Kevin Williams - The Void and the Near-Death Experience
Kevins Viljamss - Tukšums un nāvei-tuvā pieredze
Šajā vietnē tiek izmantotas saistītās saites uz Amazon.com Books, par kurām IANDS (International Association for Near-Death Studies) var nopelnīt izcelsmes komisijas maksu, ja noklikšķināsit uz šīm saitēm un iepirksities, izmantojot tās.
1. Ievads: Tukšums
Daudzas nāvei-tuvās liecības ir saistītas ar to, ka pieredzētājs nonāk valstībā, kas metafiziskajā literatūrā plaši pazīstama kā “Tukšums”. Šajā rakstā ir apskatīta šīs valstības būtība, lai lasītājs labi izprastu tās mērķi un to, kā ar to rīkoties pēc nāves[1]. Šajās nāvei-tuvajās liecībās valda vispārēja vienprātība, ka Tukšums ir pilnīgas un dziļas tumsas valstība, – tukša no visa, izņemot to cilvēku domas un emocionālos modeļus, kas tajā ienāk. Tukšums ir lieliska vieta, kur pieredzes bagātie var pārbaudīt sevi, pārdomāt savu neseno zemes plāna pieredzi un izlemt, kurp viņi vēlas doties tālāk.
Atrodoties otrajās debesīs (tukšumā), Hovards Pitmens juta nepārvaramu nomācošu sajūtu un prātoja, kas to izraisa. Viņam tika teikts, ka tas ir tāpēc, ka tur nav mīlestības.
Mācītājs Hovards Pitmens,
nāvei-tuvās pieredzes pētnieks
Dažiem pieredzētājiem Tukšums ir skaista debesu valstība, jo, ja nav visa cita, viņi spēj lieliski saskatīt sevī mīlestību un gaismu. Citiem pieredzētājiem Tukšums ir biedējoša, mulsinoša, šausmīga elle[2], jo, ja nekā nav, viņi īslaicīgi nespēj sevī saskatīt mīlestību un gaismu. Šī iemesla dēļ Tukšums darbojas arī kā debesu “Pārtraukums” (Time Out)”, kur pieredzētājs ir spiests ieskatīties sevī. Tukšumā nav nekāda sprieduma, izņemot sevis nosodīšanas iespējas – skarbākas pašizpratnes veida. Tukšums tiek saprasts arī kā “ego nāve” – process, kurā tiek izšķīdināta personības “maska”, lai ļautu piedzīvot dvēseles individualitāti saistībā ar visu, kas ir Dievs. Šo un citu iemeslu dēļ šis raksts var būt viens no vissvarīgākajiem, ko varat lasīt šajā vietnē.
2. Atziņas par tukšumu: kopsavilkums
Daži nāvei-tuvās pieredzes piedzīvotāji ļoti ātri ceļo cauri Tukšumam pa tuneli un tālāk uz augstākām sfērām. Citi pieredzētāji, īpaši tie, kurus spēcīgi pievelk kāda zemes sfēras vēlme, var ieiet zemākā sfērā, ko sauc par piezemes valstību[3], veltīgi cenšoties atgriezties uz zemes. Tomēr daudzi nāvei-tuvās pieredzes piedzīvotāji, kā jūs redzēsiet, tūlīt pēc nāves nonāk Tukšumā. No turienes viņi var ieiet tunelī, kas ved pretī gaismai nākamajā debesu valstībā. Citi pieredzētāji tā vai cita iemesla dēļ paliek Tukšumā, līdz ir gatavi to atstāt.
Dažām dvēselēm Tukšumā pavadītais laiks var šķist tikai mirklis. Citām tas var šķist kā mūžība. Tas ir tāpēc, ka Tukšuma daba ir paredzēta kontemplācijai. Kad dvēsele ir gatava, parādās gaisma, un tunelis viņu aizved augstākās sfērās. Dvēselēm, kuras atsakās no gaismas vai ir pavadījušas visu mūžu, ignorējot gaismu sevī, var paiet zināma “mūžība”, pirms tās ir gatavas doties tālāk. Dažu dvēseļu problēma ir tā, ka tās viena vai otra iemesla dēļ dod priekšroku tumsai, nevis gaismai. Dažām no šīm dvēselēm vienīgā cerība ir reinkarnācija. Tas ir tāpēc, ka nevienai dvēselei nav iespējams uz visiem laikiem atrasties piezemes un Tukšuma valstībās. Dievs ir bezgala žēlsirdīgs un nekad nevienu nepamet viņas garīgajai agonijai pārāk ilgi; tomēr Dievs ļauj dvēselēm tur palikt tikai tik ilgi, cik tas atbilst viņu garīgajai izaugsmei.
Tukšums nav sods. Tā ir ideāla vieta, kur visām dvēselēm ieraudzīt sevi un attīrīties no visām ilūzijām. Tām dvēselēm, kuras ir pārāk iegrimušas savās nelaimēs, lai redzētu gaismu, tuvumā atrodas daudzas Gaismas Būtnes, kas tām palīdz, kad viņas ir brīvi izvēlējušās tādas meklēt. Mīlestības un gaismas būtība ir tāda, ka tās nevar uzspiest cilvēkiem, kuri to nevēlas. Mīlestības un gaismas, nevis tumsas izvēle ir atslēga uz atbrīvošanos no Tukšuma. Brīdī, kad izvēle tiek izdarīta, parādās gaisma un tunelis, un dvēsele tiek ievilkta augstākās sfērās.
3. Tukšuma raksturs
Kā tika minēts iepriekš, Tukšumā neeksistē nekas, izņemot jūsu paša domas un emocionālos modeļus. Šajā tumšajā tukšumā ego tiek izģērbts.
Tālāk seko P.M.H. Atvoteras (P.M.H. Atwater) skaidrojums par tukšuma raksturu:
“Mana lejas ēdamistaba lēnām, bet noteikti saplūda ar citu telpu no avota pie maniem griestiem. Šīs divas telpas jeb telpas dimensijas ieplūda viena otrā, bet es nekustējos. Es nekādā veidā nemainīju pozīciju. Es biju tur, kur biju, bet pasaule ap mani turpināja mainīties un saplūst un kļuva par kaut ko citu. Mana ēdamistaba pazuda no redzesloka, jo šī jaunā telpa kļuva redzamāka un reālāka. Tas bija kas tāds, ko es nekad agrāk nebiju redzējusi. Tas mani aptvēra. Jaunā telpa vienlaikus bija gan pilnīgi gaiša, gan pilnīgi tumša, taču bez formas, skaņas, krāsas, masas un kustības. Tā bija mirdzoša, bet gaismas avota nebija. Bija tumšs, bet tumsas nebija. Kaut kā šajā dīvainajā vidē bija visas formas, visas skaņas, visas krāsas, visa masa un visas kustības. Tur bija viss, kas jebkad ir bijis, ir vai būs, tomēr tur nebija nekā. Tas bija viss, un tas nebija nekas, tomēr sajūtams kā kustība, pulss, klātesoša enerģija, kas “mirkšķināja”, te ieslēdzoties, te izslēdzoties – dzirkstošs potenciāls, kas “mirgoja” tāpat kā Jell-O, pirms reaģē uz pieskārienu. Es to nosaucu par "Tukšumu", jo trūka labāka termina vai idejas. Tas bija pietiekami ērts, tāpēc es turpināju eksperimentus savā pieblīvētajā nebūtībā. (Tajā brīdī Atvotera eksperimentē tukšumā, ar savu prātu veidojot attēlus, piemēram, mājas tēlu. Pēc tam viņu apciemo mirušie radinieki un Jēzus. Pēc tam viņa atgriežas Tukšumā.) Es tagad biju viena šajā ne-vietā, un nebija nekā. Pirmo reizi es paskatījos uz sevi, lai redzētu, kāds man varētu būt izskats vai forma, un man par pārsteigumu un prieku man nebija ne izskata, ne formas. Es nebiju nekas cits kā tīras apziņas dzirksts, vismazākā, visniecīgākā gaismas dzirksts, kādu vien var iedomāties. Un tas ir viss, kas es biju. Es ar to biju apmierināta, bez ego jeb identitātes, tīra, viengabalaina un nesarežģīta. Tajā nebūtībā, par kuru biju kļuvusi, es vienkārši eksistēju, sajūsmā par pilnīgo svētlaimi un mieru, kā pati pilnība un absolūta mīlestība. Visur man apkārt bija tādas pašas dzirkstis kā es, to miljardi un triljoni mirdzēja un pulsēja, nākot no kāda nezināma avota. Es būtu pastāvējusi tādā svētlaimes stāvoklī mūžīgi, ja vien neizraisītu sevī kaut ko zināmu – vecu, dziļi iekaisušu kairinājumu; enerģijas viļņi izlauzās no šīs dziļās vecās čūlas, un līdz ar tiem nāca Filisa dzīvība, kas izspēlēja sevi no dzimšanas līdz nāvei. (Šajā brīdī Atvotera piedzīvo dzīves pārskatu.) (P.M.H. Atvotera)
Pārējā šīs sadaļas daļa koncentrēsies uz svarīgām tukšuma īpašībām, piemēram:
b) Tur nav gaismas.
c) Tuvumā atrodas gaismas būtnes, lai palīdzētu mocītajām dvēselēm.
(d) Reliģiskas atsauces uz Tukšumu.
(e) Dziļi piemēri: cilvēki, kuri piedzīvoja tukšumu.
Vienīgā mīlestība, kas pastāv Tukšumā, ir mīlestība, ko jūs tajā ienesat. Pats Tukšums nesatur ne mīlestību, ne gaismu, tāpēc vienīgais veids, kā atstāt Tukšumu un iekļūt augstākās sfērās, ir izvēlēties mīlestību. Brīdī, kad tiek izvēlēta mīlestība, gaisma parādās it kā izsaukta. Lielākā daļa nāvei-tuvo gadījumu apraksta ļoti īsas tikšanās ar Tukšumu, ja tādas vispār ir. Iespējams, tā ir taisnība, ka lielākā daļa cilvēku izvēlas mīlestību, nevis tumsu, līdzīgi kā lielākā daļa cilvēku izvēlas palikt ārpus cietuma. Dievs nevienu nespiež ārā no Tukšuma. Ceļš uz debesīm ir jānopelna, attīstot un nesot mīlestības un gaismas augļus. Šī ir atslēga, lai izkļūtu no Tukšuma un nokļūtu debesīs. Sekojošie nāvei-tuvie gadījumi apraksta Tukšumu bez mīlestības.
Atrodoties otrajās debesīs (tukšumā), Hovards Pitmens juta nepārvaramu nomācošu sajūtu un prātoja, kas to izraisa. Viņam tika teikts, ka tas ir tāpēc, ka tur nav mīlestības. (Mācītājs Hovards Pitmens (Howard Pittman))
"Tukšumā jūsu vienīgais stimulācijas avots būs jūsu domas." (Roberts Monro (Robert Monroe))
Interesanti, ka, atrodoties Tukšumā, Mellens-Tomass Benedikts (Mellen-Thomas Benedict) uzzināja, ka Dieva tur nav. Dievs ir šeit, uz zemes. Par to arī ir runa. Cilvēces pastāvīgie Dieva meklējumi ārpus šīs pasaules ir veltīgi. Viss ir šeit. Mēs esam Dieva sevis paša izpēte caur mums. Cilvēki ir tik pārņemti, cenšoties kļūt par Dievu, ka viņiem vajadzētu saprast, – mēs jau esam Dievs un Dievs kļūst par mums. Par to patiesībā ir runa. (Mellens-Tomass Benedikts)
Gaisma un mīlestība ir Dievs. Šī iemesla dēļ Dieva ietekme Tukšumā ir ierobežota, jo Tukšumā valda tumsa. Tādā pašā veidā tumsas (garīgās neziņas) ietekme uz Zemes ir ierobežota, jo uz zemes valda gaisma. Un gaismu nevar uzspiest cilvēkiem. Taču, tiklīdz dvēsele ir izvēlējusies gaismu/mīlestību, dvēseles uzturēšanās Tukšumā ir beigusies. Problēma ir tā, ka daudzas dvēseles, atrodoties uz zemes, nav apzinājušās sevī dievišķo mīlestību un gaismu. Tas apgrūtina iziešanu no Tukšuma.
Šis Emanuela Svedenborga (Emanuel Swedenborg) otrā posma apraksts pēc nāves ir ievērojams Tukšuma apraksts:
“Tūlīt pēc nāves iestājas sevis izzināšanas periods, kurā izzūd uz zemes nēsātās sociālās maskas un atklājas patiesais es. Katra dvēsele pēc tam veido savu situāciju, lai atbilstu savai patiesajai iekšējai būtībai. Tieši otrajā posmā pēc nāves cilvēki apgūst iekšējās lietas, kas pieder viņu prātam un patiesajam es. Ikviens tiek virzīts uz šo posmu pēc nāves, jo tas ir patiesais gara stāvoklis. Ja dvēsele, atrodoties fiziskajā pasaulē, bija iekšēji labestīga, tad šajā posmā viņa uzvedīsies racionāli un gudri. Ja dvēsele, atrodoties fiziskajā pasaulē, iekšēji bija saistīta ar ļaunumu, viņa uzvedīsies bezjēdzīgi un traki. Kad viņai tiek atņemtas ārējās lietas, atklājas viņu neprāts. Cilvēki, kuri, darbojoties uz zemes, domā par dievišķām lietām, sazinās ar debesu eņģeļiem. Tā ir mīlestības pilna dzīve, godīga un mērena izturēšanās ikvienā uzdevumā, kas ved uz debesu dzīvi. Šāda dzīve nav grūta.” (Emanuels Svedenborgs)
Tālāk sniegts Tukšuma apraksts no Edgara Keisija (Edgar Cayce) atklāsmēm, kurš Tukšumu dēvēja par ārējo tumsu – terminu, kas atrodams Bībelē.
“Pēc nāves mēs varam nonākt reģionā, kurā nav mīlestības, dzīvības un gaismas, nav nekā. Dažiem šis reģions ir aptuvens viņu vēlmes piepildījums. Šeit viņi patiešām ir vieni paši ar sevi. Dažām dvēselēm tās ir nepanesamas sāpes. Ja viņām trūkst patiesības, mīlestības, maiguma un laipnības, viņas var piepildīt Tukšumu ar iracionālām un neticamām sāpēm un bailēm. Ārējās tumsas valstībā ir tik tumšs, ka tumsa sagādā sāpes un viņas pārņem panika, pašām nezinot, kāpēc. Šai valstībai ir dažādas tumsas pakāpes, un centrā tā ir tumšāka un blīvāka nekā ārējās malās. Jo tuvāk esam ārējām malām, jo lielāka valstībā ir mijiedarbība ar citiem. Jo tuvāk centram, jo tumšāka un sāpīgāka ir vientulība. Tie, kas atrodas ārējā tumsā, nevar tikt ārā no šīs dimensijas. Viņiem jāizaug cauri šīs valstības līmeņiem. Pēc nāves cilvēks var nonākt noteiktā tumsas pakāpē, kas visvairāk atbilst mīlestības trūkuma pakāpei viņa dzīvē. Ārējā tumsa nav sods. Tas ir reģions, kas pamatoti darbojas tur esošo cilvēku labā. Šis reģions nav valstība, kas tika radīta, lai to pieredzētu ikviena dvēsele, bet gan tāda, kas radusies dvēseļu negatīvas darbības rezultātā. Tik liela ir bijusi vēlme pēc sevis, tik monumentāls laikā un telpā ir bijis dažu Dieva radību savtīgums, ka šī valstība ir viņu pašu kolektīvo darbību izpausmes rezultāts. Ārējo tumsu un realitāti, ar kuru tā saistīta, radīja un notur kolektīvas pašlabuma intereses.” (Edgars Keisijs)
6. Gaismas būtnes Tukšuma tuvumā
Ir nāvei-tuvie gadījumi, kur pieredzētāji vēro Gaismas Būtnes Tukšuma tuvumā, kas gatavas palīdzēt vai palīdz dvēselēm Tukšumā. Dvēseles Tukšumā neapzinās, ka Gaismas Būtnes ir visapkārt, līdz dvēseles nenolemj, ka tām nepieciešama Dieva palīdzība.
Ašers Elmekiess (Asher Elmekiess) atradās vietā, kur visapkārt valdīja tumsa. Tomēr tur bija dzirkstis kā mazas zvaigznes. Tā bija ļoti lielas mīlestības, miera un prieka vieta. Ašers negribēja ne pakustēties, ne atgriezties no turienes. (Ašers Elmekiess)
“Ir dvēseles, ko sauc par mirdzošajām un kuras velta sevi tam, lai ienāktu šajā tumšajā valstībā un nestu garīgo gaismu. Dvēseles, kas velta sevi šim rehabilitācijas darbam, ir ietērptas aizsargtērpos, lai viņām nekaitētu un nedurtu dunčiem līdzīgas naida domas, ko izmet tumšajā valstībā esošie. Mirdzošajām nav ļauts iet un runāt ar šiem cilvēkiem, bet viņas stāv blakus un sauc uz viņiem caur domu – lūgšanu, ja vēlaties. Brīdī, kad dvēseles šajā tumšajā apgabalā reaģē pozitīvi, palīgā atnākušās spēj izvest tās ārā uz mazāk blīvu, miglainu pasauli un galu galā uz gaismas valstību”. (Margarita Tvedela (Margaret Tweddell))
7. Reliģiskās tradīcijas un Tukšums
Tukšums ir pazīstams no daudzām reliģiskām tradīcijām ar dažādiem nosaukumiem. Daži no tiem: šķīstītava, elle, ārējā tumsa, cietums, Gehenna (Hinnom, Gehinnom), Šeola, bedre, bezdibenis, An-Nar un Preta-Loka. Tālāk sniegts īss dažu šo tradīciju apraksts.
"[Dziļas meditācijas laikā] es zaudēju jebkādu individualitātes sajūtu un tikai pēc mēģinājuma atgūt sevis izjūtu es sapratu, ka esmu zaudējis individuālo apziņu... Tas bija tā, ka mana apziņa izslēdza gravitācijas spēku, kas kaut kādā veidā uzturēja sevi, ļaujot manam prātam ieslīdēt bezgalīgā vakuumā, līdzīgi kā uztveram atšķirību starp ierobežotu planētas atmosfēru un bezgalīgu, bezgaisa kosmosu. Es pieņemu, ka tas ir tas, ko austrumu meklētāji domā, sakot, ka viņi ieiet tukšumā.” (Džons Van Aukens (John Van Auken))
Tibetas budistu mirušo grāmata māca, ka, tiklīdz apziņa ir atbrīvojusies no ķermeņa, tā rada savu realitāti, ko cilvēks piedzīvo sapnī. Parādās Galējās Realitātes Skaidrā Gaisma, un mirušajam ir jāaptver šī augstākā pieredze nevis savtīgā un egoistiskā veidā, bet gan ar mīlestību un līdzjūtību pret ikvienu. Lai sasniegtu Nirvānu, mirušajam ir jāsaprot, ka viņš ir viens pats ar šo gaismu. Ja mirušais reaģē ar bailēm, viņš joprojām nav atbrīvots un nonāks otrajā fāzē [Tukšumā], kur parādās mierpilnas dievības. Ja šajā laikā netiek sasniegta atbrīvošanās, tad mierpilnās dievības pārvēršas dusmīgās dievībās. Šajā valstībā ir svarīgi atpazīt visu šo būtņu tukšumu kā viņu pašu prāta projekciju. (Tibetas budisms)
Jaunās Derības autori vairāk atsaucās uz Tukšumu nekā uz debesīm. Šeit ir tikai viena no šīm atsaucēm:
Bībele: “Tiesas spriedums ir tāds, ka gaisma ir nākusi pasaulē. Bet cilvēki bija iemīlējuši tumsu vairāk nekā gaismu, tādēļ ka viņu darbi bija ļauni. Ikviens, kurš dara ļaunu, nīst gaismu un nenāk gaismā, lai viņa darbi netiktu nosodīti. Bet, kas patiesību dara, tas nāk pie gaismas, lai viņa darbi kļūtu atklāti, ka tie darīti Dievā.” (Jāņa evaņģēlijs 3:19:21)
Ir daudz ļoti interesantu nāvei-tuvo gadījumu, kas ietver ilgstošu pieredzi Tukšumā. No šādiem gadījumiem var iegūt daudz informācijas par Tukšumu. Tālāk sniegtās dziļās nāvei-tuvās pieredzes ar Tukšumu ir labākās, ar kurām esmu saskāries.
Gintera Vāgnera (Guenter Wagner) Tukšuma pieredze ir pārāk gara, lai to šeit apkopotu. Viņa Tukšuma pieredze ir viena no manām personīgi iecienītākajām.
Citas lieliskas Tukšuma pieredzes klāsta: • Mellens-Tomass Benedikts • Nensija Evansa Buša (Nancy Evans Bush) • Ranelle Vollesa (RaNelle Wallace).
Citas, mazāk dziļas Tukšuma pieredzes klāsta: • Dons Brubekers (Don Brubaker) • mācītājs Kenets Heigins (Kenneth Hagin) • Džordžs Rodonaija (George Rodonaia) • Tomass Sojers (Thomas Sawyer) • Endžija Fenimore (Angie Fenimor).
9. Tukšuma pastāvēšanas iemesli
a. Pašrefleksija
Jūsu iekšējās garīgās dabas izpēte ir svarīga dvēseles izaugsmes sastāvdaļa, un nav labākas vietas, kur to izdarīt, kā Tukšums. Tiem, kuri ir iemācījušies ignorēt savu iekšējo garīgo dabu, Tukšumā ir visgrūtāk, jo viņiem ir visvairāk jāmācās. Tāpēc ir svarīgi pārbaudīt savu iekšējo garīgumu uz zemes, pirms nokļūstat Tukšumā. Patiesībā tas ir viens no svarīgākajiem iemesliem, kāpēc mēs vispār nonākam uz Zemes.
Linklera Denisa (Lynnclaire Dennis) iekļuva vakuumā, svētā telpā, kas bija ārkārtīgi reāla un kur pazuda viņas skumjas. Mīlestība viņā izglāba viņu no aizmirstības. (Linklera Denisa)
"Viss, ko jūs varat zināt par debesīm vai elli, ir jūsu pašos." (Edgars Keisijs)
b. Lēmumu pieņemšana
Tukšuma galvenais mērķis ir, lai mēs pilnīgi ieskatītos sevī. Ja cilvēks pietiekami dziļi ieskatīsies sevī, viņš atradīs gaismu, kas var viņu iznest no tumsas. Problēma ir tā, ka daudzi cilvēki viena vai otra iemesla dēļ izvēlas to nedarīt. Tālāk minētie nāvei-tuvie gadījumi ir saistīti ar lēmumu pieņemšanu Tukšumā.
c. Attīrīšanās
Ciešanas, ko dvēseles piedzīvo Tukšumā, kalpo labam mērķim. Daudzas reliģiskās tradīcijas māca, ka Dievs mums dod ciešanas, lai mēs radītu raksturu, neatlaidību un liktu mums vairāk paļauties uz Dievu, nevis uz mūsu pašu spēkiem (vai vājumu). Ciešanas nekad nevajadzētu uzskatīt par Dieva lāstu, bet gan par slēptu svētību. Tā ir Dieva griba, ka mēs ciešam šajā pasaulē un Tukšumā, lai radītu labestību. Faktiski to simbolizē Jēzus krustā sišana.
Betija Bethardsa (Betty Bethards) uzzināja, ka Tukšums ir pilnīgas tumsas valstība, kurā mums jācīnās ar bailēm, kuras esam radījuši savā prātā. Tiklīdz mēs varam tās tieši sastapt, stāties tām pretī, tās izklīst. Tas sniedz cilvēkiem iespēju konfrontēt ar pašu radīto negatīvismu un iziet ārpus tā. Dvēseles nenonāk Tukšumā, ja vien tām nav nepieciešams to piedzīvot savai izaugsmei. Elle ir apziņas līmenis, ko var piedzīvot ķermenī vai ārpus tā. Tā ir vientuļa vieta, kur nav atļauta saskarsme ne ar vienu, izņemot savu negatīvismu. (Betija Bethardsa)
Nāvei-tuvās pieredzes veids, ko P.M.H. Atvotera klasificē kā sākotnējo pieredzi, ir ietverti tādi elementi kā mīļš nenozīmīgums, dzīva tumsa, draudzīga balss, vai kopumā kā īsa ārpusķermeņa epizode. Nepatīkami vai ellei līdzīgi pārdzīvojumi ir saistīti ar iekšēju attīrīšanos un konfrontāciju ar sevi. (P.M.H. Atvotera)
“Pēc nāves lielākā daļa dvēseļu iet cauri debesu procesam pirms ieiešanas debesīs. Dažas dvēseles tā vietā, lai pieredzētu tuneli un spožu gaismu pēc nāves, uz īsu laiku nonāk tukšuma, nebūtības bezdibenī bez prieka.” (Silvija Brauna (Sylvia Browne))
10. Kā izbēgt no Tukšuma
Izbēgšana no Tukšuma dažām dvēselēm ir ļoti viegla, bet citām – grūta. Dažādi nāvei-tuvie gadījumi sniedz daudz informācijas par to, kā izbēgt no Tukšuma. Šeit ir saraksts:
a. Mīlestība atbrīvo jūs no Tukšuma.
b. Gaisma atbrīvo jūs no Tukšuma.
c. Jūsu ticība atbrīvo jūs no Tukšuma.
d. Gaismas Būtnes atbrīvo jūs no Tukšuma.
e. Reinkarnācija atbrīvo jūs no Tukšuma.
Tālāk sniegtā informācija ir detalizētāka diskusija par šiem veidiem, kā izbēgt no Tukšuma:
a. Mīlestība atbrīvo jūs no tukšuma
Tukšums ir garīga dimensija, kas pastāv mūsos. Savas dzīves laikā mēs varam aizpildīt šo Tukšumu ar daudzām lietām, piemēram: mīlestību, naidu, laimi, skumjām, zināšanām, nezināšanu, ģimeni, nosaucot tikai dažas. Un, kad mēs nomirstam, mēs faktiski ieejam šajā garīgajā dimensijā, kuru esam piepildījuši. Ar ko mēs esam piepildījuši Tukšumu sevī, nāves brīdī mēs tajā ieejam. Iespējams, tas ir viens no iemesliem, kāpēc vissvarīgākais mūsu misijas aspekts dzīvē ir saistīts ar mīlestību. Dievišķās mīlestības apzināšanās, piepildīšanās ar to un tās izkopšana mūsu Tukšumā un dalīšanās šajā mīlestībā ar citiem mūsu dzīves laikā radīs debesu paradīzi, kas izpaudīsies nāvē. Tālāk sniegtās nāvei-tuvās atziņas attiecas uz mīlestību un tās saistību ar Tukšumu.
“Pēc nāves daudzi cilvēki nonāk Tukšumā. Izeja no Tukšuma ir vienkārša. Jums ir jādomā par mīlestību. Tie, kurus jūs mīlat, var parādīties, lai liktu jums atgriezties savā ķermenī vai domāt par mīlestību. Atzīt mīlestību par realitāti – tā ir atslēga, lai izkļūtu no Tukšuma.” (Braiens Krebss (Brian Krebs))
Linklēras Denisas mīlestība viņu atpestīja no aizmirstības. Mums tikai jāatceras, ka mīlestībai jābūt patiesai. (Linklera Denisa (Lynnclaire Dennis))
“Nezināšana, ka nepieciešams meklēt garīgo izaugsmi, var atstāt dažas dvēseles Tukšumā uz ilgu laiku.” (Nora Spurgina (Nora Spurgin))
“Tie, kas atrodas tumšajā valstībā, var progresēt, taču viņu progress ir ierobežots. Galvenais ir mīlestība.” (Ranelle Vollesa)
“Lai pasargātu sevi no negarīgām dvēselēm tumsā, neatkarīgi no tā, vai uz zemes vai Tukšumā, izvēlieties koncentrēties uz mīlestību.” (Deivids Okfords (David Oakford))
Joni Maggi atradās tumšā kosmosā un juta pilnīgu svētlaimi. Tur viņa uzzināja, ka Visumu uztur mīlestība. (Džoni Maggi (Joni Maggi))
b. Gaisma atbrīvo jūs no Tukšuma
Kamēr daži cilvēki apraksta aiziešanu no Tukšuma caur mīlestību, citi apraksta aiziešanu no Tukšuma caur gaismu. Abos gadījumos viņi apraksta vienu un to pašu parādību un vienu un to pašu Dievu. Kāds nāvei-tuvās pieredzes piedzīvotājs to izteica ļoti jauki: “Dievs ir gaisma, kas mīl.”
Laurelīna Mārtina (Laurelynn Martin) uzpeldēja cauri melnumam, kur nebija ne baiļu, ne sāpju, ne pārpratumu. Bija arī labsajūta. Viņu apņēma pilnīga svētlaime beznosacījuma mīlestības un pieņemšanas gaisotnē. Tumsa bija silta un maiga kā samtaina mīlestības sega, kas stiepās bezgalībā. Pilnīga miera brīvība tika pastiprināta, pārsniedzot jebkādas ekstātiskas sajūtas, ko viņa jebkad bija izjutusi uz zemes. Tālumā krāšņi balta, zeltaina gaisma aicināja viņu uz priekšu. (Laurelīna Mārtina)
Rejs Meirs (Ray Meir) atradās ļoti tumšā, plašā, mierīgā vietā. Tas atgādināja peldēšanu pa kosmosu un pilnīgu tumsu. Viņš jutās ārkārtīgi mierīgi un ļoti ērti. Priekšā viņš redzēja ļoti spilgtu gaismu, kas viņu piesaistīja. Viņš juta lielu mīlestību, kas plūst no gaismas, un viņš virzījās pretī gaismai līdzīgi kā bērns, kurš iet pie sava tēva. (Rejs Meirs)
Barbara Springere (Barbara Springer) ienāca melnā telpā, kur nebija gaismas, bet viņa nemaz nebija nobijusies. Telpa bija ļoti ērta. Savā priekšā viņa pamanīja spilgtu gaismu. (Barbara Springere)
Darlēna Holmane (Darlene Holman) tuvojās melnumam. Tad ieraudzīja tālumā gaismu ar dvēselēm gar tā malu. (Darlēna Holmane)
Hals (Hal) atradās tumsā un nevarēja ne redzēt, ne sajust ne sevi, ne ko citu. Viņš domāja, vai viss ir melnums un vai viņam būs jāiztiek ar savām atmiņām un iztēli, līdz tās beigsies. Viņš bija iegrimis domās, kad parādījās vājš gaismas atspīdums; bet tas ātri pazuda. Viņš mēģināja saukt gaismu, un parādījās vēl viens īss gaismas uzliesmojums. Viņš domāja, vai varētu piesaistīt tās uzmanību. Gaisma parādījās atkal un jo tuvāk tā nāca, jo spožāka kļuva. Gaismā viņš blāvi redzēja sevi. Gaisma kļuva ļoti spilgta, un viņš mēģināja novērst skatienu. Tā bija tik spilgta, ka viņš baidījās no tās intensitātes. Viņš kliedza, lai tā apstājas, un gaisma atbildēja: "Es tev nekaitēšu." (Hals)
c. Ticība atbrīvo jūs no Tukšuma
Domājot pozitīvas domas negatīvu domu vietā un sajūtot mīlestību un gaismu sevī, jūs varēsit virzīties uz priekšu prom no Tukšuma. Tālāk sniegtā informācija parāda, kā ticība var jūs atbrīvot.
Džordžu Rodonaiju (George Rodonaia) ieskāva dziļa tumsa, kas viņu šokēja un šausmināja. Viņš prātoja, kāpēc viņš ir tumsā un kas viņam būtu jādara. Viņš saprata – ja viņš joprojām spēj domāt, tas nozīmē, ka viņš joprojām pastāv. Tad viņš sprieda – tā kā viņš pastāv, viņam jādomā tikai pozitīvas domas. Viņš domāja, kā definēt to, kas tumsā ir pozitīvs. Kad viņš domāja par gaismu, viņš uzreiz bija gaismā. (Džordžs Rodonaija)
“Tiklīdz mēs spējam tieši konfrontēt ar savām bailēm, stāties tām pretī, tās izkliedējas.” (Betija Bethardsa)
Valtersas kundze (Walters) kūleņoja melnumā un izjuta bailes, jo nezināja, kurp dodas. Viņa domāja: “Man ir jāatgriežas savā ķermenī.” Tūlīt viņa atgriezās savā ķermenī, nesaprotot, kā. (Valtersas kundze)
d. Gaismas Būtnes atbrīvo jūs no Tukšuma
Gaismas Būtnes ir tuvumā un gatavas palīdzēt ikvienam Tukšumā izkļūt no grūtībām. Viss, kas nepieciešams, ir tikai vēlme vai sauciens pēc palīdzības, neatkarīgi no tā, cik liela vai maza ir šī vēlme. Daži pieredzējuši cilvēki, piemēram, Linda Stjuarte (Linda Stewart) Tukšumam nemaz nepiederēja un tika automātiski atbrīvota no Tukšuma. Tālāk ir sniegts kopsavilkums par viņas atbrīvošanu no Tukšuma.
Linda Stjuarte tika neatvairāmi vilkta uz plašu, bezgalīgu melnu tukšumu jeb melnu caurumu. Pamazām viņa juta, ka iegrimst tajā. Šķita, ka viņa vienkārši pazudīs tumšajā nebūtībā. Kad viņas jaunā apziņa mazinājās, viņa padevās smagumam, kas viņu pārņēma, kad viņas prātu piepildīja tumsa. Viņas redze kļuva neskaidra, kad viņa sāka saplūst ar melnumu. Neizrādot nekādu pretestību, viņa atlaida visas atlikušās apziņas un personīgās identitātes drumslas. Kad viņa juta, ka tās pazūd nebūtībā, viņu pēkšņi satrieca spēcīgs, enerģisks spēks, kas grūda no apakšas un pacēla viņu, nesot augšup. Viņa tik tikko bija pie samaņas. Viņas vienīgā apziņa bija pacelšanās sajūta. Likās, ka viņai garām lidoja milzīgi attālumi, un, jo augstāk viņa pacēlās, jo vairāk noskaidrojās viņas galva. Viņa jutās mierīga un neizmērojami mīlēta. Viņa zināja, ka atrodas rokās būtnei, kas viņu loloja ar nevainojamu mīlestību. Šī Būtne bija Jēzus, un viņš to iznesa no Tukšuma uz jaunu realitāti. (Linda Stjuarte)
“Augstākās būtnes zina, ko darīt, lai palīdzētu dvēselei Tukšumā virzīties uz priekšu, ja viņa to izvēlas.” (Deivids Okfords)
e. Reinkarnācija atbrīvo jūs no Tukšuma
Dievs nekad nevienu nepamet Tukšumā vai jebkur citur. Tiem, kuri nevēlas vai nezina par ieiešanu uz gaismu, var būt tikai viena izvēle – atgriezties uz Zemes caur reinkarnāciju. Atkal taču, tas nav sods; tas ir veids, kā šādām dvēselēm atgriezties zemes plāna skolā, lai iegūtu vairāk mācību un uzzinātu, kā attīstīties.
“Dažām dvēselēm vienīgā cerība izkļūt no tukšuma ir reinkarnācija.” (Artūrs Jensens (Arthur Yensen))
Autors: Kevins Viljamss (Kevin Williams)
Pievienots: 22.09.2019.
Tulkoja Jānis Oppe
[1] Skat. http://www.sanatkumara.lv/index.php/11-dazadi/4303-kevins-viljamss-nave-un-navei-tuva-pieredze (Tulk. piezīme)
[2] Skat. http://www.sanatkumara.lv/index.php/11-dazadi/4306-kevins-viljamss-elle-un-navei-tuva-pieredze (Tulk. piezīme)
[3] Skat. 2. vēri. (Tulk. piezīme)