Призрак театра Пушкина

Puškina teātra spoks

Notikums, kurš šķita dīvains pirms dažiem gadiem, tagad šķiet pilnīgi normāls.

Tas vairs neizraisa emocijas, bet tiek uztverts kā fakts.

Puškina teātra spoks daudzus gadus turēja sasprindzinājumā skatītājus un teātra aktierus.

Teātra lāsts

Es daudzus gadus nodarbojos ar teātri. Dažādās kvalitātēs. Un es vienmēr esmu mīlējusi teātri. Taču mani vienmēr ir pārsteidzis, ka es kopš agras bērnības jutu sliktu teātri un labu.

Man vienmēr ir bijusi iekšējā jušana un izpratne, kas ir māksla un kas ir viltojums. Ar to dzīvot nebija viegli. Īpaši, kad autoritātes mēģināja izskaidrot, kas ir māksla.

Ar laiku es iemācījos uzticēties sev un neuzticēties autoritātēm. Taču izbrīns par dziļo iekšējo zināšanu, kas ir teātris un kas ir īsta mūsdienīga māksla, palika.

Izbrīns tagad ir aizgājis, bet ir atnākusi dziļo zināšanu avota izpratne. Lūk, arī stāsts.

Teātra leģenda par to, kā Alise Kūnena (Алиса Коонен) nolādēja Kamerteātri, tagad Puškina vārdā nosaukto teātri, vienmēr ir bijusi īpaša.

Viņa bija ļoti traģiska un dižena vienlaikus. Lielais režisores Aleksandrs Tairovs (Александр Таиров) un viņa sieva un mūza Alise Kūnena Kamerteātri radīja 1914. gadā, Maskavā.

Tas bija progresīvs teātris, skatītāju mīlēts. 1949. gadā pēc Staļina dekrēta teātris tika slēgts. Drīzumā Tairovs nomira. Alise dzīvoja teātra telpās līdz pašai nāvei, līdz 1974. gadam, ar sāpēm sirdī.

Mirstot Alise teātri nolādēja. Neviena jaunā teātra (jau Puškina teātra) izrāde neatkārtoja tos panākumus, kādi valdīja Kamerteātrī.

Alises GARS palika teātrī. Viņu tika redzējuši tikai “laimes lutekļi”, tikai “izredzētie”. Viņa nerādījās visiem, taču visi zināja, ka viņa ir tur. Un tā patiešām bija…

Saruna ar Alises garu

Pirms dažiem gadiem mīklainos apstākļos es nonācu Puškina teātrī. Man vajadzēja noskatīties kādu izrādi. Jutos ļoti nervoza kopš rīta.

Man sākās drebuļi, enerģijas manī staigāja augšā-lejā. Pa dienu teātra vestibilā es tikos ar administratoru.

Runāt es praktiski nevarēju – nervu drudzis bija tik spēcīgs, ka es sāku stostīties. Un te vēl sāka zvanīt blakus esošās baznīcas zvani…

Izgāju no teātra, drebuļi vairāk vai mazāk bija pārgājuši. Vakarā, vestibilā, viss atkārtojās ar milzīgu spēku. Un, apsēdusies ložā skatīties izrādi, es ieraudzīju Alises garu^[1], kas karājās virs zāles.

Nākamajā mirklī viņa bija blakus man. Viņa bija neparasti skaista un skumīga. Mēs parunājāmies, un viņa aizlidoja.

Mans drudzis un nervozitāte izgaisa kopā ar viņu. Izrāde noritēja lieliski. Aktieris, kurš mani pasauca uz izrādi, bija apburošs! Viss bija labi taisni līdz tam momentam, kad es izgāju no zāles.

Viss atjaunojās! Nākamajā dienā bija vēl sliktāk. Dažas histērijas stundas, kurās es nevarēju nomierināties, un es ieraudzīju visu – šī teātra sāpes, bailes, izmisumu, bezizeju.

Kāpēc es to rakstu – tāpēc ka ir svarīgi iemācīties saprast sevī sarežģītos momentos un spert “pareizos soļus" situācijas atrisināšanai.

Taču tad es par to nedomāju, traktēju nepareizi un vēl pieļāvu virkni kļūdu. Strādāju ar sevi ar tām metodēm, kuras man bija pieejamas. Sāpes palika vēl uz vairākiem gadiem.

Un, lūk, “nejauši” es nonācu Reinkarnacionikas 1. kursā.

Es mēģināju tikt skaidrībā ar šo situāciju, un viens no pirmajiem iegremdējumiem tika noformulēts tā: “Kāpēc un kādēļ es nonācu Puškina teātrī, un kādēļ man bija vajadzīgā tā situācija.”

Un atklājās satriecoša pasaule manā pagātnes dzīvē – diženā un traģiskā. Ceļojumi uz pagātnes dzīvi bija vairāki, daudz izstrāžu.

Teātra svētīšana

Aleksandrs Tairovs un viņa sieva un mūza Alise Kūnena

Pirmais iegremdējums. Mēs gājām uz Puškina teātri. Satikām Alisi, kura aizkavējās te gandrīz uz 40 gadiem.

Uzdevām jautājumu: “Kāpēc tu neaizlidoji uz Dvēseļu pasauli?”

Viņa uzskatīja, ka ir teātra Sargeņģelis. Es izgāju no ķermeņa un tālāk jau biju dvēsele blakus Alisei.

Mums pievienojās vēl divas dvēseles. Viena dvēsele bija ar liru un dziedāja skaistas dziesmas. Mums bija labi visām kopā.

Mēs esam tuvāko dvēseļu grupa^[2]. Visas nodarbojas ar mākslu.

Mēs sarunājāmies ar Alisi. Viņa negribēja pati iet prom uz Dvēseļu pasauli. Es zinu, ka es varu viņai palīdzēt.

Varu palīdzēt atbrīvoties no pienākuma, kuru viņa sev izvēlējās pati. Taču viņai bija vajadzīgi argumenti. Alise gribēja visu kontrolēt. Viņa ir ļoti lepna.

Paldies pavadonim – atrada pareizos argumentus – no kuriem viens: atgriezties atpakaļ un iemiesoties.

Nu un tas, ka viņa nevar kontrolēt cilvēku pasauli un nevar aizkavēt manu dvēseli. Alise ļoti saskuma. Es liku priekšā atvadīties un doties augšup.

Mēs svētījām teātri, es paņēmu viņu zem elkoņa, un mēs sākām iet. Dvēsele ar kokli visu ceļu dziedāja mums dziesmas. Mēs pa spilgtu ceļu lidojām uz gaismu.

Mūsu priekšā milzīga stikla siena, tas ir, visa telpa – siena. Mūs nelaiž. Mēs gaidām. Lūdzam ielaist.

Siena paveras, mēs ielidojam iekšā. Milzīga telpa bez gala. Dvēsele ar liru dzied dziesmas. Es redzu mūs no malas: mēs esam ļoti mazas, kā kripatiņas milzīgajā telpā. Bet es esmu milzīga, liela.

Skatos. Es – kāds, kurš stāsta, kā vadīt dvēseles. Es nesaprotu, kā tas ir, bet es zinu, ka var savienoties kopā.

Mēs karājamies telpā, un Alisei tālāk ir jāiet vienai. Viņa aizlidoja uz spožu gaismu.

Šī ceļojuma mērķis bija izpildīts – bija jāatved Alise uz Dvēseļu pasauli.

Mans ceļš – jaunrade

Pagātnes dzīvē es biju lielais režisors Tairovs, teātra dibinātājs un Alises vīrs.

Mēs paskatījāmies bērnību, revolūciju un badu bērnībā, vēlākos mēģinājumus piesmēķētā telpā, ģeniālās izrādes un jūsmīgos aplausus, lielos sapņus un plānus.

Man atklājās satriecošie darba eksperimenti izrādēs, sajūsma par manu Alisi un bezgalīgā mīlestība pret viņu, laime nodarboties ar savu iemīļoto darbu un sāpes, nesamērojamas ne ar ko, un nespēja aprakstīt vārdiem iekšējo stāvokli brīdī, kad viss tika zaudēts.

Mēs ar pavadoni strādājām pie piedošanas, lāsta noņemšanas teātrim, atbrīvojām manu dvēseli. Bija ļoti, ļoti grūti un sāpīgi.

Nāvi es neredzēju, un kādā brīdī pēc manis atnāca Alise, un mēs pacēlāmies uz Dvēseļu pasauli. Es biju pārsteigta.

Vēlāk es izlasīju, ka es sajuku prātā pēc tam, kad man atņēma teātri. Varbūt darba momentā es nebiju gatava iziet šo pieredzi, tāpēc arī neredzēju nāves brīdi.

Ceļojums bija smags.

Es nomierinājos tikai tad, kad sapratu, kāpēc bija tas iemiesojums. Tas bija labākais laiks, lai mainītu cilvēku apziņu un Krievijas teātri.

Mēs atnācām kā dvēseļu grupa, mums visām bija savi uzdevumi kontaktā ar varu.

Mēs pētījām, kā jaunrade maina cilvēku apziņu^[3], kā jūtas mākslinieks, kā izpauž sevi pasaulē.

Tajā iemiesojumā tuvākās dvēseles – tie vēl ir Jevgeņijs Vahtangovs (Евгений Вахтангов) un Mihails Čehovs (Михаил Чехов).

Mums bija viens uzdevums – mēs izvēlējāmies pašu labāko laiku jaunradei, revolucionārām idejām, kad var mainīt apziņu. Katram savs uzdevums. Izmainīt krievu teātri. Mēs izvēlējāmies ceļu un to, ka mēs par to samaksāsim.

Režisors Aleksandrs Tairovs

Vahtangovs – draudzēšanās ar varu. Tairovs – bez kompromisiem. Čehovs – emigrācija. Tas viss ir dvēseles izvēle.

Manai dvēselei nav pieņemams liekties zem varas. Mans ceļš – avangardistiskas, revolucionāras idejas, skatītāju mīlestība.

Jaunrades draivs pārklāj visu. Pieņem tevi vai nepieņem – tas ir otršķirīgi. Galvenā ir jaunrade.

Mēs pildām misiju – izmainīt apziņu. Atzinība – tā ir iespēja iet tālāk.

Atzinība atver vairāk, lai realizētu savas idejas. Svarīgi, ko tu dari, kā tu sevi izpaud.

Dzīves mērķis izmainīt teātri tika sasniegts. Mans jaunrades mantojums līdz šim laikam ir aktuāls un progresīvs.

Man šodienējai bija nepieciešams piedot un atbrīvot savu dvēseli no aizvainojuma^[4] pret teātri.

Pašlaik pagātnes dzīve neietekmē mani šodien. Es – tā esmu es. Un nekādi neidentificēju sevi ar šo lielo cilvēku.

Tas neizskatās pēc izdomājuma un manas bagātās fantāzijas – tas ir tik sāpīgi, ka neviens nevēlēsies tādas “fantāzijas”.

Caur šiem ceļojumiem es sapratu, ka tu šodienējā esi saistīta ar iepriekšējām dzīvēm.

Ka paliek tevī tavas zināšanas un iemaņas, tavi principi, tavas domas. Nekas nenāk no nekurienes – viss ir tevī pagājušajā un viss izpaužas tevī tagadējā.

Natālija Mačeņe,
Reinkarnacionikas Institūta
1. kursa absolvente

Žurnāls “Reinkarnacioloģija”   Reinkarnacioloģijas Akadēmijas projekts. Mūsu uzdevums – ar piemēriem no dzīves pastāstīt, kā dvēseles pieredzes atmiņas, sakrātas iepriekšējās dzīvēs, var uzlabot pašreizējo dzīvi.

Pievienots 18.03.2015.

https://ru.journal.reincarnatiology.com/prizrak-teatra-pushkina/

Tulkots ar lapas administrācijas atļauju

Tulkoja Jānis Oppe

^[1] Skat. http://www.sanatkumara.lv/index.php/reinkarnaciologija/lana-culanova/11-dazadi/3851-lana-culanova-pagatnes-gari (Tulk. piezīme)

^[2] Skat. http://www.sanatkumara.lv/index.php/reinkarnaciologija/zurnals-reinkarnaciologija/11-dazadi/4013-intervija-ar-m-nutonu-dveselu-tipi-radniecigas-dveseles (Tulk. piezīme)

^[3] Skat. http://www.sanatkumara.lv/index.php/reinkarnaciologija/zurnals-reinkarnaciologija/11-dazadi/4156-pilniga-nepilniba (Tulk. piezīme)

^[4] Skat. http://www.sanatkumara.lv/index.php/reinkarnaciologija/zurnals-reinkarnaciologija/11-dazadi/3990-vai-parestiba-var-pariet-pa-dzimtas-liniju (Tulk. piezīme)