Учитесь прислушиваться к своей душе!
Mācieties ieklausīties savā dvēselē!
“Kad kaut ko gribi,
tad viss Visums veicina to,
lai tava vēlme piepildītos!”
Paulu Koelju
Ko tik vien neieraudzīsi iegremdējumos un pētījumos! Un katru reizi apzināšanās ir arvien negaidītākas un šokējošākas!
Šajā rakstā es nolēmu dalīties ar jums vienā no pieredzēm, precīzāk, unikālā notikumu ķēdītē, kas izveidojās manā dzīvē!
Nesen sadūrusies ar nelielu apgrūtinošu situāciju (šeit, starp citu, paldies Institūtam – agrāk tāda “sīka” grūtība būtu iedzinusi mani morāli emocionālā strupceļā), sāku atsekot, kas tad notiek.
Pārdzīvojusi “vasaras krīzi”, kad nav iedvesmas, es iesoļoju jaunā sezonā, pilna izlēmības un entuziasma iedarbināt savu pašas projektu, kurš līdz ar prieku un laimi visiem nes man arī naudu! 😊
Un paziņoju Visumam savu skaidro un konkrēto nodomu: “Esmu gatava darīt visu, ko vajag! Esmu gatava uz visu! Es gribu dāvāt prieku cilvēkiem un gribu nopelnīt!”
Un gluži kā pēc burvju nūjiņas mājiena lieta aizgāja…
1. epizode. Nejaušības
Lieta aizgāja ļoti braši. Braši tādā mērā, ka nācās “spiest gāzes pedāli” maksimāli. Visums mani bija izdzirdējis, tāpēc, “lai netraucētu”, lai es nenovirzītos uz jebkurām citām, ne tik svarīgām manas Dvēseles darīšanām, nogrieza man visus citus ceļus.
Konkrēti: līdz šim brīdim es finansiāli biju jutusies vairāk kā komfortabli. Burtiski pēc pāris nedēļām “nejauši” aizveras projekts, kurš nesa man stabilu peļņu.
Es sapratu, ka mans vienīgais ceļš – uz priekšu. Atmiņā tagad nāk filmas, kur cilvēkiem sadeg virvju kāpnes, vai nu aizmugurē uzbrūk bandīti, – vai, izņemot, ka tikai uz priekšu, iet nav kur. Lūk, tā arī man.
Bet prāts taču ir viltīgi izdomāts.
Vairākas reizes es mēģināju noslīdēt no plāna pildīšanas: te pagarināju to, te sāku nodarboties ar kaut kādām pilnīgi nesvarīgām darīšanām.
Un atkal paradokss: tikko es sāku to darīt – tūlīt pat dzīve, tā teikt, sāka “sist ar rubli”. Proti, izveidojās pilnīgi jauni neparedzēti izdevumi.
“Labi!” – es teicu sev un sāku darboties nenogriežoties. Līdz sīkumiem pārdomāju plānu, kā visātrāk sasniegt mērķi, izsvītroju visus punktus, kurus var atstāt uz “pēc tam”, un iemiesoju.
Taču visu šo laiku, neraugoties uz darbībām, bailes, “ka kaut kas var norauties”, mani neatstāja. Un atkal viedais Visums izdarīja savu gājienu. Tieši tajā brīdī kādā no nodarbībām mēs izstrādājām traumējošās situācijas[1].
2. epizode. Skrējiens pa apli
Pašreizējās dzīves izpēte. 4 gadus veca situācija. Ja patiešām eksistē bedres, kurās iekrīt cilvēks, – tātad toreiz manā dzīvē bija tieši tā.
Pilnīga izgāšanās visās dzīves sfērās: šķiršanās, jaunas attiecības, neuzticība, naudas trūkums, jauna projekta krahs, mazs bērns uz rokām, pilnīgs izmisums, vientulības sajūta, nekāda gaismas stariņa, problēmas ar veselību, žēlabas par dzīves netaisnību un noslēgumā briesmīga avārija uz ziemas trases.
Tas, ja īsumā. Šo dzīves epizodi es pārskatu jau ne pirmoreiz. Un, protams, ka daudz tur jau esmu pasmēlusi, izdarījusi daudzus secinājumus un apzināšanās. Un, lūk, atkal tā!
Nu ko, braucam pētīt! Interesanti bija tas, ka no tāda redzes punkta, no tāda rakursa es pie tās vēl nebiju piegājusi – paldies pavadonim! Noskaidrojās, ka visās dzīves sfērās, neraugoties uz to, ka “viss sagāzās kaudzē”, – es darbojos pēc viena un tā paša algoritma. Bet par to mazliet vēlāk…
Pagātnes dzīve
16. gadsimts. Londona – es meitene no nodrošinātas ģimenes. Ļoti gaiša un tīra, ļoti labestīga un naiva. Kad man bija 12 gadu, es pastaigājos pa sieviešu pansionāta teritoriju, es tur tiku audzināta. Cauri sētai es ieraudzīju garāmejošu bērnu-bāreņu baru. Līdz tam es neko tamlīdzīgu nebiju redzējusi. Un pilnīgi nesapratu, kāpēc vieni bērni, tādi kā es, dabū visu, bet citi neko.
Šī situācija mani satrieca līdz dvēseles dziļumiem. Pirmoreiz dzīvē es uzzināju par šķiru slāņiem. Par to, ka eksistē bagātība un nabadzība[2], par to, ka daudziem cilvēkiem nav, ko ēst, kamēr mūsu mājā ēdiena atliekas atdod suņiem. Es uzzināju, ka ir bērni, kuriem nav vecāku, kurus neviens neapkamps un nenoskūpstīs uz nakti. Bērni, par kuriem neviens nerūpējas.
Ar pilnīgi neizpratni acīs es devos pie man paša mīļākā un tuvākā cilvēka – sava tēva. Un pirmoreiz dzīvē sajutu no viņa aukstumu. Par manu priekšlikumu palīdzēt šiem bērniem tēvs tikai pasmējās un atgaiņājās.
Taču es vairs nevarēju dzīvot, kā agrāk. Es uzstādīju skaidru nodomu – palīdzēt šiem bēriem, lai ko tas nemaksātu.
Kļuvusi vecāka, es aizgāju pa šo ceļu. Es satikos ar cilvēkiem, kas arī nebija vienaldzīgi pret šo jautājumu. Un mēs atvērām bērnunamu.
Līdzekļu bija maz – mēs dzīvojām no kapeikas līdz kapeikai. Mācījām bērniņiem rakstīt, lasīt un Augstākos mīlestības likumus[3].
Protams, ka maniem vecākiem tas nebija pa prātam. Viņi bija sagatavojuši man veiksmīgu “partiju” precībām un gaidīja, kad gan es būšu “izspēlējusies”.
Bērnunamā mums klājās diezgan grūti. Naudas nebija. Un, lūk, es izlēmu iet pēc palīdzības pie tēva. Te nu arī slēpjas visa šī iemiesojuma mīkla. Es zināju, jutu ar visu sirdi, ka viņš nedos mums naudu. Bet es vairs ceļu neredzēju.
Protams, ka tēvs atteica. Un šajā brīdī dvēselē viss salūza. Un tā gaisma, kura dega dvēselē, – nodzisa. Bērnunamu izdzenāja, bērni nonāca uz ielas.
Mani izdeva pie vīra, un drīzumā es nomiru no nāvējošās slimības. Pēc šī gadījuma es biju kļuvusi līdzīga spokam. Manī nebija dzīvības, manī nebija gaismas, manī nebija nekā… Tikai blāvas acis un pilnīgi klāt neesošs skatiens.
Kas tad notika? Kādu uzdevumu izvēlējās mana Dvēsele šajā iemiesojumā?
Paskatījusies plānošanu pirms tās dzīves, noskaidroju – Dvēsele neizpildīja savu misiju[4].
Sadūrusies jau ar pirmo grūtību, viņa izlēma padoties. Un aizlūza pašas Dvēseles līmenī.
Un, lūk, es nesu šo sajūtu no iemiesojuma uz iemiesojumu: “Ja kaut kas neizdosies – es pārstāšu gaismot!”
Pārliecība, kura bija nosēdusies pašos dziļumos, lika par sevi zināt katrā iespējamā gadījumā.
Ko gan ar to darīt? Ko mana Dvēsele gribēja patiesībā? Un ko viņa grib iemācīties tagad?
Dvēsele grib gaismot neatkarīgi no apstākļiem, kuri ir apkārt. Un mēs paskatījāmies, vai manai Dvēselei bija tāda pieredze. Nu, protams! Es esmu jauna vīrieša ķermenī. Tas ir vīrietis, kurš tik viegli attiecas pret dzīvi, ka šīs enerģijas vienkārši gribējās iedzert.
Tātad man ir, kur ņemt pieredzi. Vienkārši gaismot un priecāties, neatkarīgi no apstākļiem!!! Tas bija kaut kas.
Mēs transformējām daudz momentu! Sajūtas pēc konsultācijas mani vienkārši pārpildīja! Bet par bāciņu uz realitāti es paņēmu to pašu gaismu. Uzreiz ienāca prātā, cik bieži mani sauca par saulīti.
Es intensīvāk sāku ieviest savu plānu un priecāties par katru soli. Jau vairs nelecot nost un neignorējot!
Taču daudziem no mums ir zināms, ka tādas, lūk, izstrādes bieži prasa vairākus piegājienus. Īpaši, ja tās ir dziļas. Bieži mums nepieciešams ieiet no dažādiem rakursiem un leņķiem, atsekot savas sajūtas, lai noņemtu jaunu slāni.
Kā to noteikt? Bet noteikt ir viegli! Ja pēc seansa atkal parādās sajūta, saistīta ar to pašu pieprasījumu. Un man tā parādījās. Nu, domāju, šoreiz es jau patiešām līdz tevim tikšu!
Un atkal viedais Visums, audzinātāji, skolotāji un visi tie, kas mani pavada, palīdz un virza – atnāca palīgā arī šoreiz!
3.epizode. Sargeņģelis
Nodarbība: izstrādājam bailes. Iegremdējos grupā ar Māri, Reinkarnacionikas Institūta vadītāju.
Pierakstām savas bailes. Un atkal man acu priekšā tas pats: bailes, ka projekta iedarbināšana var norauties neizskaidrojamu iemeslu dēļ.
Jautāju sev, kur un kad tās ir piedzimušas? Acu priekšā nostājas parastas bildītes: situācija pirms 4 gadiem, situācija pirms 2 gadiem… Un tā tālāk. Nekā jauna priekš manis. Toreiz es ilgi un centīgi mēģināju iedarbināt projektus – un rezultātā tie norāvās. Nedeva to rezultātu, kuru es gaidīju.
Aizsteidzoties priekšā, teikšu, ka šajā gadījumā apstākļi dzīvē bija pilnīgi atšķirīgi. Tas ir, dekorācijas, darbojošās personas un arī paši projekti bija pilnīgi atšķirīgi visos gadījumos. Taču mans iekšējais Es atrada savstarpējo saikni.
Es palūdzu savām bailēm parunāties un transformēties par kaut ko, ko es varēšu ieraudzīt vai sajust. Un manā acu priekšā nostājās zaķītis! Skumīgs, skumīgs.
Izrādījās, ka zaķītis – mans Sargeņģelis. Viņa uzdevums bija virzīt mani un palīdzēt izpildīt manus uzdevumus.
Viņš kārtoja apstākļus tā, lai katrā savas dzīves momentā es varētu mācīties tās iemaņas un īpašības, kuras ieplānoja mana Dvēsele.
Protams, man palika jautājums: kāpēc Sargeņģelis[5] izlēma izpausties baiļu formā.
Un izrādījās, ka viņš to izdarīja speciāli. Izrādījās, ka es jau biju izpildījusi noteiktus uzdevumus un gatava jaunam līmenim. Taču veco neveiksmju dēļ es galīgi zaudēju ticību sev.
Mana nepieņemšana un neuzticēšanās visam, kas notiek, noveda pie tā, ka es sāku bēgt prom no jauniem uzdevumiem.
Tāpēc Sargeņģelis pārvērtās bailēs, lai es vienkārši pievērstu viņam uzmanību, iepazītos un apzinātos, kāpēc toreiz viss notika tieši tā. Lai cēloņsakarību bildīte galīgi saliktos!
Lūk, ko tādu es patiešām nebiju gaidījusi!!! Sākumā viegls sastingums – un pēc tam pilnīga skaidrība! Pilnīga izpratne un viss sadalījums! Bailes pazuda! Ir sapratne, kādēļ tas.
Un tagad, tikko kā parādās vieglas bailes, – es saprotu, ka tas ir zvaniņš, ka es atkal mēģinu noiet no sava īstā ceļa. No tā ceļa, kuru es sev izvēlējos pati!
Ko es gribēju pateikt ar šo rakstu?
Dārgie draugi, katra situācija mums var tikt dota vairāku mācību iziešanai. Tāpēc nav jābrīnās, ka tas, ko jūs, šķiet, esat jau izstrādājuši, uzpeld atkal.
Dzīve, Visums VIENMĒR sniedz mums dāvanas, Un, ja mēs uzstādām skaidru nodomu un sakām: “Es gribu!” – tad nebrīnieties, ka notikt var viss kaut kas.
Visums VIENMĒR darbojas tikai ar jūsu piekrišanu un vēlēšanos.
Atbildes var atrast vienmēr. Vienmēr var saprast, ko jūsu Dvēsele mēģina pateikt caur tām sajūtām, kuras jūs piedzīvojat. Tajās vienmēr ir dziļa jēga.
Mans milzīgs vēlējums – mācieties ieklausīties sevī! Mācieties ieklausīties savā Dvēselē! Mācieties mīlēt un klausīties sevi! Un tad pat jūsu dzīves sāpīgie momenti transformēsies skaistās iespējās!
Natālija Hmeļovska,
Reinkarnacionikas konsultante
P.S. Varbūt Natālijas stāsts pavirzīja jūs uz apzināšanos? Dalieties komentāros!
 |
Reinkarnacioloģijas Akadēmijas projekts. Mūsu uzdevums – ar piemēriem no dzīves pastāstīt, kā dvēseles pieredzes atmiņas, sakrātas iepriekšējās dzīvēs, var uzlabot pašreizējo dzīvi. |
Pievienots 15.01.2015.
https://ru.journal.reincarnatiology.com/uchites-prislushivatsya-k-svoej-dushe/
Tulkots ar lapas administrācijas atļauju
Tulkoja Jānis Oppe
[1] Skat. http://www.sanatkumara.lv/index.php/reinkarnaciologija/vera-prosvirnina/11-dazadi/3822-vera-prosvirnina-traumejosas-situacijas-skats-no-pagatnes (Tulk. piezīme)
[2] Skat. http://www.sanatkumara.lv/index.php/reinkarnaciologija/nadezda-batalova/11-dazadi/3839-nadezda-batalova-celo-un-bagatinies (Tulk. piezīme)
[3] Skat. http://www.sanatkumara.lv/index.php/reinkarnaciologija/zurnals-reinkarnaciologija/11-dazadi/4059-milestiba-pret-sevi-fundaments-radisanai (Tulk. piezīme)
[4] Skat. http://www.sanatkumara.lv/index.php/reinkarnaciologija/zurnals-reinkarnaciologija/11-dazadi/4132-mani-misijas-meklejumi (Tulk. piezīme)
[5] Skat. http://www.sanatkumara.lv/index.php/reinkarnaciologija/zurnals-reinkarnaciologija/11-dazadi/4150-kapec-mes-nedzirdam-savus-engelus (Tulk. piezīme)