Жизнь после смерти. Правдивые истории

Patiesi stāsti par dzīvi pēc nāves

Life After Death True Stories

Patiesi stāsti par dzīvi pēc nāves. Saskaņā ar vairākiem pētījumiem vidēji 4% iedzīvotāju ir piedzīvojuši to, ko mēs saucam par nāvei-tuvo pieredzi. Daži atceras iegremdēšanos tunelī, tikšanos ar gaismas būtnēm vai pazudušiem radiniekiem, bezgalīgas mīlestības sajūtu... Arvien vairāk cilvēku sāk dalīties savā pēcnāves pieredzē, nebaidoties no tā, "ko cilvēki varētu teikt". Šajā rakstā mēs izpētīsim vairākus patiesus stāstus par dzīvi pēc nāves, lai uzzinātu vairāk par to, kas notiek, kad mēs mirstam. Jūtieties brīvi komentēt un dalīties savā patiesajā pieredzē.

Patiesi stāsti par dzīvi pēc nāves

2003. gadā Nikola Kanivenka (Nicole Canivenq) vadīja savu automašīnu un ietriecās kokā. "Es jutu, ka atrodos pilnīgi citā vietā," viņa atceras. Pēc tam viņa stāsta, ka “debesis bija apakšā un zeme bija augšā”. Tad viņa mēģināja atgriezties ierastajā stāvoklī un atklāja, ka vairs nav “savā ķermenī”. Ir daudz liecību par šāda veida ķermeņa atstāšanu. Dažus mirkļus cilvēki vēro savus ķermeņus uz operāciju galda vai piedzīvotā autoavārijā... un spēj, neskatoties uz klīniskās nāves stāvokli vai šķietamu bezsamaņu, redzēt un dzirdēt visu, kas notiek apkārt, tieši pirms ieiešanas citā realitātē.

Sastapšanās ar gaismas būtnēm

INREES rīkotajā konferencē Nikola Kanivenka pastāstīja savu stāstu par dzīvi pēc nāves. Viņa sajuta, ka atrodas “ļoti zaļas zāles pļavā” un tur viņa satika šīs gaismas būtnes. "Viņas bija ļoti baltas. Viņām bija cilvēcisks veids, bet tajā pašā laikā viņām nebija ne sejas, ne roku, ne kāju. Es izjutu neparastu mīlestību. Nav viegli runāt par tādu mīlestību. Tā vairāk bija kā mīlestības vibrācija. Šīs būtnes bija liela prieka ierosinātas. Viņu smiekli piepildīja visu telpu. Tā bija kā atkalapvienošanās."

Šī cita realitāte bieži tiek saistīta ar turpmāko esību, un eksistēšana citādā dzīvības formā pašlaik dzīvojošajiem rada daudz jautājumu. Vai pēcnāves dzīve tiešām pastāv? Vai šie stāsti par dzīvi pēc nāves ir patiesi? Pētnieki ir apkopojuši liecības un stāstus par dzīvi pēc nāves visā pasaulē un pēc tam tos analizējuši, lai atrastu kopīgu platformu. Saskaņā ar šiem pētījumiem cilvēki, kuri piedzīvo nāvei-tuvo pieredzi, iziet virkni posmu: tuneli, gaismu, klusuma un miera sajūtu, atkalapvienošanos ar mirušajiem tuviniekiem un/vai garīgām būtnēm, sajūtu, ka esat ieskauts absolūtā mīlestībā, skaistas ainavas, dzīves mirkļus, kas pazib viņu acu priekšā. Katra pieredze ir unikāla un ne vienmēr ietver visas šīs komponentes.

Lasiet arī: 7 reinkarnācijas stāsti, kas izrādījās patiesi: iepriekšējās dzīves ir REĀLAS!^[1]

Beznosacījumu un bezgalīgā mīlestība

1968. gadā 26 gadus vecā Nikola Drona (Nicole Dron) piedzīvoja šo absolūtās mīlestības sajūtu. Viņa dalās pieredzē INREES žurnālā Nr.9.

Trīs nedēļas pēc otrā bērna piedzimšanas viņa piedzīvoja divas asiņošanas pēc kārtas. Atrodoties operāciju zālē, viņas sirds pārstāja pukstēt uz 45 sekundēm, iespējams, šiem brīžiem viņas dzīvē bija vislielākā ietekme. Par šo laiku Nikola Drona pārliecināti stāsta, ka ir pametusi savu fizisko ķermeni un redzējusi visu, kas notiek apkārt. Pēc tam, kad viņa atradusi sevi "tumsas un klusuma bezdibenī". Pārbijusies viņa nolēmusi meklēt palīdzību. “Tālumā es redzēju gaismu. Kopš tā brīža es vairs nebiju viena pasaulē. Pāri visam manā sirdī pacēlās liels prieks, – tūkstoš reižu lielāks par visu prieku, ko biju izjutusi uz Zemes. Un es atgriezos Gaismā. Vārdu vairs nebija. Es iegrimu šajā mīlestības okeānā, jutos pilnībā saprasta, pārpludināta un mīlēta tāda, kāda biju, un tik tālu no šīs pasaules raizēm un satraukumiem! Man nebija izpratnes par laiku un telpu, bet bija izpratne par to, kas man vienmēr ir bijis paredzēts. Es sapratu, ka esmu daļa no šīs gaismas, esmu mūžīga.”

Miera un piepildījuma sajūta

Un, lai gan nāve parasti izraisa bailes, liecībās biežāk tiek pausta miera un piepildījuma sajūta. Pēc hospitalizācijas un operācijas dēļ medicīniskās apskates kļūdas dēļ tēvs Patriss Gurjē (Patrice Gourrier) juta, ka mirst. “Es tiešām redzēju sevi guļam laivā ar ļoti plakaniem bortiem, no kurienes varēja vērot ūdens virsmu. Virs ūdens bija viegla migla, un tad es ieraudzīju melnu ēnu, kas velk virvi. Es apzinājos, ka miršu. Tur bija ļoti kluss. Es jutu mierīgumu, ko nekad vairs neesmu piedzīvojis. Tikai tad, kad atceros šo momentu, es vēlreiz pārdzīvoju šo miera mirkli. Un es gāju lēni, ļoti lēni pretī ļoti spilgtai baltai gaismai.

Panorāmas skats uz pagātni

Daži cilvēki apgalvo, ka ir redzējuši ainas no savas dzīves, it kā tā būtu bijusi iespēja saprast lietas, un pēc tam dzīvot saskaņā ar šīm atziņām, kad viņi ir atgriezušies dzīvē. "Es redzēju, ka mana dzīve mirgo atpakaļ, sākot no maniem 26 gadiem līdz brīdim, kad es piedzimu," saka Nikola Drona. “Mani bija ieskāvusi gaismas būtne. Viņa jautāja: “Vai tu esi mīlējusi? Ko esi darījusi citu labā?" Es uzreiz sajutu pieprasījumu šajā jautājumā. Tas bija satraucoši, jo šo atmiņu laikā daļa no manis pārdzīvoja katru situāciju ar visām emocijām, kas tās pavadīja; un otra daļa no manis, kuru emocijas nemaz neietekmēja, visu redzēja ar pastiprinātu viedumu, zināšanu un mīlestību. Kad biju dzīvē bijusi laipna pret kādu, es atrados tā cilvēka sirdī, kuram tādēļ bija labi paveicies, un sajutu pilnu svētlaimi no tā, ko biju paveikusi. Tāpat bija situācijās, kad biju rupja pret citiem. Es jutu sāpes, ko biju nodarījusi šiem cilvēkiem.

Vēl viens skats uz nāvi

Cilvēki, kuri ir piedzīvojuši šos patiesos stāstus par dzīvi pēc nāves, dod priekšroku tos pārvērst par kaut ko vērtīgāku un svētāku nekā nāves redzējumu. Lielākā daļa cilvēku, kuriem ir bijusi šāda pieredze, saka, ka vairs nebaidās no nāves. Arī tēvs Patriss Gurjē. Viņam labprāt saka, ka ir veicis savu "ģenerālmēģinājumu" un paskaidro: "Es tiešām nebaidos mirt, jo zinu, ka, lai gan jebkurā brīdī var būt ciešanas, tās pazūd un kaut kas cits stājas vietā". Turklāt viņš uzskata, ka tas ir viņa, kā priestera, ieguvums, ja reiz viņš ir stājies pretī nāvei. “Esmu piedzīvojis daudzu tuvinieku nāvi. Es saprotu, ka esmu tam visam bijis liecinieks. Tas lika man ilgāk bīties.”

Situācijas vai objekti, pēc tam apstiprināti

Citas liecības vēsta par gadījumiem, kad nāvei-tuvajā pieredzē redzēti vai sadzirdēti elementi vēlāk tika pārbaudīti, sagādājot galvassāpes skeptiķiem, jo ​​ nav iespējams vienkārši piemērot halucināciju hipotēzi. 1949. gadā divdesmit gadu vecumā Žans Morzela (Jean Morzelle) bija dienestā armijā. Apmācību laikā viņam tika iešauts krūtīs. Jūtoties ļoti slikti, viņš tika nogādāts hospitālī, kur viņš atceras, ka iekrīt melnā caurumā. Pēc tam viņš pamodās un atradās nepazīstamā telpā, kur kāds tika operēts, šajā gadījumā tas bija viņš pats. "Es biju pie griestiem, vēroju procedūru, ļoti ieintriģēts, satraukts un ziņkārīgs, lai apjaustu, kādā situācijā atrodas mans ķermenis," vairāk nekā sešdesmit gadus pēc notikuma atceras Morzela. Viņš vēlējās būt tuvāk ķermenim un ātri saprata, ka var brīvi ceļot jebkur: "Tā bija mana doma, kas ļāva man pārvietoties, kurp vien vēlos." Ziņkārībā viņš lidoja pa slimnīcu, izkļūstot cauri sienām un logiem, viņam par lielu pārsteigumu. Atgriezies istabā, kur strādāja mediķu komanda, viņš koncentrējās uz metāla plāksni uz operāciju galda. Šīs pieredzes dziļi iespaidots, viņš pēc dažiem mēnešiem atgriezās pie ķirurga un jautāja viņam par šo plāksni. Sākotnēji skeptiski noskaņots, ķirurgs nolēma pats doties uz to telpu un atgriezās “balts kā krīts”, apstiprinot objekta esamību. "Šī plāksne atradās zem plīvura, kas klāja operāciju galdu," teica Žans Morzela, joprojām būdams pārsteigts, ka to redzējis.

Lasiet arī: Vai reinkarnācija pastāv? 3 argumenti par un pret.

Vēl daži stāsti par dzīvi pēc nāves

Šie stāsti par dzīvi pēc nāves bieži tiek apšaubīti un izaicina zinātni un mūsdienu domātājus pārdomāt apziņas tēmu. Pavisam nesen slavenā amerikāņu neiroķirurga doktora Ebena Aleksandra (Eben Alexander) liecība mainīja pašreizējo viedokli par šo pieredzi.

“Es nedēļu atrados dziļā komā, kuras laikā es ceļoju uz citu Visuma dimensiju; uz dimensiju, par kuru es nekad nevarēju sapņot, ka tā pastāv.” Un tā sākas viņa, Hārvardas universitātes neiroķirurga Ebena Aleksandra, stāsts no pirmās personas par dzīvi pēc nāves. Pieredze, kas liek mums ticēt mūžīgajai dzīvei, un tā ir apkopota grāmatā “Debesu valstības pierādījums. Neiroķirurga ceļojums aizsaulē (Proof of Heaven: A Neurosurgeon’s Journey into the Afterlife)”.

Aleksandra tēzes izraisīja intensīvas diskusijas Amerikas Savienotajās Valstīs pēc tam, kad Newsweek publicēja vairākus teksta fragmentus. Šis neiroķirurgs stāsta, ka pirms savas pieredzes viņš turējies tālāk no Baznīcas un nav ticējis dzīvei pēc nāves, taču tagad apgalvo, ka viņam ir neapgāžami pierādījumi, ka viņš ir kļūdījies. Patiešām, atklātas debates koncentrējas uz to, vai personīgo pieredzi var uzskatīt par zinātnisku pierādījumu vai ne. Pasaules izcilākajam ekspertam šajos jautājumos, psihiatram un filozofam Reimondam Mūdijam (Raymond A. Moody) šaubu nav: “Doktors Ebens Aleksandrs ir dzīvs pierādījums tam, ka dzīve pēc nāves pastāv. Tā ir viena no pārsteidzošākajām nāvei-tuvajām pieredzēm, ko esmu dzirdējis vairāk nekā četru desmitgažu laikā, pētot šīs parādības.”

Zinātnieku aprindās atdzīvinās debates par mūžīgo dzīvi

Diskusija par šo tēmu piedzīvoja uzplaukumu Amerikas Savienotajās Valstīs, īpaši pēc tam, kad prestižais Džona Templtona fonds (John Templeton Foundation) ziedoja piecus miljonus dolāru Riversaidas Universitātes filozofijas profesoram Džonam Mārtinam Fišeram (John Martin Fischer), lai viņš padziļināti pētītu gadījumus, kas apraksta pēcnāves dzīves pieredzi. Tas tika nosaukts par Nemirstības projektu (Immortality Project). Daudzi pētnieki dažādās jomās ir mēģinājuši risināt šo problēmu jau iepriekš. Viens no svarīgākajiem tādiem iepriekšējiem pētījumiem ir eseja “Nāvei-tuvā pieredze: starp zinātni un aizspriedumiem (Near Death Experiences: Between Science And Prejudice)”, kurā autori, divi itāļu profesori no Padujas Universitātes, izsaka domu, ka jebkura šīs parādības redukcionistiska (Redukcionisms – metodoloģisks princips, saskaņā ar kuru sarežģītus procesus pilnībā vajadzētu izskaidrot ar vienkāršu procesu likumsakarībām – tulk. piez.) interpretācija bieži tiek uzskatīta par aplamu, jo secīgi pētījumi parāda katrā gadījumā ļoti atšķirīgus faktus. Ortodoksālā medicīna šos gadījumus bieži skaidro tikai kā halucinācijas, ko izraisa anoksija (skābekļa trūkums).

Šo debašu atbalsis jau ir sasniegušas Eiropu, pateicoties kardiologam Pimam van Lommelam (Pim van Lommel), kurš pēta pēcnāves dzīves pieredzi. "Tūkstošiem cilvēku ir piedzīvojuši tāda veida pieredzi, bet ne visi par to runā, baidoties, ka tiks uzskatīti par vājprātīgiem, vai tāpēc, ka uzskata, ka to izraisa medikamenti vai pati slimība. Ne visi pieredz to vienādi, taču dažas pieredzes atkārtojas, – tās satiekas telpas un laika krustpunktā,” nesenā intervijā skaidroja ārsts. Amerikāņu ķirurgs turklāt ir viens no tiem, kurš ļoti detalizēti stāsta par savu “debesu apmeklējumu”, “piedzīvojumu, kas sākās telpiskā vietā, augstāk par mākoņiem. Te bija radījumi, kas ļoti atšķīrās no tiem, kas atrodas šeit uz Zemes, putni un eņģeļi, kas bija vien esības augstākas formas.”

Ebens Aleksandrs salīdzina skaļās skaņas, kas nāk no šiem radījumiem, ar ”slavas dziesmām, kuras es vēlāk sapratu kā prieka saucienus”. Viņu ceļojuma laikā ielēca miljoniem tauriņu un pavadīja sargeņģeļa tipa sieviete, kura tajos brīžos neiroķirurgam nezināmā, bet saprotamā valodā atkārtoja trīs konkrētus vēstījumus: “Tu esi mīlēts un cienīts, tevi mīlēs vienmēr. "," Tev nav, no kā baidīties." un "Neko nav iespējams izdarīt nepareizi." Šī sieviete arī apsolīja viņam daudz ko iemācīt par šo jauno pasauli, taču viņam neizbēgami bija jāatgriežas uz Zemes.

No ezotērikas līdz kvantu fizikai

"Es zinu, ka tas ir tik ārkārtēji un neticami. Citi ārsti man saka, ka tas viss ir manā prātā, tomēr tas ir tālu no halucinācijām, jo bija tik reāli vai pat reālāk nekā jebkurš no iepriekšējiem dzīves notikumiem, ”saka Aleksandrs. Ortodoksālā medicīna bieži uzsver, ka šie gadījumi ir tikai halucinācijas, ko izraisa anoksija (skābekļa trūkums). Pēcnāves pieredzes tēžu eksperts Pims van Lommels to liek apšaubīt, jo "ja cēlonis būtu anoksija, to piedzīvotu ikviens, kurš atdzīvojas, pabijis tuvu nāvei, tomēr anoksiju pieredz cilvēki tikai 18% šo gadījumu“. Mūsu nāve ir tikai apziņas maiņa, pāreja.

Tā ir pieredze, kas bieži vien pilnībā maina tās protagonistu (Protagonists – galvenās lomas izpildītājs sengrieķu traģēdijās; galvenais izpildītājs, galvenais dalībnieks – tulk. piez.) dzīves filozofiju. “Pirms šīs pieredzes es biju ļoti skeptisks pret stāstiem par dzīvi pēc nāves. Šodien es zinu, ka tie ir īsti. Savas karjeras laikā vairāk nekā 30 gadus es, tāpat kā lielākā daļa manu kolēģu, apgalvoju, ka smadzenes ģenerē apziņu un mēs dzīvojam Visumā, kurā nav nekādu emociju. Taču tas, kas ar mani ir noticis, mainīja visus manus uzskatus un teorijas, tāpēc man ir nodoms visu atlikušo mūžu pavadīt, pētot apziņas patieso būtību,” norāda neiroķirurgs Aleksandrs. Šo nostāju pieņem arvien vairāk medicīnas pētnieku.

Van Lommels, analizējot simtiem pacientu ar nāvei-tuvo pieredzi, ir secinājis, ka apziņa "nav nekas cits kā šīs mūsu būtības dimensijas raidītājs. Tas ir kā radio, kas, kamēr mēs šeit dzīvojam, ir noskaņots uz Visumu. Mūsu nāve, norāda pētnieks, ir tikai izmaiņas apziņā, pāreja, jo "mēs nomirstam šajā dimensijā, lai pārietu uz citu". Tālu no tā stāv misticisma teorija, ko neticīgi kardiologi saista ar kvantu fizikas sfēru. Ebena Aleksandra gadījums nav tikai atsevišķs notikums. Arvien vairāk zinātnieku atbalsta teorijas par nāvei-tuvo pieredzi, kas balstās uz “Es” piekļūšanu citām dimensijām papildus tūkstošiem cilvēku liecībām ar nāvei-tuvo pieredzi. Debates ir tikai sākuma stadijā.

Avots: https://www.inexplore.com/articles/Temoignages-de-personnes-revenues-de-la-mort

Dzīves pēc nāves pieredze: Stīvs Gārdipijs (Steve Gardipee), Vjetnamas kara stāsts

Vēl par dzīvi pēc nāves

Pamas stāsts izplatījās pirms dažiem gadiem caur dokumentālu šovu kabeļtelevīzijas kanālā. Tas bija ievērojams fakts, kura galvenā vērtība bija tā, ka viss process tika vadīts, ļoti stingri kontrolējot veselības stāvokli.

Ir zināms, ka daudzi cilvēki ir izdzīvojuši, kādu laiku pavadot bez dzīvības. Tas ir, nav novērojama elpošana un jebkādas smadzeņu darbības. Pēc šīs pieredzes daži no viņiem ir vēstījuši, ka ir redzējuši savu ķermeni no augšas, klausījušies visā, kas notiek apkārt, un sajutuši ļoti patīkamu pilnības, miera un laimes sajūtu. Citi saka, ka redzējuši tuneli un galu galā jutušies spiesti doties pat to, lai sastaptu garīgas būtnes^[5] vai mirušus radiniekus. Tie, kas ir atgriezušies, to ir darījuši tāpēc, ka viņu nāves laiks vēl nebija pienācis, un, lai gan vēlme tur palikt bieži bija intensīva, šīs garīgās būtnes pārliecināja viņus atgriezties savā ķermenī.

Pama bija veselīga sieviete, kurai pēkšņi tika diagnosticēta šķietami neoperējama un ļoti nopietna smadzeņu aneirisma. Viņai nācās pārcelties uz citu valsti, kur viņa atrada ķirurgu, kurš, dodot zināmu cerību, uzdrošinājās veikt šādas operācijas.

Operāciju zālē Pama tika anestezēta, viņas acis bija aizsegtas un ausis aizbāztas, viņas ķermenis tika atdzesēts līdz ļoti zemai temperatūrai, lai novērstu smadzeņu bojājumus. Lai sasniegtu aneirismu, ārstiem viņas smadzenes bija jānoved līdz klīniskajai nāvei, liekot apstāties viņas elpošanai, smadzenēm divas stundas nedarbojoties. Lai piekļūtu aneirismai, ārsti izmantoja elektroinstrumentu galvaskausa kaulu urbšanai.

Pirmā lieta, ko Pema dzirdēja, bija šī urbšanas skaņa, lai gan viņa bija dziļā anestēzijā, un tad ieraudzīja sevi sēžam uz ķirurga pleciem un vērojot. Viņa juta neaprakstāmu absolūtu miera un komforta sajūtu, ziņkārīgi lūkojoties uz ārstiem un viņu instrumentiem, un viņa pat varēja dzirdēt viņu dialogu, kad kādā brīdī viņiem bija jāveic izmaiņas procedūrā.

Pēc tam viņa ieraudzīja gaismu un jutās spiesta doties tai pretī. Viņa ieraudzīja cilvēku grupu un dzirdēja, kā viņu sauc vecmāmiņa. Viņa atpazina tēvoci, kurš bija miris jauns – viņš bērnībā bija iemācījis viņai spēlēt ģitāru.

Lasiet arī: Atbildes uz 15 jautājumiem par reinkarnāciju.^[7]

Šie paši cilvēki, daži viņai nepazīstami, atgādināja, ka viņai jādodas atpakaļ, taču viņa atteicās atstāt tik patīkamu vietu. Viņa jautāja, vai gaisma ir Dievs, un viņi atbildēja, ka nē, gaisma rodas, kad Dievs elpo.

Viņas tēvocis teica, ka palīdzēs viņai atgriezties, un, kad viņa atkal atradās operāciju zālē, viņš ar vieglu grūdienu “ielika” viņu atpakaļ ķermenī. Pamas operācija bija veiksmīga. Ārsti uzmanīgi noklausījās viņas stāstu par pēcnāves pieredzi un konstatēja, ka viņas detalizētie apraksti par operāciju, zāles izkārtojumu, izmantoto instrumentu formu, to glabāšanas vietu un dialogu starp viņiem pilnībā atbilst realitātei, lai gan viņa visu laiku bija bezsamaņā.

Kopš tā brīža viņas dzīve mainījās, viņa tagad intensīvi izdzīvo katru savas dzīves mirkli bez bailēm, nedomā par materiālajiem labumiem un svētī savu slimību, kas viņai deva iespēju paraudzīties ārpus dzīves.

Daži pētnieki, anestēzijas speciālisti, sadarbībā ar matemātiķi fiziķi Penrose (Penrose) skaidro šo fenomenu no kvantu fizikas skatpunkta. Smadzenes neironu līmenī uzvedas kā datora mikroshēmu termināļi, apstrādājot pieejamo informāciju no veseluma. Ja dzīve apstājas, informācija nepazūd, tā izplešas citos kvantu samudžinājuma laukos.

Katrs cilvēks pieder laukam, kas savukārt ir saistīts ar veselumu. Piemēram, ja jums ir amputēti locekļi, jūsu laukā trūkstošās ekstremitātes saglabājas kā neskartas, un pierādījums tam ir fantomās ekstremitāšu sāpes, kas liecina, it kā ekstremitātes joprojām pastāvētu. Kad cilvēks nomirst, lauks saglabājas, un tas ir vairāk nekā tikai ķermenis, tas ir prāts un apziņa.

Tas noslēdz mūsu rakstu ar patiesiem stāstiem par dzīvi pēc nāves. Turpiniet lasīt šo vietni, lai uzzinātu vairāk par reinkarnāciju un dzīvi pēc nāves.

Avots: https://reincarnationafterdeath.com/true-stories/

Autors: galvenais redaktors

2016. gada 11. janvāris

P.S. Vai esat domājuši, kas ar jums notiks pēc nāves?

Žurnāls “Reinkarnacioloģija”   Reinkarnacioloģijas Akadēmijas projekts. Mūsu uzdevums – ar piemēriem no dzīves pastāstīt, ka dvēseles pieredzes atmiņas, sakrātas iepriekšējās dzīvēs, var uzlabot pašreizējo dzīvi.

Pievienots: 12.02.2021.

https://ru.journal.reincarnatiology.com/zhizn-posle-smerti-pravdivye-istorii/

Tulkots ar lapas administrācijas atļauju

Tulkoja Jānis Oppe

^[1] Skat. http://www.sanatkumara.lv/index.php/11-dazadi/4277-7-reinkarnacijas-stasti-kas-izradijas-patiesi-ieprieksejas-dzives-ir-realas (Tulk. piez.)

^[2] Skat. http://www.sanatkumara.lv/index.php/reinkarnaciologija/zurnals-reinkarnaciologija/11-dazadi/4272-deivida-dicfilda-vera-nemama-navei-tuva-pieredze (Tulk. piezīme.)

^[3] Skat. http://www.sanatkumara.lv/index.php/reinkarnaciologija/zurnals-reinkarnaciologija/11-dazadi/4028-reimonds-mudijs-navei-tuva-pieredze-maina-cilveku-dzives (Tulk. piezīme.)

^[4] Skat. http://www.sanatkumara.lv/index.php/11-dazadi/917-irina-akulova-pims-van-lommels-apzina-aiz-dzives-robezam (Tulk. piezīme.)

^[5] Skat. http://www.sanatkumara.lv/index.php/reinkarnaciologija/tatjana-beglaka/11-dazadi/1692-tatjana-beglaka-tuvinieki-gari-engeli-un-dzivnieki-musu-audzinataji (Tulk. piezīme)

^[6] Skat. http://www.sanatkumara.lv/index.php/reinkarnaciologija/irina-davidova/11-dazadi/3909-irina-davidova-nebut-ne-nejausas-nejausibas-jeb-celojumi-uz-vinpasauli (Tulk. piezīme.)

^[7] Skat. http://www.sanatkumara.lv/index.php/11-dazadi/4285-atbildes-uz-15-jautajumiem-par-reinkarnaciju (Tulk. piez.)