Olga Šabaļina

Вдохновение

Я так хочу писать стихи,

Но не ложатся строки.

Где вдохновение мне взять?

Не уж дела так плохи?!

Перебрала сюжет, другой –

Не нахожу я темы.

Душа^[1] кричит: «А ну, постой!

Пиши о переменах!

О том, что солнышко в окно,

Что снег, мороз и ветер…».

А я душе твержу одно –

Что все не интересно.

Не интересно петь, любить

И радоваться свету?!

Ведь так чудно на свете жить!

Ну, чем тебе не темы?

Беру перо, беру блокнот,

Сажусь за длинный стол я.

И вот – рождается оно,

Мое стихотворенье!

И вдохновение пришло!

И радость появилась!

Сижу, смотрю в свое окно.

Себе я удивилась.

Строка к строке легла легко,

Как будто провидение…

Вдруг осознание пришло:

Как важен миг творения^[2]!

Iedvesma

Man tā gribas rakstīt dzeju,

Bet negulstas rindas.

Kur iedvesmu man ņemt?

Vai tiešām viss tik slikti?!

Pārskatīju sižetu, citu –

Neatrodu tēmu.

Dvēsele kliedz: “Nu ka pagaidi!

Raksti par pārmaiņām!

Par to, ka saulīte spīd logā,

Ka sniegs un sals, un vējš…”

Bet es dvēselei skandinu vienu –

Ka viss ir neinteresanti.

Neinteresē dziedāt, mīlēt

Un priecāties par gaismu?!

Jo tik amizanti pasaulē dzīvot!

Vai tad tās nav tēmas?

Ņemu spalvu, ņemu bloknotu,

Apsēžos pie gara galda.

Un, lūk – viņš dzimst.

Mans dzejolis!

Gan iedvesma ir atnākusi!

Gan prieks ir parādījies!

Sēžu, raugos savā logā.

Par sevi brīnos.

Rinda pie rindas gūlās viegli,

It kā providence…

Un pēkšņi apzināšanās atnāca:

Cik svarīgs gan ir radīšanas mirklis!

Žurnāls “Reinkarnacioloģija”

Reinkarnacioloģijas Akadēmijas projekts. Mūsu uzdevums – ar piemēriem no dzīves pastāstīt, kā dvēseles pieredzes atmiņas, sakrātas iepriekšējās dzīvēs, var uzlabot pašreizējo dzīvi.