Дети уверены в существовании предыдущей жизни
Bērni, kuri apgalvo, ka ir dzīvojuši iepriekšējo dzīvi... un viņu sniegtās detaļas, kuras ir tik pārsteidzošas, ka grūti tām noticēt
The children who swear they've lived a previous life... and the details they give which are so astonishing they're hard to dismiss as make-believe
Kad drauga meitai bija trīs gadi, viņa paziņoja, ka viņas īstais vārds ir Džozefs.
Sākumā viņas vecāki uzskatīja, ka tas ir komiski, kaut arī bija nedaudz neizpratnē.
Bet tas kļuva satraucoši, kad meitene Sallija uzstāja, ka viņa ir zēns un ka viņas vecāki Anna un Ričards nav viņas īstie vecāki un viņu dzimtās mājas nav viņas īstās mājas.
Viņa bija pārliecināta, ka, būdama Džozefs, viņa dzīvoja mazā mājā pie jūras, kopā ar daudziem brāļiem un māsām.
"Viņa šķiet tik droša par to," Anna man teica.
"Sākotnēji mēs domājām, ka viņa spēlē spēli.
Bet tā nav vīzija – tas ir gandrīz tā, it kā viņai būtu atmiņas par to, ka viņa bijusi zēns, kuru sauca par Džozefu.
“Atmiņas par debesīm”: grāmata ir sakopota no vēstulēm un e-pastiem, kas nosūtīti motivatoram Dr. Veinam Daieram un viņa asistentam Dī Gārnesam.
Viņa turpina lūgt, ka grib redzēt kuģus, bet mēs nekad neesam viņu aizveduši pie jūras viņas dzīvē. ”
Jāuzsver, ka Sallijas piedzimšana bija gandrīz brīnums – tā notika pēc tam, kad viņas vecāki gadiem ilgi bija veltīgi mēģinājuši ieņemt bērnu un veica neveiksmīgu IVF (ekstra korporālās apaugļošanās process – tulk. piez.) ārstēšanās sēriju.
Kamēr tētis Ričards bija lietišķs puisis, kuram bija grūti pieņemt šo izturēšanos, mamma Anna zināja, ka viņu meita nespēlē jokus.
Viņa skaidri juta, ka Sallijas atmiņas kaut kādā ziņā ir īstas.
Iespējamie izskaidrojumi – kaut kāda garīga slimība, reinkarnācija vai spocīga rīcība – visi šķita vienlīdz satraucoši.
Bet par savas meitas patiesumu viņa nešaubījās.
Pati Sallija bija neapmierināta, jo pieaugušie viņu neuztvēra nopietni.
Mēs ieteicām Annai nelikt Sallijai redzēt, ka viņa ir noraizējusies, un gaidīt un skatīties, kas attīstīsies.
Protams, sešas nedēļas vēlāk mazā meitene bija pārstājusi runāt par Džozefu un māju pie jūras, un šķita, ka ir aizmirsusi šīs “atmiņas”.
|
“Man ir māte, kuru atceros, bet tā neesi tu” |
|
Dr. Veina Daiera meita Serēna |
Bet es nekad par to neaizmirsu.
Šā gada (2015) sākumā parādījās grāmata, kas man lika domāt par notikušo.
“Atmiņas par debesīm (Memories Of Heaven)” – motivators Dr. Veins Daiers (Wayne Dyer) un viņa palīgs Dī Gārness (Dee Garnes) savākuši desmitiem līdzīgu stāstu – pierādot, ka, lai kāds būtu izskaidrojums, Sallijā nebija nekā neparasta.
Grāmata veidojās, kad Dr. Daiers gadiem ilgi slimoja ar leikēmiju, un viņš nomira no sirdslēkmes pirms tās publicēšanas.
Jāsaka, ka nereti kaitinoši pietrūkst detaļu ziņojumos, kas burtiski paņemti no lasītāju viņam sūtītajām vēstulēm un e-pastiem.
Bet to, ka liecībām trūkst priekšvēstures un izpētes, tās kompensē ar savu neapšaubāmo godīgumu.
Šie stāsti nāk no desmitiem neatkarīgu avotu, tomēr bieži vien vēsta par tik līdzīgām parādībām, ka šķiet, ka tie apraksta vienus un tos pašus notikumus.
Atsevišķus pārdabiski dīvainus stāstus, lai cik pārliecinoši tie būtu, var noraidīt kā anomālijas.
Bet, kad daudzi vecāki ziņo par vienu un to pašu pieredzi ar saviem bērniem, iespējams, mums vajadzētu pievērst tam uzmanību.
Zibija Guesta (Zibby Guest) no Česteras raksta, ka viņas otrajam dēlam Ronijam bija 16 mēneši, kad viņš sāka runāt, un viņš bieži atsaucās uz savu "citu māju", kur viņš bija "pieaudzis" kopā ar citu mammu un tēti.
Un Sūzena Bouersa (Susan Bowers) no ASV nezināja, vai noelsties vai smieties, kad viņas trīsgadīgais bērns, kurš cīnījās ar kurpju šņorēm, pacēla acis un nopukojās: "Agrāk es biju vīrietis, bet es domāju, ka es to iemācīšos, lai zinātu, kā to atkal izdarīt.”
Vēl viena amerikāniete Anna Marija Gonsalesa (Ann Marie Gonzalez) bija “nedaudz nobijusies”, kad viņas meita, sēžot klēpī, pārtrauca dziedāt dziesmas vidū un jautāja, vai viņas māte atceras “uguni”.
Anna Marija jautāja, par ko viņa runā, un mazā meitene ļoti lēni aprakstīja liesmu, kas nogalināja abus viņas vecākus un atstāja viņu bāreņos dzīvot kopā ar savu "vecmāmiņu Lauru".
Cits mazs bērns, Heteras Leijas Simpsones (Heather Leigh Simpson) jaunākā meita Indiānā, nevarēja paciest sirēnu skaņas. Tās viņai atgādināja šausmīgo dienu, kad atnāca vīri un aizveda viņas māti un nekad neatveda atpakaļ.
Kad viņas neizpratnē esošā mamma norādīja, ka viņa joprojām ir šeit, viņas meita teica: "Nē, māmiņa pirms tevis."
Citi ziņojumi satur vairāk informācijas.
Piemēram, četrus gadus vecs amerikānis, vārdā Tristans, televizorā skatījās multfilmu “Toms un Džerijs”, kamēr viņa māte Reičela Mārtina (Rachel Martin) gatavoja ēst.
Viņš iegāja virtuvē un jautāja viņai: "Vai tu atceries, ka ļoti sen es gatavoju ēst Džordža Vašingtona [pirmā ASV prezidenta] virtuvē? Es biju bērns.”
Uztverot to ar humoru, māmiņa jautāja, vai viņa arī tur ir bijusi.
Viņš atbildēja: “Jā. Mēs bijām brūni cilvēki. Bet vēlāk es nomiru – es nevarēju paelpot." Un viņš žestikulēja, apvijis rokas ap kaklu.
Ieinteresēta, Reičela izlasīja par Džordžu Vašingtonu un atklāja, ka viņa pavāram Herkulesam bija trīs bērni: Ričmonds, Eivija un Delija.
Pārrunājot savus atklājumus ar dēlu, viņš teica, ka atceras Ričmondu un Eiviju, bet nevar iedomāties, kas ir Delija.
Ideju, ka tās ir atmiņas par pagātnes dzīvēm, apstiprina fakts, ka bērni bieži apraksta miršanu, lai gan viņi varētu būt pārāk jauni, lai uzzinātu par nāvi.
Ņemiet, piemēram, stāstu par Elsu Van Poppelu (Els Van Poppel) un viņas 22 mēnešus veco dēlu Kairo. Viņi grasījās šķērsot ceļu Austrālijā, kad Kairo teica, ka viņiem jābūt uzmanīgiem, "pretējā gadījumā es atkal nomiršu".
Šokēta viņa māte klausījās, kā viņš piebilda: "Atceries, kad es biju mazs un es nokritu, mana galva bija uz ceļa, un kravas automašīna pārbrauca tai pāri?"
Elsa ir pārliecināta, ka Kairo neko tik šausmīgu televīzijā nebija redzējis, un viņa nav dzirdējusi to apspriežam. Viņa bija arī pārliecināta, ka viņš to nebija redzējis sapnī.
“Atmiņu no debesīm” autoram Dr. Daieram, kurš pats bija astoņu bērnu tēvs, bija līdzīga pieredze.
Daiera grāmatā ir desmitiem stāstu, sākot no meitenes, kura atcerējās, ka bijusi kara laikā karavīrs ar zilacainu meitu un kāškrustu uz aproces, līdz zēnam, kurš regulāri atcerējās, ka bijis vecs vīrs krēslā pie pavarda zem salmu jumta.
Viņš stāsta, ka viņa meita Serēna miegā bieži runājusi neidentificētā svešvalodā. Reiz viņa teikusi savai mātei: "Tu neesi mana īstā māte. Man ir īstā māte, kuru es atceros, bet tā neesi tu.”
Daiera grāmatā ir desmitiem šādu stāstu, sākot no meitenes, kura atcerējās, ka bijusi kara laikā karavīrs ar zilacainu meitu un kāškrustu uz aproces, līdz zēnam, kurš regulāri atcerējās, ka bijis vecs vīrs krēslā pie pavarda zem salmu jumta.
Protams, lielākā daļa cilvēku, lasot šādus stāstus, teiks, ka tam ir vienkāršs, racionāls izskaidrojums. Iespējams, ka bērns kaut ko ir redzējis televizorā, tikai uz mirkli, un šis jēdziens ir ieaudzis zīdaiņa zemapziņā.
|
Sk. arī Kas bija bērns pagātnes dzīvē[2]. |
Taču daudz grūtāk ir izskaidrot atmiņas par iepriekšējām dzīvēm, kas sakrīt ar bērna ģimenes vēsturi, un šķiet, ka viņi zina par radiniekiem, kuri nomira pirms viņu dzimšanas.
Piemēram, Džodija Amsberija (Jody Amsberry) palika stāvoklī apmēram divus gadus pēc tam, kad viņas māte pārcieta vēlu abortu.
Nedzīvi dzimušo bērnu nosauca par Nikolu, un Džodija nolēma, ka viņas pašas meitiņu sauks Nikola.
Kad viņai bija pieci gadi, Nikola teica mammai: "Pirms es biju tavā vēderā, es biju vecmāmiņas vēderā."
Anna Kilija (Anna Kiely) stāsta līdzīgu gadījumu par draudzeni, kuras pirmā meita nomira pirms gada vecuma.
|
“ Pirms es biju tavā vēderā, es biju vecmāmiņas vēderā.” |
|
Džodijas Amsberijas meita Nikola, 5 gadus veca |
Sieviete, protams, bija sagrauta, un pagāja septiņi gadi, līdz viņai piedzima vēl viens bērniņš.
Otro reizi, baidoties no likteņa, viņa nevēlējās izturēties tāpat, kā pret savu pirmo bērnu.
Viņa, piemēram, dziedāja citas šūpuļdziesmas.
Tomēr, kad viņas meitai bija četri gadi un viņa izdzirdēja dziesmu, ko māte bija dziedājusi viņas mirušajai māsai, bet ne viņai, bērns paziņoja, ka viņa to pazīst.
Viņa teica: "Mammu, tu man to dziedāji."
Līdzīgi arī Džūdija Naiselija (Judy Knicely) bija mēma, kad viņas trīsgadīgā meita paziņoja, ka agrāk bijusi zēns un ka viņas vecmāmiņa bijusi viņas māte: “Es biju viņas mazais puika, un es nomiru, kad man bija gandrīz četri.”
Protams, viņas vecmāmiņa bija zaudējusi dēlu tieši pirms viņa ceturtās dzimšanas dienas.
Daži no šiem stāstiem ir saistīti ar bērnu, kurš apgalvo, ka ir daudz vecāks radinieks.
Kāda sieviete stāsta, kā viņas divus gadus vecais dēls viņai divas reizes teicis, ka kādreiz bijis viņas tēvs.
Kāda cita stāstījusi savai divus gadus vecajai mazmeitai par savu vecmāmiņu, kura viņu bija audzinājusi un mirusi pirms 50 gadiem, kad mazā meitene teica: "Es zinu, jo es esmu viņa."
Vēl – Sjūzena Robinsone (Suzanne Robinson) iemiga, bet viņu pamodināja trīs gadus vecā meita, kas gādīgi, mātišķīgi noglāstīja viņas matus un teica: “Vai tu neatceries? Es kādreiz biju tava māte.”
Viena aizraujoša šo šķietamo reinkarnācijas stāstu šķautne ir tāda, ka tas nenotiek nejauši.
Šādos gadījumos bērni parasti apgalvo, ka pagātnē ir bijuši ģimenes locekļi.
Tas liek domāt, ka pastāv izvēles elements, kur viņi atdzimst.
Šo teoriju apstiprina Dr. Daiera sakopotās vēstules.
Piemēram, Tīna Mičela (Tina Mitchell) Blekpūlā spilgti apraksta braucienu ar automašīnu, ko viņa veica kopā ar savu piecus gadus veco Māteru, kad viņš norādīja uz mākoni un teica: “Kad es bija nulle, pirms es piedzimu, es stāvēju uz tāda mākoņa, laikam kopā ar Dievu, izklaidējos."
Dažas nedēļas vēlāk viņš atkārtoja apgalvojumu, piebilstot: “Kad es stāvēju uz mākoņa, Dievs man lika izvēlēties savu mammīti.
Es paskatījos uz leju un visur redzēju mammītes. Viņas visas gribēja, lai es tās izvēlos, un viņas visas sniedzās pēc manis. Tad es ieraudzīju tevi.
Kāda māte stāsta, ka viņas meita atceras, ka sēdējusi "eņģeļu aplī", spēlējot bumbu pa apli.
Tu biji viena un skumīga un nevarēji atrast savu mazo zēnu, un es zināju, ka mīlu tevi un tu mīli mani, tāpēc es teicu Dievam, ka gribu tevi."
Patiešām, viņa māte bija vientuļa un viena, kad adoptēja Māteru, kad viņš bija tikai dažas stundas vecs.
Dažkārt šādas “atmiņas” par to, kā bērni izvēlas savus vecākus, paliek ar cilvēkiem visu mūžu. Džūdija Smita, kurai tagad ir aptuveni 75 gadi, atceras – kad viņai bijuši trīs gadi, viņa stāstīja saviem vecākiem, kā ir viņus izvēlējusies.
"Es atrados kaut kur virs zemes un skatījos uz vairāku cilvēku pāru pulcēšanos," viņa raksta.
"Pēc tam es dzirdēju balsi, kas man jautāja, kurus es gribētu kā savus vecākus. Man teica, ka kāds pāris, kuru es izvēlēšos, man iemācīs to, kas man jāiemācās. Es norādīju uz saviem vecākiem un atbildēju: "Es viņus ņemšu!""
Taču šāds “atlases process” ne vienmēr ir ātrs.
Krisas Savmilleres (Chris Sawmiller) četrus gadus vecais dēls Lūkass viņai sūdzējies: “Vai zini, cik ilgi es gaidīju, kad tu kļūsi par manu mammu? Ilgi, ilgi!"
Lūkass to ir stāstījis vairākas reizes un vienmēr uzsvēris, cik ilgi viņš gaidījis. Viņš saka, ka izdarījis pareizo izvēli: "Es tevi izvēlējos par savu mammu, jo es tevi tik ļoti mīlu."
Līdzīgu gadījumu stāsta Roberts Rinne (Robert Rinne), kura piecus gadus vecais dēls pastāstījis viņam un viņa sievai, kā viņš izvēlējies viņus par saviem vecākiem, kamēr viņš atradies debesīs.
|
“ Mammu, kad es dabūšu atpakaļ savus spārnus?” |
|
Sjūzenas Lovdžojas dēls Džozefs, 5 gadus vecs |
Acīmredzot viņš iegājis pa vienām durvīm, lai pārbaudītu mātes un tēvus, un pa citām durvīm, lai redzētu, kas būs viņa brāļi un māsas.
Dažreiz stāsti ir mokoši skaudri.
Marijai Birketai (Marie Birkett) no Sauthemptonas bija jāpārtrauc grūtniecība, kamēr viņai tika ārstētas muguras problēmas.
Dažus gadus vēlāk, kad viņa beidzot kļuva par māti, viņas divus gadus vecā meita teica: “Mammu, tu mani aizsūtīji atpakaļ pirmo reizi, jo tev bija slikta mugura, bet es atgriezos, kad tava mugura bija labāka.”
Debesu apraksti[3] ir svētlaimīgi bērnišķīgi.
Kāda māte stāsta, ka viņas meita atceras, ka sēdējusi "eņģeļu aplī", spēlējot bumbu pa apli.
Cita apgalvoja, ka viņas dēls bija pārliecināts, ka debesis ir "vieni vienīgi parki".
Meitenes, kuru sauca Eimija Ratigana (Amy Rattigan), māte piedzīvoja divus spontānos abortus, pirms dzemdēja Eimijai māsu.
Kad meitenei bija trīs gadi, viņa teica mammai, ka viņai pietrūkst vēl nedzimušo brāļu un māsu, jo viņi visi kopā spēlējās debesīs.
Bieži vien šīs spēles bija saistītas ar lidošanu uz eņģeļa spārniem.
Līdzīgi Sandra Makgleiša (Sandra McGleish) pastāstīja doktora Daiera meitai, ka naktī eņģelis viņu aizvedīs "lidojumos", lai redzētu savu vectēvu, kurš bija miris pirms desmit gadiem.
Vecais vīrs acīmredzot bija audzējis dzeltenas rozes savai sievai, kura vēl bija dzīva.
Šķiet, ka bērniem debesīs visvairāk pietrūkst spārnu.
Piemēram, Trīnas Lemberges (Trina Lemberge) mazdēls pieglaudās viņai un skumji teica: "Esmu aizmirsis lidot."
Vēl – pēc tam, kad Sjūzenas Lavdžojas (Susan Lovejoy) piecus gadus vecais Džozefs, mēģinot lēkt, salauza roku, viņš sūdzējās mammai: "Kad es atgūšu spārnus?"
Viņa paskaidroja, ka tikai lidmašīnām ir spārni, bet viņš žēlīgi šņukstēja, sakot, ka Dievs viņam bija teicis – kad viņš "atgriezīsies" uz zemes, viņš dabūs atpakaļ spārnus.
Protams, visi šie stāsti var būt bērnišķīgas fantāzijas.
Taču, tos lasot, es domāju par savu draugu meitu un šīm "atmiņām" par dzīvi pirms, šķietami neiespējamām, taču tik spilgtām un pārliecinātām.
Un es atklāju, ka domāju, varbūt šie bērni zina patiesību, bet mēs, pieaugušie, esam to aizmirsuši.
Dr. Veins Daiers un Dī Gārness “Atmiņas no debesīm”
Krievu valodā tulkojusi T. Begļaka speciāli žurnālam “Reinkarnacionika”.
Autors: Kristofers Stīvenss (Christopher Stevens) speciāli priekš Daily Mail
2015.12.28.
P.S. Jūsu bērni pārsteidz jūs ar tamlīdzīgiem stāstiem?
 |
Reinkarnacioloģijas Akadēmijas projekts. Mūsu uzdevums – ar piemēriem no dzīves pastāstīt, kā dvēseles pieredzes atmiņas, sakrātas iepriekšējās dzīvēs, var uzlabot pašreizējo dzīvi. |
Pievienots 03.11.2016.
https://ru.journal.reincarnatiology.com/deti-o-predydushhej-zhizni/
Tulkots ar lapas administrācijas atļauju
Tulkoja Jānis Oppe
[1] Skat. http://www.sanatkumara.lv/index.php/reinkarnaciologija/kristine-nikitina/11-dazadi/3857-kristine-nikitina-bernu-ieprieksejas-dzives-stasta-pasi-berni-sodien (Tulk. piezīme)
[2] Skat. http://www.sanatkumara.lv/index.php/reinkarnaciologija/julija-perlika/11-dazadi/3867-julija-perlika-kas-bija-mans-berns-pagatnes-dzive (Tulk. piezīme)
[3] Skat. http://www.sanatkumara.lv/index.php/reinkarnaciologija/zurnals-reinkarnaciologija/11-dazadi/4061-mana-dveselu-pasaule (Tulk. piezīme)