Евгения Горева – Жизнь в древней цивилизации. Часть 1.
Jevgēnija Goreva - Dzīve senā civilizācijā. 1. daļa
Kā tas ir – dzīvot senās civilizācijās?
Raksts uzrakstīts, pamatojoties uz pētījumu, kuru es veicu pavadones-konsultantes lomā pēc pieprasījuma: “Mana pirmā dzīve uz Zemes.”
Ko mēs zinām par tām civilizācijām, kuras pieņemts saukt par senajām?
Meklējošam cilvēkam – ir daudz informācijas ar cienījamu faktoloģiju, lai izveidotu savu personīgo priekšstatu par vēstures zinātnes oficiālo avotu patiesīgumu.
Man, praktizējošai reinkarnistei, pētījumiem interesantas ir tās civilizācijas, kuras ir minētas “slepeno” zināšanu avotos un kuru eksistēšanas pierādījumu jau ir vairāk nekā pietiekami, lai principā atjaunotu Zemes vēstures grāmatas.
Pagātnes civilizācijas, kuru nosaukumi ir līdz mums nonākuši: Lemūrija, Hiperboreja, Atlantīda. Iespējams, bija arī citas.
Kad nonāc to laiku dzīvju atmiņā, nopietni šaubies, ka pašlaik eksistējošie cilvēki ir Zemes cilvēces evolūcijas virsotne. Jo taču pēc to laiku pētnieku atmiņām sabiedrība bija daudz taisnīgāka, bet cilvēka iespējas – bagātākas un daudzveidīgākas.
Un viens no cilvēka dzīves bāzes principiem un pamatiem bija – savu talantu attīstība un atklāšana.
Nesens regresijas seanss pagātnes dzīvē ieveda mūs tieši tādā laikā. Man bija ļoti interesanti pavadīt draudzeni šajā reinkarnacioniskajā iegremdējumā. Jums, cerams, būs ne mazāk interesanti to lasīt.
Neprasu ticēt, var pret šo stāstu attiekties kā pret pasaku vai sapni.
Piedāvāju saīsinātu seansa tekstu manu jautājumu pavadones lomā un pētnieces, kura atradās iegremdējumā, atbilžu veidā.
Gribētos par to laiku un sabiedrību uzzināt vairāk, taču reinkarnacionikā tev ir darīšana ar konkrēta cilvēka atmiņu un tu esi viņas ierobežots.
Ja cilvēks tajā dzīvē kaut ko nav zinājis par pasauli un cilvēkiem, tad arī tagad viņš nevarēs to pastāstīt. Viņš var pavēstīt tikai par savu dzīvi, parādīt noteiktu šķērsgriezumu, pilnīgi individuālu, savas atmiņas personīgos attēlus.
Paldies viņam par to!
Gadījums ar pagātnes iemiesojumu senos laikos
Pētnieces stāsts:
– Es – spēcīgs zēns, ap gadiem 8-9, jūtu sevī iekšējo Spēku. Varu pārvietoties pa gaisu un labprāt to daru.
– Kā tas notiek?
– Tas ir ļoti viegli. Vienkārši jūtu pārpilnībā, kad man ir priecīgi, es esmu pacēlumā – uzlidoju un varu pārvietoties pa gaisu. Turklāt visi tā prot. Tādi paši zēni un meitenes kopā ar mani, tā ir tāda izprieca, izklaide – pilnīgi dabiska šai vietai.
– Un kas tā ir par vietu, kur tu atrodies?
– Pie dabas, apkārt viss ir zaļš: zāle, koki.
Ir konstrukcijas dzīvošanai – speciālā veidā izaudzēti krūmāji, pus-jurtu formā.
Tā kā klimats ir silts, bet šo pusapaļo mājiņu iekšienē saglabājas vēsums, tur ir komfortabli, pietiekami mājīgi.
– Un ar ko jūs, bērni, vēl nodarbojaties?
– Kādu periodu notiek vispārīga apmācība – formējas vispārējās iemaņas, bet pēc tam bērniem izpaužas individuālās noslieces. Un tālākajā šīs noslieces katram attīstās savā virzienā.
Man ir sava personīgā iekšējā spēka sajūta, es pagaidām nezinu – kā to izmantošu, un neviens nezina. Tas izpaužas prieka, sajūsmas momentos, kūsā iekšienē.
– Māmiņa un tētis tev ir?
– Jā, tēta darbošanās ir saistīta ar upi. Lielāko daļu laika viņš atrodas vienatnē pie upes. Viņš prot ar upi sazināties, pastāvīgi atrodas ar to dialogā.
Tā ir viņa interese, viņa dzīves darbs: viņš pēta, izzina upes dzīvi, sazinās ar viņu kā ar dzīvu būtni. Bet man ātri apnīk šī nodarbe.
Kaut gan zinu, ka tētis grib, lai es būtu blakus, taču vienkārši nevaru ilgi sēdēt – iekšējā enerģija neļauj man atrasties statiskā stāvoklī tik ilgu laiku.
Es esmu pilnīgi citāds, nelīdzinos tētim, es tomēr esmu tuvāks māmiņai.
Māmiņa ļoti labi dzied, man ir patīkami ar viņu ceļot. Ceļojumu laikā viņa dzied, un mēs ar viņu pārvietojamies telpā viņas dziesmu pavadījumā. Viņa tik skaisti peld pa gaisu un tajā laikā dzied.
– Un kā jūs lidojat, paskaidro.
– Pieaugušie iedzīvotāji vienkārši it kā planē gaisā. Viņu enerģija jau ir mierīgākā stāvoklī, viņi pārvietojas plūstoši un mierīgi.
Bet bērni vēl var rotaļāties, muļķoties gaisā, taisīt visādus fokusus, kūleņus, sacensties savā starpā.
Kad mēs esam kopā ar māmiņu gaisā, mans iekšējais spēks – nomierinās, nonāk harmonijā, man kļūst mierīgi, labi iekšienē.
Māmiņa izvēlas – kurp mēs ceļojam, bet es sekoju viņai.
Viens no ceļojumiem gāja tieši pa upes gultni. Tas bija tādēļ, lai tētim būtu patīkami – ka mēs atbalstām viņa intereses. Mēs pētījām – kur upe sākas un kur tā tek, un kas notiek tur, priekšā.
Šis ceļojums – bija priekš manis, zēna. Tie ir mani pirmie atklājumi, pirmās izzināšanas. Tā notiek audzināšana, māmiņa mani apmāca tādā formā.
– Ko tu zini par to apmetni, kurā tu dzīvo? Ar ko cilvēki nodarbojas, vai viņi strādā?
– Darba kā tāda – mūsdienu izpratnē – nav.
Cilvēki nodarbojas ar to, kas viņiem patīk. Katram ir sava interese, priekšroka, aizraušanās. Viņiem ir tiesības pašiem izvēlēties, ar ko nodarboties.
Piemēram, mēs ar māmiņu ejam pie kaimiņiem, lai sieviete, kura nodarbojas ar šūšanu, – uzšūtu man jaunu apģērbu.
Viņa uztaisīja apģērbu tieši man, tāda nevienam nav. Apģērbs ir uztaisīts, ņemot vērā manu raksturu, pat ornamenti, raksti, pinumi ir individuāli: saskaņā ar cilvēka, kuram tiek gatavots šis apģērbs, raksturu.
Tāds apģērbs harmonēs ar manu iekšējo stāvokli. Tas nav vienkārši apģērbs!
Apmetnē ir vīrietis, kurš harmonizē telpu, var to izārstēt, atdzīvināt. Tur, kur nepieciešams, viņš stāda kaut kādus augus, un otrādi.
Bet māmiņa dzied – tā ir viņas iemīļotā nodarbe. Tās ir balss dziesmas, bez vārdiem, tikai skanējums. Viņa pārvalda skaņu, vada balsi, skaņas izplūst visapkārt, harmoniski ienāk apkārtējā telpā.
– Vai tuvumā ir lielākas apmetnes, varbūt pilsētas?
– Jā, pilsētas ir – māmiņa man stāstīja. Bet mums tuvāka ir daba, mums patīk šeit dzīvot. Tā ir mūsu vieta. Cilvēki apmetas tur, kur viņiem ir komfortabli, nelielās kopienās.
15-16 gadi. Esmu jau jaunietis, ar ļoti spēcīgu miesasbūvi.
Bērnišķīgums jau ir aizgājis, esmu mierīgs savā uzvedībā. Kaut gan iekšienē viss kūsā – cenšos savu enerģiju noturēt, kontrolēt, lai tā neizšļakstītos tik vētraini kā bērnībā.
Man ir interesanti ceļot, pētīt – kā dzīvo citi cilvēki.
Šo interesi un manu zinātkāri atbalsta māmiņa. Mēs turpinām mūsu mini-ceļojumus, un es domāju, ka tālākajā es atstāšu mūsu apmetni, lai uzzinātu – kas tur ir tālāk.
22-23 gadi. Es vairs neesmu mājās, es ceļoju.
Atrodos citā lielā apmetnē, kas vairāk līdzinās pilsētai.
Pilsētas vidū – liels laukums, bet mājas un ielas vērstas no centra uz visām pusēm. Kā saules stari, no laukuma. Pilsēta kopumā un pēc sajūtām – gaiša.
Es pastaigājos pa ielām, vēroju un salīdzinu, kā dzīvo cilvēki šeit un ar ko tas atšķiras no dzīves manā kopienā. Saprotu, ka mājās ir lielāks kontakts ar dabu, ar augiem, ar dzīvniekiem. Bet šeit tā nav, un man tā pietrūkst.
Toties šeit nopietni ir attīstīti arodi.
Ir bibliotēka, tas mani pievelk – gribu uzzināt kaut ko jaunu. Bibliotēkā – tīstokļi, kā ruļļi, to ir ļoti daudz. Ir bibliotēkas glabātājs. Uz šejieni var nākt katrs, tas tiek atbalstīts.
Un ir vispārējas lietošanas tīstokļi, pieejami visiem. Taču ir arī speciāla informācija, slēgta, tā ir tikai iesvētītajiem.
Tie ir cilvēki, kuriem ir vairāk zināšanu nekā visiem pārējiem. Viņi, var teikt, ir sabiedrības vadošais spēks. Visi tam piekrīt.
Šie zinošie cilvēki var paredzēt nākotni, var prognozēt. Viņiem ir īpašības, kādu nav parastajiem cilvēkiem, – īpašs viedums. Viņu uzdevums – uzturēt harmoniju, lai nebūtu programmu kļūmju uz planētas.
Atrodoties ceļojumos, es vienmēr jūtu telepātisku saikni ar māmiņu, mēs viens otru jūtam no attāluma. Būdams pilsētā, es jau zinu, ka gribu atgriezties mājās un turpmāk dzīvot tur.
Zinu, ka man būs tur dzīves pavadone, tieši mūsu kopienā, mājās. Viņa būs – tuva pēc enerģijām, pēc uztveres, audzināta vienā ar mani sabiedrībā.
Ir svarīgi, lai mēs būtu uz viena – jūtu, izpratnes – viļņa. Kā maniem vecākiem, esmu to redzējis kopš bērnības.
30 gadi. Man jau ir ģimene. Kad es atgriezos mājās, ieraudzīju viņu, pavisam jaunu, trauslu, sajutu magnētismu, pievilkšanu. Tikai viņa un neviens cits! – es to vienkārši zinu, nekādu citu variantu būt nevar.
Ir sācies pavisam cits dzīves etaps. Man ir radusies meitiņa, viņa ir līdzīga manai māmiņai, viņai ir tādas pašas balss spējas. Ar sievu mums ir pilnīga savstarpējā sapratne.
Man gribas pielietot tās zināšanas, kuras ieguvu ceļojumos, gribas uzdāvināt tās cilvēkiem. Es domāju, ko var no turienes ienest mūsu dzīvē, neizjaucot tās harmoniju. Šis aspekts ir ļoti svarīgs.
Esmu atnesis sev līdzi tīstokļus un sāku lasīt, tie bija vakara kolektīvie lasījumi. Kas gribēja, nāca un klausījās. Par dzīvi, par dažādiem arodiem, ceļotāju piezīmes, zāļu sastāvus, receptes.
Kad viss bija nolasīts, es sāku rakstīt pats – uzrakstīju savu dzīves un ceļojumu stāstu, aprakstīju to, ko redzēju, jutu.
Tālāk. Iekšējais spēks prasīja izeju – es daudz domāju un meklēju tam pielietojumu.
Es kļuvu vecāks, un mani pievilka tēva interese par saziņu ar upi. Es sāku nākt uz krastu un pavadīt laiku ar viņu.
Reiz man atnāca ideja: uztaisīt ezeru – tas izdaiļos mūsu dzīvošanas vietu un bagātinās to ar enerģiju.
Tēvam iepatikās šī ideja, un ar viņa zināšanu un mana spēka palīdzību mēs to realizējām. Mēs mijiedarbojāmies ar ūdens gariem un enerģiju. Tēvs zināja un vienojās ar upi, bet es darbojos, ar savu iekšējo spēku ietekmēju ūdeni, palīdzēju ūdenim piepildīt vajadzīgo telpu.
Mūsu māju telpa izmainījās, cilvēki priecājās par izmaiņām, jaunām iespējām.
Tas bija galvenais manā dzīvē. Kad es redzu, kā priecājas cilvēki, – es priecājos par savu pašrealizēšanos. Jo līdz tam taču mans iekšējais spēks nevarēja atrast pielietojumu, es nejutu patiesu mieru. Bet, kad beidzot atradu savu mērķi, ieguvu gan iekšēju prieku, gan mieru, gan harmoniju. Un, kas ir svarīgi, – ļoti satuvinājos ar tēvu.
– Kā tu tālāk pielietoji savu spēku?
– Informācija par mūsu telpas izmaiņām izplatījās visapkārt. Sāka ienākt lūgumi par tāda veida palīdzību.
Es ar prieku atsaucos tajos gadījumos, kad bija vajadzīgs spēks darbam ar telpu, kur bija vajadzīga liela enerģija. Es, piemēram, varēju ārstēt zemi, zemes plaisas un šķēlumus.
Manās mājās nepieciešamības pēc manām spējām nebija, es atsaucos uz citu apmetņu aicinājumu.
– Kas vēl svarīgs un nozīmīgs tev notika tajā dzīvē?
– Pats svarīgākais bija atrast pielietojumu savām spējām, ar kurām es atnācu.
Savu vēlēšanos ceļot – es apmierināju.
Interesi pret lasīšanu un rakstību realizēju: atnesu informāciju uz savu apmetni un pats pierakstīju savu stāstu.
Iekšējais spēks, kurš kopš bērnības nedeva man mieru – atrada savu realizāciju telpas harmonizēšanā.
Tādu apziņas stāvokli, vērstu uz sevis meklējumiem un realizāciju, atbalstīja visi cilvēki un visa sabiedrība.
Nekas nebija aizliegts, nedrīkstēja aizliegt cilvēkam izpausties tā, kā viņš grib, izzināt un realizēt sevi – lūk, kas bija pats vērtīgākais tajā laikā mūsu dzīvē.
Un tieši to man gribas ienest no tās dzīves pašreizējā – vajadzību un laimi realizēt sevi!
Kas tas bija par laiku, kad ritēja šī dzīve aizgājušā civilizācijā, – mēs tā arī neuzzinājām.
Taču domāju, ka pats svarīgākais pētniekam – bija iespēja no jauna pārdzīvot tās dzīves apbrīnojamās spējas un atkārtot pieredzi – sekmīgi realizēt spējas, ar kurām tu esi piedzimis.
Tas viss kā dzīvas zināšanas glabājas cilvēka iekšienē un var pārvērsties resursā, kurš nepieciešams viņam šodien.
Veikt savu pētījumu par jums aktuālu tēmu jūs varat, pierakstoties uz konsultāciju.
Pievienots 24.12.2016
https://gor-evgeniya.ru/zhizn-v-drevney-tsivilizatsii/
Tulkoja Jānis Oppe