Вера и религия

Ticība un reliģija

Saruna ar Diženo Dievieti

20.10.25.

DD: Reliģija jums tika dota pielūgsmei, nevis kā dieva mīlestība. Tā ir dota dvēseles pašpilnveidošanai un apskaidrošanai. Tieši dvēsele gūst apskaidrošanu, nevis cilvēka pašapzināšanās. Jūs varat sevi apzināties, justies kā cilvēks, kā ķermenis, kā prāts, taču netikt līdz dvēseles dziļumiem.

Līdz dvēseles dziļumiem – tāda paruna mums nozīmē jūtu viengabalainumu: izjust līdz dvēseles dziļumiem, skart līdz dvēseles dziļumiem.

DD: Tiksim skaidrībā, kas gan tāds ir “dvēseles dziļums”, kāpēc, teiksim, ne “dvēseles augstums”. Tāpēc ka dvēsele ir ķermenī, dziļumā, zemapziņā. Ne augšā, ne aizmugurē, bet iekšienē. Augstākos plānos jūs esat viņas iekšienē, tāpat kā tagad viņa ir iekšienē.

Dvēsele aug kā būtība, pašpilnveidojas kā būtība, ienākot ķermeņos, caur kuriem viņa iemiesojas. Ķermeņi var būt dažādi – gan augi, gan minerāli, gan dzīvnieki, gan cilvēks.

Uz katras planētas ķermeņi atšķiras, taču būtība paliek. Dzīvi šie ķermeņi vada pavisam dažādu – vieni rāpo, otrie lido, trešie peld, ceturtie skraida. Taču visi augi un dzīvnieki uz planētas vada to dzīvesveidu, kāds vajadzīgs dvēselei.

Vai cilvēka dvēsele var ieiet augā vai dzīvniekā?

DD: Var, protams, var, ja gribēs.

Bet kādēļ viņai kļūt, teiksim, par suni? Vai tad nav suņu dvēseļu?

DD: Mēdz būt tādi gadījumi. Tā ir iespēja, bet ne pienākums, ne sods un ne izmiesošanās. Suņu dvēseles ir.

Kāpēc Višnu avatāri (pārstāvji uz Zemes) ir kā cilvēki, tā arī dzīvnieki un priekšmeti? Un kāpēc es vienmēr redzu Lakšmi, kad saistos ar Višnu tēlu?

DD: Lakšmi aprija Višnu ar savu tēlu. Viņi kļuva vienoti, bet Lakšmi ir vairāk godāta un spilgtāka dieviete. Tāpēc Višnu tēls pazuda viņas gaismā. Višnu kļuva par dziļāku formu, bet Lakšmi – par ārējāku izpausmi. Avatarus noteica paši cilvēki, tāda ticība. Viņiem ir jāpielūdz, un, jo vairāk pielūgsmes priekšmetu vai objektu, jo labāk. Viens “mācītais” kaut ko pasludina, un neviens neuzdrošinās nosodīt vai šaubīties.

Pastāsti par dvēseles apskaidrošanos.

DD: Tā ir šodienas nodarbības tēma. Dvēseles apskaidrošanās – svarīgs garīgā ceļa aspekts vispār visos laikos un uz visām planētām. Kas stāv aiz šī jēdziena? Pieredzes uzkrājums, jūs to zināt. Bet ne visa pieredze apskaidro dvēseli un dara viņu tīrāku.

Apskaidrošanās sākas tieši ar pieredzes – jebkuras – krāšanu. Taču pašā sākumā dvēsele ir tīra un nevainīga, un viņai nevajag daudz pieredzes, lai eksistētu uz planētas. Apkārtne padara dvēseli pieredzējušu, daloties ar viņu savā pieredzē, audzinot viņu.

Vecas dvēseles, kuras nodzīvojušas daudz dzīvju uz citām planētām, dalās tajā arī uz jūsu planētas ar jaunajām dvēselēm, radot to haosu, tās pretenzijas citam pret citu, tās ķildas, kuras viņām ir dvēselē. Tā kā viņām jau ir svars nepieredzējušu dvēseļu vidē, viņas var pārliecināt, noskaņot citas, manipulēt u.c. Tā nav dvēseles izdziedināšanās, un uz Zemes viņas meklē dziedināšanu un atbildes uz saviem jautājumiem.

Kāpēc pie mums vara pieder naudai? Kā nogriezties uz citu ceļu?

DD: Izmainīt attieksmi pret naudu. Priecāties, ka tā ir, un neiet sekmīguma un bagātības pavadā.

Rodas pretruna: dvēselei nauda nav vajadzīga, viņa nevēlas un negrib to, bet cilvēkam nav iespējams nodzīvot bez naudas. Kādēļ radīta tāda pretruna, un kāpēc mēs līdz šim laikam iemiesojamies uz tās planētas, kur notiek kari un darbs tiek apmaksāts ar naudu? Mēs esam šīs neizdziedinātās dvēseles?

DD: Jūs savu ceļu uz šīs planētas pabeidzat, izdziedinājuši sevi no mantkārības un skaudības, no kareivīguma un spēka pielietošanas pret citu spēku. Jūsu ceļš beidzas ar dvēseles agšupcelšanos uz citām pasaulēm, kur ir mazāk tādu pretrunu. Jūs pārliecinājāties par tādas sabiedrības mākslīgumu un netaisnīgumu, un jums nav ilūziju attiecībā uz planētas kopienas pērkamību.

Ir vērtību ziņā augstākas pasaules, kur jums nāksies iemiesoties, lai iegūtu šos iekšējos uzstādījumus: saprātīgumu, taisnīgumu, dzīves vērtību, nodomu tīrību. Tās ir tās pieredzes jūsu dvēselei, kuras paceļ un apskaidro, sniedz dievišķo izglītību dvēselei – izgaismo dvēseles gaismu un viņas mīlestību, un māca tās pielietot kopienā kā saprātīgu dzīves piepildījumu.

Kāpēc dvēsele vispār nolaižas tādās tumšās pasaulēs? Vai tad viņai nav vērts, kamēr viņa nav samaitāta, izvairīties no tādiem iemiesojuma apstākļiem?

DD: Jūs paši gribējāt iegūt pieredzi uz tādām Saules sistēmas planētām. Ienākot šeit, jūs iegājāt Sansaras ritenī un guvāt visas pieredzes, kādas varējāt šeit iegūt. Citās sistēmās ir citādi iemiesojuma apstākļi, taču arī dvēseles tur ir mazāk pieredzējušas.

Jums reliģija ir dota, lai cilvēciskā pašapziņa nenolaistos līdz pašām apakšējām pasaulēm. Reliģija turēja virspusē tos, kam bija tuvs šis ceļš. Tādas dvēseles apskaidrojās pašas un apskaidroja citas, palīdzot viņām izdzīvot necaurredzamas tumsas un tikumu negantības apstākļos.

Reliģijai nebija pierādījumu, un tā turējās uz ticības. Dažādas reliģijas propagandēja dažādus postulātus, un tās dažādi izpaudās ceremonijās un rituālos. Nonāca līdz tam, ka pašu reliģiju sāka rādīt tikai rituālos, bez dievam atvērtas sirds. Reliģija tādā veidā sevi izsmēla, nomainoties uz ceremonijām.

Ticība – tā ir dziļā, pierādījumus neprasoša dvēseles zināšana. Ja dvēsele jau ir tik pieredzējusi, ka šī ticība aizstāj mākslīgās zināšanas, tad jums nav vajadzīgi materiāli vai zinātniski pierādījumi. Citiem ir svarīgi arī pierādījumi – “dieva daļiņu” meklējumi adronu kolaiderā, izdziedināšanās brīnumi, svēto nokāpšana astrālos ķermeņos spēka vietās u.c.

Reliģija bez ticības nespētu eksistēt, bet, lūk, ticībai reliģija nav vajadzīga.

Ticībai ir arī materiāla izpausme – kanāls ar Augstāko Es, daudzdimensionalitāte, vēršanās lūgšanās un meditācijās pie saviem augstākajiem aspektiem un pie Dieva Klātbūtnes katra cilvēka iekšienē, kas izpausta Dvēseles klātbūtnē, mīlestībā un piedošanā.

Nevar pierādīt viņa Klātbūtni, taču, jo tīrāka tā ir, jo augstāka ir jūsu dzīve, izpausta sīkākajās detaļās, ikdienišķumā – kā atpūtā no darbiem, aprimumā un atsvešinātībā no pasaules, klātbūtnē savā iekšienē, iekšējā skaistumā un apmierinājumā. Un tā nav eksistences pasivitāte – “kā dievs devis”, bet dzīves darbīga dzīvošana, aktivitāte un likteņa radīšana, atbildība un cēloņu un seku izpratne. Tā ir kalpošana un palīdzība citiem, apmierinājums no dzīves, piepildījums ar iekšējo dzīvi, maigums pret sevi un sevis pieņemšana.

Pateicos tev!

https://www.greatpicture.ru/vyskazyvaniya-o-religii-i-vere/

Pievienots 28.10.2020

http://www.sanatkumara.ru/stati-2020/vera-i-religiya

Tulkoja Jānis Oppe