Helēna Maistrenko - Forma un saturs

2015.03.20.

Kas svarīgāks: forma vai saturs?

Ja padomā, kā atbildētu uz šo jautājumu savas dzīves jeb sevis un dzīves apzināšanās dažādos periodos, tad sapratne un atbilde būtu nevis vienkārši dažādas, bet savstarpēji izslēdzošas.

Apmēram pirms gadiem 30 uzreiz atbildētu bez šaubām un pārdomām: Protams, svarīgāka ir būtība, saturs, bet formai nav lielas nozīmes. Tas ir tikai apvalks. Spožs iesaiņojuma papīrs, izrotājumi.

Vēlāk teiktu, ka svarīgs ir gan viens, gan otrs. Tiesa, dažādā pakāpē. Prioritāti vienalga atdotu saturam.

Šodien, lūk, jau vairākus gadus vēroju, ka daudzi, par nožēlu, par milzīgu nožēlu, ļoti daudzi ir pārstājuši, aizmiruši vai nav iemācījušies aiz apvalka redzēt būtību, aiz formas – saturu. Tāpēc, izrādās, ka forma ir ļoti svarīga un nozīmīga!

Un, ja agrāk uzskatīju, ka pietiekoši nobrieduši, gan profesijā, gan sociālajā dzīvē sevi atraduši, domājoši cilvēki spēj atšķirt formu no satura, jo savā dzīvē jau to ir iemācījušies... Izrādās, ne tuvu vienmēr un ne visi. Izrādās, daudzi savu patstāvību tā arī nav ieguvuši, dodot priekšroku būt vedamiem: kurp vējš pūtīs, “kā partija liks”, “kā reliģija nosaka”...

Bet kas attiecas uz jaunajām paaudzēm, tad mūsu bērnu lokā, ak vai, daudzi pavisam nedomā un negrib domāt, runāt, darboties patstāvīgi. Ko teikt par radīšanu!!!

Radītājus taču padomju skolā mācīja, bet šodien – “kvalitatīvus patērētājus!” (Citāts no A. Fursenko)

Tātad jautājums: Kas svarīgāks – forma vai saturs?

Kad vēstījumā ir ielikts apmāns, nepatiesība, līdz galam nepateiktais – atbilde vai risinājums nevar būt pareizs, patiess.

Kas gan tāds aplams ir paslēpts šajā jautājumā? Atkārtosim, ka meli ir virspusēja, “līdz galam neizrunāta” patiesība. Tas ir, ja pacenšas, tad viņu var sameklēt, atklāt. Vajag vienīgi pacensties, pameklēt, pielikt dvēseles pūles, viņas interesi!

Bet, ja runājam par apmānu, nepatiesību, meliem, tad šeit apzināti ir ielikts izkropļojums. Šeit patiesību neatrast. Vispirms vajag atpazīt apmānu, un, tikai sev to atklājot, vari atrast arī pareizu atrisinājumu.

Kā, liekas, parastā jautājumā: Kas svarīgāks – forma vai saturs? ir paslēpts:

1. Formas atdalīšana no satura;

2. Pavēlējums noteikt, izvēlēties, kas no tiem ir svarīgāks;

3. Aizvešana no paša patiesības meklējumiem.

Kamēr 1. un 2. džungļos skaidrosimies, skaties, tad līdz patiesībai ne vēlēšanās, ne spēku, ne laika vairs nepaliks. Sevi iztērēsi, klīstot starp trīs priedēm: “Aiz kokiem mežu neredz!”

Jautājums jau ir sadalījis, un tagad notiek tikai spēku izlietošana: kam atdodam gan spēku, gan psihisko enerģiju, gan dzīvi...

Šajās dienās paklausījos laikraksta “Русский лад” organizēto konferenci “Krievu Kosmisms kā jaunā laikmeta pasaules uzskata pamats” (“Русский Космизм как основа мировоззрения нового века”).

Ar pirmajiem vārdiem izsaku pateicību organizatoriem un referentiem. Kāpēc?

– Bija izvirzīta un apzīmēta vissvarīgākā un vismūsdienīgākā tēma: Kāda tad ir krievu cilvēka misija un ceļš? Pa ceļam rodas jautājums: kurš saucas un kuru jāsauc par krievu? Vai mēs šodien pildām savu misiju? Un Ko darīt?!

– Bija uzaicināti interesanti un cienījami politiķi, rakstnieki, pētnieki, zinātnieki, ārsti...

– Bija apziņoti tie, kuri vēlējās, uzaicināti tie, kuri meklē.

– Bija organizēti.

– Referenti skāra svarīgus apzīmētās tēmas virzienus, mēģinot atklāt savu apspriešanas daļu.

Kas tad iznāca?!

Iznāca, kā vienmēr...

Kāpēc?

Bija atnākuši cilvēki. Dažādi. Auditorija – spilgti izteikta nobriedusi. Tas ir, klausītājiem it kā būtu jābūt tēmā. Oratoriem it kā būtu jāpārzina vārds. Laikraksts organizators arī it kā ar savu virzienu ierosina tēmu...

Kāpēc gan iznāca, kā vienmēr?

Referenti vairumā vārdu nepārvalda. Jeb, var teikt, pārvalda vārdu savā līmenī...

Labi vai slikti?

Jautājumā atkal slēpjas konflikts, sadalīšana, pretruna, viena no diviem atstumšana. Bet svarīgs, nozīmīgs, derīgs ir gan viens, gan otrs, un vēl viss tas, kas pa vidu!..

Lai neaizietu tālu no tēmas, teiksim, ka, protams, katrs aiznesa to, ko spēja saklausīt. Uz ko jau bija spējīgs.

Vai var kaitēt saturam, ja forma viņam neatbilst? Globāli runājot, – nē! Taču var atbaidīt klausītājus, likt viņiem vilties, un viņi no dzirdētā izdarīs kļūdainus secinājumus.

Vai var “sabojāt” Vēdas ar necienīgu formu vai nevīžīgu skaidrojumu? Globāli runājot, – nē! Vai var no viņām atstumt klausītājus? Ak vai! Piemēru ir daudz... Un kā tik neizkropļo... Un kādus tik skaidrotājus nestāda priekšā...

Vai vilinoša forma var kaitēt saturam, ja forma viņam neatbilst? Globāli runājot, – nē! Taču mēs novērojam, cik bieži aiz neīstas izkārtnes cilvēki neatpazīst atklātu viltu, jēgas izkropļojumu.

Kā nekrist maldos?

“Ученье – свет; не ученье – тьма!” (“Mācīšanās – gaisma, nemācīšanās – tumsa!”) – Mācies, meklē, pārbaudi!

Meklējumus nav iespējams apturēt vai pabeigt. Tikai pats vari atteikties no meklējumiem, no zināšanām, no neuzticības – uzticības – zināšanām – Ticības – zināšanas!

“Katrs izvēlas pēc sevis”...

Kā klausīties un dzirdēt?

Bez zināšanām, meklējumiem, prakses, kļūdām un atklāsmēm – neiztikt!

Kā skatīties un redzēt?

Acis, runas maniere, žesti, vārda pārvaldīšana, emocionalitāte...

Bez virspusējās, pirmās lasīšanas parasti ir vēl vismaz viens slānis. Ko, pēc būtības, grib pateikt “runasvīrs”? Un kādus paņēmienus turklāt izmanto?

Cik lielā mērā “pārvalda vārdu”?

- akadēmiskās lietošanas līmenī?

- partijas aģitācijas programmēšanas līmenī? “Partija ir mūsu laikmeta prāts, gods un sirdsapziņa”

- rakstnieka – izglītotāja līmenī?..

Vai dzird un vai pārvalda Vārda mūziku, spēku, daudzdimensionalitāti?

Vai atdzīvojas Vārds “runasvīra” rakstveida vai mutvārdu runā?

Cik lielā mērā forma atbilst saturam. Cik lielā mērā tie ir vienoti – viengabalaini?

Ieiešana Vārda Spēkā, protams, nav momentāna, nav pēkšņa. Šeit ir vairākas pakāpes, etapi, fāzes.

- jutīgā;

- “intelektuālā”;

- apcerošā;

- izzinošā;

- aktīvi radošā;

- dziednieciski pareģojošā...

Vienkārša spēle – pētījums: pārtulko no krievu valodas uz krievu valodu:

болтать (pļāpāt);

говорить (runāt);

глаголить (runāt);

вести беседу, разговор (sarunāties);

вещать (vēstīt);

изрекать (teikt);

гласить (pasludināt);

молвить (sacīt);

сказывать (stāstīt)…

Vai ir svarīga runas emocionāli jutīgā komponente? Vai tā ir daļa no satura vai daļa no formas? Vai jau pamanījāt slazdus jautājumā? Cik noderīgi ir “runasvīram” būt emocionālam?

Māksliniekam, mūziķim, profesionālam oratoram un politiķim – vajag! Tas ir viņu instruments, lai iedarbotos uz masām, uz publiku. Aizraut, iegūt uzmanību, izvest no harmonijas ar Sevi vienotības, pamudināt uz darbību savās interesēs...

Pievērsiet uzmanību: Pārvaldītājs, līderis Bruņinieka līmenī – emocionāli atturīgs, bezkaislīgs. Jeb viņa emocionalitāte ir maiga, uzticami patīkama, patiesa. Tā nav mākslinieciski ārišķīga, tā ir dabīga, iegūta, izturēti pozitīva. Paša cilvēka dzīves radīta.

Šeit jūtas neslēpjas aiz emocijām un nav pretrunā savā starpā, formai, saturam. Šeit Prāts, Gods un Sirdsapziņa – nav tukši vārdi, bet pats dabiskais stāvoklis. Dzīve. Esamība.

Cienot sevi, savu ceļu, savu pasaules uztveri, Cilvēks vēsta emocionāli atturīgi, harmoniski, labvēlīgi. Tādā veidā ļauj klausītājam nenovērsties uz emocionālo fonu, nebūt izsistam no Sevis, sakoncentrēties uz informācijas būtību un skaistumu, patiesumu. Šeit izpaužas cieņa pret sarunas biedru – klausītāju, viņa patstāvīgumu, izvēles neatkarīgumu. Cieņa ir vērsta vismaz abos virzienos: gan pret klausītāju, gan pret runājošo...

Gan forma, gan saturs, gan emocionalitāte ir saskaņoti, sakārtoti, vienoti. Tie necīnās ne ar vienu, lai kurš tas nebūtu, ne cits ar citu. Tie rada veselo un viengabalaino.

 

Helēna Maistrenko

 

Atsūtīts 23.03.2015

Tulkoja Jānis Oppe