosita divpadsmit, un — klakš! — šņaucamtabakas dozes vāks atsprāga vaļā, bet tabakas tajā nebija, nē, bet gan kāds mazs melns trollītis, tā tas viltīgi bija ierīkots.
"Alvas zaldātiņi" trollis teica. "Neskaties, kur tev nav jāskatās!"
Bet alvas zaldātiņš izlikās to nedzirdam.
"Pagaidi tik tu man rītu!" piedraudēja trollis.
Kad nu pienāca rīts un piecēlās bērni, alvas zaldātiņš tika nolikts uz palodzes, un, vai nu vainīgs bija trollis, vai caurvējš, bet logs pēkšņi atsprāga vaļā, un zaldātiņš nāca uz galvas lejā no ceturtā stāva. Tas bija briesmīgs kritiens, viņš pagrieza kāju taisni gaisā un palika stāvam uz cepures, ar durkli starp bruģa akmeņiem.
Kalpone un puisēns tūlīt nonāca lejā viņu meklēt, bet, kaut gan viņi gandrīz vai uzkāpa tam virsū, viņi tomēr to neredzēja. Ja alvas zaldātiņš būtu kliedzis: "Te es esmu!" — tad jau gan viņi to būtu atraduši, bet viņš uzskatīja, ka neklājas skaļi kliegt, kad esi tērpts mundieri.
Nu sāka līt, pilieni krita arvien biežāk, iznāca pamatīga lietusgāze. Kad tā bija garām, nāca divi ielas puikas.
"Skaties!" teica viens. "Tur guļ alvas zaldātiņš! Lai viņš pabraukājas ar kuģi!"
Un viņi iztaisīja no avīzes laivu, ielika tajā alvas zaldātiņu, un nu viņš brauca lejup pa ielas noteku. Abi puikas skrēja līdzi, rokas plaukšķinādami. Dievs pasargā, kādi viļņi bangoja notekā un cik strauji tecēja ūdens! Jā, bija jau arī gāzis kā no spaiņa. Papīra laiva svaidījās augšup lejup, dažbrīd tik strauji sagriezdamās, ka alvas zaldātiņam nodrebēja sirds. Bet viņš palika nelokāms, sejā nemainījās ne vaibsts, viņš skatījās taisni uz priekšu un turēja šauteni rokā.
Te uzreiz laiva paskrēja zem garas laipas, kas pārlikta pāri notekai. Kļuva tikpat tumšs kā viņa kastītē.
"Nezin, kur nu es nonākšu!" viņš domāja. "Jā, jā, tā ir troļļa vaina! Ak, kaut šeit sēdētu jaunkundzīte, lai vai tad te būtu otra tik tumšs!"
Tai pašā brīdī parādījās liela ūdensžurka, kas dzīvoja zem laipas.
|
|
|
Ilustrators: Sandra Goldberga |
"Vai pase tev ir?" žurka jautāja. "Rādi pasi!"
Bet alvas zaldātiņš klusēja, saņemdams šauteni vēl ciešāk. Laiva skrēja uz priekšu, un žurka tai pakaļ. Ū! Kā viņa grieza zobus, uzkliegdama skaidām un salmiem:
"Apturiet viņu! Apturiet viņu! Viņš nav samaksājis muitu! Viņš nav parādījis pasi!"
Bet straume kļuva arvien stiprāka! Alvas zaldātiņš jau varēja samanīt gaišu dienu, kur laipa beidzās, bet viņš dzirdēja arī stipru šņākšanu, kas nobaidītu pat drosmīgu vīru. Iedomājies tik, vietā, kur laipa beidzās, noteka gāzās iekšā lielā kanālā, še atrasties viņam bija tikpat bīstami, kā mums laisties lejā pa lielu ūdenskritumu.
Nu jau viņš bija tik tuvu klāt, ka nevarēja vairs apstāties. Laiva krita lejup, nabaga alvas zaldātiņš turējās taisns, cik vien spēdams, neviens nevarētu viņam pārmest, ka viņš jel aci būtu pamirkšķinājis. Laiva trīs četras reizes apgriezās riņķī, pieplūda ar ūdeni līdz malām un sāka grimt. Alvas zaldātiņš stāvēja līdz kaklam ūdenī, un laiva grima arvien dziļāk un dziļāk, arvien vairāk un vairāk juka papīrs. Nu ūdens sniedzās zaldātam pāri galvai — tad viņš domāja par mazo, jauko dejotāju, kuru nekad vairs neredzēs, un alvas zaldātiņa ausīs skanēja:
"Dodies ceļā, karavīr!
Tevi nāve gaida!"
Tad papīrs izšķīda un alvas zaldātiņš izkrita laivai cauri — bet tai pašā brīdī viņu aprija liela zivs.
Ū, cik tur iekšā bija tumšs! Tur bija vēl sliktāk nekā zem notekas laipas un tik šauri. Bet zaldātiņš bija nelokāms un gulēja, visā garumā izstiepies, ar šauteni rokā.
Zivs locījās un svaidījās, un kustējās visbriesmīgākajos veidos. Pēdīgi tā kļuva pavisam rāma,—to pāršķēla tāds kā zibens. Atspīdēja gaisma, un kāds skaļi iekliedzās: "Alvas zaldātiņš!" Zivs bija noķerta, aiznesta uz tirgu, pārdota un nonākusi virtuvē, kur ķēkša uzšķērda to ar lielu nazi. Viņa ar diviem pirkstiem saņēma zaldātiņu ap vidukli un ienesa istabā, kur visi gribēja redzēt savādo vīru, kurš izceļojies zivs vēderā. Bet alvas zaldātiņš nemaz nebija lepns. Viņu uzlika uz galda un — nē, kādi brīnumi gan nenotiek pasaulē! Alvas zaldātiņš atradās tai pašā istabā, kur jau agrāk bija bijis, viņš redzēja tos pašus bērnus, un tās pašas rotaļlietas stāvēja uz galda: skaistā pils ar mazo, jauko dejotāju. Viņa aizvien vēl turējās uz vienas kājas, otru pacēlusi augstu gaisā, arī viņa bija nelokāma. Tas alvas zaldātiņu aizkustināja, viņš grasījās raudāt alvas asaras, bet tas neklājās. Viņš raudzījās uz dejotāju, un dejotāja raudzījās uz viņu, bet abi neteica ne vārda.
Tai pašā brīdī kāds no mazajiem puisēniem paķēra alvas zaldātiņu un iesvieda viņu krāsnī, nemaz neteikdams, kāpēc. Tā noteikti bija dozes troļļa vaina.
Alvas zaldātiņš stāvēja spožās liesmās un juta karstumu, kas bija briesmīgs; bet, vai tas bija no īstās uguns, vai no mīlestības, to viņš nezināja. Visas krāsas no viņa bija galīgi nolobījušās — vai nu tas bija noticis pa ceļam, vai no bēdām, neviens nevarēja pasacīt. Viņš skatījās uz jaunaviņu, jaunaviņa skatījās uz viņu, un viņš juta, ka kūst, bet vēl arvien stāvēja nelokāms ar šauteni rokā. Tad atvērās kādas durvis, vējš satvēra dejotāju, un viņa kā silfīda ielidoja tieši krāsnī pie alvas zaldātiņa, uzliesmoja gaišās liesmas un pazuda. Tad alvas zaldātiņš sakusa pikucī, un. kad nākamajā dienā kalpone izgrāba pelnus, viņa atrada alvas sirsniņu. No dejotajās turpretim bija palicis tikai vizulis, un tas bija sadedzis gluži melns.
http://www.pasakas.net/pasakas/literaras_pasakas/n/nelokamais_alvas_zaldatins/
2020.05.01.
PERSONĪBA. Ēriks Hānbergs: Tā ir īpaša jutoņa – paņemt rokās papīra avīzi
2020.04.30.
Gundega Repše: Bez dvēseles mēs esam tikai kauli un miesa
2020.04.23.
Uldis Rudāks: Pirmās adatas tiesības
https://satori.lv/article/pirmas-adatas-tiesibas
2020.04.17.
2020.04.16.
2020.04.12.
Horenam Stalbem Lieldienas saistās ar bērnību Padomju savienībā
#paliecmājās ⟩ Tiešraides arhīvs: Dīvānkoncerts kopā ar "Riga Reggae"
2020.04.10.
Juris Cālītis. Kad pieskāriens ir kā prēmija
Epidēmijas ir cilvēces spogulis, tās parāda, kas mēs patiesībā esam. Kādas ir mūsu attiecības, attieksme pret līdzcilvēkiem, nāvi un dzīvību. Kas ir šis laiks, kurā mēs paātrinājumā patinam uz priekšu vēsturiskos procesus, atbildes meklēju sarunā ar mācītāju Juri Cālīti.
Dažās nedēļās vīruss, kura diametrs ir vien desmit tūkstošdaļas no milimetra, pārveidojis Rietumu demokrātijas, sagrāvis kapitālisma kāršu pilis un apturējis pasauli. Kā jūtaties šajā laikā?
Jūtos apmulsis, jo man šī paniskā attieksme ir mazliet nesaprotama. Es saprotu, ka plosās epidēmija un jādara viss, lai no tās izvairītos, bet es nevaru saprast... Uz visu bojāgājušo un mirēju fona no dažādām sērgām, kas piemeklējušas cilvēci (kaut vai HIV vai 2,5 miljoni badā mirušo trīs mēnešu laikā visā pasaulē, vai parastās gripas epidēmijas upuru apmēri), koronavīruss ir niecība. Es mēģinu saprast, kas izraisa to īpašo attieksmi [pret Covid-19 epidēmiju]. Vienīgā atbilde ir, ka tajā [jaunajā koronavīrusā] ir kaut kas nezināms. Otrs, kas ir tikpat būtiski mūsu kultūrai, ka tas ir kaut kas nekontrolējams. Ar šīm abām lietām mēs netiekam galā.
***
21. gadsimta konstruētā sievišķība: kāda loma tajā ir medijiem?
Tādas cilvēkam svarīgas īpašības un vērtības kā sievišķība, vīrišķība, skaistuma etaloni, veiksme, panākumi un gods ir sociāli konstruētas lietas, par ko sabiedrība vienojas – pašlaik to saprotam tieši tā un ne citādi. Laika gaitā šīs konstrukcijas var mainīties. Un, kaut arī pēdējos gados arvien vairāk runājam par dzimumu līdztiesību, mēs kā sabiedrība joprojām sagaidām, lai sievietes piepilda noteiktas gaidas ar savu izskatu, izturēšanos, dzīvesveidu utt. Liela loma mūsdienu sievišķības konstruēšanā ir arī medijiem. Kādai tad jābūt sievietei 21. gadsimta Latvijā? Kā un vai vajag mainīt esošo standartu?
2020.04.06.
2020.04.05.
2020.03.19.
Māra Brante: Tālāk ies tie, kas būs derīgi dzīvei uz šīs planētas
2020.03.01.
Цветок желаний./притча/
Летел Ангел мимо одного бедного села и услышал ,как хорошо поет в саду , под цветущей вишвей молодая, красивая девушка. Заслушался Ангел песней, решил отблагодарить ее за песню, предстал перед ней и сказал:
–За то, что ты добра , красива, любишь петь и любишь трудиться ты получишь от меня подарок– будешь понимать язык птиц и сама станешь петь так прекрасно, как соловей.
Обрадовалась девушка,побежала к соседке поделиться своей радостью. Соседка выслушала ее и подумала: „ Птици то ей расскажут обо всем, что в селе делается, узнает,что ее куры несутся на моем дворе,и что ее петуха мы зарубили, лучше отговорить ее от этого подарка:
– Подумаешь какой подарок, кому нужны твои песни то, одно беспокойство твоим соседям, да и птицам не сдобровать будет, если они тебе обо всем рассказывать то станут.
Подумала добрая девушка и отказалась от подарка Ангела. Тогда ей Ангел предложил принять другой подарок” Вселенскую любовь”:
–Будешь любить весь мир:цветы, людей, животных, горы, небо, землю, с радостью будешь вставать утром, с радостью в душе будешь засыпать ночью, с радостью днем трудиться будешь.
Почувствовала добрая девушка, точно крылья у нее за спиной выросли, весь мир засиял яркими красками,разлилась любовь по всему Свету , как море.
Побежала добрая девушка к соседке поделиться радостной вестью о подарке Ангела. Соседка подумала: „ А что, если полюбит она моего мужика и он пойдет за ее любовью? Полюбят ее все соседи, подарки дарить начнут и станет она богаче нас. Нет, надо отговорить ее:
– Зачем тебе любить всех то? Побьют тебя бабы, если их мужья за тобой побегут. Да и что за доход от любви то такой? Будешь всех то любить, ты и курицу зарубить не сможешь.
Подумала девушка и отказалась от подарка Ангела. Тогда Ангел сказал ей: „Я навещу тебя, когда полечу обратно, а ты хорошо подумай какой подарок будет тебе по душе.” Поблагодарила добрая девушка Ангела за его заботу о ней и Ангел улетел, а девушка побежала опять к соседке:
– Отказалась я от любви то к миру и людям, в душе пустота какая то образовлась, но Ангел обещал вернуться и сделать мне подарок по душе. Попрошу ка я его о счастье для себя и для всех людей.
– „Эвон чо захотела– подумала соседка–так тебе и будут все кланяться за твои благодеяния! Дунька, сваха моя, была бы счастлова, если б мой дом сгорел, да муж помер. А что б пустой то ее душа не была, положу ка я туда ей камешек. Авось думать о любви да о песнях и перестанет.”
А соседке сказала:
– Да и не Ангел то был вовсе, ты ,дурочка, в голову то не бери, глупости все это про песни да про счастье. Какое счастье то от любви , да от песен? Ни денег, ни нарядов у тебя нету. Парни на тебя то на бедную и не глядят ,так и будешь одна век куковать с песнями то. Вот возми камешек, да положи под подушку, камешек тот заговоренный, век благодарить меня будушь.”
Взяла добрая девушка тот камешек, положила под подушку, песни петь перестала, работа ей не в радость, ночью ей не спится, утром встать не хочется, с родней стала браница, подругам завидовать.
Долго ли коротко ли прошло время,не ведомо, только пролетал Ангел снова через это село.Нигде не слышит песен, не видит прекрасную девушку. Заметил, наконец, знакомый виноградник с покосившимся плетнем, спустился. Вышла к нему некрасивая, сутулая женщина, бедно одетая, с потухшим взглядом, спросила с раздражением:
– Что ты пришел? Не нужна мне твоя любовь да песни. Из-за тебя все село надо мной смеется,” дурочкой” величают и живу я хуже нищих у дороги.
Огорчился Ангел, пожалел женщину:– Чем я могу тебе помочь, бедная женщина, какой подарок тебе нужен?
–Дай мне побольше денег, да хорошее здоровье.
–Денег дать я не могу–это не по моему ведомству, а вот здоровье я могу вдохнуть в твою душу.
Глянул Ангел в душу женщине, а там камень так разросться,что для подарка Ангела и места нет.
–Душа твоя , женщина, не приемлет уже подарков ангельских, но вот, возми от меня семечко цветка „прекрасных желаний.” Если правильно его используешь, будешь счастлива. Отрывай по лепестку и загадывай свои прекрасные желания. Все исполнится.
Поблагодарила женщина Ангела, посадила семечко в горшочек. Через 7 дней вырос в горшке колючий кустик, а на нем распустился прекрасный цветок , небывалой красоты. По всей избе аромат благоухает, ночью свет из цветка исходит. Жалко стало рвать лепестки у такой красоты.
–Пусть– думает– пока покрасуется, да душу порадует, а оборвать лепестки всегда успею еще.
На другой день поутру пришла соседка:
– Чего расселась? Иди работать на виноградник сегодня, да харчи не забудь, я кормить то тебя не собираюсь.А за мешок кукурузы,что ты зимой брала, еще месяц отрабатывать будешь. А откуда у тебя такой хороший запах идет?– Показала женщина цветок, рассказала ей, что Ангел принес цветок прекрасных желаний.
– Продай мне его, прощу долг твой и еще дам мешок кукурузы.
– Нет, не продам. Лучше я у тебя долг отработаю,а цветок мне душу греет и жизни радует. –Ушла соседка, а женщина цветок на открытое окно поставила, поблеже к солнышку, а сама отправилась на работу. Соседка увидала цветок на окне и надумала оборвать его:” Все равно этой дурочке от цветка то проку не будет.”
Схватила лепесток, а он пальцы жжет.
– Ах Ты, чтоб тебя черти взяли! –закричала соседка от боли , глядь, а цветка как не бывало.
Вернулась женщина с работы, а на окне в горшке лишь колючий кустик растет. Огорчилась она, вспомнила всю свою неудавшуюся жизнь,села к окну, обняла горшок и залилась слезами. Капают слезы на куст и тает камень в ее душе, а на месте слезинок поднялись бутоны прекрасных цветов. Посадила она цветок в огороде, нет в нем ангельской силы, но есть небывалая земная красота. Со всего села сходились люди полюбоваться на расцветшие цветы. Стали приезжать из города покупатели за цветами. Засадила она ими все поле, от покупателей отбою нет. Снова поет она в саду, душа радуется цветам, людям, жизни, свету. Подарила женщина цветы всем соседям. Цветут цветы у всех в садах, в полисадниках, на окнах в избах. Назвала она цветок: „ Радость ог заботы Ангела”, а просто „ РОЗА”.Село то то стали называть „Розовая горка”
Дмитриева Людмила Владимировна. 2013 год.
2020.02.29.
Последняя ночь
Я учу студентов писать. Могу научить любого, было бы желание. Но попалась мне Михаль, чему я мог научить ее?
После первого года обучения фильм Михаль послали на фестиваль в Венецию. А сценарий полнометражного фильма взяли для постановки в Англии.
Она была уверена в себе, я даже подумал, вот бы мне так. Чуть свысока слушала мои лекции, но не пропускала ни одной, мне это льстило.
И вот как-то при мне она унизила другую девочку. Самую тихую в классе, Эсти.
http://archive.9tv.co.il/news/2017/08/07/246445.html
2020.02.29.
Pa taisno no apcietinājuma uz interviju. Saruna ar Horenu Stalbi
Elza Jēkabsone
Izklaides ziņu žurnāliste
Ar mūziķi Horenu Stalbi tiekamies dienu pēc tam, kad viņš iznācis no apcietinājuma. Intervijā TVNET viņš pastāstīja, kāpēc nonācis kārtības sargu nagos.
2020.02.22.
Es vienkārši gribu saņemt labpatiku no dzīves! Es negribu būt nekaunīgs, iesaistīties skandālā ar kādu un kaut ko kādam pierādīt. Negribu tērēt laiku, kontaktējoties ar tiem, kas man ir nepatīkami, ar cilvēkiem, kuri mani nesaprot, un mēģināt aizklauvēties līdz viņiem. Negribu likt savas domas svešā galvā. Man nav laika! Es gribu dzīvot savā tagadnē. Es vienkārši gribu dzīvot! Priecāties par katru mirkli, par katru garāmgājēja smaidu, par katru dienu, neatkarīgi no tā, vai tā ir saulaina vai lietaina. Un ļoti negribas šo satriecošo dzīvi samainīt tukšumā, sīkumos un bezjēdzībā…