Управление ростом сознания и разума

Apziņas un saprāta izaugsmes vadīšana

16.10.20.

Saruna ar Sanatu Kumaru

Kas ir apziņa, un uz kā rēķina viņa paceļas?

SK: Apziņa – tās ir visas būtības pasaulē, iegājušas un neiegājušas blīvā formā. Viņas visas tika radītas domas, idejas formā un uzreiz tika radītas sistēmiski, tas ir, nevis pa vienai, bet kā klases. Sākumā ir radīta sistēma un izmēģināta augstākajā līmenī. Ir iztirzātas visas problēmas, nesaskaņotības, traucējumi, neatbilstības un pēc tam sākts eksperiments, daļēji apziņas nolaižot uz nākamo blīvumu, uz šī jaunā blīvuma sākotnējo formu. Sākumā viena radību klase ir nolaista blīvumā, un noritēja viņas izaudzēšanas darbs, pēc tam pa augšupejošu līkni sākās citu klašu radīšana. Runa bija par ugunīgo pasauli, un tā bija blīvāka salīdzinājumā ar tīru apziņu.

Lai darbotos apziņas orgāni, tika sākts radīt orgānus atsevišķi un izmēģināts paņēmiens, kā just telpu un sevi. Tas bija pats grūtākais. Būtnēm bija sākotnējā Visa Kas Ir apziņa, viņas to izmantoja, un vides jušana viņām šķita lieka. Tad tika radītas grūtības, kas skāra eksistēšanu un izdzīvošanu, lai būtne patstāvīgi mācītos risināt vienkāršākos uzdevumus, jūtot vidi sevī. Proti, tas bija uzdevums – izdalīt daļu no apziņas no Visa Kas ir.

Saikne ar Augstāko Apziņu bija tik spēcīga, ka būtne negribēja sākt sastrādāt savu apziņu, nesaprotot jēgu. Kā daudzi cilvēki nesaprot jēgu, kāpēc būtu jābūt saiknei ar Augstāko Es, tā arī sākuma apziņa negribēja atdalīties no Visa Kas Ir un radīt vides iekšienē jaunas būtnes, kam būtu sava apziņa. Jums ir labi arī tāpat, kādēļ kaut kas jādara?

Tā bija kolektīva apziņa, un viņa eksistēja absolūtā mierā, baudot esību. Lūk, šeit darbā tika laisti ierobežojumi. Mēs nepētīsim, kādus ierobežojumus var radīt ugunīgajā plānā, taču būtnes sāka pamanīt arvien lielāku pilnīga komforta trūkumu un sāka tiekties to piepildīt. Tātad, lai apzinātos un pamanītu kaut ko iekšienē, tas ir jāsajūt.

Turklāt kosmiskie laikapstākļi ne vienmēr ir labvēlīgi pret jaunu attīstošos dzīvi, un ierobežojumi rodas paši par sevi no veidojošās kosmosa telpas. Apziņa, ieslēgta formā, sāka atšķirt realitātes nokrāsas, ērtības un neērtības, tādēļ radīja savā iekšienē jaunus realitātes jušanas veidus, jaunus apziņas instrumentus.

Kas ir attīstīta apziņa? Tā ir apziņa, kurai piemīt visi sensoru veidi, kuri pārvalda vidi, pārvalda paņēmienus, kā iedarboties uz citu, mazāk attīstītu radību apziņu.

Tā ir apziņa, kura spēj ieiet anabiozē un atkal atdzimt.

Tā ir apziņa, kura apzinās ne tikai tajā vidē, kas būtni aptver, bet arī augstākos un zemākos plānos. Apziņa – tās ir spējas mijiedarboties ar apkārtējo vidi un prasme iedarboties uz sevi.

Kādēļ cilvēkam saprāts, ja apziņa ir tik universāla?

Saprātam ir jāatbild, kā uzvesties, ko uzsākt, kādēļ un kas labāk. Es varu daudz ko, taču man ir vajadzīgs viens uzvedības tips, pats racionālākais šajā situācijā. Zināšana un atšķiršana – tas ir saprāts. Es varu izdarīt gan tā, gan tā, bet tikai tā.

Mēs taču runājam par nesaprātīgumu, kad saprotam, cik nepareizi uzvedas cilvēce. Viņa var iztaisīt atkritumu kalnus, un tā ir primitīva uzvedība, tāpēc ka tā viņa sevi piemēslo, audzē kukaiņus un žurkas, kas nes sērgu, kura iznīcina pašus cilvēkus. Un tieši tāpat citās dzīves jomās.

Jūs “varat” – tā ir apziņa, bet “nedrīkstam, tāpēc ka” – tas ir saprāts.

18.10.20.

No planētas Logosa skatpunkta

Mācību, kura man tika pasniegta šodien miegā, pacentīšos izklāstīt pēc iespējas sīkāk.

Audzējot apziņu un saprātu, Logoss nav spējīgs nonākt izpratnē, kas pie mums notiek emocionālajā plānā, tāpēc “bez žēlastības” liek mūsu priekšā pārbaudījumus karu, kataklizmu u.c. veidā. Šie pārbaudījumi izpauž mūsu spējas, liek mums domāt un rīkoties, attīsta mūsu saprātu tajos virzienos, kuri formējas izdzīvojot. Kā mēs zinām, izdzīvošana uz planētas – tas ir mūsu iepriekšējā laikmeta mērķis.

Mums nāves, invaliditātes, slimības ir mokoši pārbaudījumi un nelaimes. Logosam – tie ir “datorspēles” noteikumi. Patiesībā bojā neviens neiet, visi paliek ar savu, vienkārši uz laiku citā plānā. No šī skatpunkta raugās uz mums Logoss. Tā vienkārši ir “dvēseļu rotācija” uz planētas.

Un spēli vispār var sākt no sākuma, kad ir pagājis laikmets. Tie esam mēs, kas baidāmies no nāves, baidāmies no tā vai cita. Mums ir svarīgi, ko mēs esam sasnieguši, kā mēs nomirām, ko atstājām pēctečiem, kādas pēdas vēsturē u.c. Patiesībā viss sāksies no jauna, pēc kāda laika, un katrs no mums atkal ir spēlē, taču savā jaunajā vai vecajā “līmenī”.

Katrs laikmets ir tikai vienīgi dekorāciju maiņa, spēles nosacījumu maiņa, nākamais “līmenis”. Mēs ar jums, mūsu rase, esam izgājuši uz nākamo līmeni, bet iepriekšējās rases “neizgāja”. Mums tas skan zaimojoši, bet es tikai izsaku Radītāja Spēles neemocionālo pusi.

“Kubiciņi” šoreiz ir salikušies sekmīgāk.

Tagad ir skaidrs, kāpēc tā sauktā “karma” mūsu priekšstatos kā par “bumerangu” ir pārstājusi darboties kā atmaksa vai nepārvarams šķērslis, kāpēc ir aizvērtas Hronikas un ir kļuvis nebūtiski, kā “jūs pavadījāt vasaru”, tas ir, “iepriekšējās dzīves”.

Mēs esam noskaidrojuši, ka visas dzīves nav pagātnē, bet tagadnē, un, kaut ko labojot sevī šajā “spēles” variantā, mēs iedarbojamies uz visām dzīvēm uzreiz, tas ir, labojam sevi mentālajā līmenī.

Ir kļuvis svarīgi, ar ko un kāds jūs iesākāt šo laikmetu, kas jums ir attīstīts, ko vajag vēl attīstīt līdz galam, un pats galvenais, kādas piemērotas īpašības jaunam laikmetam/spēles nākamajam līmenim jums ir. Rezultātā vieni “bandinieki” pāriet “laidņos”, bet citi paliek “bandiniekos” un turpina savu spēli vecajā mundierī.

Kad jūs spēlējat šahu vai dambreti, jums nav žēluma vai sāpju, zaudējot figūru. Jūs zināt, ka atkal noliksiet figūras uz galdiņa un atkal sāksiet spēli. Vienkārši apzinieties, ka Radītājam nav cilvēcisku baiļu, kaut arī viņš saprot, ka spēle ir aizraujoša. Un spēle daļēji veidojas pati no sevis, rezultējoties brīvajā gribā, kāda ir “nepieredzējušiem” spēlētājiem, apmēram kā mums ar jums, un “pieredzējušākiem”, apmēram kā Rokfellera un Sorosa odiozojām figūrām. Tas spēlei piešķir vēl interesantāku gaitu.

Bez emocijām aplūkojot spēles laukumu, kā Logoss, man “nav žēl” zaudējumu, tāpēc ka tie nav zaudējumi, bez uz laiku no spēles izstājušies dalībnieki. Es no viņiem nešķiros. Viņi jau ir ieguvuši uzvaru, nolaižoties uz fizisko plānu, nostājoties uz dēļa, tas jau ir viņu panākums, tā ir iespēja vispilnīgāk nodzīvot savu dzīves variantu, izdarīt to, kas iespējams, vadoties no viņu datiem, pavirzīt civilizāciju soli uz priekšu vai vienkārši būt klāt, radot “rases vibrācijas dunoņu”.

Apziņa – tā tad arī ir šī “dunoņa”, šī laikmeta Šūmaņa rezonanse. Realitātes izpratnes un radīšanas, attieksmes pret realitāti veids, spēles nosacījumi.

Saprāts – tās ir spēles sekas, pavirzīšanās uz nākamo līmeni pārbaudījumu un uzdevumu risināšanas rezultātā.

Logoss aug tieši uz izvirzīto uzdevumu rēķina, viņš visumā ienes sevi kā Radītāju tieši uz tā rēķina, ko viņš sasniedz laikmeta rezultātā. Tā ir viņa Seja, viņa rezultāti, viņa Spēle, viņa vibrāciju līmenis, viņa “svars” galaktiskajā arēnā, viņa Vārds. Starp citu, Logoss – tas arī ir Vārds.

Noslēgumā gribu teikt, ka raksta otro daļu es uzrakstīju no sevis, pamodusies Logosa apziņā, un pasteidzos visu pierakstīt, kamēr neesmu izgājusi no šī stāvokļa. Neviens man to nediktēja. Tas ir miegā notikušās mācības pieraksts.

Joprojām esmu normāls cilvēks ar līdzcietību un žēlumu. Jūsu Natālija.

Pievienots 19.10.2020

http://www.sanatkumara.ru/stati-2020/upravlenie-rostom-soznaniya-i-razuma

Tulkoja Jānis Oppe