Почему необходимо восстановить память прошлых жизней

Kāpēc nepieciešams atjaunot iepriekšējo dzīvju atmiņu

Atceraties, kā bērnībā mēs nerimstoši pētījām pasauli? Un katra diena mums dāvāja jaunus aizraujošus atklājumus. Mēs centāmies aptvert dažādas mākslas un mēģinājām šo pasauli “uz zoba”.

Taču vismazāk mēs iepazinām sevi. Tāpēc tik bieži mūs nodarbina jautājums: “Kas es esmu?”, “Kādēļ es esmu šeit?”

Tādas informācijas meklējumos visus mūs dzīve atveda pie savu iepriekšējo dzīvju izzināšanas, kuras sniedz milzīgu izpratni par dzīves jēgu.

Var teikt, ar mums notika neparasta pasaka. Nē, pie mums neatlidoja ilggaidītais burvis zilā helikopterā, un mums neuzdāvināja brīnumaino Ziedu-septiņziedu (Цветик-семицветик).

Viss bija daudz burvīgāk un pievilcīgāk – mēs iestājāmies Reinkarnacionikas Institūtā.

Četri apbrīnojami mācību mēneši aizlidoja nemanāmi. Mēs ceļojām pa mūsu bērnības aizkustinošām atmiņām, atjaunojām iepriekšējo dzīvju atmiņu, iepazināmies ar viedajiem un mūs mīlošajiem Dvēseļu Pasaules personāžiem.

No parastiem “mietpilsoņiem” un skeptiķiem mēs pārvērtāmies entuziasma pilnos atklājējos-pētniekos.

Cik daudz jauna un bezgalīgi svarīga mēs uzzinājām par sevi!

Mēs gribam dalīties, kāpēc ir tik svarīgi atjaunot iepriekšējo dzīvju atmiņu.

Mūsu pašu spilgtāko iespaidu un svarīgu atradumu kaleidoskopu mēs tūlīt atvērsim jūsu priekšā, dārgie lasītāji. Un, iespējams, kāds no gadījumiem palīdzēs jums atcerēties kaut ko sen aizmirstu, bet tik svarīgu.

Tas, ko mēs jums pastāstīsim, var šķist fantastika – nesteidzieties izdarīt secinājumus, dodiet savai dvēselei iespēju.

 

Dvēseļu Pasaule – spēļu laukums jaunradei

Aleksandra Eļkina

Vai jūs zināt, no kurienes rakstnieki, dzejnieki un komponisti saņem savas atklāsmes? Kā tas notiek? Laipni lūdzam telpā, kurā mēs uzturamies starp mūsu iemiesojumiem uz Zemes^[1], – Dvēseļu Pasaulē.

Viena no manām iemīļotām nodarbēm smalkajā pasaulē – pasaku, mītu, romānu un scenāriju rakstīšana. Kā tas notiek? Visai jautri un viegli.

Es esmu viena no tām dvēselēm, kuras starp iemiesojumiem uz Zemes ir atradušas šajās nodarbēs labpatiku un iedvesmu.

Ar ko viss sākas? Vēloties uzjautrināties, mēs ar draugiem izdomājam galveno sižetu par mūs interesējošu tēmu un uzskicējam mūsu spēles sižeta pamata elementus.

Runājot par pārējo, mēs improvizējam un atdodamies iedvesmas plūsmai.

Mēdz būt arī tā, ka tēmu izvirza tās dvēseles, kuras tikko ir atgriezušās no iemiesojuma uz Zemes. Viņas vēl ir pārpilnas ar spilgtām atmiņām par savu dzīvi un pārdomā savas kļūdas.

Mūsu spēle palīdz viņām visu apjēgt no jauna un saprast, kā vēl varēja rīkoties vienā vai otrā nevienkāršā situācijā.

Pēc tam mēs iejūtamies tēlā un pieņemam kāda personāža izskatu. Izvēloties lomu, vadāmies pēc sava stāvokļa un personiskās pieredzes.

Pēc tam pienāk mūsu darbības pati satraucošākā daļa – katrs aizrautīgi vada sava sižeta palīglīniju.

Reālā laikā emocionāli un visās detaļās mēs izdzīvojam sava varoņa dzīvi. Sižeta līnijas savijas, šķiras, pēc tam atkal saplūst – atrisinājumi reizēm mēdz būt ļoti spilgti. Kā man patīk šie iegremdējumi-improvizācijas!

Tas ir kā filmā – reālas dekorācijas, patiess, dvēseli aizkustinošs scenārijs, un ārpus-laiks (вневременье). Un cik mēs izteiksmīgi un talantīgi spēlējam!

Atminos to tagad, un dvēsele dreb no sajūsmas!

Lūk, tā rotaļīgi dzimst lielas un mazas literāru darbu tēmas. Dažreiz izspēlējam vairākus sižeta attīstības variantus. Pēc tam aizrautīgi strīdamies, pie kura no tiem palikt.

Dvēseļu Pasaulē mums ir viegli pāriemiesoties un no jauna radīt ticamas dekorācijas. Pat laika plūsmu mēs varam vadīt pēc savas vēlēšanās.

Personāžu dzīves vairāki gadi pie mums aizlido ļoti ātri.

Aizraujošie notikumi un dalībnieku spilgtās emocijas pārvēršas smalkā sajūtu un domformu nospiedumā – tie ir nākamo romānu, līdzību, pasaku pirmtēli.

Daži no tiem pēc tam tiek pārnesti uz īpašiem nesējiem un glabājas Dvēseļu Pasaules bibliotēkā kā pabeigti sižeti. Dvēsele var tos izmantot, plānojot savu jauno dzīvi uz Zemes^[2].

Citi tā arī paliek smalku struktūru veidā. Mēs tās nosūtām uz speciālām pasaulēm. Tur tās kļūst pieejamas tikai tiem rakstniekiem un dzejniekiem, kuri spēs saskaņoties ar šo telpu un tās satraucošajiem tēliem.

Daudzus manus iepriekšējos iemiesojumus es veltīju sevi mūzikai, teātrim un literatūrai. Tās bija grūtas, reizēm dramatiskas, bet tik aizraujošas dzīves!

Manas jaunrades, vēlme izpaust sevi un parādīt pasauli labestīgāku – bija mana ceļazvaigzne. Tāpēc es tiku izvēlējusies sev tādas nodarbes Dvēseļu Pasaulē.

Iespējams, otrādi, izvēlējos šīs dzīves pēc hobijiem smalkajā pasaulē. Tomēr tas nav svarīgi! Esmu pateicīga šai pieredzei.

Un tagad es izeju jaunas mācības, realizējoties uz Zemes un Dvēseļu Pasaulē, – tas jau ir pavisam cits scenārijs un citādi uzdevumi.

Saprotu, ka tam nav viegli noticēt. Nu un neticiet! Nāciet uz Reinkarnacionikas Institūtu un izjūtiet aizraujošus ceļojumus Dvēseļu Pasaulē!

 

Es atminējos sevi īsto

Nailja Butirina

Ceļojot pa kādu no iepriekšējām dzīvēm, es negaidīti atminējos sevi. Jā, jā, sevi īsto.

Bērnībā es biju barvede, viegli varēju arī puišeļus pakomandēt. Ir pagājis daudz gadu, un es biju aizmirsusi savus bērnības plānus un sapņus.

Bet pirms četriem mēnešiem liktenis man pasniedz negaidītu dāvanu – pa nezināmiem ceļiem atveda uz Reinkarnacionikas Institūtu.

Gribu dalīties kādā svarīgā epizodē no iepriekšējo dzīvju atmiņām.

Cik sevi atceros, kara tēma man vienmēr ir bijusi īpaša. Kad lasu grāmatas, skatos filmas vai pārraides par kara tēmu, sirdī ir jūtamas sāpes.

Agrāk nepievērsu uzmanību un neaizdomājos par to, centos neskatīties filmas par karu. Bet pašlaik arvien vairāk tiek akcentēta šī tēma.

Vienreiz nodarbībā, aplūkojot talantus un spējas, uz pieprasījumu nonācu pagātnes dzīvē – karš, (1941-1942). Es – jauns vīrietis, ap gadiem trīsdesmit. Virsnieks, komandēju kareivju rotu, kurā vīri nav apmācīti un gandrīz visi ir vecāki par mani.

Galds stāv ārā blakus būdai. Katrs ir aizņemts ar savu nodarbi: vīri smēķē, pārbauda ieročus, paklusu sarunājas, dažreiz smejas.

Bet es starp viņiem staigāju. Pēc tam komandēju kareivjus, sākam mācības. Rādu, mācu, trenēju viņus tuvcīņai. Gribu iemācīt kareivjus, iedot viņiem visu, ko protu un zinu, lai neskarti paliktu, neietu bojā un dzīvi paliktu.

Un, lūk, sākas kauja. Sprāgst lādiņi, dārdoņa, ložu svilpoņa un kareivju kliedzieni. Vārdi nav atšifrējami. Briesmu sajūta! Redzu, kā es no ierakuma izlecu un paceļu kareivjus ar savu aicinājumu: “Uz priekšu-u-u! Urā-ā-ā-ā-ā!”

Un viņi, mani cīnītāji, paceļas no ierakumiem, skrien aiz manis un uzbrūk ienaidniekam. Bet apkārt šausmīga dārdoņa, es savu balsi tikko dzirdu. Viņi mani nepievīla. Šajā kaujā es gāju bojā.

Šodien es esmu sieviete, rakstu šo materiālu, un asaras tek, bet krūtīs kamols stāv. It kā no jauna izdzīvoju to dzīvi. Manis aprakstītais gadījums ir no iepriekšējās dzīves.

Tagad apzinos – man ir kaujiniecisks raksturs, bezbailība grūtību priekšā un prasme cīnīties. Šo pieredzi esmu atnesusi no turienes.

Manu pētījumu gaitā es daudz uzzināju par savu Dvēseli. Es vēlreiz sapratu, cik svarīgi ir augstu vērtēt mieru, mīlestību, savus tuviniekus un savu viengabalainumu.

 

Nav sodu un dvēseļu tiesas

Lidija Hansona

Nodarbībās Institūtā es pirmoreiz atklāju sev telpu – Dvēseļu Pasauli.

Tur Dvēseles pēc savas vēlēšanās var radīt jebkuru iekārtojumu: jūras krastu, zaļu pļavu, noslēpumainu lapeni. Mana Dvēsele – daudzkrāsains zaigojošs enerģijas sabiezējums.

Es, kā Dvēsele, varu lidot telpas maigajās plūsmās, varu pašūpoties šūpuļkrēslā, varu palēkāt pa mākoņiem, skatoties no augšas uz Zemi, varu jautri parotaļāties ar citām Dvēselēm.

Mēs ne tikai atpūšamies un draiskojamies, mums ir pienākumi un iemīļotās nodarbes.

Es, piemēram, radu bezgalīgus neparastu ziedu laukus vienkārši ar vienu rokas vēzienu. Tas ir tik patīkami – radīt skaistumu!

Citu reizi bibliotēkā pēc video grāmatām es pētu savas iepriekšējās dzīves, mācības, kuras es tur izgāju vai neizgāju.

Liels atklājums man kļuva mīlestības un pieņemšanas sajūta, tas, ka nav ne mazākā nosodījuma par neveiksmēm pagātnes dzīvē.

Visas Dvēseles ir labestīgas, mīlošas, gādīgas, tikai mēs aizmirstam to, kad atnākam uz Zemi. Tas nav viegls uzdevums – dāvāt un just mīlestību vienkārši tā.

Pienācis laiks pastāstīt par to visai pasaulei. Bez mūsu personiskajiem uzdevumiem mums ir arī kopīga misija – izstāstīt cilvēkiem, kādi mēs esam īstenībā, un iziet beznosacījuma mīlestības mācību!

 

Es uzzināju savus uzdevumus uz šo dzīvi

Aļona Obuhova

Uz mani Dvēseļu Pasaulē iespaidu atstāja šodienas dzīves plānošana. Skatoties es vēroju, kā Audzinātājs sazinās ar manu Dvēseli.

Viņš uz virtuāla galda uzklāja galdautu, kurš izklājās mīkstos zīda viļņos.

Pietuvinoties ieraudzīju, ka uz galdauta… dzīva pasaules karte. Tur bija kontinenti, valstis un viļņojās ūdens.

Āfrikas vietā bija īstas smiltis, tur, kur Āzijas valstis, – slējās vietējo dievnamu kupoli. Skats bija apbrīnojams.

Dvēsele, pieņēmusi smalkas sievietes izskatu, iejutās lomā. Bārstot šīs sīkās smiltis starp pirkstiem, viņa uzmanīgi klausījās Skolotājā, kas viņai ir lemts un kas tiek likts priekšā.

“Tu daudz ceļosi pa pasauli. Šajā dzīvē tev būs unikāla iespēja apmeklēt visas savas vietas, kur tu iemiesojies uz Zemes. Bet tu neceļosi vienkārši tā!

Tur tu stāsies kontaktos ar cilvēkiem, ar kuriem reiz palika nepabeigtas darīšanas^[3]. Protams, tu nezināsi, kuri tieši ir šie cilvēki un kas viņi bija toreiz, pagātnē.”

Taču tagad pietiek pat ar vienu frāzi, ar vienu vārdu, lai “pabeigtu kontraktus” no seniem laikiem.

Audzinātājs izbīdīja no skapja garu kartotēku ar kartītēm. Dažas no tām bija pavisam vecas, nodzeltējušas daudzu gadsimtu laikā.

Uz dažām attēli bija spilgti, skaidri, pavisam svaigi, tātad tās ir no tuvākajām dzīvēm.

Aplūkojot karti Dvēseles acīm, es ieraudzīju, ka tur bija desmitiem valstu, kuras es jau esmu apmeklējusi. Bija arī tādas, kurās nebiju paspējusi pabūt.

Tas bija patīkams pārsteigums – uzzināt, ka arī kas tāds ir ieplānots!

Biju lasījusi, ka Dvēseļu Pasaulē pastāvīgi joko, bet tagad ieraudzīju, kā. Audzinātājs ar manu Dvēseli spēlēja mīklu minēšanu. Viņš katru nākamo uzdevumu uz iemiesojumu izvirzīja kā rēbusu – attēlu un zīmju veidā.

Es ne uzreiz sapratu, kas tur notiek. Dvēseles priekšā parādījās rakstāmspalva. Viņa klusējot vēroja.

Pēc tam telpā uzradās tīstoklis-lapiņa. Dvēselei vēl nebija apjautas. Un, kad uzradās kaut kāds tilpums, kļuva skaidrs: tā ir tintnīca.

Lūk, tā, rotaļīgā formā, Dvēsele uzzināja nākamo uzdevumu, ka Viņai šajā iemiesojumā ir lemts rakstīt.

Es sāku pārdomāt, kā agrāk dzīvoju bez tādiem stāstiem-pasakām, kurus uzzinu ar Reinkarnacionikas instrumentu palīdzību?

 

Es sapratu savu dzīves uzdevumu

Aļina Kaļņicka

Kad ir pagājuši četri mēneši, mani nodarbina jautājums: ko tad man ir devis Reinkarnacionikas Institūts, un viena no atbildēm, kuru es saņemu, – tā ir APZINĀŠANĀS.

Apzināšanās, kas sastāv no manu atmiņu momentiem.

Pirmais moments – esmu smalkajā telpā, kura Institūtā saucas Dvēseļu Pasaule. Redzu savā priekšā daudzkrāsainas, lēkājošas un pīkstošas lodītes – tās ir jaunās dvēseles.

Es strādāju kā audzinātāja dvēseļu silītes grupā.

Viņas vēl ir mazulītes, un es mācu viņām orientēties šajā telpā. Es jūtu mīlestību un maigumu pret šiem pinkulīšiem.

Atnāk apzināšanās: es sāku saprast savu vilkmi pret mazuļiem. Saprotu, kāpēc man patīk apmācīt cilvēkus šajā iemiesojumā, turklāt es nestrādāju ne kā audzinātāja, ne skolotāja.

Tā ir iespēja pārliecināties, ka visus šos gadus, iespējams, esmu nodarbojusies ne ar savu sirdslietu.

Otrs moments – es tērzēju ar savu Audzinātāju. Viņš pasniedz man dāvanu – kaut kādu priekšmetu, kurš ārēji izskatās pēc neregulāras formas akmens, violetā krāsā, ar caurumu centrā.

Es pielieku šo priekšmetu pie krūtīm, un tas kļūst par manis daļu.

“Ej un māci!” – šo novēlējumu es saņemu no mana Audzinātāja. Atkal ir izsekojama apmācības tēma, bet kurus mācīt un ko?

Atnāk apzināšanās: vienmēr ir kāds, kurš atrodas soli aizmugurē, vienmēr ir kāds, kam vajadzīgas manas zināšanas.

Trešais moments – es atrodos trīs augstāko Skolotāju priekšā. Tas ir noslēdzošais etaps mana iemiesojuma plānošanā^[4]. Mūsu priekšā uz galda ir mana iemiesojuma grāmata. Viņi aicina mani pienākt tuvāk.

Es redzu sarkanā krāsā izceltus vārdus. Viens no tiem – MĪLESTĪBA. Runa ir par BEZNOSACĪJUMA MĪLESTĪBU pret cilvēkiem. Bet kā iemācīties šo beznosacījuma mīlestību?

Atnāk apzināšanās: es un visi pārējie cilvēki – tieši tādi, kādiem viņiem ir jābūt atbilstoši Augstākā Saprāta dievišķajam plānam. Tāpēc beznosacījuma pieņemšanu un mīlestību var izaudzēt sevī kā retu un skaistu ziedu!

Tagad es zinu, kas man ir jāmāca – Mīlestība. Mīlestība pret sevi un mīlestība pret tuvāko kā dievišķā izpausmes uz Zemes.

 

Tagad es zinu, kāpēc mani bērni man piedzima

Zinaīda Šmita

Mācību laikā man bija daudz atklājumu, cits par citu svarīgāks. Ļoti spēcīgu iespaidu atstāja Dvēseļu Pasaule.

Es pētīju vecāku un bērnu tēmu un biju pārsteigta, cik daudz var sasniegt ar Reinkarnacionikas instrumentiem.

Es uzzināju, kā un kāpēc pie manis “atnāca” mani bērni ģimenes attīstības grūtos brīžos. Dažreiz cilvēki ne vienmēr saprot šo jēgu.

Šeit ir svarīgi nenoraidīt bērnu, bet dot viņam dzīvi. Un pēc tam saprast, ka bērns atnāk nevis kā slogs, bet glābt vecāku.

Prātā palika mana interesantā pieredze no harmoniskas, vienmērīgas un mierīgas dzīves^[5], kurā izrādījās tik daudz pozitīvu resursu!

Redzu, kā pagātnes dzīvē es uzroku zemi ap ābelēm, jūtu stipras slāpes. Ķeru domu – gribas dzert.

Un te redzu māmiņu, nesot man krūzi ar avota ūdeni. Kāri pieploku pie krūzes kakliņa un lieliem malkiem dzeru tīro avota ūdeni. Ūdens tek pa zodu, pa kreklu uz krūtīm, dzesē karsto ādu.

Mēs kopā ar visu grupu pārdzīvojām šo manu negaidīto kolorīto pieredzi!

Es sapratu un noskaidroju, no kurienes man ir spējas un kāpēc es esmu tāda. Beidzot atradu apstiprinājumu tam, ko agrāk nojautu.

Daži talanti un spējas no pagātnes dzīves^[6] izpaudās profesijā.

Dievinu šūt, kaut gan nekad neesmu to mācījusies. Varu uzšūt praktiski jebkuru lietu un piegrieztni uzmest pēc acumēra.

Īpaši man patīk radīt skaistas kleitas sievietēm. Izrādījās, ka kādā no pēdējām iepriekšējām dzīvēm biju modes ateljē īpašniece Parīzē.

Kopš skolas laikiem man ir patikusi ķīmija, un es to saprotu. Šis priekšmets mani pievilka.

Dzīvē pastāvīgi esmu bijusi saistīta ar darbu ar ķimikālijām, mēģenēm un kolbām. Un, lūk, dažās apskatītajās iepriekšējās dzīvēs es esmu bijusi gan ķīmiķe, gan alķīmiķe. Un kādā no dzīvēm mantoju tēva aptieku.

Kopš bērnības man ir paticis vākt zālītes. No kaut kurienes zināju viņu spēku un pielietošanas paņēmienus.

Sarunājos ar kokiem un kontaktējos ar akmeņiem. Un praksēs Institūtā ieraudzīju dažas iepriekšējās dzīves, kur biju zāļu sieva, dziedniece un riebēja^[7].

Kaut arī šajā dzīvē nekad neesmu mācījusies mūzikas skolā, varu pēc dzirdes piemeklēt melodijas. Manas rokas atceras pieskārienus pianīno taustiņiem, kaut gan spēlēt nemaz neprotu.

Izrādījās, ka kādā no apskatītajām dzīvēm es biju mūzikas skolotāja meiteņu deju klasē, spēlēju klavieres.

Kad izdari sev tādus atklājumus, ar laiku tu pat pārstāj par jebko brīnīties. Vienkārši pieņem un saproti – nekas nav nejauši, un dzīvē viss ir savstarpēji saistīts!

 

Pievienoju skaistumu, harmoniju un maģiju savai dzīvei

Olga Maļinovska

Dzīvē man ir nozīme telpai man apkārt un – kā cilvēki tajā izpaužas.

Man patīk radīt skaistumu, es izbaudu un piepildos ar to skaistumu, kuru redzu apkārtnē. Jūtos slima, kad viss ir otrādi.

Tāpēc skaistuma jēdziens man dzīvē ir fundamentāls un visu noteicošs!

Skaisti – tas ir dabīgi, harmoniski un saprātīgi. Skaisti var dziedāt, runāt, dejot, sarunāties, radīt…

Pabijusi Dvēseļu Pasaulē, es sapratu, no kurienes manī tas ir!

Es guvu milzīgu labpatiku un aprimumu no redzētā. Grūti ir attēlot sajūtas, kurās es biju.

Es biju pārsteigta, ka dabas pasaule smalkajā plānā ir līdzīga kā uz Zemes, taču tai piemīt daudzdimensionāls apjoms un tā ir ļoti kustīga un plastiska.

Tajā ir neparasta dabas un tajā mirdzošās daudzdimensionālās ģeometrijas kombinācija. Un tam visam piemīt spēja tuvināties, attālināties un harmoniskā veidā kārtoties. Pietiek tikai par to padomāt.

Stādieties priekšā – pietiek tikai PADOMĀT!

Tā ir bauda no dzīvā skaistuma un tā viegluma, ar kādu apkārtnē viss mainās. Dvēseļu Pasaulē es esmu telpas harmonizētāja. Es sajutu, izjutu, ko nozīmē frāze ”doma ir materiāla un Dievišķa”.

Tas ir neparasts resurss!

 

Kur mostas Dvēseles sirdsapziņa

Valērijs Karnauhs

Cik lieliski ir atkal nonākt tajā pasaulē, kura Dvēselei ir dzimtā, kur sagaida citas Dvēseles no tuvā loka!

Es ieraudzīju, kā tuvojas tās, kas gaidīja. Viņas priecājās, zaigojot visās krāsās. Mēs sapratāmies neverbālā līmenī. Pēc tam es ieraudzīju Audzinātājus. Mēs apspriedām manu iemiesojumu.

Man neviens nepārmeta, bet es uzreiz sapratu līdz galam neizdarīto, kļūmes un kļūdas. Dvēseļu Pasaulē pats stingrākais skolotājs dvēselei ir pati dvēsele.

Šeit tik ļoti saasinās sirdsapziņas sajūta, ka neko nevar noslēpt. Uz Zemes tu darbojies pēc taisnības, bet Dvēseļu Pasaulē saproti pēc sirdsapziņas.

Kad starp manu Dvēseli un radniecīgajām Dvēselēm beidzās manas atgriešanās “mājās”^[8] apspriešana, mani nomierināja, teica, kāds es esmu malacis, un pat uzsita pa plecu. Visas Dvēseles priecājās un kā jautras uguntiņas gāja riņķa dejā.

Tuvāk pienāca arī tās, ar kurām es iemiesojos kopā un kuru labā es uz Zemes izdarīju labu darbu.

Viņas gluži kā smaidīja, bija vienotības sajūta. Tālāk es atminējos ikdienu telpā, kurā dvēseles mācās un gatavojas iemiesojumam, lai pilnveidotos.

Pašlaik dvēsele, iemiesota fiziskā ķermeņi, neatminas savus iepriekšējos iemiesojumus. Taču pamazām aizsegs paveras. Pagaidām vēl ļoti uzmanīgi, it kā pārbaudot cilvēka apzinātību.

Iepriekšējo dzīvju atmiņa agrāk bija piesegta, lai cilvēki nevarētu atnest sev līdzi uz dzīvi atriebību tiem, kas nejauši vai speciāli varēja nodarīt viņiem kaitējumu iepriekšējos iemiesojumos.

Šī atmiņa bija atklāta tikai zinošajiem un iesvētītajiem, bet tagad mums tiek pavērtas šīs iespējas.

Mēs esam jaunā pasaules iekārtojuma pirmie “ķieģelīši”. Daudzi cilvēki nesaprot, kādu ceļu ir nogājusi mūsu Dvēsele, kādu pieredzi katra dvēsele jau ir ieguvusi.

 

1. kursa, grupas Nr. 13, kopīga jaunrade

 

Žurnāls “Reinkarnacioloģija”   Reinkarnacioloģijas Akadēmijas projekts. Mūsu uzdevums – ar piemēriem no dzīves pastāstīt, ka dvēseles pieredzes atmiņas, sakrātas iepriekšējās dzīvēs, var uzlabot pašreizējo dzīvi.

 

Pievienots 07.05.2015.

https://ru.journal.reincarnatiology.com/pochemu-neobhodimo-vosstanovit-pamyat-proshlyh-zhiznej/

Tulkots ar lapas administrācijas atļauju

Tulkoja Jānis Oppe

 

^[1] Skat. http://www.sanatkumara.lv/index.php/reinkarnaciologija/zurnals-reinkarnaciologija/11-dazadi/4061-mana-dveselu-pasaule (Tulk. piezīme)

^[2] Skat. http://www.sanatkumara.lv/index.php/reinkarnaciologija/11-dazadi/3908-irina-tkacova-mes-pasi-planojam-savu-dzivi-lidz-iemiesojumam (Tulk. piezīme)

^[3] Skat. http://www.sanatkumara.lv/index.php/reinkarnaciologija/alona-obuhova/11-dazadi/3685-alona-obuhova-virs-no-pagatnes-dzives (Tulk. piezīme)

^[4] Skat. http://www.sanatkumara.lv/index.php/reinkarnaciologija/nadezda-batalova/11-dazadi/3846-nadezda-batalova-misija-ir-iespejama (Tulk. piezīme)

^[5] Skat. http://www.sanatkumara.lv/index.php/11-dazadi/4181-kas-ir-harmonija-dzive-un-ka-to-atrast (Tulk. piezīme)

^[6] Skat. http://www.sanatkumara.lv/index.php/reinkarnaciologija/zurnals-reinkarnaciologija/11-dazadi/4008-karma-un-reinkarnacija (Tulk. piezīme)

^[7] Skat. http://www.sanatkumara.lv/index.php/reinkarnaciologija/zurnals-reinkarnaciologija/11-dazadi/4064-tris-raganas-tris-arstes (Tulk. piezīme)

^[8] Skat. http://www.sanatkumara.lv/index.php/reinkarnaciologija/zurnals-reinkarnaciologija/11-dazadi/2661-filma-par-dveselu-pasauli-musu-dzimtas-majas (Tulk. piezīme)