Евгения Горева – Самые страшные боги — смерти и разрушения
Jevgēnija Goreva - Paši briesmīgākie – nāves un iznīcības – dievi
Šīs būtnes apvieno tas, ka viņas veic profilaktiski sanitāru funkciju attiecībā uz cilvēku Dvēselēm.
Kamēr cilvēks ir dzīvs un viņa Dvēsele iemiesojumā, šie dievi viņam – paši briesmīgākie. Viņš ļoti reti spēj pozitīvi uztvert tamlīdzīgus dievišķus soģus, audzinātājus un pārmācītājus. Nāves un iznīcības dievības izraisa dziļas bailes, ar viņām ir saistīta grēka, ārēju sodu un iekšēju sirdsapziņas moku koncepcija.
Ir izsekojama šo dievu saikne ar zīmes Skorpions arhetipu un planētu Plutons.
|
Navigācija pa rakstu |
Pašu briesmīgāko dievu vārdi pasaules mitoloģijā
Anubiss – nāves dievs Ēģiptē, Ozīrisa dēls. Tika attēlots ar suņa galvu / ar šakāļa galvu un cilvēka ķermeni. Viņa zoomorfais tēls – šakālis. Senās Valsts periodā viņam bija arī vārds Hentiamenti – “Rietumu galva”; rietumos pēc ticējumiem eksistēja mirušo valstība.
Anubiss – mirušo pavadonis uz mirušo valstību, kapsētu un nekropoļu aizbildnis. Viņam bija arī tiesvedības funkcija – piedalījās aizkapa pasaulē nonākušas cilvēka dvēseles tiesāšanā. It kā tieši viņš svēris mirušā sirdi, lai noteiktu viņa grēkojumu svaru.
Inputa – Anubisa sieva jeb viņa sievišķā forma. Tika attēlota atbilstoši – kā sieviete ar šakāļa galvu. Viņa bija tādas vietas dieviete, kurp ieradās mirušo dvēseles, senajā Ēģiptē tā saucās Duata.
Melnie suņi (vilki, šakāļi): Upuauts, Ofoiss, Isdess – mirušo Dvēseļu pavadoņi uz mirušo valstību, uz Duatu, kuri arī tika asociēti ar Anubisu.
Serketa – viena no Ra meitām, mirušo pavēlniece, aizsargā patiesību. Viņas simbols – ne tikai skorpions, bet arī Anks – mūžīgās dzīves atslēga, kas kopumā apzīmē cilvēka transformāciju.
Mritju – “nāve”, kalpo dzīļu pavēlniekam un aizkapa pasaules tiesnesim – Jamam.
Nasu – irāņu nāves dievs, viņa tēls – riebīga līķu muša, kura atlido, lai iegūtu dvēseli, kura pamet ķermeni un kura turklāt tiek šī dēmona apgānīta. Mirušā radinieki spēj cīnīties ar Nasu – dziedot svētos tekstus un izrunājot dievu vārdus.
Šiva – indiešu iznīcības dievs, viņa atribūti – tās ir čūskas un galvaskausi. Viņa svītā – ļaunie gari, kuri dzīvo kapsētās un barojas ar cilvēku miesu. Viņa iznīcinošais tēls: Bhairava – briesmonis ar milzīgiem ilkņiem, aprijējs, Haosa un Virabhadras radīts – viņam ir tūkstošiem galvu un roku.
Kā Šiva, sākotnēji “krietnais, laimi nesošais”, Visuma glabātājs, noslīdēja līdz tādai dzīvei? Lūk, notika tā, ka Šiva izdzēra kalakutu indi, kura izveidojās, kad dievi kūla okeānu, radot pasauli. Šī inde pārvērtās par ļaunumu Šivas iekšienē. Šāda viņa rīcība pēc būtības izglāba Visumu, taču ar to pašu padarīja viņu par ļaunuma iemiesojumu.
Nirriti (Nirṛti) – “riti neesamība”, tas ir, lietu dabiskās kārtības neesamība. Simbolizē nāvi un satrūdēšanu, iznīcību un sabrukumu. Rigvēdā tiek dziedātas himnas, kas aizsargā no viņas ietekmes.
Tanatoss – grieķu nāves dievs, Hipnosa – miega dieva – dvīņubrālis. Nepielūdzama būtne, nespējīga uz žēlumu un kompromisiem. Nepieņem ne veltes, ne upurus – ne ar ko viņu nevar iežēlināt. Pat dievi viņu nemīl “dzelzs” sirds dēļ.
Keres – “nāve, augsne”, pazemes Aīda, mirušo valstības, iemītnieces. Pēc savas dabas tie ir dēmoni, kas barojas ar kaujās ievainotu cilvēku asinīm, nes slimības un bēdas.
Lāmija – “tā, kas sagrābj”, sākotnēji ķēniņiene-skaistule, kurā iemīlējās Zevs. Pēc tam, kad situācijā iejaucās Zeva likumīgā sieva Hēra, iznīcinot Lāmijas bērnus, skaistule pārvērtās ļaunā garā. Lāmijas raksturs – iznīcinošs, viņa simbolizē ar sevi aklu nāvi, kad, pazaudējusi savus bērnus, neatrod neko labāku, kā laupīt un aprīt citus.
M.A. Vrubels (М.А. Врубель). Dēmons, zīmējums
Zaudējusi mieru un miegu, viņa var redzēt tikai tumsā (dienā redzi zaudē). Naktī piezogas jaunekļiem, lai pavedinātu viņus un izsūktu asinis. Šis tēls ir līdzīgs šumeru Lilitai.
Lilita varēja tikt attēlota čūskas veidā, kurai ir skaistas sievietes galva un krūtis.
Erīnijas – “dusmīgās”, dievišķas būtnes no senās, vēl matriarhālās pasaules, pazemes valdnieka Aīda priekšteces. Cilvēku iztēle iedomājās viņas kā briesmīga izskata vecenes, ko pasliktināja čūskas matos. Katrai erīnijai rokās bija priekšmeti, kas palīdz pildīt savu uzdevumu – lāpas, pletnes u.c.
Viņām tika piedēvēta soda funkcija, piemēram, viņas sodīja kā cilvēkus, kas uzspļauj savam pienākumam pret vecākiem – dzīves laikā, tā arī viņu dvēseles Aīdā.
Orests un erīnijas
Erīnijas arī sargāja mirušo tiesības.
Pati pazīstamākā erīnija, kura simbolizē nežēlīgas likstas, kuras cieš cilvēks, saucas Megēra. Kaut arī pie mums šis vārds ir kļuvis sadzīvisks, taču maz kas zina tā sākotnējo jēgu un nesēju.
Vēl viena Erīnija – Tesifona, viņa ar savu pletni veica atriebšanos un sodīšanu jau mirušo pasaulē – par dzīves laikā izdarītajiem noziegumiem.
Hekate – dieva Aīda pavadone. Viņas tēls tika zīmēts līdzīgi erīnijām – lāpa kā moku rīks, čūskas matos. Viņa klīst pa kapsētām, izsauc mirušo spokus un uzsūta tos dzīvajiem kā nakts vīzijas un murgus.
Mara/Morena – šaurā nozīmē slāvu nāves un slimību dievība, kura pārvalda nakts murgus. Viņu dažreiz uzskata par nakts, vīziju un murgu dēmonu, kad cilvēkam tiek aptumšots prāts. Mara var tikt saistīta ar garīgas degradācijas procesiem.
Dziļākā nozīmē Mara – krievu nāves un transformācijas, laika, ziemas un aukstuma dieviete. Tieši viņu cilvēks satiek uz robežas starp dzīvo pasauli un mirušo pasauli. It kā ar cienīgiem cilvēkiem viņa var būt laba un palīdz pāriet robežu starp pasaulēm.
Navkas – navkas-mavkas, ļauni gari. Vārds visdrīzāk ir veidots no “Navj” – izmiesoto pasaules slāvu mitoloģijā. Navkas-mavkas varēja tikt attēlotas zīdaiņu vai nāru veidolā.
Par tām kļūst bērni, kuri:
- miruši jau piedzimstot,
- miruši, nepaspējot iziet kristības,
- vecāku nolādēti,
- ļauna spēka nolaupīti.
Tie zīdaiņi, kuri mira nāru nedēļā (nedēļa pirms Troicas), jau nu patiešām pārvērtās mavkās-nārās.
Karna – slāvu nāves vēstnese, dievība, kura palīdz apraudāt mirušos. Viņas vārds tiek saistīts arī ar “sodīt (карать)”, tas ir, viņai piedēvē sodīšanas funkciju, kad cilvēkam viņa ļauno darbu dēļ nākas iet cauri nelaimēm un pārdzīvot ciešanas. Bieži viņa tiek minēta kopā ar Žeļu (Желя). Karnu un Žeļu daži autori sauc par slāvu erīnijām.
Lamja (Ламя) – slāvu gars, briesmonis, viņam ir čūskas ķermenis un suņa galva, aprij tīrumos augu dzinumus.
Mutu – nāves dievs, pazemes pasaules valdnieks rietumsemītu mitoloģijā. Aprij visu dzīvo, spēj uzsūtīt dabai sausumu, sodīt cilvēkus ar slimībām un neauglību. Pretendējot uz varu pār visu pasauli, ir galvenais ienaidnieks augstākajam dievam Balu, kurš tomēr visu laiku kaujā uzvar.
Rabaisre – dieva Mutu analogs, mirušo pasaules valdnieks, tika godināts Palmīrā.
Mihails Vrubels. Azraīls
Eņģelis Azraīls (Azraēls) – nāves eņģelis, dievišķa būtne, kura cilvēka dvēseli atdala no viņa ķermeņa, palīdz pāriet uz tās-puses pasauli. Var parādīties cilvēkam ubaga, klaidoņa veidolā.
Samaēls – kritušais eņģelis, sengrieķu nāves eņģelis, visu dēmonu vadītājs. Viņam piemīt graujošs spēks, viņš pārvalda pasaules ļaunuma egregoru. Samaēls – īstenais Velna eņģeliskais vārds. Viņu sauc arī par čūsku-kārdinātāju, par kuru mēs zinām no Bībeles stāstiem, it kā tieši viņš aizvīla Lilitu no Ādama un norādīja Ievai uz ābolu. Viņš tika zīmēts kā milzīga čūska ar divpadsmit spārniem.
M.A. Vrubels. Sēdošais Dēmons
Samaēls – galvenais ienaidnieks Ercenģeļim Mihaēlam, kuru viņam neizdevās iegrūst “krišanas” procesā.
Nergals – šumeru dievs, kurš pārvalda pazemes pasauli un visu to, kas nes iznīcību dzīvo pasaulei. Viņa “nāvīgās” funkcijas skar arī karus, slimības, kas nes masveida epidēmijas un nāves (piemēram, mēris).
Erra (Irra) – akadiešu mitoloģijā atriebīga dzīvību graujošu sērgu un karu dievība. Ar viņu tika saistītas arī Babilonas likstas – mēris, haoss un posts, kuri spēj izplatīties tālāk, kamēr Erra nepiesātināsies ar savām ražotajām ciešanām.
Lilita – šumeru dēmons, saskaņā ar leģendām – Ādama pirmā sieva, vienlīdzīga viņam visā; pameta viņu, lai pārietu uz “tumšo pusi”. Tiek saistīta ar burvestībām, ļaunprātīgu ietekmi uz zīdaiņiem. Uzstājas sukuba lomā attiecībā uz vīrišķo enerģiju, savaldzinot vīriešus seksuālas pavedinātājas veidolā, kurai vīrietim nav spēka pretoties.
Lamaštu – akadiešu mirušo pasaules dēmoniete, uzsūtīja cilvēkiem slimības un laupīja bērnus.
Si Vanmu – ķīniešu “rietumu zemes valdniece”; tā ir mirušo, nāves un slimību zeme, viņai ir soda funkcija – sodīt cilvēkus, kuriem nepieciešams laboties un kuriem jāsaņem atriebība par grēkiem. Si Vanmu pārvalda piecus sodus un debesu sodības.
Gui (mogui, mogvai) – senajā Ķīnā nemierīgi mirušo gari, dēmoni un elles iemītnieki, kuri kaitē dzīvajiem. Gui var pieņemt dažādus tēlus, kas spējīgi ievilināt cilvēku un nogalināt viņu.
Parasti savā uzvedībā šīs būtnes bija saistītas ar tām situācijām, kuras viņas pašas noveda pie bojāejas. Piemēram, noslīkušais “palīdz” noslīkt citiem, tīģera apēstais pavada šo tīģeri un uzrīda viņu citam cilvēkam, sadegušais velk uz uguni vēl kādu un tml.
Dēmonu varēja atpazīt pēc tādām pazīmēm: viņam nav ēnas un nav zoda. Arī viņi paši bīstas no daudzām lietām vai rituāliem, piemēram, spļāviena, urīna vai šķēpa, kurš aiznesis daudzu cilvēku dzīvības.
Ķīniešu viduslaiku noveles bieži apraksta sižetu, kur dzīvs cilvēks sastop Gui.
Jurejs – japāņu spoks, savas uzvedības ziņā analoģisks ķīniešu Gui.
Erliks, Irlik-hans – augstākais valdnieks, tjurku un mongoļu mirušo valstības pavēlnieks. Ļauna nāvi nesoša dievība, tautās, kas viņu godina, apaugusi ar bagātu mitoloģisku pamatu ar detalizētu dzīves aprakstu. Šamaņi vēršas pie Erlika kā pie tēva un saņem no viņa spēju ceļot pa citām pasaulēm, iekļūt tajā-pusē.
Teskatlipoka – “dūmojošais spogulis”, vispazīstamākā Centrālamerikas indiāņu dievība, iznīcinātāja. Ar viņu saistīti pazemes pasaules spēki, kas cilvēku dvēseles noved uz leju, dzīlēs, un rada dažādas dabas kataklizmas (zemestrīces, vulkānu izvirdumus u.c.)
Teskatlipoka naidojas ar labestīgo Kesalkoatlu, pats uzstājas galvenokārt kā ļauns dievs, kurš nes sabrukumu un aukstumu. Tika uzskatīts, ka viņš var pieņemt dīvainus veidolus, nākt pie karavīriem naktīs un pārbaudīt viņu vīrišķību. Ja šo pārbaudījumu cilvēks iziet, tad Teskatlipoka kļūst par viņa aizbildni, kurš palīdz uzvarēt kaujās un atņemt citiem dzīvības. Vēl viņš palīdz laupītājiem un burvjiem viņu graujošajās darbībās.
Ium-cek – maiju dievība, kas attēlo nāvi kā darbību. Ziemas fratrijas (dievību grupas) galva, kuras simbols ir sarkana čūska. Valda pēc kārtas ar vasaras fratrijas galvu – Icamnu.
Fūrijas – “trakojošās”, pēc tēla un funkcijām tuvas grieķu erīnijām, ir atriebes būtnes un uzsūta sirdsapziņas pārmetumus. Tikko kā notiek noziegums, viņas jūt plūdušās asinis un uzreiz iejaucas situācijā, sākot slepkavu vajāt.
Lemuri – romiešu mitoloģijā ļauni gari, spokos pārvērtušies mirušie, kuri nav guvuši mieru, netika apglabāti, kā pienākas. Tika attēloti līdzīgi velniem. Pastāvēja uzskats, ka visbiežāk lemuros pārvēršas tādu cilvēku dvēseles, kuri miruši vardarbīgā nāvē, bijuši noziedznieki vai ar netīru sirdsapziņu, tādējādi traucējot viņu galīgu pāreju uz mirušo pasauli.
Viņu spēka laiks – nakts, šajā laikā viņi vaktēja ceļiniekus uz naksnīgajiem ceļiem, iedzina tos neprātā un dzēra cilvēku asinis.
Vanfa – sievišķs tēls, pēc nozīmes tuvs fūrijām, etrusku dēmoniece no mirušo pasaules. Viņas rokas bija apvītas ar čūskām, vienā rokā – viņai tīstoklis, kur pierakstīti visi grēki, ko cilvēks izdarījis dzīves laikā, otrā rokā sodošais instruments – šķēps.
Libitina – romiešu nāves, mirušo un bēru dieviete. Viņas laiks iestājās, kad pārstāja pūst dienvidu vējš Siroko. Viņai par godu tika celti tempļi, kur glabājās visi piederumi bēru rituāliem, kā arī vēlāk tika veikta visu mirušo uzskaite.
Kā jūs varējāt pamanīt, nāves un iznīcības dieviem – ir līdzīgas iezīmes neatkarīgi no etnosa, kurš viņu apraksta. Viņi vai nu vienlaikus ar sodīšanas un iznīcināšanas funkciju ir pazemes pasaulei valdnieki, vai arī “strādā” zem viņa jumta un vadībā.
Cilvēku izpratnē nāves dievības un gari asociējas ar ļaunumu, ar to, ka draud ar pārbaudījumiem un ciešanām, atmaksu par grēkiem, nāvi un aizkapa dzīvi.
Bet ir arī pozitīvā puse – bieži pastāv iespēja briesmīgās dievības pārvērst savos aizbildņos, tālab vajag iziet viņu pārbaudījumus, pārdzīvot ekstremālus notikumus un pieņemt viņu spēku.
Zīm. 17. (scaled to 331px × 331px)
Kā tas tiek darīts – piemērs stāstā “Nāves Dāvesti: jēga un nozīme”[1].
Apspriešana: 2 komentāri.
1. PRO
18.04.2020.
Runājot par Samaēlu. Aizvīla Lilitu no Ādama? Palasiet Bībeles Veco Derību. Pirmā un vienīgā Ādama sieva bija – Ieva, kuru Dievs radīja, paņēmis vienu no Ādama ribām.
Nekāda Lilita tur pat pusjūdzes attālumā netiek pieminēta. Tie, kas izdomāja par Lilitu un to, ka viņa bijusi it kā Ādama pirmā sieva, tiek uzskatīti par viltus praviešiem, kas mēģina apgānīt Dieva Vārdu.
Neticat? Bībeli pilnā rīcībā var atrast meklētājā.
1. Pika
31.08.2020.
Nebūtu vērts apgalvot – ja nav minēts grāmatā, tad tā nav un nebija. Muļķīgi ir visu pieņemt kā patiesību, neaplūkojot ainu, jo parasti būtība vienmēr slēpjas taisni cilvēka priekšā.
Ēdeni vajag uzlūkot no eksperimenta skatpunkta, jo ir taču tik daudz jautājumu, un arī par Ēdeni – no kurienes tā ir?
Varu pieņemt:
1. Ēdene – slēgta ekosistēma uz kāda kosmosa kuģa (jo Ēdene tika aprakstīta nevis uz zemes, bet debesīs).
2. Ieva – gēnu inženierijas mākslīgas izcelsmes radījums (radīts no DNS).
3. Apzināšanās auglis (ābols) – iespējams – izglītošanas programmas iedarbināšanas katalizators.
4. Čūska-kārdinātāja (Sātans) – domājams – radīts tēls, lai piesaistītu neapzinātu primātu(s).
5. Sākotnēji Vecajā Derībā tiek runāts par pirmajiem cilvēkiem Ādamu un Ievu, taču, kad Kains nogalina Ābelu un Kainam slepkavība tiek piedota, un viņš tiek izdzīts, tad atvadu vārdi ir “Ej un nebīsties, citi cilvēki tev nedarīs ļaunu”. Tādējādi izdarām secinājumu, ka cilvēce eksistēja pirms pirmo cilvēku Ādama un Ievas parādīšanās. Ja tie būtu Ādama un Ievas pēcteči, tad tiktu runāts par brāļiem un māsām, un tml., bet ne par svešiem cilvēkiem.
6. Sodoma un Gomora tika nodedzinātas līdz pamatiem, kā visiem zināms; šīs divas pilsētas bija ieslīgušas izlaidībā, tas ir, tur notika nekontrolēta vairošanās un tml., un visdrīzāk tur bija epidēmiju uzliesmojums. Pilsētu iznīcināšana bija nevis sods, bet no rezervāta saimnieku puses vienkārši tika novērsta infekcijas tālāka izplatīšanās.
7. Viss iepriekš rakstītais, konkrēti, notiekošā kopums, reducējas uz to, ka cilvēki tika audzēti kā mājdzīvnieki, apmēram kā kāmīši. Cilvēce arī veica eksperimentus ar pelēm, un tie saucās “Peļu paradīze”.
Vienkārši ir vērts paskatīties uz kopumu un nedaudz aizdomāties, taču saskaņojot ar to laiku un vietu:
1. Cilvēki nav izglītoti, un viņi ir it kā aborigēni (kāmīši būrī), jā, viņiem ir apziņa, bet tas jums nav 21. gadsimts.
2. Kā pirmais cilvēks uztvertu citu civilizāciju – nu, protams, kā eņģeļus un tml.
Tās ir manas domas, un es tā visu redzu, ja nepiekrītat, varat izteikties, lūk, uz tās lieliskās sieniņas.
Pievienots 21.02.2019.
https://znak-simvol.ru/bogi-smerti-i-razrusheniya/
Tulkoja Jānis Oppe
[1] Skat. http://www.sanatkumara.lv/index.php/jevgenija-goreva/zimes-un-simboli/11-dazadi/3091-jevgenija-goreva-naves-davesti-jega-un-simbolika (Tulk. piezīme)
[2] Skat http://www.sanatkumara.lv/birkas/dievibas (Tulk. piezīme)