Natālija Golubkina - Dvēseles un ķermeņa noskaņošanās pirms iemiesojuma

Наталья Голубкина – Настройки души и тела перед воплощением

Natālija Golubkina - Dvēseles un ķermeņa noskaņošanās pirms iemiesojuma

20 02 10 01

Tā ir ceturtā publikācija no cikla “Dvēseles iemiesojums fiziskajā pasaulē”:

1. daļa – Kad dvēsele savienojas ar ķermeni[1]

2. daļa – Dvēseles dzimšana[2]

3. daļa – Kā dvēsele izvēlas vecākus[3]

4. daļa – [Jūs esat šeit] Dvēseles un ķermeņa noskaņošanās pirms iemiesojuma

5. daļa – Ieņemšanas un dzimšanas pārskatīšana[4]

6. daļa – Dzīve pirms dzimšanas[5]

7. daļa – Cik man būs bērnu[6]

Pētot dvēseles atmiņu, mēs nokļūstam viņas dzīves pašos dažādākajos momentos. Dažreiz tie mēdz būt visai negaidīti un interesanti. Piemēram, jūs kādreiz esat aizdomājušies par to, kā notiek dvēseles un ķermeņa savienošanās?

Reinkarnacionikas teorijas ietvaros vairāk uzmanības tiek veltīts nāvei, dvēseles iziešanas no ķermeņa procesam. Un viss ir pareizi, tas ir tas, kas mūs priekšā sagaida, biedē ar nezināmo un visvairāk satrauc.

Taču iepriekš katram no mums ir bijis dvēseles un ķermeņa savienošanās moments.

Šajā rakstā ir parādīts, kā tas visbiežāk notiek fiziskajā, materiālajā plānā.[7]

Taču mēs konstatējām vēl vienu etapu, kurš ir pirms šī procesa. Kāda no otrā kursa studentēm to apraksta tā:

Dvēseles programmas noskaņošana

20 02 10 02

“Kad dvēsele ir ieplānojusi sev iemiesojumu uz šo dzīvi, viņa iziet papildu atjaunināšanos (upgrade), kur saņem zināmu “aprīkojumu”, sistēmas noskaņojumus, programmas, ierobežojošus uzstādījumus, kas palīdz viņai iziet pieredzi. Tas nav kaut kas ārējs, bet tas, kas jau ir dvēseles pieredzē, iziets iepriekšējās dzīvēs.

Iegremdējumā es varēju uz dvēseles ķermeņa ieraudzīt visas šīs iepriekš uzstādītās programmas, parunāt ar “inženieriem”, kuri tās uzstādīja, un pat palūgt izskaidrot tās, kādam nolūkam ir paredzētas dažas no tām.

Tās programmas, kuras jau ir nospēlējušas savu lomu manā dzīvē un nav nepieciešamas dvēseles turpmākajiem uzdevumiem, es palūdzu noņemt. Piedzīvoju satriecošu atvieglojuma sajūtu. Gluži kā mašīna būtu iedzīta uz tehnisko apskati, kaut kas tika noliets, atslēgts.

Un kaut ko kategoriski atteicās mainīt. Uz muguras man ir smaga plāksne mugursomas veidā. Viņi teica, ka tā ir pienākuma apziņa, kura šajā dzīvē strādā ļoti pozitīvi man. Tas ir viens no dvēseles raksturojumiem, lai izpildītu manu uzdevumu uz Zemes, un noņemt to nekādi nevar.

Ļoti interesanti noreaģēja ķermenis. Trīs dienas pēc šī lielā seansa dvēsele lēkā kā līksmojošs tauriņš ar atjaunošanās sajūtu, bet ķermenis jūtas kā pēc pārlādēšanās: nekādu domu galvā, gribas tikai zvilnēt, nedaudz ieēst. Nav spēka pat iziet ārā paelpot gaisu. Spēju tikai paskatīties pa logu.”

Atkārtota savienojuma izveide klīniskās nāves laikā

20 02 10 03

Un reiz mēs skatījāmies, kas notika ar sievieti divu dienu komas laikā pēc dzemdībām. Kā izrādījās, pēc plāna viņas dzīves ceļš bija pabeigts un pienācis laiks dvēselei atgriezties “mājās”. Viņa bija sašutusi par šo situāciju, tikko kā dzemdējusi lielisku dēlu un ļoti gribēja būt ar viņu, vērot, kā viņš aug, un tml.

Pēc tam, kad bija izdevies atrisināt jautājumu un vēlreiz vienoties par to, lai tagad nemirtu, bet turpinātu dzīvot, bija nepieciešams dvēseli atkal pieslēgt ķermenim, no kura viņa jau pavisam bija aizgājusi un visas saiknes jau bija pārrautas.

Dabiski – tas, ko mēs redzējām, – tas ir tikai tēls, kuru zīmē zemapziņa, lai apziņai būtu skaidrs, kas notiek. Nav vērts aprakstītās darbības un tēlus uztvert burtiski. Taču viss patiešām likās ļoti smieklīgi!

Meitene apraksta sekojošo:

“Garš galds, pie tā sēž vairāki vecajie. Viņi paņēma manu dvēseli, kura pēc izskata atgādina mīklu, un izklāja uz galda. Pēc tam sāka spraust tajā tīstokļus, kasetes, disketes, diskus un, visbeidzot, zibatmiņas.”

Mēs šos tēlus uztvērām kā dažāda līmeņa senatnes informācijas nesējus, ar kuru palīdzību tad arī notiek dvēseles un ķermeņa savienošanās, viņu parametru salāgošana, programmu un noskaņojumu noskaņošana. “Tagad izskatās pēc bulciņas ar rozīnēm,” smejamies mēs visi.

Un tālāk vajag iet un “parakstīties” par katru “rozīnīti” atbilstošā kabinetā. Un, lūk, dvēsele iet pa garu gaiteni, ieskatoties dažādos kabinetos un atskaitoties par saņemto. Pēc tam dvēsele atgriežas ķermenī, kurš atrodas dzīvības procesu mākslīgas nodrošināšanas stāvoklī, un sieviete atdzīvojas.

Vēlreiz pievēršu jūsu uzmanību, ka mūsu redzētie tēli – tā visdrīzāk ir kā metafora, kas paskaidro notiekošo. Taču sajūtu un informācijas ziņā no dažādiem studentiem pēc būtības šo jautājumu dažādi cilvēki apraksta ļoti līdzīgi.

Jums bija interesanti uzzināt, tieši kādus noskaņojumus un programmas dvēsele paņēma uz pašreizējo dzīvi? Dalieties komentāros!