Евгения Горева – Боги Хаоса и Океана
Jevgēnija Goreva - Haosa un Okeāna dievi
Pasaules okeāns visuma bezdibenīgo dzīļu tēlā eksistēja, pirms radās gaisma. Tas ir neizzināms cilvēka saprātam, jo tam nav nekādu īpašību, kuras var izteikt.
Šis mātišķais pirmatnējais haoss, no kura vielas tālāk veidosies dzīvība, dažādu civilizāciju cilvēkiem rādījās dievišķos tēlos, kam ir daudz kopīgu jēgu un nelielas atšķirības.
|
Navigācija pa rakstu |
Nuns – “zivju valdnieks”, atdzīvinājis visu esošo. Viņa dievišķais pāris – pirmatnējā matērija Nauneta.
Nuns personificē pirmatnējās dzīles un ūdens stihiju jebkurās to formās (viņš dod lietu, upju palus, jūras un okeānus). Viņš ir arī deviņu Augstāko Dievu radītājs; viņi iznāca no viņa un radīja izpausto pasauli.
Apasa – indiešu “ūdens”, kosmosa stihija, kas apvieno zemes un debesu ūdeņus. Viņai ir personifikācijas, viņas sauc par dievietēm, viņas ir gan mātes, gan meitenes, gan sievas. Apasa attīra no grēkiem, nes prom melus, nomazgā lāstus. Dažreiz viņas tiek personificētas ar somu (soma – reibinošs dzēriens – tulk. piez.)
Apams Napats – indiešu un irāņu dievs, “ūdeņu dēls”, kuru iztēlojās kā sākotnējo nākamās dzīvības aizmetni; tā izveidojās un atradās pasaules ūdeņu, kas pieņemas spēkā, klēpī.
Tehoms – ūdens bezdibenis Bībelē; virs tā šaudījās Gars, kas radīja pasauli. Viņa tēli: bezdibenis, dziļums, ūdens virsma, virs kuras nav nekā, izņemot tumsu.
Tiamata – pirmie dievi bija viņas bērni, radušies no Haosa un Jūras. Tāpēc Tiamata – “jūra-māte-dzīvība”, “tā, kura dzemdināja visus”, akadiešu dzelme-ciltsmāte. Radīja pārī ar savu dievišķo dzīvesbiedru – pasaules okeānu Alpsu – jaucot viņu ūdeņus, sāļus un tīrus.
Marduks nogalina Tiamatu
Viņa tika attēlota kā septiņgalvaina hidra vai drakons. Redzams – šis tēls attaisno to faktu, ka viņas pašas bērni uzstājās pret viņu un Marduks no mātes ķermeņa radīja debesis un zemi.
Apsu (Abzu) – personificē saldūdens pasaules okeānu, kurš aptvēra zemi. Tāpat kā viņa pavadone, Apsu tiek nogalināts no savas radības – dieva Enki. Patiesībā Enki padara Apsu par negatīvu, dusošu, par kādu mistisku telpu, kur it kā pēc tam glabājās dievišķās tabulas “me” un no paša serdeņa tika izveidots pirmais cilvēks.
Nammu – šumeru “māte”, Babilonas Tiamatas analogs. Dievišķa okeāna būtne, kurā radās debesis un zeme un kurā tie atkal aizies pēc radīšanas cikla. Taču, kamēr tie eksistē, Nammu glabā un sargā savus radījumus, aptverot tos ar ūdeņiem. Viņai piedēvē ideju – radīt cilvēku ar lietišķu mērķi – lai viņš kalpotu Dieviem.
Haoss – “atvēries, izpleties”. Vārds, kurš nozīmē “bezdibeni, dzīles, tukšumu”, ar tādu nosaukumu senie grieķi personificēja sākotnējo pasaules stāvokli, kad vēl nebija nekā, izņemot pašu Miglas radīto Haosu.
Okeāns – ciltstēvs, ļoti sens dievišķs tēls. Cilvēki viņu uztvēra kā lielu upi, kura apskalo visas visuma telpas, ne tikai mūsu zemes pasauli. Tās ir mājas visām zemes un debesu parādībām, pilnas ar cilvēces uztverei neizpētīto. Grieķi uzskatīja, ka tieši Okeāns ir ciltstēvs tādām būtnēm kā Dievi un Titāni, kā arī daudzajiem ūdens gariem (najādām).
Grieķu dievu panteonā Okeāns nespēlē manāmu lomu, viņa bērni (un to ir vairāk par trīs tūkstošiem) ciena viņu kā vecīti pensijā, kurš dzīvo savu nošķirtu dzīvi un viņu darīšanās nejaucas.
Tefīda – titāniem pieskaitāma būtne, Okeāna māsa un dzīvesbiedre, sniedz dzīvību visam esošajam. Vēlīnākā grieķu kultūrā vienkārši epitets, kas nozīmē “jūras stihiju”, jūras garu-dvēseli.
Nikta – “nakts”, Haosa radījums, kurā paslēpti Dzīvības un Nāves noslēpumi. Taču ir arī pretēja versija, ka pats Haoss ir radies no Niktas tumsas.
Poseidons – sengrieķu jūru un okeānu dievs, nes uz sevis zemi. Sākotnēji vienpersonisks Zemes valdnieks (laikos, kad planētai nebija sauszemes, pēc tam kļūst tikai trešais pēc nozīmīguma brālis, kas izpaudās viņa instrumentā – trejzobī (zināms, ka Poseidona vecākajam brālim – pērkonu valdniekam Zevam – bija zizlis ar vienu uzgali, kas liecināja par viņa vadošo lomu, pazemes valdniekam Aīdam bija šķēps-divzobis, lai ganītu pazemes ganāmpulkus).
Vētras cilvēki uztvēra kā Poseidona dumpi pret tādu lietu stāvokli.
Poseidonam, tāpat kā Okeānam, ir daudz bērnu.
Ponts – dievība, kuru senie grieķi godāja vēl pirms Olimpa panteona parādīšanās. Iekšējās jūras valdnieks, Gejas un Ētera dēls. Reizēm viņš tiek uzskatīts par titāna Okeāna, godājamāka dieva, analogu.
Forkiss – htoniska vētrainas jūras un brīnumu dievība. Viņa vecāki ir Geja un Ponts. Viņa sieva – Keto, jūras dzīles, tika uzskatīta par niknu, kopā ar viņu Forkiss radīja vētras un viesuļvētras, iedvesa bailes jūras braucējiem, viņu bērni – jūras radības (gorgonas, sirēnas u.c.).
Neptūns (romiešu Poseidona analogs) – viens no trim brāļiem, jaunākais, tāpēc ieguvis savā pārziņā tikai tuksnesīgo jūru, kamēr viņa vecākie brāļi sagrāba “gardākas” telpas: Jupiters – debesis, bet Plutons – pazemes dārgumus (un viņu pārvaldībā nonāca Dievi un cilvēki).
Neptūns tika iztēlots kā bigāmists, viena viņa dzīvesbiedre saucās Salācija, kas nozīmē “jūras kustību”, otrās vārds ir Venīlija, tas ir, “viļņi”.
Ginnungagaps – “mirdzošais tukšums”, pirmatnējais haoss skandināvu mītos, pasaule līdz mums zināmā Visuma radīšanai, to apraksta kā tumšas dzīles, kurās nebija dzīvības, bet no kurām sākotnēji radās divas pasaules: Niflheima (ledus un miglas zeme) un Muspelheima (uguns valstība).
Lērs (Līrs) – okeāna dievs īru mitoloģijā, bezpersoniska un bezgalīga būtne, cilvēka saprātam neapjēdzama.
Manannans – ķeltu jūras dievs, viņa tēvs – Okeāns Lērs (Līrs). Manannans glabā slepenu alfabētu, slēpjot tā burtus un skaņas savā dzērves spalvu somā, bet dažreiz kaut kur zem svēto akmeņu krāvumiem. Lai iegūtu šo dārgumu, cilvēkiem nepieciešams ļoti pacensties.
Hļabj (Хлябь) – tā slāvi sauca ūdens haosu. Lietišķā nozīmē nosaukums ir saistīts ar marta palu laiku pavasarī.
Tagimasads – skitu Poseidons, tā viņu dēvēja Hērodots savos darbos. Visu ūdeņu pavēlnieks.
Tangaroa – okeāna, jūru un visu jūras radību dievs; viņš pārvalda pat visus rāpuļus, kas no jūras iznākuši sauszemē.
Viņam nav ķermeniska tēla, kādu varētu uztvert cilvēks, bet viņš ir iemiesots visā, kas eksistē pasaulē. Tāpēc prot tai pašā laikā noklausīties cilvēku sarunas un zināt visus viņu noslēpumus.
Eksistē eoniem ilgi, pēc tam nomet savu apvalku, lai atjaunotos.
Huntuns (Hunduns) – seno ķīniešu pirmatnējā ūdens tumsa, kuru viņi aprakstīja kā sakultu vistas olas saturu.
Saskaņā ar leģendām Huntuna ķermenī sākumā nebija atveru, viņš bija nedalāms un neizzināms. Kad radās ziemeļu un dienvidu jūru Dievi un viņi, lai uzturētu viņiem saprotamu kārtību, likvidēja Huntuna veselumu, dzīvība no viņa izgāja.
Vacatumi-No Kuni – zemūdens pasaule japāņu pasakās, kur neeksistē laiks un varoņi, tur nonākot, atrodas mūžības stāvoklī. Šajā pasaulē glabājas nemirstības noslēpums, taču cilvēks nespēj to izmantot – dēļ vēlmes atklāt šo noslēpumu, izzināt to, izmantot, nemirstība aiziet, zaudē savu spēku un iedarbīgumu. Nemirstība kā tāda palika tikai stāvoklī, kas paslēpts no pasaules un saprāta.
Kočomama – Peru indiāņu māte-jūra.
Mama Koča – inku ūdens māte (viens no četriem mātišķajiem simboliem, kas personificē dzīvības sievišķo sākumu), Virakoči (pasauli radījušās dievības) dzīvesbiedre, viņu bērni – Saule (Inti) un Mēness (māte Kilja).
Mama Koča pārvalda arī zvejniecību un jūrniecību, – lai viņa sniegtu aizsardzību un palīdzētu, cilvēki nes viņai dāsnas dāvanas.
Haosa un Okeāna dievi psiholoģiski ir saistīti ar Zodiaka Zīmi Zivis.
|
Tēmas turpinājums – “Jūras briesmoņi – mitoloģija”[1] |
Pievienots 15.06.2019.
https://znak-simvol.ru/bogi-haosa-i-okeana/
Tulkoja Jānis Oppe
[1] Skat. http://www.sanatkumara.lv/index.php/jevgenija-goreva/zimes-un-simboli/31-jevgenija-goreva/3610-jevgenija-goreva-juras-briesmoni-mitologija (Tulk. piezīme)