Сила весеннего равноденствия

Pavasara ekvinokcijas spēks

Pavasari! Skaistais Pavasari!
Atnāc, Pavasari, ar prieku, ar lielu prieku!
Atnes mums, Pavasari-Mīļumiņ, saskaņu un mieru, stipru ģimenes balstu!

Mūsu senči, kam bija vēdisks pasaules uzskats, intuitīvi zināja, ka nākotne nav nolemta. Cilvēks var pēc savas dzimšanas tiesībām ar gribasspēku sasniegt tādu nākotni, kādu viņš grib.

Nav nejaušība, ka mūsu planētu sauc par Brīvās izvēles planētu.

Tur arī ir cilvēka dzīves jēga: radīt lielu radījumu, iemiesot to materiālajā pasaulē, paskatīties uz tā attīstības rezultātu, iepazīt sevi tādā veidā un iegūt Dvēseles attīstības pieredzi.

Visus rituālus senie slāvi darīja spēka dienās^[1], kurām atbilda vieni vai otri spēki. Pavisam bija vairāk par desmit svētkiem gadā, kuru laikā viņi centās veikt pēc iespējas vairāk rituālu un ieražu.

To norises laikā viņi izteica vēlmes, lai vēlamais notiktu, vēlējās labu ražu un veiksmīgas laulāto saiknes.

Mūsu pētnieciskajā grupā “Reinkarnacionikas psihologi” mēs nolēmām aplūkot Pavasara ekvinokcijas dienu – dzimstošās Saules svētkus.

Pavasara ekvinokcijas perioda sakrālais moments iestājas tam tuvākajā pilnmēnesī, 2014. gadā šis datums iekrita 20. martā. Divu nedēļu laikā – nedēļu pirms un nedēļu pēc Pavasara ekvinokcijas dienas – senie slāvi svinēja Ziemas pavadīšanu un Pavasara sagaidīšanu.

Jautrais Metenis

Pavasara ekvinokcijas dienu ievadīja Metenis.

Larisa Bahmutova: “Pankūkas kalpoja kā šī perioda rituālais ēdiens: tās ēda paši, karināja kokos, meta ārā pa logu, atpērkoties no Māras-ziemas, meta ugunī.

Faktiski pankūka – saules simbols, un milzīga nozīme tika piešķirta pirmajai pankūkai: saimnieces sāka pankūkas cept jau tumsā kā rituālo ēdienu.

Svētki bija saistīti ar sauli un zemes sasilšanu: tika kurināti ugunskuri, no pakalniem tika laisti lejā uguns riteņi, aizdedzināti salmu vainagi garās kārtīs.

Arī ūdenim bija liela nozīme: daudz kur tika praktizēta aplaistīšanās un apsmidzināšanās, mazgāšanās ar avotu ūdeni noteiktās dienās.

Notika sacensības veiklumā: skaldīja un zāģēja malku, gāja siena pret sienu – dūru cīņās ļaudis nometa savu negatīvo enerģiju. Aizejošās ziemas izbāzeni – Meteni, Morēnu – godināja visu nedēļu un beigās sadedzināja.

Pavasara ekvinokcijas dienā, kurai iestājoties, tiek svinēta pavasara atnākšana uz zemi, tiek sagaidīta arī dieviete Vesta, no vārda “Vēsts” – Pavasara dieviete.

Pavasara atnākšanas vēdiskās svinēšanas bija piepildītas ar svarīgu sakrālu jēgu – gaismas uzvaru pār tumsu, visa dzīvā mošanos un jaunas dzīves sākumu.

Saule-mazulis Koļada, kurš ik gadu atdzimst atjaunots pēc Ziemas saulgriežu nakts, pašas ilgākās nakts gadā, izgājis cauri Ziemai un sakopojis spēkus pacelties debesīs augstāk, Pavasara ekvinokcijas dienā kļūst par jaunekli Jarilu-Sauli, padzen apnikušo Ziemu, un priekš visas dabas iestājas ilggaidītais Pavasaris.

Ar saules kultu bija saistīta arī izplatīta ieraža ripināt no kalniem vai stāvām kraujām riteņus, apvītus ar salmiem un aizdedzinātus. Dažreiz turklāt tika zīlēts: ja ritenis deg visu laiku, kamēr ripo, tad tika uzskatīts, ka raža būs laba.

Pavasarī Zeme atdzīvojas, savienojas mīlas dejā ar Sauli, un sākas jauns radīšanas cikls. Tajā dienā gaisma un tumsa sadalās vienlīdzīgi. Senos laikos, kad nebija kalendāru, pavasari noteica pēc saules.

Tika uzskatīts, ka tieši ar šo dienu sākas atjaunošanās dabā: pirmais pavasara pērkons, pumpuru briešana kokos, vētraina zaļumu augšana. Līdz ar Pavasara ekvinokcijas momentu sākas astronomiskais pavasaris, kurš turpinās līdz Vasaras saulgriežu dienai^[2].

Pavasara ekvinokcijas dienā liela nozīme bija tam, ko cilvēki saka un dara, jo šo svētku enerģija taču ir ļoti spēcīga!

Visi centās teikt labus vārdus, pateikties tuviniekiem un draugiem par visu, ko viņi ir darījuši, par to, ka viņi vispār ir, priecājās un dāvāja prieku!”

Pavasara saukšana

Tatjana Breslava: “Pavasaris tika saukts ar dziesmām. Vārds – spēka izpausme materiālajā pasaulē, un cilvēks – tās radītājs un veidotājs. Un lūk, ar vārdu cilvēki piesātina Pavasari ar zemes plāna spēkiem, vibrācijām, noskaņo to uz vajadzīgo frekvenci, izpauž to. Un to visu tikai ar vārdu.

Dziesmas tika dziedātas ne pārāk skaļi, visbiežāk velkoši. Un vēl pavasaris tika saukts ar stabules, Ļeļa (Лель) instrumenta, spēlēšanu. Stabule (дудка, свирель, жалейка) – vissenākie slāvu instrumenti. Tie nes to pašu funkciju kā dziedāšana un vārds.

Attīrīšanās ar ūdeni visos rituālos ņēma nost negatīvu lādiņu, pārkārtoja ķermeņa ūdens struktūru pareizās harmoniskās formās.

Uguns sadedzina visādas negatīvas programmas, ne savas domas un tēlus. Gaiss piesātina garu. Vienkārši ir jāelpo ar visu ķermeni.

Tika novilkti apavi un pa svaigi uzartu zemi staigāts basām kājām. Ja ziema bija ilga, tad ķermenis izsīka, barība ziemā slāviem bija trūcīga, Zemei-māmuļai tika lūgti spēki, dziedināšana, izteikta pateicība.”

Autore: Marina Tarasova

P.S. Jūsu ģimenē ir saglabājušās pavasara ekvinokcijas svinēšanas tradīcijas?

Žurnāls “Reinkarnacioloģija”   Reinkarnacioloģijas Akadēmijas projekts. Mūsu uzdevums – ar piemēriem no dzīves pastāstīt, kā dvēseles pieredzes atmiņas, sakrātas iepriekšējās dzīvēs, var uzlabot pašreizējo dzīvi.

Pievienots 21.03.2016. Atjaunots 20.03.2018.

https://ru.journal.reincarnatiology.com/sila-vesennego-ravnodenstviya/

Tulkots ar lapas administrācijas atļauju

Tulkoja Jānis Oppe

^[1] Skat. http://www.sanatkumara.lv/index.php/reinkarnaciologija/zurnals-reinkarnaciologija/11-dazadi/4071-kupalo-berna-dveseles-radisana (Tulk. piezīme)

^[2] Skat. http://www.sanatkumara.lv/index.php/reinkarnaciologija/zurnals-reinkarnaciologija/11-dazadi/4147-kupalas-nakts-dveselu-sazina (Tulk. piezīme)