Kevin Williams - Time and the Near-Death Experience
Kevins Viljamss – Laiks un nāvei-tuvā pieredze
Šajā vietnē tiek izmantotas saistītās saites uz Amazon.com Books, par kurām IANDS (International Association for Near-Death Studies) var nopelnīt izcelsmes komisijas maksu, ja noklikšķināsit uz šīm saitēm un iepirksities, izmantojot tās.
1. Kas ir laiks?
Vai laiks mēra saules kustību pa debesjumu? Vai tas ir skaitļu intervāls pulkstenī, kas atspoguļo izmaiņas, pārejot no viena stāvokļa uz otru? Alberta Einšteina relativitātes teorija pierādīja, ka laiks ir subjektīvs attiecībā uz cilvēka relatīvo atskaites punktu. Einšteina teorija pat pieļauj ceļošanu laikā, kas ir daudzu pausto nāvei-tuvo pieredžu aspekts. Šajā rakstā ir sniegtas visas atziņas par laiku, ko sniedz nāves-tuvās pieredzes piedzīvotāji un kas aprakstītas šajā vietnē.
2. Ievads: laiks pēc nāves
“Pirms piedzimšanas mums ir jāzvēr, ka izliksimies, ka laiks un telpa ir īsti, lai mēs varētu ierasties šeit un attīstīt savu garu. Ja tu to nesoli, tu nevari piedzimt.”
Dženija Dikusa
nāvei-tuvās pieredzes piedzīvotāja
Pēc nāves, kad mēs ieejam gara valstībā, ir sajūta, it kā mēs tur būtu bijuši vēl pirms brīža. Mūsu laiks uz Zemes mums šķiet tikai kā īss gadījums. Laiks gara valstībā neeksistē. Atbrīvojoties no laika ilūzijas savā prātā, mums rodas spēks paplašināt savu apziņu. Mēs tad saprotam, ka tieši tagad dzīvojam bezlaicībā. Tas nozīmē, ka cilvēks var palikt debesīs “mūžīgi”, ja viņš vēlas, pirms izlemj, vai atgriezties uz citu dzīvi zemes plānā. Gara valstībā, ja vēlamies, mēs varam acumirklī ceļot pa Zemes vēsturi no sākuma līdz beigām. Mums ir spēks augt mūžīgi. Mēs esam spēcīgas garīgas būtnes.
3. Laiks, ko pieredzējuši tie, kam ir NTP
"Manā prātā izkristalizējās fakts par pirms-zemes dzīvi, un es redzēju, ka nāve patiesībā bija "atdzimšana" lielākā dzīvē… kas stiepās uz priekšu un atpakaļ laikā." (Betija Īdija (Betty Eadie))
Jans Praiss (Jan Price) rakstīja: “Laika mērījumi fiziskajā plānā ir balstīti uz cēzija atomu vibrācijas frekvences, kas tika apstiprināta ar starptautisku vienošanos 1964. gadā. No otras puses, laiks ir vienkārši apziņā reģistrēta darbību secība. Un, tā kā mūsu apziņai šajā pasaulē ir augstāka frekvence, norise (tas, ko mēs redzam notiekam) ir ievērojami paātrināta. Dažās situācijās šķiet, ka tā notiek gaismas ātrumā. Savā grāmatā “Atgriešanās no rītdienas (Return from Tomorrow)” medicīnas zinātņu doktors Džordžs Ričijs (George Ritchie, M.D.) raksta par savu dzīves pārskatu nāvei-tuvās pieredzes laikā: “Bija citas ainas, simtiem, tūkstošiem, kuras visas izgaismoja šī svelmīgā Gaisma, eksistencē, kur laiks šķita apstājies. Tas būtu prasījis vairākas nedēļas parastā laika, pat lai paskatītos vien uz tik daudziem notikumiem, tomēr man nebija sajūtas, ka pat minūtes paiet.” Definētie laiki, ko mēs uz Zemes saucam par sekundēm, minūtēm, stundām, dienām un tā tālāk, šeit nav piemērojami. Bībelē definētais Dieva laiks (debesu plānā) – tūkstoš gadi ir vienādi ar vienu dienu (Pētera 2. vēstule 3:8) – ir ievērojams trīs dimensiju laika paplašinājums. Es biju ārpus sava ķermeņa gandrīz četras minūtes. Ja mēs piekrītam Bībeles priekšstatam, tas būtu apmēram trīs gadi augstākajā līmenī. Manai konkrētajai pieredzei tas šķiet šausmīgi ilgs laiks; varbūt es vienkārši nepielāgojos “debesu laikam”, kā tas ir citiem. Piemēram, NTP piedzīvojusī Rebeka Rūtere Springere (Rebecca Ruter Springer) savā grāmatā “Intra Muros” saka: “Dienas pagarinājās līdz nedēļām, bet nedēļas – līdz mēnešiem, un tie savukārt savijās gados, un debesu pienākumi un prieki ar katru stundu kļuva skaidrāki un mīļāki.”” (Jans Praiss)
"Nav svarīgi, ka mēs atstājam ģimeni un draugus, jo laiks kļūst nenozīmīgs. Ir skaidrs, ka, tiklīdz mēs ieiesim gara valstībā, tas būs tikai acumirklis, pirms viņi pievienosies mums." (Maks Vraits (Mac Wright))
"Pirms mēs dzimstam, mums ir jāzvēr, ka izliksimies, ka laiks un telpa ir īsti, lai mēs varētu ierasties šeit un attīstīt savu garu. Ja tu to nesolīsi, tu nevarēsit piedzimt." (Dženija Dikusa (Jeanie Dicus))
"Telpa un laiks ir ilūzijas, kas mūs notur fiziskajā valstībā; garīgajā valstībā viss ir klātesošs vienlaicīgi." (Beverlija Brodska (Beverly Brodsky))
"Laikam nebija nekādas jēgas. Nešķita, ka laiks uz kaut ko attiecas. Tas šķita nenozīmīgi. Tam nebija nekādas saistības ar to, kāda es biju. Laiks ir svarīgs tikai tad, kad tas ir saistīts ar normāli sakārtotiem secīgiem dzīves aspektiem. Tāpēc es tur biju mirkli vai mūžību. Es nevaru to pateikt, bet man tas šķita ļoti ilgs laiks." (Greisa Bubulka (Grace Bubulka))
"NTP laikā jūs nevarat pateikt, vai bijāt šajā gaismā vienu dienas minūti vai simts gadus." (Džeina Smita (Jayne Smith))
"Pēkšņi zem manis izcēlās milzīgs sprādziens, gaismas sprādziens, kas izlidoja līdz manas redzes tālākajām robežām. Es atrados Gaismas centrā. Tā aizpūta visu, ieskaitot miglu. Tā sasniedza Visuma malas, kuras es varēju redzēt, un dubultojās atpakaļ uz sevi bezgalīgos slāņos. (Kimberlija Klārka-Šārpa (Kimberly Clark-Sharp))
"Zemes plāna laikam gara valstībā nav nozīmes. Nepastāv jēdzieni pirms un pēc. Viss – pagātne, tagadne, nākotne – pastāv vienlaikus." (Kimberlija Klārka-Šārpa) (Kimberly Clark-Sharp))
"Līdz ar šīs diezgan izteiktās pārapziņas tuneļa tumsas stāvokļa iestāšanās kaut kas pilnībā iztrūka, un tas ir tas, ko mēs saucam par laiku. Tādas lietas kā laiks debesīs nav! Tiklīdz es domāju un formulēju vēlmi vai jautājumu, tas jau bija atpazīts, atzīts un līdz ar to arī atbildēts. Un dialogs, kas notika, vienkārši notika mirklī. Tas neprasīja piecpadsmit minūtes; tas vienkārši jau bija noticis." (Tomass Sojers (Thomas Sawyer))
"Nokļūstot debesīs, cilvēks var justies tā, it kā viņš tur būtu bijis agrāk. Viņš var atcerēties, ka uz zemes cilvēki ir ciemiņi un svešinieki, kuri ilgojas pēc mājām." (Artūrs Jensens (Arthur Yensen))
"Nāve nozīmē izlauzties cauri telpas un laika barjerai." (Beverlija Brodska (Beverly Brodsky))
"Neviens nevar īsti aptvert lielās dzīves patiesības, līdz tās beidzot neapvienojas ar mūžību pēc nāves." (Džordžs Rodonaja (George Rodonaia))
4. NTP atsauces uz ceļošanu laikā
Alberta Einšteina relativitātes teorija pieļauj iespēju ceļot laikā. NTP laikā daži cilvēki ir ziņojuši par ceļošanu atpakaļ laikā un daži ir ziņojuši par ceļošanu nākotnē.
Dona Brubekera laika ceļojuma nāvei-tuvā pieredze:
Kristus saka Donam Brubekeram: "Don, vai tu gribi palikt vai atgriezties?"
"Es gribu atgriezties," es nekavējoties atbildu, zinot, ka izdarīju pareizo izvēli.
Jēzus smaida. "Tu esi labi izvēlējies. Ej. Es esmu ar tevi," Jēzus maigi saka.
Viss atkal mainās, it kā kāds būtu pāršķīris grāmatas lappusi. Es redzu sevi milzīga pūļa vidū. Tas nav mūsdienu pūlis. Viņi ir ģērbušies Bībeles laiku drēbēs. Es paskatos uz sevi.
Šķiet, ka pūlis par mani ņirgājas. Kāpēc? Tad redzu vairāk: es palīdzu vīrietim, kādam, kurš ir nežēlīgi pērts un apvainots. Pūlis ir satraukts, jo es piedāvāju palīdzību. Bet piekautajam cilvēkam ir mīlestībā un līdzjūtībā kvēlošas acis.
Kā kāds var vēlēties nodarīt pāri šim vīrietim? Es pieceļu vīrieti no putekļainā ceļa kājās.
Vīrietis pagriežas, un no kaut kurienes paceļ sev uz muguras milzīgu koka krustu. Vīrietis sāk virzīties uz kalna pusi. Kalnu sauc par Golgātu. Ar katru jaunu mirkli arvien skaidrāk apzinos, ko redzu. Šie cilvēki gatavojas sist krustā Kristu.
Es apstulbis sekoju, es ar šausmām skatos, kā Jēzus tiek pienaglots pie krusta, plaukstu locītavās un jūtīgajās kāju pēdās tiek sistas tapas. Es bezpalīdzīgi skatos, kā krusts tiek pacelts un ar riebīgi dobjiem sitieniem nostādīts vietā. Es aizsedzu seju ar rokām.
Ja tikai citi varētu redzēt to, ko esmu redzējis es. Pasaule nomestos uz ceļiem... Pasaule būtu mierā. (Dons Brubekers (Don Brubaker))
Dažādas laika ceļojumu nāvei-tuvās pieredzes:
"Šajā pieredzē viss saplūda kopā, tāpēc man ir grūti noteikt precīzu notikumu secību. Laiks, kā es to zināju, apstājās; pagātne, tagadne un nākotne man kaut kā saplūda mūžīgajā dzīves vienotībā... Es varētu būt vienā mirklī jebkur, patiešām tur... Es jutu, ka ir nepieciešams uzzināt par Bībeli un filozofiju. Tu gribi, tu dabū. Tikai padomā, un tas tev atnāk. Tātad es dalos šajā, es devos uz pagātni un dzīvoju Jēzus un viņa mācekļu prātos, es dzirdēju viņu sarunas, es ēdu, dzēru vīnu, jutu smaržas, garšas – tomēr man nebija ķermeņa. Es biju tīra apziņa. Ja es nesaprastu, kas notiek, nāktu skaidrojums. Bet neviens skolotājs nerunāja. Es izpētīju Romas impēriju, Babiloniju, Noasa un Ābrahāma laikus. Jebkurā laikmetā, ko varat nosaukt, es pabiju." (Džordžs Rodonaja (George Rodonaia))
“Gaisma atbildēja: "Atgriezīsimies laikā, cik tālu vien iespējams, un saki man, cik tālu mums vajadzētu doties pagātnē." Es kādu laiku domāju. Galu galā es teicu: "Uz akmens laikmetu?" Man nebija daudz laika to visu pārdomāt, jo pēkšņi es ieraudzīju zemes cilvēkus pagātnē. Es skatījos no augšas uz cilvēku grupu, vīriešiem un sievietēm, kas bija tērpti zvērādās un sēdēja ap ugunskuru.” (Ginters Vāgners (Guenter Wagner))
"Kastīte atvērās, lai atklātu to, kas šķita kā niecīgs televīzijas attēls no notikuma pasaulē, kas vēl tikai notiks. Skatoties es jutu, ka esmu ievilkts attēlā, kurā varēju izdzīvot notikumu. Tas notika divpadsmit reizes, un divpadsmit reizes es stāvēju pa vidu daudziem notikumiem, kas satricinās pasauli nākotnē." (Denions Brinklijs (Dannion Brinkley))
"Viņi man parādīja skatu uz nākotni, manas pieredzes laikā, pamatojoties uz to, kā mēs tobrīd uzvedāmies Amerikas Savienotajās Valstīs. Tā bija nākotne, kurā notiks milzīga globāla depresija. Tomēr, ja mēs mainītu savu uzvedību, nākotne būtu citāda." (Hovards Storms (Howard Storm))
"Pirmkārt, ir sajūta, ka tev ir absolūta zināšana, bet jo īpaši cilvēks apzinās, ka redz visu Zemes evolūciju un vēsturi no laika sākuma līdz beigām." (Dr. Kenets Rings (Dr. Kenneth Ring))
5. Vairāk NTP norāžu uz laiku
“Iet cauri tuneli NTP laikā nozīmē ceļošanu pa dažādām pēcdzīves valstībām. Viena no valstībām, ko jūs varat redzēt abās tuneļa malās, ir māju, sienu, koku utt. kontūras, taču viss ir nekustīgs. Dodoties tālāk pa tuneli, jūs varat redzēt vairāk gaismas un kustības, kā tas šķiet parastās pilsētās.” (Edgars Keisijs (Edgar Cayce)[1])
Piezīme: Keisijs to nepiemin, bet, manuprāt, nekustīgā valstība, ko viņš redzēja, ir fiziskā valstība. Ja tā ir, tad tas parāda, kā laiks fiziskajā valstībā apstājas, ieejot garīgajā valstībā.
"Apziņas paplašināšanos var panākt ar meditācijas palīdzību. Līdz ar šo paplašināšanos nāk apziņa, ka tagad esam mūžībā." (Edgars Keisijs)
"Garīgajā pasaulē nav laika un telpas. Ja kāds nonāk augstākās valstībās, tur valda mīlestība. Un, kur ir mīlestība, tur ir laime. Kur ir laime, nav laika apzināšanās. Tāpēc tur nav laika, kādu mēs to tur pazīstam. Zemākās valstībās, ja cilvēki ir ļoti nelaimīgi, laiks velkas it kā mūžīgi. Telpa atspoguļo to cilvēku īpašības, kuri to apdzīvo. Kad valda mīlestība, starp cilvēkiem nav attāluma." (Nora Spurgina (Nora Spurgin))
Hārvijs Grīns rakstīja: “Ārējās tumsas[2] iemītnieki tur atrodas dažādus laika periodus. Šķiet savādi spriest par uzturēšanās ilgumu, lietojot mēru, kas šajā dimensijā nepastāv. Lielākajai daļai no mums ir ļoti grūti apjaust pārlaicīgu stāvokli, tāpēc ierobežotu terminu izmantošana palīdz mums to labāk izprast. Daži pieredzētāji uzskata, ka ir bijuši ārējā tumsā nedēļām vai mēnešiem ilgi, citi – mūžam. Bez šaubām, visiem ir taisnība, novērtējot šajā valstībā pavadīto laiku. Sāpju un moku realitātē pat mirklis var šķist mūžība, un nav iespējams spriest par uzturēšanās ilgumu tikmēr, kamēr cilvēks jau sen nav aizgājis. Bez šaubām, dažas dvēseles ir iemājojušas ārējā tumsā uz simtiem, pat tūkstošiem gadu. Bet lielāka ir iespēja, ka lielākā daļa tur uzturas ievērojami īsāku laiku. Dvēselēm nav lemts uz visiem laikiem atrasties ārējā tumsā, jo tādā gadījumā nebūtu cerības uz glābšanu.” (Hārvijs Grīns (Harvey Green)[3])
"Tukšumā NTP laikā valda dziļš klusums, pārāks par jebkuru klusumu. Jūs varat redzēt vai uztvert MŪŽĪBU, aiz Bezgalības, pirms-radīšanas laikā, pirms Lielā sprādziena, Radīšanas Acī. Tas ir kā pieskarties Dieva Sejai un būt vienotībā ar Absolūto Dzīvi un Apziņu. Jūs varat piedzīvot, kā viss radījums rada sevi pats. Jūs varat izjust visu radīto. Tam nav ne sākuma, ne gala. Es aptvēru, ka Lielais sprādziens ir tikai viens no bezgalīgi daudziem Lielajiem sprādzieniem, kas rada Visumus nebeidzami un vienlaikus. Vienīgie attēli, kas būtu tikai tuvu cilvēciskajai izpratnei, ir tie, ko rada superdatori, izmantojot fraktāļu ģeometrijas vienādojumus. Jūs aptversiet, ka esat nemirstīga būtne un dabiskas dzīves sistēmas sastāvdaļa, kas sevi bezgalīgi pārstrādā.” (Mellens-Tomass Benedikts (Mellen-Thomas Benedict))
P.M.H. Atvotera rakstīja: "Laiks un telpa pastāv tikai fiziskajā valstībā. Kad jūs atstājat fizisko valstību, jūs tādus ierobežojumus atstājat. Esība tur nekad nebeidzas, tā pastāv mūžīgi mūžos. Vienīgā patiesā kustība ir bez laika un telpas izkropļojumiem. Tā ir paplašināšanās un saraušanās, it kā eksistence, kas pastāv, vienmērīgi elpotu. Tas, kas parādās kā progress, – variāciju sākšanās un apstāšanās un nepārtrauktās mainīšanās laika grafiks – ir tikai jauna lappuse, ilūzija, kas palīdz mums koncentrēties uz jebkuru valstību, kurā mēs šobrīd dzīvojam, lai mēs paveiktu to, ko esam iecerējuši darīt (vai vismaz mums būtu iespēja to darīt), un lai mēs nenovirzītos no Patiesības, kas apņem realitāti. Izmantojot kā analoģiju radio, nomirt šajā fiziskajā valstībā un ieiet gara valstībā ir kā dzīvot visu savu dzīvi noteiktā radio frekvencē, kad atnāk kaut kas un uzsit pa frekvenču skalu. Šis uzsitiens pārslēdz jūs uz citu frekvenci. Oriģinālā frekvence, kurā jūs reiz eksistējāt, joprojām pastāv. Tā nav mainījusies. Viss joprojām ir, kā bijis. Izmainījies esat tikai jūs, tikai jūs steidzaties ieiet nākamajā skalas frekvencē. Pēc tam jūs atbilstat noteiktam skalas punktam saskaņā ar savām vibrācijām.” (P.M.H. Atvotera (P.M.H. Atwater))
“Kad jūs nomirstat, jūs ieej mūžībā. Ir sajūta, ka jūs vienmēr esat tur bijis un vienmēr tur būsiet. Jūs saprotat, ka eksistence uz zemes ir tikai īss mirklis.” (Dr. Kenets Rings (Dr. Kenneth Ring))
„Pēc nāves jūs burtiski varat ceļot gaismas ātrumā un vienā mirklī vienlaikus redzēt visus cilvēkus uz Zemes. Jūs varat acumirklī redzēt cilvēkus visdažādākajās aktivitātēs. Jūs varat redzēt cilvēkus lūdzamies mošejās un tempļos, sinagogās un baznīcās. Jūs varat redzēt cilvēkus, individuāli izsakot savas klusās lūgšanas. Jūs varat redzēt pamatiedzīvotāju ciltis visās pasaules malās, spēlējam bungas un dziedam. Jūs varat redzēt, kā Dievs sūta uz Zemi daudz eņģeļu, lai palīdzētu atbildēt uz visām neskaitāmajiem, miljoniem lūgšanu, kas tiek izteiktas vienā mirklī.” (Dr. Liza Deila (Dr. Liz Dale))
“Kad jūs nomirstat, viss apstājas un jūs ieejat mūžībā. Tas ir kā beidzot sasniegt nanosekundi, kur laiks apstājas. Tāpat kā pulkstenis, mūsu ķermenis šajā brīdī apstājas. Tomēr mūsu gars un apziņa turpina dzīvot dimensijā ārpus secīgā laika. Mēs izejam ārpus nanosekundēm uz laiktelpu, kuras mērus mēs šeit, uz zemes, nevaram zināt. Tā ir mūžīga tagadne, kur pagātne, tagadne un nākotne ir sapludinātas kopā. Mūžība ir tagadne, “tagad”, kas nekad nebeidzas.” (Dr. Džerards Lendrijs (Dr. Gerard Landry))
“Pēc nāves jūs varat iziet cauri laika beigām līdz pat laika sākumam, tad atgriezties tagadnē, kur sākāt. Tas ilga mūžību un beidzās acumirklī. Tas ir paradokss.” (Dī Rohe (Dee Rohe))
“Pēc nāves jūs varat uztvert vienu pēcdzīves valstību kā pirmo pakāpi. Cilvēki tur uzturas, līdz ir gatavi doties uz nākamo pēcdzīves valstību. Tā ir mūžīga progresēšana, no vienas valstības uz nākamo.” (Sesils (Cecil))
“Bezlaika sajūta pēc nāves liek jums neapzināties, cik ilgi ilgst lietas, bet tas var šķist ilgs laiks – varbūt dienas vai varbūt nedēļas.” (Hovards Storms (Howard Storm))
“Garīgajā valstībā visu savā vietā notur visaptveroša Meistara vibrācija, kas novērš novecošanu. Lietas nekļūst netīras un nenodilst. Viss izskatās ļoti spožs un jauns. Tad jūs varat saprast, cik mūžīgas ir debesis.” (Artūrs Jensens (Arthur Yensen))
“Garīgajā valstībā ceļošana neaizņem ilgu laiku. Jebkura pieredze var šķist eoniem ilga. Bet tā pati pieredze var šķist arī kā sekundes.” (Dr. Džordžs Ričijs (Dr. George Ritchie))
“Garīgajā valstībā, kā mēs to saprotam, var paiet eoni, pirms daži cilvēki nonāk gaismā. Tas ir atkarīgs no cilvēka. Tu visu kontrolē. Tu turi grožus. Tie, kas ir izgājuši cauri tumšākajiem līmeņiem, ir teikuši, ka viņiem ir nācies saskarties ar sevi un saprast – ja viņi nesakārtosies, citiem vārdiem sakot, neuzzinās vairāk par sevi, viņi nekur netiks.” (Džordžs Andersons (George Anderson))
“Pēc nāves katrs cilvēks veido savu mūžību atbilstoši savai patiesajai iekšējai dabai. Dažiem viņu draugi māca par mūžīgās dzīves stāvokli.” (Emanuels Svedenborgs (Emanuel Swedenborg))
“Konkrēta pieredze garīgajā pasaulē var šķist kā mūžība. Laiks tagad šķiet nepiemērojams un nebūtisks. Laiks ir svarīgs tikai tad, kad tas ir relatīvs attiecībā pret parastajiem, sakārtotajiem dzīves aspektiem. Pieredze var šķist kā mirklis vai mūžība. Tu saproti, ka esi mūžīgs un neiznīcināms. Tu saproti, ka vienmēr esi bijis, ka vienmēr būsi, un nav bijusi nekāda iespēja, ka tu jebkad varētu apmaldīties. Nav iespējams iekrist kaut kur Visuma plaisā un nekad vairs nebūt sadzirdams. Tu esi pilnīgā drošībā un vienmēr esi bijis mūžīgi mūžos.” (Džeina Smita (Jayne Smith))
“Dzīve nozīmē pieredzes gūšanu mūžīgi mūžos. Ja mēs šo apziņu pastāvīgi turēsim savā apziņā, mūsu saikne ar Dievu būs tur, nevis kaut kur mūsu neapzinātajā. Mēs visu laiku apzināti būsim pārliecināti, kas mēs esam.” (Džeina Smita)
“Pieredze ilga stundām vai eoniem, un tagad šķiet, ka mūžība paskrēja dažos mirkļos.” (Virdžīnija Riversa (Virginia Rivers))
“Mēs klejojām pa šo skaisto vietu, kas šķita kā mūžība.” (Karena Šēfere (Karen Schaeffer))
“Pieredze ilga dažas sekundes, bet tās šķita kā mūžība.” (Mācītājs Kenets Heigins (Rev. Kenneth Hagin))
“Gara pasaulē kļūst skaidrs, ka laiks un telpa ir tikai cilvēka izgudroti vāji priekšstati. Tie abi bija manā apziņā radīti gaismas tīkli.” (Linklēra Denisa (Lynnclaire Dennis))
“Cilvēka gars ir mūžīgs, un mēs neesam vieni kosmosa lietu shēmā.” (Breds Šteigers (Brad Steiger))
“Gara pasaulē cilvēki nerunā par laiku. Viņi runā par iespējām. Cilvēki nedomā par laiku, jo tas netiek mērīts dienās, naktīs, mēnešos un gados.” (Margareta Tvedela (Margaret Tweddell))
“Mūsu dvēseles ir nemirstīgas un mūžīgas.” (Sandra Rodžersa (Sandra Rogers))
“Daudzi mūžības notikumi var iet caur jums. Jūs varat tajos peldēties un kļūt par tiem. Tie var tikt ieausti jūsu dvēselē.” (RaNela Volasa (RaNelle Wallace))
“Mēs esam ļoti sarežģītā veidā saistīti ar visu, kas caurauž mūžību.” (Džana Praisa (Jan Price))
„Otrā pusē notikumi seko cits citam, gluži kā uz zemes. No vienas puses, laiks otrā pusē neiet uz priekšu nemaz, jo nav pietiekamu izmaiņu, lai laika ritējums būtu acīmredzams. No otras puses, laiks pēcdzīvē ir apstājies, jo vienmēr ir tagadne. Pagātnei un nākotnei ir vienāds ilgums, jo nekad nav bijis sākuma un nekad nevar būt beigu. Šo laika elastību otrā pusē var salīdzināt ar pieredzi uz zemes, kad cilvēks izbauda dzīvi un laiks šķiet vienkārši paskrienam. Taču citam cilvēkam, kuram ir tāda pati pieredze, bet kurš ir absolūti nelaimīgs, laiks var šķist kā mūžība. Kā atklāja Einšteins, laiks ir faktors, kas ir relatīvs attiecībā pret cilvēka paša pieredzi.” (Kevins Viljamss (Kevin Williams))
“Es paskatījos uz savu apakšdelmu, lai paskatītos, cik pulkstenis, jo debesīs nebija saules. Uz mana apakšdelma pulksteņa nebija un nebija arī nekādu pēdu no pulksteņa siksniņas… Mani pārņēma dīvaina mūžīguma sajūta. Tas bija vienkārši brīnišķīgi!… Mēs eksistējam šeit šajā mūžīgumā, Dieva mūžībā, tādā dzīvē, kas neiznīkst! Tā ir mīlestības dāvana mums, mūžīgā dzīve!” (Dr. Ričards Ebijs (Dr. Richard Eby))
“Pastāv vispārējs priekšstats par Zemes nākotni, kāda tā būs pēc sešām nedēļām, sešiem mēnešiem vai varbūt pēc diviem gadiem. Tas ir kā atrasties lidmašīnā un skatīties lejup, un, pateicoties spējai redzēt lietas plašākā perspektīvā, var iegūt priekšstatu par to, kas notiks tālāk. Tomēr nepastāv pilnīga vīzija par visu Zemes nākotni. Bet garīgajā sfērā ir dvēseles, kurām, pateicoties daudzām ciešanām un kalpošanai, ir ļauts redzēt Zemes nākotni plašākā mērogā.” (Margareta Tvedela (Margaret Tweddell))
“Laiks nav lineārs. Enerģija pārvietojas kontinuumā, un, ja mēs uzskatītu pagātni par pagājušu laiku, mēs atbrīvotu ķermeni no sāpēm. Mēs iestrēgstam, jo paliekam pagātnē, nevis apzināmies, ka esam pagājuši!” .” (Linklēra Denisa (Lynnclaire Dennis))
“Reinkarnācija nav lineāra. Viena no problēmām, mēģinot to definēt, ir tāda, ka tai nav analoģijas. Tā pastāv ārpus laika, tomēr mēs nevaram nedomāt par to pagātnes un nākotnes, kā arī šī iemiesojuma terminos. Viss šis stāsts ir ļoti liels un sarežģīts.” (Tomass Sojers (Thomas Sawyer))
“Tas notika ar mani pirms vairāk nekā sešdesmit gadiem, tomēr man tas šķiet tikpat reāls, it kā tas būtu noticis aizpagājušajā nedēļā.” (Mācītājs Kenets Heigins (Rev. Kenneth Hagin))
6. Džona Stāra neparastā nāves pieredze par laiku
Assoc. text: Džons Stārs
“Dzīvība izmēģina dažādas formas un pēc tam atgriežas tur, no kurienes nāca.”
Džons Stārs
nāvei-tuvās pieredzes piedzīvotājs
Kādu dienu, bez jebkāda brīdinājuma, Džons Stārs nonāca aci pret aci ar faktu, ka dzīve šajā pasaulē ir neatgriezeniska. Viņš peldēja Mičiganas ezerā apmēram pusjūdzi no krasta, kad sākās nepatikšanas. Viņš peldēja brīvajā stilā, tāpat kā peldēšanas sacensībās, kad pagrieza galvu, lai ieelpotu, un ieelpoja ūdeni no tuvojošā viļņa. Viņa plaušas bija pilnas ar ūdeni, un viņš domāja, vai spēs maksimālā ātrumā nopeldēt pusjūdzi neelpojot. Viņš mēģināja. Rezultātā piedzīvoja neparastu nāvei-tuvo pieredzi un brīnumainu atgriešanos dzīvē. Tālāk seko viņa nāvei-tuvās pieredzes apraksts.
“Biju ticis uz priekšu tikai dažus jardus, kad man sāka dūkt galvā un es sajutu reiboni. Vēl pēc dažiem jardiem es izdzirdēju skaļu klikšķi. Pēkšņi pasaule kļuva mierīga un skaidra. Es varēju redzēt krasta līniju, joprojām tālumā, un pamanīju sauli, kas spīdēja man virs galvas. Tā šķita spožāka, nekā parasti. Kad paskatījos lejup, es dzīvē piedzīvoju lielu pārsteigumu. Tur bija mans ķermenis, kas joprojām peldēja krasta virzienā, pārvietojoties tikpat taisni un gludi kā motorlaiva. Es kādu brīdi vēroju, vienaldzīgs pret sava ķermeņa stāvokli. Mani daudz vairāk uztrauca mēģinājums saprast, kur atrodos.
Es pamanīju gaismu, kas nāca no kaut kurienes man aiz muguras. Tā bija īpatnēja gaisma. Tai bija sajūtas Kad es pagriezu galvu, lai redzētu, no kurienes nāk šī gaisma, tā joprojām bija man aiz muguras. Tomēr kaut kā man izdevās apgriezties, lai varētu skatīties tieši gaismā.
Gaisma bija brīnišķīga. Es to uzsūcu kā sauss sūklis ūdeni. Man bija sajūta, ka esmu bijis ieslēgts vakuuma burkā, cik vien sevi atceros. Tagad burka bija atvērta, un spiediens bija pazudis. Es atkal varēju elpot. Es jutu, kā manī ieplūst enerģija, atslābinot un mīkstinot manas būtības daļas, par kurām es pat nezināju, ka man tādas ir. Visa mana būtne bija sajūsmā par labsajūtu un prieku. Tā bija sajūta, ko biju pazinis jau iepriekš, lai gan neatcerējos, kur vai kad.
Laiks pats par sevi šķita kļūstam mīkstāks. Cik vien atceros, manas dzīves minūtes, dienas un gadi šķita fiksēti, gluži kā atzīmes uz tērauda lineāla. Tagad laika mēraukla kļuva mīksta un elastīga. Tā stiepās un saruka kā gumijas lente. Es varēju atgriezties pie savas pagātnes notikumiem, izpētot tos ar lielāku skaidrību un detalizētību, nekā tad, kad tie sākotnēji bija notikuši, kavējoties tur, šķiet, stundām ilgi. Bet tad, kad es atgriezos tur, kur biju, šķita, ka laiks nemaz nav pagājis. Es ceļoju turp un atpakaļ. Dziļi savas personīgās vēstures epizodēs un tad atkal gaismā.
Laiku var arī saīsināt, es atklāju. Gadsimti bija sablīvējami sekundēs. Tūkstošgades savelkamas mirkļos. Visa civilizācija, kuras daļa es biju, bija pārredzama acumirklī.
“Tik paskat,” es brīnījos. “Civilizācija kopumā nav pastāvīgāka un svarīgāka par savvaļas ziedu pleķīti! No šejienes tas izskatās tik vienkārši un tik skaisti. Neatkarīgi no tā, vai tas ir savvaļas ziedu pleķītis vai varena civilizācija, process ir viens un tas pats. Tā ir dzīvība, kura izmēģina dažādas formas un pēc tam atgriežas tur, no kurienes nāca.”
Mani vilka gaismā. Vai varbūt pasaule un dzīve, ko es pazinu, attālinājās, dzīve, ko biju uzskatījis par vienīgo, kas pastāv. Visi mani priekštati un visas manas šaubas, viss mans lepnums un visa mana vainas apziņa, visi mani prieki un visas manas bailes – tas viss izgaisa. Viss, kas bija palicis, bija gaisma un lieliskā labsajūta, ko tā sevī ietvēra. Man bija sajūta, ka es mostos, it kā es būtu gulējis dziļā miegā, sapņojot intensīvu un detalizētu sapni, kad kāds ienāk istabā un ieslēdza gaismu. Tagad es mostos, un sapnis izgaist.
Kamēr manas miegainās acis lēnām pierada pie spožā starojuma, es gaismā varēju saskatīt figūras. Tur bija cilvēki! Cilvēki, kurus es pazinu un mīlēju. Vieta bija pilnīgi pazīstama, it kā es tur būtu bijis vēl pirms brīža.
“Vai tev bija jauka atpūta?” jautāja viens no maniem draugiem.
Mani pārējie draugi sāka skaļi smieties. Viņi jokoja. Viņi visi zināja, cik nogurdinošs pārbaudījums var būt šāds piedzīvojums materiālajā pasaulē. Viņi visi paši bija piedzīvojuši šādu piedzīvojumu daudzas reizes iepriekš. Es arī sāku smieties. Cik labi bija smieties tik brīvi. Cik dīvaini būt tik atvērtam, un tomēr tas viss bija tik pazīstams. Es atkal biju pilnīgi dzīvs – tā bija dzīvība, kas bija pāri sākumam un beigām, – dzīvība, kas bija mūžīga.
Pasaule, kurā biju ienācis, tagad bija tikpat stabila un reāla kā pasaule, kuru biju atstājis aiz sevis, bet gaisma joprojām bija redzama. Tā bija dzīva gaisma. Tai piemita vitalitāte un sajūta. Tā bija koncentrēta katrā dzīvajā būtnē, tāpat kā sauli var fokusēt uz punktu ar palielināmo stiklu. Bija arī krāsas, ne tikai tās krāsas, ko pazinu uz Zemes, bet daudzas krāsu oktāvas. Visus manus draugus un visas citas dzīvās būtnes apņēma krāsas, sakārtotas sarežģītos ģeometriskos rakstos, katrs raksts bija unikāls, katrs raksts bija oriģināls. Krāsas un rakstus caurstrāvoja skaņa, neskaitāmas skaņu oktāvas. Bija tā, it kā krāsas varētu sadzirdēt. Tas man atgādināja dūdas. Visu telpu piepildīja dūkoņa. Oktāva pēc oktāvas uzmundrinoša, vitalitāti piešķiroša skaņa. Tā bija ļoti smalka, praktiski nemanāma, bet milzīga, šķita, ka tā sniedzas līdz bezgalībai. Šai plašajai, dzīvību dodošajai dūkoņai bija uzklāta melodija, ko radīja katras dzīvās būtnes individuālā skaņa. Gaisma un skaņa, krāsa un ģeometriskie raksti bija apvienoti harmoniskas pilnības kopumā.
Šķita, ka ir pagājuši gadi. Tomēr nebija iespējams pateikt, vai tās bija minūtes, stundas vai gadi. Tur, kur es biju tagad, esība bija vienīgā realitāte. Esība, kas bija neatdalāma no mirkļa, neatdalāma no mūžīgā TAGAD, neatdalāma no dzīvības, kas bija visās citās būtnēs. Lai gan šī vieta bija tikpat stabila un reāla kā pasaule, ko biju atstājis aiz sevis, laiks un telpa nebija šķērslis.
Dzīvniekam aizvērtas durvis ir nepārvarams šķērslis. Viņam nav tādu spēju, kas nepieciešamas, lai pārvarētu šādu šķērsli. Pasaulē, kuru es biju atstājis aiz sevis, laiks un telpa bija tieši tāds nepārvarams šķērslis. Man nebija tādu spēju, kas nepieciešamas, lai pārvarētu šādu šķērsli. Tagad es biju brīvs, kā dzīvnieks, kas iemācījies rīkoties ar durvju rokturi. Es varēju ieiet un iziet no pasaulēm, neiesprūstot. Es varēju palikt iekšā tik ilgi, cik vēlējos. Es varēju iepazīties ar cilvēkiem, kas tur dzīvoja, un iepazīt viņu īpašās paražas un viņu neparastos viedokļus, secinājumus un uzskatus. Tad es varēju pamest šo pasauli un atgriezties pasaulē bez gala – vietā, kur nav viedokļu, secinājumu vai uzskatu. Tā bija vieta, kur bija tikai esība, vieta, kurai piemita apbrīnojams skaistums un prieks, pilnīgi harmoniska.
“Manā prātā sāka mirgot manas iepriekšējās dzīves tēli. Sākumā īslaicīgi tēli, bet tagad tie kļuva spēcīgāki un skaidrāki. Vīzijas par cilvēkiem, kas man bija dārgi un kurus biju atstājis aiz sevis. Vīzijas par lietām, ko vēlējos redzēt, un lietām, ko biju vēlējies darīt. No kaut kurienes manas būtības dziļumiem atskanēja spēcīga balss:
“Tu esi redzējis mūžību pietiekami daudz. Tev vēl nav laiks te palikt. Atgriezies tagad Ēnu zemē, kur mirstīgās radības spēlējas un ir putekļu mākonis vējā, ko neaizpūš.”
Uf, uf.
Es pacēlu galvu, lai redzētu, kas rada šo skaņu. Tie bija sīki vilnīši, kas lūza gar spoguļgludā ezera malu, grabinot mazos oļus, kas rotāja krastu. Es gulēju smiltīs Mičiganas ezera krastā, tikai dažas collas no ūdens. Es jutos labi, it kā man būtu bijusi labākā atpūta, kāda man jebkad ir bijusi.” (Džons Stārs ((John Star))
Autors: Kevins Viljamss (Kevin Williams)
Pievienots: 22.09.2019.
Tulkoja Jānis Oppe
[1] Skat. https://sanatkumara.lv/index.php?view=article&id=4304:kevins-viljamss-edgara-keisija-navei-tuvas-pieredzes&catid=11:dazadi (Tulk. piezīme)
[2] Skat. https://sanatkumara.lv/index.php/kevins-viljamss?view=article&id=4308:kevins-viljamss-tuksums-un-navei-tuva-pieredze&catid=35:kevins-viljamss (Tulk. piezīme)
[3] Skat. https://www.sanatkumara.lv/index.php/kevins-viljamss?view=article&id=4310:kevins-viljamss-harvija-grina-petijums-edgars-keisijs-par-pecdzives-valstibam&catid=35:kevins-viljamss (Tulk. piezīme)