Евгения Горева – Боги подземного мира и владыки преисподней
Jevgēnija Goreva - Pazemes pasaules dievi un pekles valdnieki
Šī dievību grupa – Antidievi, viņi ir zemes dzīļu valdnieki un dievišķo panteonu Ķēniņu pretinieki. Viņi ir pazemes ganāmpulku sargi, mirušo cilvēku dvēseļu “lopkopji”, kas sniedz viņiem milzīgu varu. Daļa viņiem piedēvē soda funkcijas. Un, visbeidzot, viņi – paši bagātākie, viņu enerģētiskais potenciāls līdzinās visam tam, kas glabājas zemē, tās dzīlēs.
|
Navigācija pa rakstu |
Duata – mirušo māte, sagaida cilvēkus nāves valstībā (rietumos) un pavada viņus uz debesīm. Duata – arī mirušo zemes nosaukums.
Ozīriss – ēģiptiešu pazemes pasaules, tās bagātības un auglības dievs, nomainījis šakāļgalvaino Anubisu nāves valstībā.
Tiesnesis, kurš uz dievišķiem svariem sver cilvēka Dvēseli, lemj: vai atstāt viņu pazemes pasaulē (ja viņa ir smaga) vai atlaist uz debesīm (ja Dvēsele ir vieglāka par spalviņu).
Ozīriss kā dievība pie debesīm tika asociēts ar Oriona zvaigznāju. Tieši tas sniedza orientieri, kalpoja cilvēkiem kā tikumības bāka, atgādinot par viņu Dvēselei priekšā stāvošo “briesmīgo svēršanu” (analogs kristiešu “pastarajai tiesai”).
Sepa – dievišķa būtne, tika iztēlota kukaiņa – simtkāja – lomā, aizstāvēja mirušos. Pastāv viedoklis, ka Sepa – viena no Ozīrisa personifikācijām, var teikt, viena no subpersonībām.
Mutu – “nāve”, tika attēlota kā pazemes briesmonis, kurš tā vien tiecas, lai atvērtu savu šausmīgo rīkli un aprītu visu esošo. Dieva-pērkona nesēja Balu brālis un pretinieks, atrodas viņam pastāvīgā pretstāvē.
Šeols – ebreju šķīstītava, viņa tēls – htonisks briesmonis, grēcīgu Dvēseļu rijējs.
Viņam ir šausmīgi žokļi un patiesi nepieēdināms vēders, bet pats viņš pastāvīgi ar prieku gaida grēcinieku jaunu porciju, šūpojas un viļņojas, palielinoties izmēros. Kaut kādu iemeslu dēļ grēcinieki ar atrašanos Šeola vēderā tiek sodīti tikai uz gadu, redzams, šī “stingrā režīma” ciešanu laiks briesmoņa iekšienē ir pietiekams sods Dvēselei, lai izpirktos.
Ereškigala (Ereshkigal) un Nergals – šumeru mirušo valstības Irkallas saimniece un saimnieks; no tās nav atgriešanās. Sievas, “pazemes lielās kundzes”, pārziņā – septiņi pazemes tiesneši, kamēr vīra specializācija – karš un nāve (ar epidēmijām, stihiskām nelaimēm un citiem “jaukumiem”).
Naraka – indiešu elle, šausmīga vieta, kur savienots karstums un aukstums, turklāt tā nav Dvēseles galīgā pajumte. Tikko kā Dvēsele samaksās par saviem ļaunajiem nodarījumiem, “izdzīvos karmu”, viņu var gaidīt jauns iemiesojums, labvēlīgākos apstākļos.
Patala – tā saucas 9 pazemes rajoni, kur dzīvo čūskveidīgo nagu tauta un citas dievišķas būtnes – debesu dievu pretinieki.
Jamšids (Jama) – sākotnēji tika uzskatīts par cilvēci radījušo pirmsenci, taču reiz viņš nomiris. Pēc tam, atrodoties zemes dzīlēs, pārvērties par aizkapa pasaules tiesnesi – kas ir pilnīgi loģiski, jo kvalifikāciju taču nevar laist zudumā. Laika un Nāves dievi (Kala un Mitrju) ir viņa kalpotāji. Jamas instruments ir cilpa, ar tās palīdzību viņš meistarīgi izvelk Dvēseles no ķermeņiem.
Aīds (Gadess) – “šausmīgais”, viens no trim dievišķajiem brāļiem, sadalījušiem pasauli savā starpā. Viņam tika mirušo pazemes valstība. Viņš pārvalda milzīgus pazemes dārgumus un neskaitāmas cilvēku dvēseles. Tāpēc viņa bagātība arvien pieaug, jo neviens nevar izbēgt no nāves.
Tartars – tas ir pazemes bezdibenis, dziļāks par Aīda valstību, tur Zevs iemeta uzvarētos Titānus ciklopus.
Orks (Orkuss) – “kapenes, gliemežnīca”, romiešu pazemes pasaules saimnieks, kurš stingri apsargā savus valdījumus. Tika attēlots kā pinkains, dažreiz spārnots, nikns dēmons, kurš mirušo dvēseles aiznes uz savu valstību. Ar viņa vārdu tika apstiprināti paši nopietnākie zvēresti, – neviens nevēlējās kļūt par dotā vārda pārkāpēju un tikties ar sodošo “garantu”.
Vēlāk viņš saplūda ar Ditu – kam bija tāds pats izskats un tās pašas funkcijas. Tālāk tika izspiests no Plutona tēla puses, kurš ir grieķu dieva Gadesa (Aīda) analogs.
Hela – aizkapa pasaules saimniece, Loki un gigantiskās jaunavas Angrbodas mīlestības auglis. Viņa tika aprakstīta kā milzene (māmiņā atsitusies), kāds saka, ka viena ķermeņa puse viņai ir melna, bet otra zila, kāds uzstāj, ka viņa ir melni sarkana. Pastāv versija, ka no augšas viņa – dzīva sieviete, bet no apakšas – trūdošs līķis.
“Aiziet pie Helas” = nomirt (tas nedraudēja drosmīgajiem varonīgajiem karavīriem, kurus Valkīras ņēma līdzi uz Valhallu – debesu mitekli dievišķajā Asgardā).
Pekols – prūšu “dusmīgais, niknais” pazemes pasaules galva, pilnvarots uzsūtīt dzīvajiem zemestrīces un citas nelaimes. Asociējas ar velnu.
Patols – vēl viens prūšu pazemes pasaules un nāves dievs, tika attēlots kā nāvīgi bāls vecis, kurš nēsā sirmu bārdu un ir apklājis sevi ar baltu lakatu.
Velns – pazemes pasaules dievs baltiešu mitoloģijā, valdnieks un lopu aizbildnis, kā arī gans dvēselēm, kas nonāk viņa valdījumos pēc nāves.
Tuone – somu mitoloģijā valdnieks un sargs nāves valstībā Tuonele, kur, kaut gan viss ir it kā tas pats, kas dzīvo pasaulē, bet citāds: ūdens – melns, meži – tumši, zvēri – visi briesmīgi, vārpu vietā – no zemes aug čūskas zobi.
Lai dvēseles no tādas vietas neaizbēgtu, viņas sargā saimnieki: Tuone, viņa niknā dzīvesbiedre un viņu mīlestības auglis – dēls, kuram ir dzelzs nagi.
Navj (Nija) – nāves tēls pie slāviem, miteklis neiemiesotām dvēselēm vienā no pasaulēm, kuru arī sauc par Navj.
Reptilis (Jassa) – pazemes pūķis, kurš personificē pazemes uguns maģiju. Viņa analogs pasakās – Zmejs Goriničs (Змей Горыныч), visa ļaunā, kas eksistē pasaulē, apkopojošs tēls.
Iomi-no-kuni – japāņu mirušo valstība, ar kuru nerekomendējas stāties kontaktā dzīviem cilvēkiem. Ja tā ir noticis, cilvēks ir it kā apgānīts – nepieciešams iziet attīrīšanās rituālu.
Emma – Lielais Ķēniņš, budisma japāņu dievība, kura pārvalda pazemes pasauli un pilda mirušo tiesneša funkcijas. Jo grēcīgāks cilvēks, jo šausmīgāks viņam šķiet Emma. Mūsdienu pasaulē ar viņu biedē tikai mazus bērnus.
Erliks – mirušo pasaules augstākais tiesnesis mongoļu mitoloģijā. Viņu zīmēja ar kaklarotu no galvaskausiem. Otrs svarīgs viņa atribūts – tas ir dārgakmens – simbolizē valdījumu bagātību un varu pār visām bagātībām, kas atrodas zemes iekšienē. Bet viņa darba instruments – arkāns, ar kura palīdzību viņš ķēra dvēseles un veda viņas prom no dzīvo pasaules uz mirušo pasauli.
Dijujs (Diyu) – pazemes pasaules galvenais tiesnesis. Šis pats nosaukums ir dots ķīniešu pazemes tiesai, kura ir viscaur birokrātiska un saregulēta, – spriežot tiesu, populāras ir grēku gradācijas ar niansēm un detaļām, bet pats darbs tiek veikts ar milzīgi daudzu resoru palīdzību.
Miktlans – tā acteki sauca mirušo valstību, kur ne tik vienkārši bija nokļūt: sākumā vajag izslīdēt cauri starp diviem kalniem, kuri saplūst, pēc tam paiet garām čūskai un milzīgam krokodilam, tālāk jūs gaida astoņi tuksneši un nežēlīgs vējš, piesātināts ar smagiem, asiem un griezīgiem priekšmetiem. Un, ja dvēsele ir pamanījusies tikt garām šiem šķēršļiem, viņai ir atlicis sīkums – pārpeldēt platu upi.
Šibalba – šādu nosaukumu maiju indiāņu ciltis bija devušas tai vietai, kura pēc viņu priekšstatiem ir pazemes pasaule, pekle. It kā tā sastāv no deviņiem slāņiem un pēc būtības ir pazemes grota, milzīga ala, kur atrodas “pārbaudījumu nami” – tajos cilvēks tiek pakļauts mocībām. Gan pati šī zeme ir šausmīgi bīstama, gan ceļš uz to ir briesmīgs. Šai zemei ir vairāki valdnieki, no kuriem katrs ir savā veidā ļauns un kaitīgs cilvēkiem.
Atliek piebilst: pazemes pasaules dievi un pekles valdnieki astroloģiski ir saistīti ar Zodiaka Zīmi Skorpions un planētu Plutons.
|
Tēmas turpinājums – “DIEVI un RITUĀLI”[1] |
Pievienots 17.07.2019.
https://znak-simvol.ru/bogi-podzemnogo-mira-i-vladyki-preispodnej/
Tulkoja Jānis Oppe
[1] Skat. http://www.sanatkumara.lv/index.php/birkas/dievi-un-rituali (Tulk. piezīme)