Генетическая память, ДНК и реинкарнация

Ģenētiskā atmiņa, DNS un reinkarnācija

Genetic Memory, DNA and Reincarnation

Jauns zinātnisks pētījums ir atklājis, ka mūsu DNS pārraida informāciju par baiļu un stresa pieredzi no paaudzes paaudzē. Mēs esam tuvāk izpratnei par to, kā mūsu senču ģenētiskā atmiņa izdzīvo caur mums. Apskatīsim, kā zinātniekiem tas izdevās:

Pētnieki no Emori Medicīnas Universitātes (Emory Medical University) Atlantā apmācīja peles baidīties no ziedoša ķiršu koka smaržas, izmantojot elektriskās strāvas triecienu, kas neļauj tām vairoties šajā apmācības periodā. Kad tās uzauga, viņu pēcnācējiem bija tādas pašas baiļu reakcijas pret ķiršu ziediem, ļoti atšķirīgas reakcijas uz cita veida smakām un tas viss, iepriekš tos nejūtot. Nākamās paaudzes parādīja tādu pašu uzvedību. Šāda uzvedība saglabājās pat pēcnācēju gadījumos ar mākslīgo apsēklošanu.

Pētnieki atklāja strukturālas izmaiņas apgabalos, kas nosaka smaku gan apmācīto peļu, gan to pēcnācēju smadzenēs. Dzīvnieku DNS cieta arī ķīmiskās izmaiņas, kas pazīstamas kā "epiģenētiskā metilēšana" gēnā, kas atbildīgs par smaku noteikšanu. Tas liek domāt, ka pieredze kaut kādā veidā pāriet no smadzenēm uz genomu, tādējādi ļaujot to nodot nākamajām paaudzēm.

Pētnieki tagad cer veikt vairāk pētījumu, lai saprastu, kā informācija tiek glabāta DNS, un arī vairāk pētījumu, lai noskaidrotu, vai to, kas notiek starp pelēm, var pārnest uz cilvēkiem. Ja tas tā ir, mēs varētu runāt par cilvēku daudzu “iracionālo” reakciju, piemēram, fobiju, izskaidrojumu.

Saskaņā ar Telegraph, Dr. Braiens Diass (Brian Dias) no Emori Universitātes psihiatrijas nodaļas teicis: "No translācijas viedokļa mūsu rezultāti ļauj mums novērtēt, kā vecāku pieredze, taisni pirms pēcnācēju ieņemšanas, ievērojami ietekmē nākamo paaudžu nervu sistēmas struktūru un darbību."

Pētījums uzrāda svarīgas sekas baiļu un fobiju izpratnē un ārstēšanā, jo to izcelsme var atrasties pat ārpus grūtniecības stadijas, un, lai gan daudzi terapeiti jau ar to strādā, fakts, ka pastāv zinātniski pētījumi kā ietvars, to pazemina no "paranormāla" uz "normalizētu" pētījumu, un tas vienmēr ir svarīgs apstiprinājums.

Kas ir ģenētiskā atmiņa?

Ietverot plašus jēdzienus, kas joprojām nav pilnībā izpētīti un pat strīdīgi starp vieniem un tiem pašiem ekspertiem, ģenētiskā atmiņa mūsdienās tiek uzskatīta par jaunu pētījumu jomu, kas var palīdzēt izprast dažādus procesus bioloģijā un psiholoģijā, kuri ģenētiskajam materiālam piešķir atmiņu par indivīda vai sugas vēsturi. Tas var attiekties uz DNS ģenētisko kodu, ģenētiskā materiāla epiģenētiskām izmaiņām vai instinktu mantojumu.

Lai gan šī ģenētiskās atmiņas nozīme kļūst arvien pamanāmāka, patiesība ir tāda, ka vēl nav zinātniski pierādīta apgalvojuma par tās patieso lietderību. Tomēr taisnība ir arī, ka visnopietnākajos pētījumos mēs atklājam faktu, ka pamata emocijas ģenētiskajā saišķī acīmredzot kalpo ​​kā aizsardzības mehānismi, šīs emocijas ir bailes, dusmas, prieks (ne laime, jo tā ir garīga procesa konstrukcija) un skumjas. To var viegli novērot dzīvniekiem.

Pēc psihologa Pola Tellerijas (Paul Tellería) teiktā, šajā jomā kādu brīdi tika uzskatīts, ka ģenētiskā ietekme uz uzvedību ir liela. "Līdz šim ir pierādījumi un bioloģiskas korelācijas, kuras varētu saukt par demonstrējošām: šizofrēnija, psihoze, demence, alkoholisms un/vai vielu lietošana." Tomēr attiecībā uz citiem traucējumiem (neirozes gadījums) pierādījumi ir vāji. Lai gan var pastāvēt nosliece, piemēram: satraukta māte -> nemierīgs bērns. "Bet videi vienmēr ir svarīga loma, tā ir mācīšanās."

Saskaņā ar Telleriju, ir svarīgi atšķirt divus jēdzienus:

Ģenētiskā/bioloģiskā predispozīcija: tas, kas ir bioloģiskajā atmiņā. Ģenētiskais aspekts ir tas, kas ir noteikts DNS plānā. Šobrīd nav konkrētu pierādījumu, kas apstiprinātu, ka trakumu izraisītu konkrēts gēns.

Vides noteikti faktori: tās vides īpašības, kas biofizikāli noteikta faktora gadījumā var stāvokli ierosināt. Piemērs: tēvs alkoholiķis -> dēls, kurš uzaug sociālā vidē, kura noved pie tā, ka viņš kļūst par alkoholiķi.

Ģenētiskā atmiņa un audzināšana

Tas ved mūs pie grieķu aizsāktajām senajām debatēm par to, kādus personības aspektus cilvēks pārmanto un kādus apgūst. Rezumējot, bioloģija ir predisponējoša, vide ir nosakoša.

"Es personīgi mudinātu sevi secināt, ka, lai gan var būt bioloģiska nosliece (es neteiktu, ka ģenētiskā atmiņa), vide predisponē uzvedību. Mācīšanās uzvesties un vides apstākļi (ģimene, sabiedrība) var aktivizēt kaut ko biofiziski noteiktu. Es domāju, ka demences un šizofrēnijas gadījumos būtu iespējams runāt par ģenētiku,” saka Tellerija.

Bioloģijā atmiņa rodas, ja bioloģiskās sistēmas stāvoklis ir atkarīgs no tās pagātnes vēstures papildinājumā ar pašreizējiem apstākļiem. Ja šī atmiņa ir ierakstīta ģenētiskajā materiālā un iedzimtība tiek noteikta šūnu dalīšanās ceļā (caur mitozi vai mejozi), to uzskata par ģenētisko atmiņu.

Populācijas ģenētikā un evolūcijā ģenētiskā atmiņa atspoguļo sugas reģistrēto adaptīvo izmaiņu vēsturi. To organismu atlase, kuru ģenētiskie kodi producē labāk pielāgotus proteīnus, izraisa sugas attīstību. Šādas ģenētiskās atmiņas piemērs ir iedzimtā imūnreakcija, kas atspoguļo paliekas no patogēnajiem vīrusiem, ar kuriem mēs saskārāmies sugas evolūcijas vēsturē. Iedzimtā imūnreakcija pastāv no dzimšanas, un tai nav nepieciešams, lai imūnsistēma mācītos no jauna atpazīt noteiktus antigēnus.

"Psiholoģijā ģenētiskā atmiņa ir dzimšanas brīdī piemītošā atmiņa, kas pastāv, kad vēl nav iegūta maņu pieredze, un kas iekļauta genomā ilgā laika periodā. Ģenētiskās atmiņas jēdziens ir apkopots, paplašināts un izmantots daudzos literāros un audiovizuālos zinātniskās fantastikas darbos. Tas paredz, ka indivīdi dzīves laikā var ne tikai iegūt vai uzlabot fiziskās īpašības un nodot tās saviem pēcnācējiem, bet arī, ka indivīda personība un pieredze varētu tikt iekļauta viņu ģenētiskajā kodā. Tādā veidā indivīds nestu savu senču atmiņas un personības, un tās varētu atgūt vai nu steidzami bezsamaņas stāvoklī, vai arī izmantojot atbilstošu tehnoloģiju vai apmācību. Šis jēdziens tiek daļēji izmantots videospēles “Assassin’s Creed” galvenajā sižetā un daļēji zinātniski fantastiskajā sāgā “Kāpa (Dune)”.

Nacionālsociālisma priekšraksti lielā mērā balstījās uz ģenētiku, lai atbalstītu ideju par rases tīrību. Manuprāt, visi tie, kas akli nostājas ģenētikas pusē, agri vai vēlu aizstāvēs rasismu. Es aicinu jūs apzināties, ka ģenētiskā nosliece uz uzvedības problēmām ir mazāka par 25%. Cita lieta, ja runājam par slimībām, fiziskām īpatnībām utt.,” secina psihologs.

Ģenētiskās atmiņas priekšvēsture

1910. gadā Karls Jungs izmantoja terminu “kolektīvais neapzinātais”, lai definētu plašāku jēdzienu par iedzimtajām iezīmēm, intuīciju un kolektīvo pagātnes “gudrību”.

Savā 1998. gada grāmatā “Prāta pagātne (The Past of the Mind)” Maikls Gazaniga (Michael Gazzaniga) rakstīja: “Bērns nemācās trigonometriju, bet zina to; nemācās saskatīt figūru uz grīdas, bet prot to; viņam nav jāmācās, jo viņš zina, – kad kāds objekts ar masu ietriecas citā, tas otru objektu pārvietos... Plašā cilvēka smadzeņu garoza ir pārpildīta ar specializētām sistēmām, kuras ir gatavas, vēlas un var tikt izmantotas konkrētu uzdevumu veikšanai. Turklāt smadzenes ir veidotas stingrā ģenētiskā kontrolē… Tiklīdz smadzenes ir uzbūvētas, tās sāk izpaust to, ko tās zina, iznākot no fabrikas.”

Izmantojot datoru kā metaforu, mēs varētu teikt, ka smadzenēs ir “ielādēta”  iepriekš instalēta programmatūra.

Ģenētiskā atmiņa un reinkarnācija

Daniela Maklīna (Daniel MacLean) teksts

Kā indivīds var attīstīties, neskatoties uz šo ģenētisko atmiņu, ja tā ir negatīva?

Negatīva pieredze, skatoties no plaša skatupunkta, patiesībā ir izaicinājumi, kurus esam izvēlējušies ļoti dziļos savas būtības līmeņos, lai izpētītu noteiktas eksistenciālas tēmas, attīstītu savas slēptās spējas, izklaidētos, gūtu piedzīvojumus, attīstītos. Tātad indivīds ne tikai var attīstīties, neskatoties uz šīm negatīvajām atmiņām, bet attīstīties arī uz tā dēvētās negatīvās pieredzes fona un pretēji šim fonam. Tāpēc hinduistu mistikā lotosa zieds ir tik suģestīvs simbols. Skaistais un smaržīgais lotosa zieds uzzied stāvošos ūdeņos. Tie esam mēs, lotosa ziedi, kas uzzied un mirdz negatīvās ģenētiskās atmiņas stāvošajos ūdeņos. Tas, protams, notiek tad, kad mēs pārtraucam spēlēt upuri.

Vai tam ir kāds sakars ar to, ko sauc par karmu?

Vārds “karma”^[3] ir ļoti piesātināts ar atmaksas un soda morāli. Tas ir grūti saprotams jēdziens, neliekot priekšā attaisnojošu, prātīgu, labojošu, pārkāpuma nožēlas ideju. Ja mēs to uztveram tikai kā sekas, ko esam iedarbinājuši ar savām darbībām, nodomiem, motivācijām, cerībām, tad jā, tā ir saistīta ar ģenētisko atmiņu un tās atkārtošanās modeļiem.

Vai jūs kaut kā izskaidrotu reinkarnāciju?

Viena no galvenajām idejām, lai izprastu ģenētiskās atmiņas jēdzienu, ir tāda, ka pieredze, mācības un tēmas, ko piedzīvo sugas, rases, tautas, ģimenes utt., veicina un baro šo atmiņu tīklu. Tas ir kumulatīvs process neskaitāmu paaudžu garumā. Tātad, pieņemsim, ka reinkarnācija ir fakts un jūs esat jauna dvēsele, tā ir jūsu pirmā dzīve. Tomēr jūs esat saistīts ar noteiktām šīs plašās atmiņas jomām un velkat sev klāt informāciju, kas nenāk no jūsu pašu pieredzes šajā vai iepriekšējās dzīvēs, tas ir interesanti šajā koncepcijā. Jūs piekļūstat ne tikai savām reinkarnācijas atmiņām, bet arī visas grupas atmiņām. Tad reinkarnācijas ideja, lai cik patiesa tā būtu, nav nepieciešama, lai izskaidrotu ģenētiskās atmiņas jēdzienu.

Vai mēs varam salauzt šo riteni un kā?

Jūs šeit domājat negatīvu atmiņu atkārtošanos, kas, tā sakot, mūs ir noķērušas slazdā. Tas, kas mūs noķer slazdā, nav pašas atmiņas, bet gan neziņa, ka mums ir tiesības pārkonfigurēt šīs atmiņas, pārradīt sevi no jauna. Otrkārt, mūs iesprosto nodoms, lēmums (neapzinātu iemeslu dēļ) iesaistīties sāpīgos un pretrunīgos gadījumos. Kļūda, ko pieļaujam vairāk nekā trīs reizes, kā saka, jau ir lēmums. Tas izklausās dīvaini, jo esam pieraduši domāt, ka esam bezspēcīgi apstākļu upuri, nevis to autori. Apstākļu autori. Tas izklausās ļoti dīvaini. Tā ir viena no revolucionārākajām un eksplozīvākajām idejām, protams, arī nekomfortablākajām, kas sāk parādīties un pamazām iesakņojas mūsu domāšanas veidā par mūsu cilvēcisko stāvokli.

Vai tas ir kaut kas tāds, ko es varu mainīt un pārveidot no savas pieredzes?

Nē, ja tas nozīmē, ka mēs to darām bez ārējas palīdzības. Ir lietas, ko mēs paši nevaram redzēt, un mums ir vajadzīgi citi cilvēki, kas mums parāda, sniedz atbalstu, virza, palīdz, kad nepieciešams. Protams, lai mainītu un pārveidotu mūsu dzīvi, neskatoties uz šīm atmiņām. Mēs esam tādas būtnes, kas rada pieredzi, kādā mēs dzīvojam. Bet mēs esam arī tie, kas to rada, pat ja to neapzināmies.

Avots: https://reincarnationafterdeath.com/genetic-memory/

Autors: galvenais redaktors

2017. gada 8. jūnijs

P.S. Un ko jūs domājat par negatīvas pieredzes ģenētisku nodošanu?

Žurnāls “Reinkarnacioloģija”   Reinkarnacioloģijas Akadēmijas projekts. Mūsu uzdevums – ar piemēriem no dzīves pastāstīt, ka dvēseles pieredzes atmiņas, sakrātas iepriekšējās dzīvēs, var uzlabot pašreizējo dzīvi.

Pievienots: 23.04.2021.

https://ru.journal.reincarnatiology.com/geneticheskaya-pamyat-dnk-i-reinkarnatsiya/

Tulkots ar lapas administrācijas atļauju

Tulkoja Jānis Oppe

^[1] Skat. http://www.sanatkumara.lv/index.php/reinkarnaciologija/zurnals-reinkarnaciologija/11-dazadi/4200-zinatnieki-atklaj-ka-acis-ir-logi-uz-dveseli (Tulk. piezīme)

^[2] Skat. http://www.sanatkumara.lv/index.php/reinkarnaciologija/zurnals-reinkarnaciologija/11-dazadi/4266-apsveram-reinkarnaciju-intervija-ar-valteru-semkivu-medicinas-doktoru-sabiedribas-veselibas-magistru (Tulk. piezīme)

^[3] Skat. http://www.sanatkumara.lv/index.php/reinkarnaciologija/11-dazadi/4289-reinkarnacijas-ieprieksejo-dzivju-un-karmas-skaidrojums (Tulk. piezīme)