Евгения Горева – Морские чудовища — мифология
Jevgēnija Goreva - Jūras briesmoņi – mitoloģija
Okeānu un jūras dzīļu dievības[1] kā sākotnējā Haosa radības dzemdināja bērnus, mītiskas ūdens būtnes, visbiežāk briesmoņus, šausmīgus un kaitīgus.
Viņos bija ieliktas visas nekontrolējamās ūdens stihijas (zemapziņas) īpašības, kas biedē cilvēku.
Šie briesmoņi, viņu tēli un vārdi ir saglabājušies daudzu tautu pasakās un leģendās. Kāds no viņiem jums jau ir pazīstams. Bet par kādu jūs, iespējams, izlasīsiet pirmoreiz.
|
Navigācija pa rakstu |
Apops (Apeps, Apofiss) – sākotnējā tumsa un haoss, parādījies no pirmatnējiem ūdeņiem, kuru ēģiptieši iztēlojās kā čūskveidīgu monstru. Viņa galvenā funkcija – naidoties ar Saules dievībām, ar Ra gaismu.
Vēlīnākās tradīcijās Apops tika savienots ar Seta tēlu.
Sebeks – Senajā Ēģiptē tika godāts kā labestīgs ūdens stihijas un svētās Nīlas palu dievs. Viņš tika attēlots ar cilvēka ķermeni un krokodila galvu, kura it kā palīdzēja viņam atgaiņāt tumšos spēkus un tādā veidā sargāt cilvēku pasauli. Īpaši nozīmīgs bija Vidējās Valsts laikos pilsētās, kas atradās pie ūdens
Jammu (Yam) – “jūra”, cietsirdīgs despots, jūru un okeānu valdnieks, kuram dievi bija spiesti maksāt nodevas, lai viņš nesatrakotos un nesarīkotu uz Zemes kārtējos plūdus.
Leviatāns – “saritinājies”, Vecās Derības pirmatnējā haosa būtne, neatdalāma no tā. Dievu radīta, taču bez pāra. Dzīvo jūrā, viņam ir visi dažādu būtņu īpašību sakopojumi, tāpēc ir daudzveidīgs un neapjēdzams.
Tiamata – akadiešu pasaules ciltsmāte, tika attēlota kā hidra ar septiņām galvām, kura kā Tarass Buļba jebkurā momentā bija gatava nogalināt no sevis radīto. Vienkārši atkal to ierijot iekšā (dievs deva, dievs paņēma…).
Aruna – hetu okeāna dievība, izcēlās ar to, ka nočiepa no debesīm Sauli, lai sagādātu nepatikšanas visiem dzīvojošajiem – Dieviem un cilvēcei. Un, protams, ka dievs pērkona nesējs novērsa šīs “prettiesiskās darbības” un Saule atgriezās pie debesīm.
Makara – “ūdens monstrs”, milzīgs krokodils, kaut kas, sevī sākotnēji savienojis haizivs, zivs un reptiļa īpašības. Pēc tam šim maisījumam sāka pievienot papildu elementus no sauszemes būtņu un pat augu tēliem: ziloņa, lauvas, lotosa saknēm u.c.
Pēc indiešu agrīno mītu liecības Makara – dzīvo un trokšņo ūdens stihijā, jūrās un okeānos. Bieži tiek attēlota kā dieva Varunas vahana (jājamais dzīvnieks).
Ahi Budhnja – dēva, “dziļumu pūķis”, guļ dibenā, daudzu Vēdu svēto tekstu dalībnieks, tiek minēts kopā ar dažādām ūdens dzīļu dievībām.
Danu – “valgme”, dzīvības sākotnējo ūdeņu dieviete. Viņas bērns Vritra – dēmoniska būtne, pieskaitāma haotiskajiem spēkiem, – tiek attēlota kā pirmatnējā čūska vai drakons, kurš sargā ūdeņus. Danu tempļi tika ierīkoti pie svētajiem ezeriem.
Šešu – dievišķa būtne hinduismā un budismā, visas Nagu tautas ķēniņš, tiek aprakstīts kā pūķis ar tūkstoš galvām. Viņa gigantiskie izmēri aptver visu Visumu, bet planētas balstās uz Šešu-Ananti čūskas galvām.
Višnu un Lakšmi iekārtojas uz Šešu, 19. gadsimta attēls
Viņš pats, saritinājies gredzenos, peld kosmosa Okeāna mūžībā un bezgalībā. Visums var sabrukt un nomirt, Šešu – paliks nemainīgs.
Poseidons – jūras ūdens stihijas lielais dievs, briesmīgs savās dusmās, viņam patīk sacelt lielas vētras, pazudināt kuģus, runāt pretī savu vecāko brāļu gribai. Viņš – šaušalīgu milžu – Mīnotaura, ciklopa Polifēma u.c. – tētuks.
Keto – “valis, jūras briesmonis”, sengrieķu jūras dzīļu dievības Forkisa meita. Kā arī jūras Gara Ponta sieva-māsa, abi kopā viņi nodarbojās ar briesmoņu materializāciju – laida pasaulē čūskmataino Medūzu Gorgonu, ežveidīgo Ehidnu, jūras čūskas un daudz ko citu…
Tīfons – “taifūns”, būtne, kura personificē visas briesmas, kas sagaidāmas no jūru un okeānu, jūras dzīļu vētrainās stihijas. Viņš tika attēlots ar simts drakonu galvām un ar zivs asti. Pārī ar Ehidnu radīja Hidru un Himēru, kuras tēls tika aprakstīts kā “neiedomājams”.
Hidra – tā ir Keto un Ponta mazmeitiņa, Ehidnas un Tīfona meitiņa, viņa nēsā indi un izelpo to. Tika uzskatīta par ārkārtīgi dzīvīgu radību uz galvu ātrās reģenerācijas rēķina (vienas vietā izauga trīs), bet viena no viņas daudzajām galvām vispār bija nemirstīga.
Lernas hidra kāpa ārā no Lernas ezera, lai uzkluptu tuvējām apmetnēm, rezultātā viņu nogalināja antīkais varonis Hērakls, kurš nocirta viņas nemirstīgo galvu un ieraka, apklājot ar milzīgu akmeni.
Scilla un Haribda – mēs zinām par viņām no gadījuma ar Odiseju, kuram šis pārītis uzglūnēja atpakaļceļā no Aīda. Kaut arī strādā pārī, šo “meiču” vēstures ir dažādas.
Scilla – sākotnēji jaunava, kura reiz noraidīja mīlestības attiecības (viņu aizvāca varenāka sāncense) un bez tām pārvērtās briesmeklī ar sešām galvām.
Scilla tēlaini apzīmēja draudošās briesmas no milzīgajiem akmeņiem jūras šaurumā, kuru centās izbraukt kuģi. Haribda – zemūdens monstrs, kam ir tikai mute-virpulis, lai rītu ar to kuģus un cilvēkus.
Sirēnas – Haosa būtnes, dēmonietes ar ķermeņa augšdaļu kā sievietei, bet apakšdaļu – kā putnam. Pēc dažiem mītiem viņu tēvs – jūras dzīļu dievs Forkiss, no viņa nāk viņu stihiskums. Viņu māte – viena no Mūzām, tieši viņa dāvāja meitām daiļskanīgas dziedāšanas talantu; tā iemidzināja cilvēka saprātu, iegremdēja saldā bezapziņas sapnī un vilka iekšā okeāna dziļumos, no kuriem vairs atgriešanās nebija.
Sirēnas dzīvoja uz salām, gar kurām gāja kuģi, jūrnieki bija viņu iecienītais upuris.
Venīlija un Salācija – divas dieva Neptūna sievas: Salācija – “jūras kustība”, Venīlija – “viļņi”. Varēja būt mīlīgas un mierīgas, varēja kļūt monstrozas.
Jormunganda – “Midgardas čūska”, čūskveidīga būtne, kura saskaņā ar skandināvu mitoloģijas liecībām apjož visu izpausto pasauli ar savu milzīgo ķermeni un tur savu pašas asti mutē (Ouroborosa zīme).
Viņas tēvs – Loki, viņas māte – Angrboda. Odins atņēma viņu Loki un iemeta Okeānā.
Viņas dalība būs svarīga labā un ļaunā fināla cīņā (Ragnarokā), viņa izlīdīs no Okeāna un izelpos savu indi debesīs, saindējot tās. Ies bojā cīņā ar Toru, viņi pēc leģendas nogalinās viens otru.
Undīnes – ūdens stihijas gari, pēc savām īpašībām līdzīgi nārām. Ievilina ceļiniekus ar savu skaistumu un dziedāšanu un neatgriežami aiznes dziļumos.
Ūdensvīrs (Водяной) – negatīvs personāžs slāvu mītos, dēmonisks ūdenskrātuvju gars. Tika attēlots kā noplucis vecis – ar pūces acīm, garām kājām vai zivs asti. Prata uzlaist apdullumu, mainīt savu veidolu, aizvilkt zem ūdens. Īpaši spēcīgs naktī, kad cilvēkam uz visstingrāko bija neieteikts peldēties.
Ūdensvīrs – kaitīga būtne, kurai vajadzēja nest veltes un vienoties, lai pielabinātu un tā pasargātos no viņa nekrietnībām.
Viktora Koroļkova (Виктор Корольков) glezna
Viņam patīk slīkoņi, ar prieku pieņem viņus savā ģimenē. Slīkones kļūst par viņa sievām.
Ūdensvīrs ir opozīcijā Mājas Garam, kurš apsargā savu telpu un cilvēkus.
Dīva-Dzīva (Чудо-Юдо) – aizvēsturisks monstrs, sākotnēji vairāk līdzinājās okeānā peldošam pūķim. Tālāk ieguva civilizētāku tēlu, papildu vārdu (Valis-Zivs (Рыба-Кит)) un pienācīgu funkciju – nest uz savas muguras cietzemi un cilvēku pasauli, kuru, tiesa, jebkurā brīdī varēja noslīcināt, atkal ienirstot savās dzimtajās dzīlēs.
Šajā krievu pasaku tēlā ir iekļauta mēme: “jebkurā brīdī var gadīties kārtējie vispasaules plūdi”.
Trejgalvim-Trojānam (Триглав-Троян) – ir trīs galvas:
- no kurām viena sargā debesu ūdeņus, aprij zivis;
- trešā – pazemes ūdeņus, viņas ēdiens – lopi.
Viņa elku slāvi attēlo ar apsēju uz acīm, kas šo personāžu saista ar zīlēšanas-pareģošanas funkciju. Trejgalvis aizver acis uz apkārtējo pasauli, ir jutīgs un uzmanīgs pret iekšējiem procesiem, dzīves slepeno kustību, neizpausto pasauli.
Then-Bijen - Dīvas-Dzīvas-Vaļa-Zivs vjetnamiešu analogs. Tika aprakstīts kā gigantisks bruņurupucis, viņa kustības veda pie jūras viļņošanās un pat vētrām.
Rīkojās diezgan neprātīgi – sapsihojies salauza kalnu, uz kura balstījās pasaule un kurš balstīja debesis. Tas, protams, izraisīja stihiskas nelaimes un milzīgas problēmas Dieviem un cilvēkiem.
Gun-gun – ķīniešu ūdens dievība, viņa tika iztēlota kā milzīga čūska ar cilvēka galvu un sarkaniem matiem. Šis briesmonis bija citu dievu ienaidnieks, traucēja savaldīt plūdus uz Zemes.
Lun-van – milzīgs “drakonu ķēniņš” (pēc aprakstiem – apm. 500 metri) ķīniešu leģendās, pārvalda visus ūdeņus. Viņa mājoklis ir pilns ar neskaitāmiem dārgumiem, kuri atrodas viņa apsardzībā.
Susano – “trakojošais, nevaldāmais, niknais” japāņu dievs, neapmierināts ar to, ka viņam tikuši ūdens plašumi, kamēr citu dievu rīcībā pārgājušas pasaules kārdinošākās daļas un bagātākas dzīves sfēras.
Saistīts ar visiem kaitējošajiem notikumiem, ar kuriem jūra “atriebjas” zemei un cilvēkiem.
Susano – klaidonis un nevēlams viesis gan dieviem, gan cilvēkiem, pabeidza savu darbību mirušo pasaulē.
Uinktehi – ūdens un pazemes pasaules dievi indiāņu mitoloģijā, visbiežāk tiek aprakstīti kā milzīgi čūskveidīgi briesmoņi, kuri naidojas ar dievišķo Putnu Pērkonu.
|
Par tēmu – rubrika “Dievi un rituāli”[2] |
Pievienots 16.06.2019.
https://znak-simvol.ru/morskie-chudovishha-mifologiya/
Tulkoja Jānis Oppe
[1] Skat. www.sanatkumara.lv/index.php/jevgenija-goreva/zimes-un-simboli/31-jevgenija-goreva/3609-jevgenija-goreva-haosa-un-okeana-dievi (Tulk. piezīme)
[2] Skat. http://www.sanatkumara.lv/index.php/birkas/dievi-un-rituali (Tulk. piezīme)