Евгения Горева – Великие боги неба: праотцы и творцы
Jevgēnija Goreva - Lielie debesu dievi: ciltstēvi un radītāji
|
Navigācija pa rakstu |
Balstoties uz savā starpā līdzīgiem zemes mītu sižetiem par Visuma Radīšanu, mēs varam pieņemt, ka reiz pirmmatēriju (pirmatnējo haosu) dievs-Absolūts sadalīja gaismā un tumsā, zemē un debesīs, augšā un apakšā.
Augša, debesis, gaisma – kļūst par to telpu un to substanci, no kurienes un ar kuras palīdzību norit turpmākās radīšanas process.
Protams, tas nenotiek pats no sevis, vajadzīgas noteiktas programmas un/vai saprātīgas radības, kuras cilvēku etnosos pieņemts saukt par viena vai otra līmeņa dieviem ar viņiem piemītošām funkcijām.
Debesis radījusī (atdalījusī tās no zemes) dievība – ir sākotnējā hierarhiskā virsotne, viņas funkcijas ir saistītas ar radītāja-ciltstēva tēvišķo tēlu, no kura radušies arī citi dievi-bērni.
Pastāv arī versija, ka nākamā dievu paaudze – nemaz nav demiurga bērni, bet jaunas dievības ar citādu dabu, iekarotājas...
Lai kā tur nebūtu, astroloģiski demiurgiem atbilst zīmes Ūdensvīrs[1] ūdens stihija un planētas Urāns funkcija.
Dievs radītājs dažādu tautu mitoloģijā
Rods (Род) – slāvu pimradītājs un lielais tēvs, pats parādījās no visuma olas, radīja trīs pasaules – Pravj, Javj un Navj. Gaišie dievi – Roda Bērni – atrodas Pravjā, kamēr Javj – izpaustā zemes pasaule, Navj – bezķermenisku garu pasaule. Visas trīs pasaules ir vienotas, Rods atrodas visās un ir no visa neatdalāms.
Ar savu Garu piesauca mīlestības vibrāciju, dievieti Ladu (Лада), kura putna veidolā kļuva par viņa vēstnesi.
Svarogs (Сварог) – slāvu debesu dievs, Roda pirmais dēls, dievs-radītājs, tika godāts par taisnīgumu. Dievu tēvs, slāvu dievišķā panteona pārvaldītājs pēc tēva, dieva Roda, aiziešanas pie miera.
Viņa sieva ir Lada (Лада), dievmāte. Viņu bērni: Peruns (Перун), Leļa (Леля), Živa (Жива), Morena (Морена), Ļeļs (Лель), Popeļs (Полель).
Pats Svarogs – augstākais radošais spēks, kuru viņš izplata uz Javj pasauli. Par viņu ir zināms, ka viņš no debesīm, no savas debesu kalves, nometa cilvēkiem – kalēja darbarīkus. Redzams, tas nozīmēja talantu radīt un pārveidot matēriju.
Dijs (Дий) (mācītājs Dijs (патер Дий, Дый)) – gandrīz aizmirsts skaidras debess, telpas un plašuma aizbildnis. Sargā arī Debesu Dievu slēpto viedumu un seno Patiesību.
Garīgā spēka glabātājs – šis spēks ir saistīts ar Deju (Дея) (atradās starp Marsu un Jupiteru, sagrauta, tās vietā tagad ir asteroīdu josla) – to sauca arī par Svaroga zemi. Izdariet secinājumus – iespējams, ka Svarogs – tas arī ir mācītājs Dijs.
Šu – “tukšums, gaisma”, gaisa dievs Ēģiptē, viņš bija tas, kurš atdalīja Debesis un Zemi – Nutu un Gebu. Vienkārši pacēla Nutu virs galvas un turēja viņu tur.
Nuta – ēģiptiešu tālās debess – kosmosa – dieviete. Kosmosa govs – viņas piens ir Piena Ceļš, un viņa katru dienu apēda spīdekļus, savus bērnus – Mēnesi un Sauli.
Tika uzskatīta arī par ūdens dievieti, jo viņa pārvaldīja debesu ūdeņus. Tika attēlota kā sieviete, kuras rokas un kājas skar zemi, bet ķermenis izplešas visa horizonta plašumā, kā jumts, kupols. Apakšā varēja tikt attēlots Gebs horizontālā stāvoklī un starp viņiem Šu – atdalošs viņus.
Muta – Senās Ēģiptes “māte”, debesu dieviete, Saules Amona dzīvesbiedre, māte un meita. Viņa tika attēlota kā sieviete ar kroņiem galvā un ar putnu grifu, kurš bija arī viņas hieroglifs.
Ptahs – “skulptors”, “arhitekts”, “tas, kurš ir mūžībā”, ēģiptiešu demiurgs – atrodas ārpus radījuma. Viņa kults bija izplatīts ne tikai visā Ēģiptē, bet arī Sinājā, Palestīnā, Nūbijā.
Saskaņā ar “Memfisas teoloģijas pieminekli” – grāmatu, ko sarakstījuši Memfisas priesteri, – tieši viņa doma radīja pirmo dievu 4 pārus, viņš radīja Gaismu un Patiesību.
Ans (Anu, Anum, Ilu, An) – šumeru dievs – radīja debesis un deva pavēlējumu parādīties visiem citiem dieviem. Tajā brīdī viņš bija vienotībā, saplūdumā ar Zemes-Ki enerģiju.
Mēdz būt naidīgs pret cilvēkiem, var radīt dēmonus (personificē mākoņus un dažādas debesu parādības, saistītas ar aptumšojumu, aptumsumiem).
Pakāpeniski Ans pārstāj piedalīties šumeru etnosa mitoloģiskajos sižetos, kaut arī paliek augstākā dievība; viņu nomainīt atnāk vietnieks – Enlils (Enlil).
Enlils – “kungs Pūsma”, Ana pirmais dēls, arī debesu dievišķās dabas augstākais simbols. Tieši viņš atdalīja savu māti Ki-Zemi no Debesu tēva Ana. Demiurgs Ans, saistīts ar mūžību, savu radītāja un veidotāja lomu pilda caur Garu, domu, vārdu – tas viss veido Enlila pamatu.
Tāpat kā viņa tēvam Anam, viņam nepatīk cilvēku kņada un viņš var bezjēdzīgi rosīgiem cilvēkiem uzsūtīt visdažādākās likstas: viesuļus, plūdus u.c.
Djauss (Dyaus) – “dienas gaisma”, “mirdzošās debesis”, no kā ceļas viss esošais.
Djauspitars (Dyauspitar) – šķiet, ka Djausa otrs vārds, “spožais tēvs” āriju senajā ticībā, pirmais un vienotais dievs, Visuma radītājs. Lūgšanas viņam bija ārkārtīgi vienkāršas, upuris bija tikai viņam izteiktā bijība. Pakāpeniski viņu aizsedza dieviete-māte Aditi – brīva un mūžīga, viņa varēja dzemdināt Dievus un Garus (Dēvas). Nomainīt Aditi atnāca Varuna.
Varuna – “visu aptverošais” dievs-visvarenais, aizpilda visu telpu ar sevi pašu. Tieši tā viņš reiz varēja atdalīt Debesis un Zemi, Djausu un Prithvi un tagad ir vidutājs starp viņiem. Visa zināšanu viņam nodrošina acs-Saule.
Par Varunas darbības instrumentu kalpo “maija” – bezgalīga, neapturama formu izpaušana ar domas un vārda palīdzību, šo formu mainīšana, to iznīcināšana. Viņš radīja un sargā pasauli no haosa, var tajā ielaist radošuma vibrācijas un maģiskas stihijas.
Varunu vēl sauc arī par kosmosa, debesu ūdeņu dievību, viņš ne tikai lej lietus uz zemi, bet arī rada jūras, piepilda tās ar ūdeni, iegriež upju gultnes.
Viņš tiek pieskaitīts gan dieviem-dēvām, gan dēmoniem-asūriem. Ar Varunu Indijā saista Oriona zvaigznāju.
Varunu un Djausu pakāpeniski nomainīja dievs Indra, pie viņa pārgāja priekšteču kults un viņu radītāja funkcijas.
Ahuramazda (Ormazds) – zoroastriešu “ļoti viedais kungs”, irāņu augstākā dievība, radījusi pasauli ar savu domu, dievu tēvs. Pārvaldīja divpadsmit ahtarus, tas ir, sākotnējos dzīves spēkus, kas simboliski ir saistīti ar 12 Zodiaka zīmēm. Saule tika uzskatīta par viņa visu redzošo aci.
Svētajā grāmatā “Avesta” teikts, ka viņam nav sākuma un viņš atrodas bezgalīgā gaismā, ir visa radītājs un pasaules ierīkotājs.
Viņa tēls un balsts – debesjums, pilns zvaigznēm, viņam pieder visi debesu ūdeņi.
Ahuramazdas un Angra Mainju cīņa
Ahuramazda bija patiesības un taisnīguma, un visa labā tēvs atšķirībā no brāļa, kuram vienmēr tika pretnostatīts, – Angra Mainju (Angra Mainyu) (Ahrimana), ļauna Gara.
Pradžāpati (Brahma) – hinduistu visu dievu tēvs. Absolūts, kurš pats tika radīts no zelta olas un pēc tam dzemdināja pasauli ar Gara tieksmi no savas sēklas.
“Pradžāpati – kļuva par “radīšanas valdnieku”, uzturēja zemi un debesis, nostiprināja sauli, izmērīja telpu, deva dzīvību un spēku.”
Bālšamins (Baalshamin) – semītiem – “debesu saimnieks” – kura raksturs bija te labestīgs, te sodošs. Viņu nomainīja viņu uzvarējušais dēls Els (Ilu).
Cebaots – augstākais un vienotais dievs, atdalījis gaismu no tumsas, radījis debesjumu, pēc tam sauszemi. Un, kad viņš “ieraudzīja to labu esam”, tad ķērās arī pie citām radīšanām. Ar viņu sākas Bībele. Vienāds pret visiem radījumiem.
Urāns – “debesis, augšējais, tas, kurš paceļas”. Kaut gan pēc grieķu sižeta viņa māte-sieva Geja parādījās agrāk par viņu un pati dzemdēja sev vīru.
Urāns un zvaigžņu deja (1834). Gleznas autors Frīdrihs Šinkels (Karl Friedrich Schinkel)
Urāns – tēvs-ciltstēvs šausmīgiem briesmoņiem, kā arī dievu-titānu pirmajai paaudzei; viņi bija 12: seši pāri – vīrišķā un sievišķā dzimuma. Viņa bērni-titāni Krons un Reja dzemdina nākamo paaudzi – Olimpa dievus.
Mitoloģijā Urānu apsūdzēja viņa dzīvesbiedre Zeme-Geja par to, ka viņš pastāvīgi rada briesmoņus, kuri neapmierina viņu pašu. Un tad no acīm prom, viņš slēpj neizdevušās atvases viņas klēpī. Šajā konfliktā Krons kastrēja savu tēvu, kas simbolizē Debess galīgo atdalīšanos no Zemes.
Jānuss – romiešu visvarenais debesu dievs, it kā parādījies no bezveidīgas lodes un sācis radīt pasauli. Reta organizētības ziņā – divsejaina dievība, turklāt viena seja ir vērsta uz neizdibināto esību, bet otra uz savu radījumu – mūsu zemes pasauli.
Jānusam bija 12 altāri, var to sasaistīt ar 12 mēnešiem, 12 Zodiaka zīmēm.
Par Jānusa simbolu tika uzskatītas arkas kā debesu velves tēli. Tāpēc nav brīnums, ka vēlākos laikos cilvēce piedēvēja viņam lietišķāku funkciju – sargājošu. Viņš pārzināja visus vārtus, visas ieejas un izejas.
Un otrs Jānusa simbols ir atslēgas, kas atver vārtus jebkurām parādībām, kuras Debesis sūta cilvēkiem, kas asociējas ar kristiešu paradīzes atslēgām.
Un dēļ viņa saiknes ar debesu ūdeņiem, pasaules okeānu bija arī trešais Jānusa simbols – kuģis. Starp citu, Jānusa sieva – nimfa Juturna tika uzskatīta par ūdeņu dievieti, bet viņu dēls, saukts par Fonsu, – tika godāts kā visu zemes upju, ūdens avotu un pat strūklaku radītājs.
Kulsanss – pirmradītājs etrusku mitoloģijā, Jānusa analogs, taču ne ar divām, bet pat četrām sejām, kas simbolizēja visaptverošu uzmanību un spēju zināt visu.
Diovis-padre – sena romiešu gaišās debess dievība. Līdzīgs vārds ir slāviem – Pater Dij (Патер Дий).
Tīrs – augstākais pasaules radītājs, upurējis tās dēļ savu labo roku, atstājot to niknā vilka Fernira rīklē – par ķīlu tam, ka briesmonis ļaus sevi piesiet ķēdē. Ķēde izrādījās ne vienkārša, bet burvju, un Fernirs, sapratis, ka viņam ir beigas, – jo viņa ļaunais spēks taču tiek sasiets līdz laiku galam – nokoda Tīram roku.
Simboliski labā roka var nozīmēt aktīvu ietekmi un pasaules vadību. To zaudējis, demiurgs kļuva atstādināts no sava radījuma.
Tiu (Irmins) – rietumvācu Visuma glabātājs, tas pats Tīrs, tikai ar izmainītu vārdu. Viņam bija veltīti pašu augstāko koku stumbri un no koka darinātas kolonnas kā tēls Debess un Zemes saiknei.
Dievs – Baltijas panteona mirdzošo debesu dievs, “pats pirmais”. Tieši viņš tiek uzskatīts par stāvošu virs visiem dieviem, taču viņam nav tiešas ietekmes uz cilvēku dzīvi, tajā viņu aizstāj Pērkons.
Ukko – somiem tas pat nav dievs-tēvs, bet vectētiņš – debesu velves turētājs, vecmāmiņas-Zemes vīrs, ar kuru viņi papildina viens otru kā vecis un vecene pasakā. Mēness un Saule – Ukko acis.
Ilma, Ilmatara – “gaiss”, dieviete – pasaules radīšanas dalībniece, debesu jaunava, uz kuras ceļgaliem Ukko novietoja ligzdu, kurā pīle iedēja 7 olas. No šīm oliņām pēc tam tika radītas zvaigznes, spīdekļi, zeme, kuru pati Ilmatara pilnveidoja, pievienojot detaļas. Veinemeinena māte.
Ilmatara (1860) – gleznas autors R.V. Ekmans (Robert Wilhelm Ekman)
Ilmarinens – “laikapstākļi, debess”, somu demiurgs, saukts par debesu kalēju, bet debesis – tiek uzskatītas par viņa kalvi. Darbojas pārī ar Veinemeinenu (par kura taku sauc Piena ceļu), kopā viņi rada cilvēku pasauli un dabas stihisko spēku pasauli.
Tian Di – ķīniešu debesis “Tian”, tiek uzskatīts par sākotnējo dievišķo spēku, no kura ceļas piecas galvenās pasaules eksistences stihijas. “Di” – dievs. Tas ir, vārds “Tian Di” – debesu dievība, visu zinošais augstākais valdnieks, kurš cilvēkiem sūta kā balvas, tā arī debesu sodus.
Ju Di – nefrīta imperators, dao panteonā ir augstākā dievība. Viņa tēls – viedais, vada debesis un cilvēku darīšanas. Viņa valstība ir iekārtota sarežģīti, tāpat kā ķīniešu birokrātiskais korpuss cilvēku pasaulē.
Pan Gu – ķīniešu mitoloģijas pirmsencis, kurš tāpat kā daudzi sākotnējie dievi parādījies no visuma olas. Un tik sācis vicināt cirvi, radot un atdalot debesis no zemes.
Un vēl kādu laiku sekojis, lai Debesis neuzgāžas zemei. Un, galu galā, pārliecinājies, ka viss ir labi, mierīgi nomiris, precīzāk – pārvērties par visu esošo, kļuvis par visu.
Hormusta – radniecīgs Ormuzdam, mongoļu panteona augstākais tēvs, Sumeru kalna valdnieks. Burjatu mitoloģijā Hormusta – 55 tengri garu un Gesera ciltstēvs.
Tengri – mongoļu mītu “debesis”, pārstāv visu zinošu un visur esošu garu grupu; viņi rada un personificē visu esošo, esības visas šķautnes un aspektus, gaišos un tumšos. Tas ir, viņi ir jau sekundārais radītājs, ne tas, kurš uztaisīja, bet tie, kas pārtaisa Debesis un Zemi.
Vēlīnākos ticējumos teikts, ka visi tengri dzīvo tā sauktā pasaules kalna virsotnē un karo ar asūriem.
Taronhivagona – “debesis turošais”, ir irokēzu cilts augstākais dievs. Turklāt pēc viņu ticējumiem debesīm ir cietzemes raksturs; tās ierāmē pasauli, un uz tām turas pasaule. Aiz debesu virsmas paliek haoss, debesis atdala tumsu, tās sargā zemi un cilvēkus no tumšo spēku uzbrukuma.
Turklāt debesis tiek uztvertas kā vārti – gaišzila arka, caur kuru izklāts ceļš uz nezināmām vietām. Atslēgas no šīs ejas pārvalda visu zinošais Taronhivagona.
Čiminigagua – Kolumbijas indiāņu demiurgs, sāka ar gaismas starošanu no sevis paša. Tālāk tika radīti putni, kuriem bija jāiznēsā Čiminigaguas mirdzums pa visu pasauli. Kad tas bija izdarīts, viņš sāka radīt spīdekļus – Sauli un Mēnesi, un visu pārējo.
Avonavilona – Ziemeļamerikas indiāņu pasaules un ticējumu radītājs. Atrodoties sākotnējā tumsā, radīja domas, kuras radīja nākamās dzīvības asnus.
Arongiate – indiāņu huronu augstākā dievība un debess, kura visu redz un visu zina – kā notiekošo uz zemes, tā arī cilvēka dvēselē. Turklāt Arongiate vada gadalaikus, vējus un viļņus.
Ar viņas vārdu huroni apstiprināja savus solījumus, piesauca dievību par zvērestu liecinieku. Var bargi sodīt par meliem un viltu, un par ļaunām domām.
Tonakatekutli – “mūsu eksistences valdnieks”, radījis pasauli pārī ar savu dzīvesbiedri Tonakasiuatlu. Tiek uzskatīts, ka šis pāris dzīvo pašā augstākajā debesu 13. stāvā. Pārāk augstu sēž – tāpēc cilvēki viņus atceras, taču speciāla kulta šiem dieviem nav.
Rangi – dievišķās Debesis, kuras vienotā saiknē ar Papu (Zemi) radīja visas būtnes. Taču, tā kā dzīvesbiedri negribēja atlaist savus apkampienus, tad pasaule atradās tumsā.
Nācās bērniem, konkrēti Tane-Mogute, kurš tika uzskatīts par mežu dievišķo tēvu (Pasaules Koka simbols), vecākus izšķirt. Taču viņi, kaut arī sāka dzīvot šķirti, turpina mīlēt viens otru, un viņu mīlestības telpā notiek un attīstās visa dzīve.
Niongmo – Zelta krasta nēģeru cilšu dievība, debesis, kas dod dzīvību. Tās vienmēr ir bijušas un būs, tās rada un sūta zemei un cilvēkiem dzīvinošu gaismu un lietus ūdeni. Mākoņi, kas skrien pa debesīm, tiek uztverti kā Niongmo pārklājs, zvaigznes nakts debesīs – kā rotājumi viņa sejai.
Tieši Niongmo ir citu dievu radītājs, viņa bērni “vong” – gaisa gari, kas aizvieto viņu daudzās funkcijās. Vong atbrīvo tēvu no zemes plāna satraukumiem un ļauj viņam majestātiski sēdēt debesu telpās. Viņš ir vecākais un augstākais dievs, cilvēki viņu godā par to, taču vairāk vēršas pie viņa bērniem, godina viņus aktīvāk.
Niankupons – rietumu afrikāņu “augstākais dievs”, “laikapstākļi”, šis nosaukums apzīmē kā augstākā radītāja vārdu, tā arī vietu, telpu, kurp dodas cilvēku dvēseles pēc viņu nāves.
Oloruns – ioruba cilšu “debesu saimnieks”, kurš reiz radīja debesu velvi un pasauli. Taču tagad ir tik tālu no visa tā, ka zemes un cilvēku darīšanās neiejaucas, nodevis visas šīs raizes Obatalam, savam dēlam – hermafrodītam. Nav brīnums, ka cilvēki divkārtīgi godā savu aizbildni un starpnieku starp viņiem un radītāju, lūdz žēlastību un pielabina viņu ar upuriem.
Suku Vakange – vēl viens augstākais dievs, šoreiz Kongo afrikāņu kimbundu ciltīs, viņa vietā visas darīšanas vada pat ne viņa bērni-dievi, bet mirušo cilvēku gari – “kiluhu”.
Tā kā gari pa lielākai daļai ir ļauni un atriebīgi, labu un kārtīgu starp viņiem ir maz, tad augstākais tētis Suku Vakange periodiski nolaižas no debesīm. Un ievieš kārtību, apmierinot visus un ar pērkonu nogalinot īpaši nogrēkojošos garus. Pēc tam atkal atgriežas miera stāvoklī savās debesīs, – tāpēc viņš arī ir “augstākais”.
Tādējādi Visuma dievi radītāji ir izdarījuši daudz:
- atdalījuši mūsu pasauli no pirmatnējā haosa un debesis no zemes, – kā gaismas un mirdzuma avotu;
- ielikuši saiknes pavedienus starp debesīm un zemi dažādu stihiju un parādību veidā;
- ar brīvu domu radījuši pasaules telpu un būtnes, kuras var uzskatīt par eksperimentālām radībām.
Viņi – pirmie demiurgi, kuru sen vairs nav ar mums. Vai nu viņiem pašiem tas vairs neinteresē, vai arī dievu – viņu bērnu (vai “viesu”-iebrucēju) – nākamā paaudze izspieda un aizvietoja viņus...
Taču iespējams, ka tas arī nozīmē, ka cilvēcei vajadzību pēc to dievu īpašībām un spējām – nav palicis...
“...velti riši vērīgi raugās miglainajā dziļumā. Viņa tauta un viņš pat jau pārāk tālu ir aizgājis no augstāko zināšanu Avota.
Mirdzošais Tēvs, Djaušpitars, ir kļuvis viņiem par bālu ēnu, abstraktu jēdzienu, izšķīdis, aizklāts ar milzīgo Mātes-Dabas ķermeni un viņas dzemdināto aditi pūļiem...
(Aleksandrs Meņs (Александр Мень). Maģisms un monoteisms (Магизм и единобожие)”
|
Par tēmu – rubrika “Dievi un rituāli”[2] |
Apspriešana: 1 komentārs.
1. LordGidros
04.01.2020.
Un kāpēc nav nekā par Višvakarmanu (sanskr. विश्वकर्मन्, viçvakarman IAST, “visa radītājs” – indiešu mitoloģijā dievišķais meistars, visuma radītājs. Pirmoreiz Višvakarmans ir minēts jau “Rigvēdā”, kur viņam veltītas divas himnas (РВ Х, 81; Х, 82), kuru autors ir viņš pats.
Vajadzēja uzrakstīt arī par Taišan Lao Czjuņ (太上老君) – radīšanas dievu daoismā.
Pievienots 27.02.2019.
https://znak-simvol.ru/velikie-bogi-neba-praottsy-i-tvortsy/
Tulkoja Jānis Oppe
[1] Skat. http://www.sanatkumara.lv/index.php/jevgenija-goreva/zimes-un-simboli/31-jevgenija-goreva/3281-jevgenija-goreva-zodiaka-zimes-udensvirs-talismani (Tulk. piezīme)
[2] Skat http://www.sanatkumara.lv/birkas/dievibas (Tulk. piezīme)