Natālija Golubkina - Dvēseles dzimšana

Наталья Голубкина – Рождение души

Natālija Golubkina - Dvēseles dzimšana

19 06 10 04

Tā ir otrā publikācija no cikla “Dvēseles iemiesojums fiziskajā pasaulē”:

1. daļa – Kad dvēsele savienojas ar ķermeni[1]

2. daļa – [Jūs esat šeit] Dvēseles dzimšana

3. daļa – Kā dvēsele izvēlas vecākus[2]

4. daļa – Dvēseles un ķermeņa noskaņošanās pirms iemiesojuma[3]

5. daļa – Ieņemšanas un dzimšanas pārskatīšana[4]

6. daļa – Dzīve pirms dzimšanas[5]

7. daļa – Cik man būs bērnu[6]

Tā nu ir iekārtots mūsu Visums – duāls. Un tas izpaužas daudz kur, pietiek tikai ieslēgt savu uzmanību un vērot. Ieelpa-izelpa, ziema-vasara, piedzimšana-nāve…

Mūsu dvēsele, kā viss dzīvais, arī dzimst, un varu pieņemt – kaut kad “mirst”. Sakarā ar viņas nāvi mums pagaidām nekas droši nav zināms, bet, lūk, dvēseles dzimšanu ar Reinkarnacionikas palīdzību papētīt ir pilnīgi iespējams.

Pie mums studenti to dara 1. kursā. Bet pēc kursa strādā Klubs, kur absolventi nodarbojas ar pašu dažādo tēmu dziļāku un detalizētāku pētīšanu.

Un tiem, kas tikai nesen ir iegremdējušies dvēseles, iepriekšējo dzīvju un Dvēseļu Pasaules tēmā, es piedāvāju dažus aprakstus, kā cilvēki redz ar dažādu tēlu un analoģiju palīdzību dvēseles rašanās procesu.

Protams, ka fiziski tam neeksistē ne konveijeru, ne šūnu, ne silīšu)). Tā ir mūsu cilvēciskā apziņa, kura notiekošo ietērpj uztverei pieņemamākā un ērtākā formā. Bet, ja jūs ieskatīsieties aiz šīs formas, tad ieraudzīsiet, ka pēc būtības procesu daudzi dažādu vecumu, reliģiju un kultūru cilvēki apraksta ļoti līdzīgi!

Kā dvēseles dzimšanu atminas Reinkarnacionikas Institūta studenti

19 06 10 05

Sergejs:

“Es vispirms ieraudzīju DNS ar benzola gredzeniem un krāsainām daļām (dzeltenām, sarkanām, zilām un zaļām). Pēc tam ieraudzīju pelēki zaļu masu ar dzeltenām nokrāsām un caurulīšu bloku. Es sajutos gluži kā veļasmašīnā. Mani ievilka šajā pelēki zaļajā masā, iegrieza un tālāk caurulītēs. Bet caurulītēs stāv dozatori, kas nomēra porcijas.

Tālāk masa nonāk sifonā, kur to “savērpj līdz galam” un aplaista no augšas ar krāsu, it kā iedodot noteiktas krāsas iezīmi.. Pēc tam masa atveras gluži kā lotosa zieds, un no turienes izlido dvēsele ziepju burbuļa veidā, kurš tālāk lido telpā.

Viņa ielido angārā ar konveijeru, kur novietoti paliktņi kā olām. Lodītes nonāk tajos un virzās uz zāles centru, kur viņas aplaista ar baltu gaismu, piepilda ar enerģiju. Tālāk viņas lido uz Dvēseļu Pasauli. Un es sajutu, ka dvēseles krāsai ir svarīga nozīme.”

Olga:

“Es sajutos kā dzeltenīgi balts fotoniņš, kurš pastāvīgi un ļoti ātri pārvietojas telpā. Rados es vienkārši telpā no nekā. Kad paskatījos plašāk, atnāca laboratorijas tēls. Un kāds ieslēdz strāvu, tad telpā pēkšņi rodas, lūk, tādi fotoniņi. No vienas puses, mēs rodamies potenciālu starpības dēļ, bet, no otras puses, mēs paši to arī radām kustības momentā. Gluži kā notiktu dvēseles materializācija.”

Jeļena:

“Manas dvēseles piedzimšana bija eksperimentāla, ne fabrikā un ne rūpnīcā, bet, atpumpurojoties no Augstākā Es. Mēs piedzimām sešas dvēseles, un pēc tam divas vēl pārdalījās uz pusēm. Iespējams, tās arī ir tās dvīņu liesmas. Visām uzradās “aukles”, bet mūs, pat nepiepumpējot ar enerģiju, Augstākais Es uzreiz palaida uz Dvēseļu Pasauli, pie Audzinātāja, kur mēs sākām savu apmācību. Visas mūsu grupas dvēseles es redzu zilas.”

Dvēseles piedzimšanas apraksts no grāmatas “Kādas dvēseles ceļojums”

19 06 10 06

Bet, lūk, kā es reiz ieraudzīju savas dvēseles piedzimšanu[7]:

“Es jūtu kādu sfērisku telpu, kurā mutuļo neredzamas enerģijas plūsmas mazu virpuļu veidā. Periodiski tie uzdzirksteļo un nedaudz sablīvējas, sabiezinās. Un kādā momentā tie uzliesmo, rodoties jaunai atsevišķai apziņai – mazai dzirkstelītei. Tā ir smalkāku matēriju kvintesence, sablīvējums.

Kādu laiku tās tur atrodas, to ir daudz, un apkārt šai sfēriskajai telpai es redzu lielas mierīgas un viedas būtnes, kuras vienkārši atrodas blakus, un, kad dzirkstelītes, paklejojušas sfēras iekšienē un uzkrājušas enerģiju, iziet aiz sfēras robežām, tur tās gaida pirmo audzinātāju gādīgās un mīlošās rokas.

Viņas uzķer tās un ieklausās viņās, mēģinot sajust šīs konkrētās dzirkstelītes kādus konkrētus raksturojumus, tāpēc ka tās ir dažādas: ir mierīgākas un ir nemierīgi rosīgas; viņas raujas ārā no rokām, tās nākas ķert un nomierināt.

Es redzu tēlu, kā divi audzinātāji tur manu dzirkstelīti kā mazu putnēnu un glauda mierinot, tāpēc ka esmu traki aša. Tajā momentā es sāku lūkoties apkārt. Tur nav ķermeņa. Es vienkārši sniedzu analoģiju, kā tas notiktu materiālajā pasaulē. Bet tas notiek enerģijas un sajūtu līmenī; tās ir līdzīgas kā mums, cilvēkiem.

Es skatos apkārt, saprotot, ka tas, kur esmu pašlaik, – tas nav tur, kur es biju agrāk. Pirmo reizi pamostas interese, tāpēc ka tas ir kaut kas cits. Un uzmanība fokusējas uz to, lai sajustu šo starpību, uzzinātu – “un kas tas ir?”, “un kā tas ir – cits?”.

Viens Audzinātājs saka: “Nu šo tik jaudā ķert! Tālu ies,” viņi smejas. Nedaudz glaudot, nomierinot šo piciņu, gluži kā dodot pieprasījumu telpā: “Kurš tad būs audzinātājs šim brīnumam?”

Kāds atsaucas un tuvojas, ar interesi aplūkojot jauno mazo piciņu, labsirdīgi tēvišķi pasmejoties. Saprot, ka ar šo brīnumu nāksies noņemties, tāpēc ka tas ir pārāk ašs un nemiera pilns. Un visdrīzāk līdīs, kur tik var, un uzdauzīs punus kā mazs nemierīgs bērns. Kopumā, garlaikoties neļaus.”

Apraksti no Maikla Ņūtona grāmatas “Dvēseļu liktenis”

19 06 10 07

Nodaļā “Dvēseles dzimšana” Maikls Ņūtons (Michael Newton) sniedz savu pacientu dvēseles dzimšanas aprakstu[8]:

“Mana dvēsele tika radīta no milzīgas neregulāras mākoņu masas. Mani izslēdza no šīs intensīvās, pulsējošās zilganās, dzeltenās un baltās gaismas kā sīku enerģijas daļiņu. Pulsācija izraisīja stipru dvēseles vielas krusu. Daži šie vielu gabaliņi atkrita atpakaļ, un tos atkārtoti absorbēja, bet es turpināju ceļu uz āru un mani nesa līdzi straumei kopā ar citiem man līdzīgiem. Nākamais, ko zinu, ir spožas gaismas ietverta zona ar ļoti mīļām būtnēm, kas parūpējās par mani.”

“Atceros, ka biju kaut kādā audzētavā, kur mēs līdzinājāmies neizperētām olām bišu stropā. Kad kļuvu apzinīgāka, sapratu – atrodos Uras pasaules audzētavā. Nezinu, kā tur nonācu. Es biju kā ola embrijam paredzētā šķidrumā, kas gaida, kad to apaugļos, un es sajutu – vēl daudzās citās šūnās bija jauna gaisma, kas modās līdz ar mani. Tur bija māšu grupa, skaista un mīloša, kuras… pārdūra mūsu membrānas maisiņus un atvēra tos. Mums apkārt bija intensīvas, barojošas gaismas virpuļojoša straume, un es spēju sadzirdēt mūziku. Mana apziņa sākās ar zinātkāri. Drīz vien mani paņēma prom no Uras, un es pievienojos citiem bērniem atšķirīgā vidē.”

Kādas mēdz būt jaundzimušās dvēseles

19 06 10 08

Turpat Maikls Ņūtons apraksta, kādas mēdz būt jaundzimušās dvēseles.

“Pirms turpinu par dvēseles attīstības evolūciju, man jāuzskaita tās atšķirības, ko esmu apguvis par dvēseļu eksistenci kopš to radīšanas brīža.”

Ir tādi enerģijas fragmenti, kas atgriežas pie enerģijas masas, kura tos radījusi, pirms šie fragmenti sasniedz audzētavu. Es nezinu šo fragmentu pilnīgas neattīstības iemeslu. Citi, kas sasniedz audzētavu, nespēj individuāli apgūt "esību" sākotnējā nobriešanas posmā. Vēlāk tie saistās ar kolektīvām funkcijām un, acīmredzot, nekad nepamet gara pasauli.

Ir tādi enerģijas fragmenti, kuriem ir individuāla dvēseles būtība bez noslieces vai nepieciešamās garīgās struktūras, lai iemiesotos fiziskā formā jebkurā pasaulē. Šādi enerģijas fragmenti bieži vien sastopami garīgās pasaulēs, un tiem arī, šķiet, piemīt spēja viegli pārvietoties starp dimensijām.

Ir tādi enerģijas fragmenti ar individuālu dvēseles būtību, kas iemiesojas tikai fiziskās pasaulēs. Šīs dvēseles arī var mācīties gara pasaulē starp dzīvēm. Es tās neuzskatu par starpdimensiju ceļotājām.

Ir tādi enerģijas fragmenti, kas ir dvēseles ar spēju un noslieci iemiesoties un funkcionēt kā indivīdiem visās fiziskās un garīgās vidēs. Tas katrā ziņā nenodrošina šīm dvēselēm lielāku vai mazāku apskaidrību nekā citām dvēselēm. Tomēr plašais praktiskās pieredzes diapazons sniedz viņām daudzas specializācijas iespējas un atbildīgus uzdevumus.

Ir aprakstīti kā gadījumi, kad dvēsele savienojās ar ķermeni ieņemšanas momentā un dzīvoja ķermenī visu grūtniecības un ķermeņa formēšanās periodu, tā arī situācijas, kad dvēsele tikai atrodas blakus mātei, savienota ar augļa ķermeni vienīgi ar smalku pavedienu. Viņa gāja iekšā un nāca ārā no augļa ķermeņa, savienojoties ar viņu galīgi tikai pēc piedzimšanas. Un arī tad pēc piedzimšanas viņa pieņēma lēmumu ieiet ķermenī vai neieiet šajā iemiesojumā.”

Mēs tikai nedaudz pieskārāmies dvēseles dzimšanas tēmai. Taču tālāk viņas ne uzreiz iemiesojas fiziskajā pasaulē. Viņas iziet dažādus attīstības etapus un procesus. Ja jums interesē, tad uzrakstiet komentāros, un nākamajā rakstā mēs turpināsim šo tēmu – kas ar viņām notiek tālāk.

Jums būtu interesanti pasekot, kā piedzima Jūsu dvēsele? Vai arī jums tāda pieredze jau ir? Dalieties komentāros!