Опыт немецкой журналистки в сеансе регрессии

Rückführung in ein früheres Leben

Regresija uz pagātnes dzīvi

Vai mēs esam dzīvojuši agrāk? Heike Vāgnere (Heike Wagner) no Lībekas ir par to cieši pārliecināta un pavada savus klientus regresijā uz senākiem laikiem. GreenFamily redaktore Rebeka iesaistījās šādā pasākumā un satika savu “bijušo sevi”…

Heike reiz bija delfīns

“Tādā veidā var cīnīties ar bailēm,” draudzīgi skaidro 34 gadus vecā Heike Vāgnere, kad es viņu apciemoju kopā ar savu praktikanti Helēnu uz ievada tikšanos. Mēs trijatā sēžam procedūru kabinetā, mājīgā istabā Heikes Vāgneres dzīvoklī. Pie sienām karājas eņģeļu un gaismas figūru akrila gleznas. Smaržo vīraka kociņi, un ik pa brīdim pa durvīm ielūkojas kaķis. Dzeram tēju un runājam par ticību, nāvi un atdzimšanu. “Ja jautāsiet, vai esat kādreiz dzīvojuši, es skaidri atbildēšu “jā!”," ar pārliecību saka Heike Vāgnere. Viņa ir ne tikai ir veikusi neskaitāmas regresijas ar klientiem, bet arī vairākkārt pati ar sevi. “Kādreiz es biju delfīns – tas bija jautri!” viņa saka.

Kāpēc man ir bail no ūdens?

Regresija bieži vien sniedz izskaidrojumu esošajām bailēm, saka Heike Vāgnere. Viņa vienmēr bija baidījusies no uguns, līdz regresijā ieraudzīja, ka pagātnes dzīvē viņai bija traumatiska pieredze ar uguns liesmām. Kopš tā laika viņa ir nostājusies pretī savām bailēm ar daudz lielāku pašapziņu un spēj ātrāk nomierināties. Taču arī līdzcilvēku problēmas varētu sakņoties pagātnes dzīvē, stāsta 34 gadus vecā sieviete: “Mēs atkal un atkal sastopam dažas šādas dvēseles. Reizēm joprojām kāds konflikts stiepjas no pagātnes dzīves, un tāpēc mēs šodienas dzīvē nevaram sadzīvot ar citiem cilvēkiem.”

Heike Vāgnere vēlas zināt, no kā es baidos. Es brīdi domāju. Man ir bail no ūdens, es atzīstu. Es krītu panikā, kad peldos, un man bieži ir grūti izdzert glāzi ūdens. Mēs tiksim galā ar šīm bailēm, Heike man sola, un mēs sarunājam tikties pēc dažām dienām. Es paņemu līdzi CD, lai sagatavotos. Tas iever relaksācijas vingrinājumus, kas man būtu jāpilda kā “mājasdarbs”. Nākamajā dienā kādā klusā brīdī es apsēžos savā virtuvē uz krēsla un palaižu CD. Esmu pārsteigta par panākumiem. Esmu dziļi atslābinājusies, un iedarbojas pat tas vingrinājums, kuram es vismazāk ticēju, – kur salieku rokas un pēc tam nevaru tās atkal atlaist. Esmu atvērta regresijai.

Tagad tas kļūs nopietni

Regresijas rītā esmu saspringta un nobijusies reizē. Kas mani sagaida? Heike ir labā noskaņojumā, sagaida ar tējas tasi un piedāvā mums pāriet uz “Tu”. Tas ir svarīgi regresijas laikā, jo es varētu viņu satikt savā bērnībā un būtu pārsteigta par uzrunu uz “Jūs”. Es apguļos uz zviļņa, esmu apsegusies ar vilnas segu, un Heike noliek man blakus ierakstīšanas ierīci. Tādā veidā es vēlāk varēšu klausīties regresiju vēlreiz.

Sākas seanss. Heike nedarbojas ar hipnozi, bet gan ar dziļu relaksāciju. Es aizveru acis un klausos viņas sapņu ceļojumu. Es dodos uz pili. Pirmā istaba, kurā ieeju, ir pilnīgi zila. Viss ir zils. Sienas, grīdas, mēbeles, dekoratīvie priekšmeti. Nākamā istaba ir sarkana, bet aiznākamā ir dzeltena. Izeju cauri daudzām krāsainām istabām un beidzot apstājos lielā zālē. Šeit ir samērā drūmi. Grīda ir no marmora, un stūrī sēž pelēks kaķis – mans gara dzīvnieks –, kā Heike man paskaidros vēlāk. Es redzu durvis. "Ieej pa durvīm. Ja tu tās aizvērsi aiz sevis, tu nonāksi kādā no savām iepriekšējām dzīvēm.”

Tas šķiet reāli

Sekoju Heikes norādījumiem un dodos uz durvju pusi. Tiklīdz izeju caur tām, es nokļūstu pils tornī. Man ir kailas netīras kājas, un esmu ģērbusies linu kleitā. Bez manis istabā, kas ir apaļa un veidota no pelēkiem akmeņiem, nav nekā un neviena. Es stāvu uz pirkstgaliem un skatos ārā pa mazām, lodziņiem līdzīgām atverēm sienā. Es redzu plašas pļavas. Ainava man atgādina Īriju vai Skotiju. Jebkurā gadījumā man ir sajūta, ka netālu ir jūra. "Cik tev gadu?" Heike man jautā. "Man ir 14," es dabiski atbildu.

Nākamajās stundās seko neticami aizraujošs ceļojums pa manu dzīvi, mani sauc “Triša”. Mani kā četrus gadus vecu meiteni grib savākt zirgu ekipāža. Šobrīd es dzīvoju kopā ar saviem vecākiem vienkāršā būdā. Mana māte šobrīd ir stāvoklī. Viņa negrib laist mani, kliedz un raud. Mans tēvs viņu cenšas apvaldīt. Man ir bail. Karietē sēž veca sieviete un mierina mani. Tā ir “Margrēta”, kas pavadīs mani turpmākajos gados. Mēs braucam uz pili. Šeit dzīvo pils kundze ar savu dēlu. Ģimene vairs nav turīga. Bez abiem kungiem, Margrētas un manis šeit dzīvo Margrētas vīrs Braiens un istabene, kura, šķiet, ir pusaudze. Strādājam virtuvē. Man vajag ķert žurkas, jo pieaugušie nevar iekļūt šaurajās ventilācijas šahtās. Es tur lienu iekšā un baidu žurkas. Es tās iztriecu ārā, un Margrēta viņas nogalina.

Reizēm pils kundze aizved mani uz savu istabu. Viņa izsukā manus matus spoguļa priekšā. It kā es būtu lelle. Bet viņa reti runā ar mani un vienmēr ir sarūgtināta. Viņas dēls Patriks ir izlutināts un patmīlīgs. Viņš pret mums izturas ļoti slikti. Braiens ir vecs vīrs, kurš man šķiet ļoti atbaidošs. Viņš pieskata aitas un ik pa laikam kādu nokauj. Bet viņš tās pārdod arī ciematā, līdz kuram ir ilgi jāiet kājām. Vienreiz es viņu turp pavadu.

It kā reibumā…

Tas, ko es piedzīvoju, šķiet ļoti reāli – savādāk nekā sapnī. Es stāstu arvien vairāk un atbildu uz Heikes jautājumiem. Man šķiet, ka esmu kā apskurbusi. Man ir ļoti traumatiska pieredze pilī. Kad piedzimst mazulis istabenei, kura kļuva grūta no Braiena izvarošanas, Margrēta zīdaini nosmacē. Kalpone nes mirušo, zilo un kailo mazuli augšup pa kāpnēm. Es viņai sekoju. Viņa iemet to atejas dziļumā.

Kopš tā laika es redzu Margrētu citādā gaismā. Man ļoti pietrūkst vecāku. Kad pils kundze mirst, atnāk ārsts. Viņš man stāsta, ka mani vecāki ir miruši un mazais brālis dzīvo viens. Viņam jābūt apmēram 12 gadus vecam. Es gribu viņam palīdzēt, bet es nevaru. Es nezinu, kur ir manas mājas. Mani ļoti nomoka vainas sajūta.

Kādu dienu pilij notiek uzbrukums. Mums jābēg. Mēs ar Patriku esam vienīgie, kas vēl šeit dzīvojam. Mēs esam precējušies. Bet mēs nekad nebijām intīmi. Vienreiz mēģināju Patrikam pieskarties, bet viņš negribēja. Man tagad ir kādi 40 gadi, Patriks jau ir vecs vīrs. Ļoti unikālā veidā es mīlu šo vīrieti, kurš bija viens no retajiem cilvēkiem, ar kuru man bija iespēja iepazīties savas izolācijas laikā pilī.

Aizbēgt mums palīdz zvejnieks, kurš mūs ar savu laivu aizved uz bēgļu kuģi. Tas ir pilns ar vienkāršiem cilvēkiem. Man mugurā ir visskaistākā kleita. Patriks sēž uz klāja grīdas, atspiedies ar muguru pret bortu. Viņš visu ceļojumu pavadīs šādi – nerunīgs un nekustīgs. Noskaņojums sākumā vēl ir labs. Tomēr tas mainās, pastiprinoties slāpēm un izsalkumam. Cilvēki sāk kauties, ir ievainotie un miris cilvēks, kuru vienkārši izmet pāri bortam. Māte ar diviem bērniem sēž stūrī. Viņa tur sev klāt meiteni un zēnu. Viņa dzied dziesmu, kuru es nesaprotu. Šķiet, ka tas ir valodas dialekts, kuru es nezinu.

Viņa zīda savu dēlu, kuram ir aptuveni divi gadi. Apmēram piecus gadus vecā meita cieš badu. Viņa mirst uz kuģa. Māte arī viņu izmet pāri bortam, un es stāvu viņai blakus un redzu, kā meitene grimst. Aina, ko nekad neaizmirsīšu.

Es palūdzu Heikei, lai es atstāju kuģi. Viņa aizved mani uz priekšu laikā. Tagad es dzīvoju kopā ar Patriku koka būdā piekrastē. Viņam ir vajadzīga aprūpe, es par viņu rūpēšos. Drīz viņš mirs. Es dzīvošu viena vēl dažus gadus, līdz zaudēšu spēkus. Es piedzīvoju savu nāvi regresijā. Ārprātīga sajūta. Es jūtos brīva. "Tagad tu esi tikai dvēsele," saka Heike.

Piedošanas biķeris

Es skatos citu dzīvi, kur esmu savas dzimtās cilts zēns, kuru noslīcina viņa lielais brālis. Šausmīga nāve, kas varētu izskaidrot manas bailes no ūdens. Es turpinu satikt savu “gara dzīvnieku”, pelēko kaķi. Beigās es satieku visus cilvēkus, kuriem vēlos lūgt piedošanu. Es sniedzu viņiem piedošanas biķeri un ļauju viņiem dzert no tā. Tādā veidā es varētu starp šiem cilvēkiem un mani novērst jebkādus turpmākus konfliktus, kas varētu padarīt tikšanos pašreizējajā vai nākamajā dzīvē grūtāku.

Atpakaļ uz šeit un tagad

Pēc četrām stundām esmu atkal atpakaļ. Guļu Heikes Vāgneres istabā Lībekā, esmu pārgurusi un gribu mājās. Nākamo nedēļu laikā es bieži domāju par piedzīvoto un runāju par to ar citiem cilvēkiem. Es arī atkal sazinos ar Heiki. Esmu priecīga, ka veicu regresiju, un esmu ļoti pārsteigta par to, uz ko ir spējīgs cilvēka prāts. Man personīgi tas nebija nekas vairāk, kā sapņu ceļojums. Bet cilvēkiem, kas tam tic, tas būtu bijis intensīvs ieskats viņu kādreizējā dzīvē – un, kas zina, varbūt es tiešām esmu prātā jukusi...

PIEZĪME: Šī pieredze man bija apmēram pirms pieciem gadiem... Man vairs nav nekādu baiļu no ūdens. Tieši otrādi: tagad esmu kļuvusi par kaislīgu ūdens sporta entuziasti! 🙂

Avots: https://www.greenfamily.de/rueckfuehrung-in-ein-frueheres-leben/

Pievienots: 2016.03.15.

Atjaunots: 2916.07.13.

P.S. Vai jums ir pieredze no dzīvēm, kurās ir jūsu pašreizējo baiļu avots? Dalieties komentāros.

Žurnāls “Reinkarnacioloģija”   Reinkarnacioloģijas Akadēmijas projekts. Mūsu uzdevums – ar piemēriem no dzīves pastāstīt, ka dvēseles pieredzes atmiņas, sakrātas iepriekšējās dzīvēs, var uzlabot pašreizējo dzīvi.

Pievienots 14.02.2012.

https://ru.journal.reincarnatiology.com/vospominaniye-o-proshloj-zhizni/

Tulkots ar lapas administrācijas atļauju

Tulkoja Jānis Oppe

^[1] Skat. http://www.sanatkumara.lv/index.php/reinkarnaciologija/tatjana-druka/11-dazadi/2691-tatjana-druka-ko-maca-dzive-dzivnieka-kermeni (Tulk. piezīme)

^[2] Skat. http://www.sanatkumara.lv/index.php/reinkarnaciologija/zurnals-reinkarnaciologija/11-dazadi/4031-bailes-no-udens-kops-atlantidas-laikiem (Tulk. piezīme)

^[3] Skat. http://www.sanatkumara.lv/index.php/reinkarnaciologija/zurnals-reinkarnaciologija/11-dazadi/4122-ka-atmineties-pagatnes-dzivi (Tulk. piezīme)

^[4] Skat. http://www.sanatkumara.lv/index.php/reinkarnaciologija/alona-obuhova/11-dazadi/3689-alona-obuhova-vai-mirt-ir-briesmigi-es-atradu-zales-pret-bailem-no-naves (Tulk. piezīme)