Долг, честь и любовь: прошлая жизнь фронтового врача
Pienākums, gods un mīlestība: frontes ārsta pagātnes dzīve
Šajās dienās Internetā izlasīju sekojošu gadījumu.
No sievietes stāsta, viņa pabijusi Lielā Tēvijas kara frontē:
|
|
|
Vladimirs Giļevs |
“Man bija nakts dežūra… Iegāju smagi ievainoto palātā. Guļ kapteinis… Ārsti pirms dežūras mani pabrīdināja, ka naktī viņš nomirs, nenovilks līdz rītam. Jautāju viņam: “Nu kā? Kā tev palīdzēt?”
Nekad neaizmirsīšu – viņš pēkšņi pasmaidīja, tik gaišs smaids izmocītajā sejā: “Atpogā halātu… parādi man savas krūtis… es sen neesmu redzējis sievu…” Man kļuva kauns, es tur kaut ko viņam atbildēju.
Aizgāju un atgriezos pēc stundas. Viņš gulēja miris. Un tas smaids viņa sejā…”
Šis gadījums nedeva man mieru. Tad iegremdēšanās seansā uz iepriekšējām dzīvēm es iztēlojos šo situāciju, kur šis mirstošais kapteinis – tas esmu es.
Un uzdevu jautājumus, kāda ir šīs situācijas jēga priekš manis, kāpēc, varētu šķist, nevainojamā pozīcija, kādā ir mirstošais cilvēks, virsnieks uz nāves gultas kara laikā, mani tā aizķer, aizskar līdz Dvēseles dziļumam.
Es uzdevu sev jautājumu: “Tur ir mana jēga?”
Jā, šajā situācijā ir mana jēga, tikai tā ir neacīmredzama, turklāt pat ļoti neacīmredzama. Sāku tīt kamolu atpakaļ no šīs situācijas. Noskaidrojās, ka šī jēga tika pazaudēta vēl agrāk, turklāt Visums (Eksistence) līdz galam šo jēgu translēja man.
Ja rakstu ne ar vārdiem-secinājumiem, bet konkrētiem faktiem, tad pirms tam, pirms es nonācu šajā situācijā, man rāda, ka man bija izvēle – iet uz priekšējo līniju kā vienkāršam kareivim vai – es taču tad kara ārsts biju – palikt hospitālī un ārstēt slimniekus un ievainotos.
Es tajā situācijā izvēlējos iet uz priekšējo līniju… “Man taču ir jāmirst, kā visiem…”
Lūk, viņš, izvēles punkts!!!
To, uz ko es biju spējīgs, tas ir, ārstēt cilvēkus, – to es neizvēlējos!!!
Sekoju ārējai, sociuma apstiprinātajai un varonīgajai it kā izvēlei – mirt kaujā, uzspļaujot visiem saviem talantiem, spējām, uzspļaujot Visuma “kliedzieniem”, ka nevajadzēja man iet uz priekšējo līniju un nomirt tur, bet vajadzēja realizēt savus talantus aizmugurē, palīdzot cilvēkiem no pirmās līnijas un slimajiem.
Viss ir labi, un iegremdējumā var pārspēlēt šo izvēli, pārvarēt šo “man jādara” pie neacīmredzamā, tik vājā, apspiestā “es gribu”, un es to daru. Bet… tas vēl nav viss. Uzpeld tēma: sieviete un attiecības ar sievieti tajos, kara, apstākļos.
Izrādās, pārspēlējot vai pārrakstot pagātnes dzīves scenāriju, kad es palieku hospitālī un strādāju kā profesionālis, kā ārsts, turpinājumā izpeld – mīlestība un sieviete.
Es, kā “godīgs” un “kārtīgs” virsnieks, padomju armijas ārsts, nevaru mīlēt sievieti, kura ir blakus, kura strādā kopā ar mani un pret kuru man milzīgas jūtas.
Bet es tās tā noblietēju, ieraku, ignorēju, neievēroju, ka jau arī pats noticēju tam, ka mīlestība frontē ir aizliegta.
Man jāstrādā Dzimtenes labā, upurējot sevi un savas attiecības, kuru pat nav… nav radītas, es aizliedzu sev mīlēt[1] sievieti tā, kā es protu, kā lūdz mana Dvēsele.
Labi, ka mani Audzinātāji[2] man to parādīja. Aprakstītā situācija tiešā veidā sasaucas ar manu pašreizējo dzīvi.
Paralēles ir tik dzīvas un jutīgas, ka runāt, domāt un atteikties no tā nav nekādas jēgas – viss ir izjusts iekšienē, viss ir atdzīvojies, jēga ir atklāta, apzināta, pieņemta. Jā, tas tā ir.
Es pieņemu, ka sociāli svarīgā situācijā es upurēju sevi bez atlikuma, savu personisko dzīvi, attiecības un mīlestību.
Taču kopš šodienas es atklāti paziņoju Pasaulei, Visumam par savām vēlmēm, savu vērtību, savu dzīves jēgu, savu mīlestību – es gribu, un man ir pilnas tiesības, dotas man no Dieva, Eksistences, realizēt savā dzīvē visas savas vēlēšanās, visu savu mīlestību, visu savu būtību.
Tajā frontes virsnieka-ārsta pagātnes dzīvē es izmainīju, pārspēlēju, transformēju situāciju un atļāvu sev mīlēt sievieti kara un masveida nāvju apstākļos. Un tad? Viss apkārt izmainījās, un no tā bija vinnējuši VISI.
Arī no tā, ka es nekļuvu par lielgabalu gaļu, bet par speciālistu, ārstu hospitālī, – no tā bija vinnējuši visi. Un mana mīlestība ar medicīnas māsu hospitālī tā uzplauka, ka nevienam pat mute nevērās viņu nosodīt.
Hospitālī uzreiz ienāca citas enerģijas, gaišākas, tīrākas, vibrācijas kļuva augstākas, un tā situācija, kad ievainotais lūdz sievietei uzdāvāt viņam uz nāves gultas mīlestību…
Tā situācija transformējās… Bet tas vairs nav svarīgi… Svarīgs ir mīlestības mirdzuma mērogs…
Jā, lūk, tagad es iekšienē zinu un saprotu, kas tas ir – mīlestības telpa un tās mērogs.
|
Cik vīrietim ir svarīgi atrast, apzināties, pieņemt un realizēt savu dzīves jēgu, turklāt vienādā pakāpē kā darbībā, tā arī attiecībās ar sievieti! |
Pateicos sev par drosmi, godīgumu un atklātību ar savu Dvēseli, saviem Audzinātājiem.
Pateicos Mārim Drešmanim un Reinkarnacionikas Institūtam[4] par iespēju saskarties ar savu Dvēseli, saviem iepriekšējiem iemiesojumiem, saviem uzdevumiem, savas Dvēseles mīlestību.
Vladimirs Giļevs,
Reinkarnacionikas Institūta
2. kursa students
P.S. Jūs dzirdat savas Dvēseles Balsi? Par ko viņa runā ar jums? Dalieties komentāros savos iespiedos par rakstu!
 |
Reinkarnacioloģijas Akadēmijas projekts. Mūsu uzdevums – ar piemēriem no dzīves pastāstīt, kā dvēseles pieredzes atmiņas, sakrātas iepriekšējās dzīvēs, var uzlabot pašreizējo dzīvi. |
Pievienots 09.05.2017.
https://ru.journal.reincarnatiology.com/golos-dushi/
Tulkots ar lapas administrācijas atļauju
Tulkoja Jānis Oppe
[1] Skat. http://www.sanatkumara.lv/index.php/reinkarnaciologija/11-dazadi/3933-anna-hrustalova-bailes-milet (Tulk. piezīme)
[2] Skat. http://www.sanatkumara.lv/index.php/reinkarnaciologija/vera-prosvirnina/11-dazadi/3825-vera-prosvirnina-brinumi-no-reinkarnacionikas-instituta-garigo-kuratoru-puses (Tulk. piezīme)
[3] Skat. http://www.sanatkumara.lv/index.php/reinkarnaciologija/11-dazadi/3968-marina-nikolajeva-garigi-atpalikusi-cilveki-kadu-pieredzi-izvelejas-iziet-dvesele (Tulk. piezīme)
[4] Skat. http://www.sanatkumara.lv/index.php/reinkarnaciologija/nadezda-batalova/11-dazadi/3845-nadezda-batalova-7-perspektivas-reinkarnaciologam-konsultantam (Tulk. piezīme)