Kevin Williams - Josiane Antonette’s Near-Death Experience
Kevins Viljamss - Žozianes Antonetes nāvei tuvā pieredze
Šajā vietnē tiek izmantotas saistītās saites uz Amazon.com Books, par kurām IANDS (International Association for Near-Death Studies) var nopelnīt izcelsmes komisijas maksu, ja noklikšķināsit uz šīm saitēm un iepirksities, izmantojot tās.
Par Žoziani Antoneti
Dzimusi Francijā un ieguvusi medmāsas izglītību, Žoziane Antonete 1966. gadā piedzīvoja nāvei-tuvo-pieredzi, uzzinot par savu spēju "sazināties ar otru pusi". Vairāk nekā 30 gadus viņa ir strādājusi ar mirstošajiem un dzīvajiem – slimnīcās kā kapelāns, universitātēs kā pasniedzēja, kā garīga padomdevēja, dziedniece un ceremoniju vadītāja. Viņas izpratne par dzīvi, miršanu un garīgajām jomām ir aizkustinājusi daudzus cilvēkus. Tālāk ir sniegti īsi fragmenti no viņas izcilās grāmatas “Dvēseles čuksti: ceļojumi uz dzīves otru pusi (Whispers of the Soul: Journeys to the Other Side of Life)”. Tā ir grāmata, kuru ļoti iesaku.
“Dzīve ir aizmigšana un aizmiršana. Nāve ir pamošanās un atcerēšanās.”
Žoziane Antonete – nāvei-tuvās-pieredzes piedzīvotāja
Žozianes Antonetes NTP
Mana nāvei-tuvā-pieredze sagrāva manu pasauli. Tā mani satricināja, kad atcerējos garīgo un citas dzīves dimensijas, kuras biju zinājusi bērnībā, bet biju aizmirsusi, lai varētu iekļauties sabiedrībā.
Es jūtu ātrās palīdzības mašīnas grūdienus, kad tā drāzās pa tumšajām Marseļas ielām, vedot mani uz slimnīcu.
Ir pagājušas divdesmit četras stundas kopš mana pagrīdes aborta pie feuseuse d’anges, “eņģeļu taisītāja (angel maker – nelegālu abortu veicējs – tulk. piez.)”. Aborts Francijā tagad skaitās nelikumīgs, un daudzas sievietes mirst procedūras laikā antisanitāro apstākļu dēļ. Man ir tikai divdesmit četri gadi, esmu jauna medmāsa. (Francijā tiesības uz abortu ir nostiprinātas likumā kopš 1975. gada. – tulk. piez.)
Vai es mirstu? Vai es novēroju sevi ārpus sevis? Es redzu savu ķermeni un tā sāpes. Es skatos uz savām kājām – tās ir bālas un nedzīvas. Manas kājas nevar kustēties. Mana seja ir bāla un savilkta.
Skatos, kā izgaist ātrās palīdzības mašīnas sienas. Es redzu, ka pilsētas gaismas steidzas mani pretī. Es redzu zvaigznes! Ko es daru tik augstu? Kāpēc viss pēkšņi izskatās tik mazs?
Atmiņas aizslīd acu priekšā kā filmā.
[Pēc tam Žoziana Antonete uz brīdi atgriežas savā ķermenī.]
Caur dūmaku redzu ģimenes locekļus savas gultas kājgalī. Pēkšņi viņi pazūd. No vietas, kur viņi stāvēja, es redzu sejas, kas neticamā ātrumā steidzas man pretī. Tās skrien pretī manai sejai, izplešas un izšķīst. Seja pēc sejas veļas man pāri! Es esmu pārbijusies. Es dreifēju. Es nespēju turēt acis vaļā.
Kas ir šie cilvēki? Dažus es atpazīstu kā cilvēkus, par kuriem es zinu, ka viņi ir miruši. Citus es nepazīstu.
“Turies prom! Kur ir mana ģimene?"
Tagad visa telpa ir piepildīta ar gariem! Viņi lidinās pie manis un skatās man acīs. Es mēģinu viņus atgrūst. Es cīnos ar viņiem. Šķiet, ka šī pieredze turpinās mūžīgi. Tie ir gari, un viņi ir nemierīgi. Viņu sejas ir sāpju sašķobītas. Viņi šķiet pazaudējušies. Ir biedējoši redzēt, kā viņi staigā turp un atpakaļ ap manu gultu.
Un tagad – man tuvojas gari ar mirdzošām sejām. Tie izstaro maigu un spēcīgu gaismu, atgādinot man par skaisto eņģeļu attēliem, kuri man tik ļoti patīk. Es jūtos viņu aprūpēta un mīlēta, kā arī viņu luminiscences apņemta. Šīs būtnes ir veidotas no gaismas, un, lai gan to mirdzums ir intensīvs, es neesmu apžilbusi. Mani ieskauj milzīga līdzjūtīga mīlestība!
Tagad es esmu piepildīta ar mīlestības un līdzjūtības būtību. Šis magnētiskais spēks piepilda katru manis atomu. Es nekad agrāk nebiju piedzīvojusi tādu mīlestības dziļumu un spēku. Es esmu mīlestības spēks! Saplūstot intīmā dejā, kurā ir pazudušas visas robežas, es jūtos kā vienota ar šīm līdzjūtības būtnēm.
Netiek izteikti vārdi vai skaņas, tomēr komunikācija notiek.
Spēcīga klātbūtne man apliecina: „Jā, tu mirsti cilvēku pasaulē. Bet mums tu piedzimsti. Nebaidieties. Tu vienmēr esi bijusi ar mums; mēs vienmēr esam bijuši ar tevi. Mēs tevi pazīstam. Tu aizmiedz, atrodoties uz Zemes, un aizmirsti, kas tu esi. Tagad tu atceries."
Atklāsme piepilda manu apziņu – protams, jā! Es esmu no Gaismas Būtnēm, un viņas ir no manis!
Kas ir šis jaunais enerģijas pieplūdums? Tas sākas kā ļoti maiga vibrācija, kas paceļas visā mana ķermeņa garumā, no manām pēdām līdz manai galvas augšai, bet tagad vibrē viss mans Es. Es dzirdu dūkoņu. Tā kļūst skaļāka, un tagad vibrācija un dūkoņa saplūst kopā.
Jūtos tik brīnišķīgi atbrīvota! Es esmu brīva! Es nevaru pretoties šim jaunajam un brīnišķīgajam enerģijas plūdumam, kas nes manu ķermeni uz augšu.
Tagad es esmu pie slimnīcas palātas griestiem un skatos uz leju! Viss šķiet tik mazs: es redzu savu gultu; mans ķermenis izskatās mazs un bezkrāsains; cilvēki ap gultu – niecīgi.
Istabu piepilda nepārvaramas skumjas un sēras, un tomēr es jūtos pilnībā atrauta no ainas, kas atrodas zem manis.
Es pielidoju tuvāk un skatos uz dīvaino veidolu, kas guļ uz gultas. Es jūtu vārdos neizsakāmu līdzjūtību.
Es visu saprotu, bet man nav pieķeršanās sajūtas nevienam. Es skatos uz visiem cilvēkiem, kas stāv pie gultas, un jūtu milzīgu mīlestību. Es gribu viņiem teikt: “Ar mani viss ir kārtībā. Jums nav jāuztraucas. Ar mani viss ir kārtībā. Paskatieties uz mani! Ar mani viss ir labi!”
Es esmu mīlestība; es esmu sapratne; es esmu līdzjūtība!
Mana klātbūtne piepilda telpu. Un tagad es jūtu savu klātbūtni katrā slimnīcas telpā. Pat vismazākā vieta slimnīcā ir piepildīta ar šo klātbūtni, kas esmu es. Es jūtu sevi ārpus slimnīcas, virs pilsētas, pat apņemot Zemi. Es izkūstu Visumā. Es esmu visur uzreiz. Es visur redzu pulsējošu gaismu. Tāda mīlestības pilna klātbūtne mani apņem!
Es dzirdu balsi sakām: "Dzīve ir vērtīga dāvana: mīlēt, rūpēties, dalīties."
Manā apziņā virmo jautājumi: kāpēc pasaulē ir tik daudz sāpju? Kāpēc cilvēki ir veidoti ar dažādām ādas krāsām? Kāpēc ar dažādām ticībām? Kāpēc ar dažādām valodām?
Parādās vīzija. Es redzu mūsu pasauli no zvaigznes vai citas planētas skatupunkta. Zeme izskatās kā uz pusēm pārgriezta sfēra. Planētas virsma ir plakana un bezkrāsaina. Zeme ir kaila. No Zemes nestiepjas neviens dzīvs augs. Koku zari ir kaili. Nav ne augļu, ne ziedu, ne lapu. Neauglīgus pakalnus klāj pelēks plīvurs. Tā ir bezkaislīga vieta, kur neviens nepriecājas par saullēktu un neviens nezina, kad pienāks nakts. Uz skatuves, šķiet, stāv kaili, fantomiem līdzīgi cilvēki. Visi aktieri ir lelles, kuras animē neredzams spēks. Tās pārvietojas sinhroni un apstājas visas uzreiz.
Vienu pussfēras pusi mēģina apspīdēt saule, taču neviens tam nepievērš uzmanību un neizdveš ne skaņas. Pat putni nokaltušajos kokos ir klusi un nekustīgi. Otra pussfēras puse ir tumsā. Es skatos, kā tumsa izplešas biedējošā ātrumā un pārklāj visu planētu. Neviens tam nepievērš uzmanību. Tagad tumsa apklāj saules gaismu, un tagad jau tā pārklāj visas spilgtās planētas Visumā.
"Šī ir pasaule, kurā trūkst gaismas, mīlestības un brīvās gribas," norāda balss. "Tā izvēlējās cilvēki, kas radīja pasauli, kuru tu tikko redzēji."
Līdz ar šiem vārdiem murgainā pasaule sāk izšķīst un tās vietā nāk planētas otra puse – dzīvīga, elpu aizraujoša skaistuma vieta. Es uztveru, ka Zeme, saule, mēness, tumsa, gaisma, planētas un visas dzīvības formas – augi, akmeņi, dzīvnieki, cilvēki – ir savstarpēji saistīti; tie nāk no viena un tā paša gaismas avota. Visu vieno caurspīdīgs tīkls jeb tīmeklis, un katrs pavediens spoži mirdz. Viss pulsē ar tādu pašu mirdzumu – brīnišķīga gaisma ar nepārspējamu spožumu.
"No gaismas mēs esam nākuši, un gaismā mēs visi atgriezīsimies," turpina balss.
Tagad es saprotu, ka esmu stāvējusi abām pasaulēm pa vidu. Un ar šo izpratni rodas priekšstats par ceļu, kuru esmu gājusi. Tas ir šaurs un akmeņains; man ir sajūta, ka zaudēju līdzsvaru. Es sāku baidīties iekrist aptumšotajā planētā. Brīvā griba! Atceroties, es skatos uz savām neredzamajām kājām. Šaurā taciņa pārvēršas platā ceļā. Tumsu nomaina gaisma.
"Nekad, nekad neaizmirsti," es dzirdu balsi sakām.
Saplūstot ar gaismu, mani tā pārņem pateicība un mīlestība, kas mani piepilda, ka es raudu.
Pēkšņi laiks un telpa atkal kļūst citādi, un es uz brīdi apzinos savu ķermeni. Es apzinos, ka logu pa kreisi no manas gultas piepilda dinamiska, spēcīga gaisma. Šķiet, ka tā mani sauc un velk pie sevis kā magnēts.
Es atkal dzirdu dūkoņu, un… Ak! Es traucos cauri logam!
Es saplūstu ar gaismu! Es esmu gaisma, un gaisma esmu es.
"No gaismas mēs esam nākuši, un gaismā mēs visi atgriezīsimies," atkārto balss.
Kāds prieks peldēt šajā neticamajā visu zinošajā, visu mīlošajā…
Es varu ceļot cauri sienām, griestiem un telpai pārsteidzošā ātrumā! Es apciemoju savu dēlu Filipu, kuram ir tikai četri gadi.
Mani aizkustina milzīgs spēks. Es esmu neierobežota, bezveidīga, manas emocijas mani vairs nekontrolē. Es esmu viss. Viss esmu es!
Esmu atpakaļ slimnīcas palātā. Manu uzmanību piesaista migla, kas nāk no durvīm, kas vērstas pret manu gultu. Tvaiku vidū ir būtne ar visdebešķīgāko smaidu. Žans Pjērs! Tas ir mans brālēns Žans Pjērs! Mani pārņem prieks. Kamēr es skatos uz Žanu Pjēru, slimnīcas palāta izzūd. Mēs esam apturēti gaisā.
Nav ne logu, ne durvju, ne griestu, ne zemes. Spožs mirdzums aizpilda visu telpu. Viņš lēnām tuvojas manai gultai un pieliecas, lai mani noskūpstītu. Es jūtu viņa lūpu mitrumu uz savas sejas, viņa ķermeņa smagumu pret manējo, viņa roku maigo pieskārienu man.
Žans Pjērs ir kā brālis, kura man nekad nav bijis. Pēc ilgas un sāpīgas cīņas ar plaušu vēzi viņš nomira pirms diviem gadiem, kad viņam bija tikai divdesmit divi. Es joprojām sēroju par viņa aiziešanu. Cik lieliski ir viņu atkal redzēt! Un kas tad tas? Viņam mugurā ir bēša jaka. Šī jaka ir bijusi daudzu diskusiju priekšmets. Viņš to mīl; es to ienīstu.
"Kā tu zināji, ka esmu šeit?"
Mans jautājums ir doma, kas vēl nav iemiesota vārdos, bet Žans Pjērs jau atbild: "Mēs zinām par tevi visu, un mēs tevi laipni aicinām."
Tāda silta miera sajūta! Esmu pilnīga – veselums! Esmu brīva no sāpēm un bailēm. Nav ne pagātnes, ne nākotnes – ir viss! Nav nepieciešams runāt, lai tevi saprastu vai sazinātos. Es jūtu mieru, kas pārsniedz visu, ko es jebkad esmu zinājusi. Un prieks no priekiem: es varu lidot! Es viegli un lielā ātrumā virpuļoju ap savu brālēnu rotaļīgā manierē, paužot vislielāko prieku, kas esmu es. Viss ir tā, kā tam jābūt. Nekad neesmu jutusies tik skaidra, tik viengabalaina, tik mīlēta.
Es skatos uz sevi: esmu vesela un dziedināta! Es varu sazināties un rotaļāties ar Žanu Pjēru ar savu dabisko sparu. Šeit ir arī pazīstamas Gaismas Būtnes. Es iegrimstu viņu mīlošajā klātbūtnē. Viņas mani it kā sargā un nes. Mēs visi esam savstarpēji saistīti.
Es atpūšos mūžīgā priekā. Kāda brīnišķīga sajūta! Es gribu būt šeit mūžīgi.
Žans Pjērs tagad skatās uz mani, kad pārējās būtnes sāk doties prom. Viņa tumšās acis ir piepildītas ar lielu maigumu un tīrību. Viņš pagriežas, lai aizietu kopā ar pārējiem, un es lūdzu viņu ņemt mani līdzi. Viņa acis piepildās ar skumjām.
"Ne tagad," viņš atbild. “Tev ir daudz, daudz darba. Tev ir jāatgriežas un jāstāsta viņiem. Dzīve ir vērtīga dāvana. Katrs brīdis ir piepildīts ar lieliskām iespējām. Netērē savu laiku uz Zemes. Izplati mīlestību un sapratni. Mēs vienmēr būsim ar tevi – vadīsim tevi, sargāsim tevi, gaidīsim laiku, kad tiksimies atkal visi kopā – kad tavs darbs uz Zemes būs beidzies.
Es skatos, kā Žans Pjērs izšķīst tajā pašā spožajā gaismā, ar kādu viņš bija iekļuvis. Arī gaisma pazūd.
Palāta tagad ir tukša. Manas bēdas ir intensīvas. Es sāku raudāt no izmisuma un vientulības.
Pēkšņi es atkal esmu slimnīcā gultā. Es pilnībā apzinos savu apkārtni un savu fizisko stāvokli. Manā ķermenī ir implantētas caurules. Sāpes ir neciešamas. Manas skumjas ir spēcīgas. Esmu tik vāja, ka nevaru runāt. Esmu zaudējusi balsi, un ārstus satrauc asaras, kas tērē spēkus, kas man nepieciešami, lai atgūtos. Raudāt ir viss, ko es gribu darīt! Savu ķermeni es jūtu kā uzvalku, kas ir pārāk stingrs; telpa ir norobežota; slimības smaka pārsteidz manas sajūtas; cilvēka stāvoklis mani skumdina.
"Žoziane, tu esi atgriezusies!" Es atpazīstu savas māsas balsi. Es redzu viņas uzmanīgo skatienu. "Tu biji komā trīs dienas. Mēs nezinājām, vai tu atgriezīsities."
Es raudāju desmit dienas, tad pamazām atguvu balsi un sāku stāstīt par savu dīvaino pieredzi ģimenes locekļu auditorijai, kas bija sapulcējusies ap manu gultu.
Autors: Kevins Viljamss (Kevin Williams)
Pievienots: 18.09.2019.
https://near-death.com/josiane-antonette/
Tulkoja Jānis Oppe