Лана Чуланова - Духи прошлого

Lana Čulanova - Pagātnes gari

Arī tagadnē var daudz ko ieraudzīt,

pagātnes notikumu pēdas atrast…

1. ceļojums. Grieķija

Atēnas

Interesanti, ka Grieķijā es dzīvoju jau ilgāk par 10 gadiem, Atēnās esmu bijusi ne reizi vien, bet Akropolē man izdevās nonākt tikai šogad.

Kurš ir bijis Atēnās, zina, ka galvenās ievērojamās vēsturiskās vietas un senie tempļi, amfiteātri atrodas centrā. Tā ir tūrisma vieta ar maziem restorāniem, kafejnīcām, veikaliņiem, kur vienmēr ir daudz cilvēku. Taču es pastāstīšu par pavisam citādām Atēnām.

Notikumi sāka izvērsties tad, kad es izgāju aiz parka vārtiņiem un pa celiņu gāju Akropoles virzienā.

Pati Akropole atrodas augšā kalnā, bet apkārt ir parki, amfiteātru atliekas, tempļu kolonnas, laukumi, palikuši no senajiem tirgiem.

Veidojās sajūta, ka es virzos pa vairākām realitātēm vienlaikus. Pat gaisa blīvums it kā kļuva cits. Un pēc tam šajās realitātēs sāka izdalīties slāņi – laika slāņi, un kļuva redzami gari – pagātnes rēgi.

Pirmais, ko spilgti atceros, – tas ir suns. Liels īsts vecs suns lēni nāca pa taciņu. Uzreiz bija skaidrs, ka tas ir vecs iemītnieks. Un blakus, uzlicis viņam roku uz muguras, te no kreisās, te labās puses gāja punduris, spokains punduris, apģērbā manāmi no pirmskristietības laikmeta.

Viņi gāja savās darīšanās, nepievēršot uzmanību ārējai pasaulei, domās risinot dialogu, saprotamu tikai viņiem abiem. Es pēc tam satiku šo suni arī citās Akropoles vietās, un atkal viņi bija divatā ar punduri.

Jo augstāk es kāpu, jo interesantāk kļuva. Visa apkārtējā telpa bija vienkārši piepildīta ar gariem un rēgiem, ar atmiņu par to, kas bijis. Lai iegremdētos šīs vietas iepriekšējos laikmetos, nevajadzēja pat aizvērt acis, viss bija skaidri redzams.

Klints-monuments no 2. Pasaules kara. Uzmanīgi kāpju pa pakāpieniem un redzu, kādas šeit notika kaujas, kā tika aizsargāts šis augstums, atsitot ienaidnieku. Dažu kareivju dvēseles līdz šim laikam ir palikušas tur, sargā un glabā.

Tepat pakājē 2 kociņi. Pie viena nogalināta sieviete, bet metru tālāk otrs koks, šeit pēc slepkavības viņš izdarījis pašnāvību. Tā arī palikuši tur kā spoki, skatās viens uz otru, bet aiziet nez kāpēc nevar.

Virzos tālāk, laikmetu un laiku noslāņojumu arvien vairāk. Es necentos ieskatīties dziļi, kaut ko saprast, es vienkārši skatījos un vēroju. Pieeju tuvāk tempļiem.

Šeit saglabājušies daudzi ēku fragmenti, sienas, pakāpieni. Lai pavirzītos tālāk, vajag iziet cauri arkai, un tur visus sagaida sardzene. Galvā vainags, sens apģērbs, viņa sveicina katru ienācēju un skatās, ar kādām domām un nodomiem cilvēks te ienāk. Es arī viņu pasveicināju un iegāju iekšā.

Vēl viens interesants fakts. Lejā bija satopami lieli suņi, kuri svarīgā paskatā un nesteidzoties pastaigājās pa taciņām un celiņiem. Bet šeit, augšā, bija kaķi, kuri uzvedās ne mazāk cienīgi.

Ar vienu tādu kaķveidīgo pārstāvi man sagribējās iepazīties tuvāk. Viņš gulēja uz akmens netālu no Atēnas tempļa un vēroja tūristus, pievēris acis.

– Sveiks, cik sen tu šeit esi?
– Vienmēr. Es šeit dzīvju un kalpoju.
– Vienmēr – tas ir kad? Cik ilgi tu šeit?
– Nu skaties, parādīšu.

Un es redzu pastaigājamies starp kolonnām Atēnu, un blakus viņai ir melna pantera, glaužas kā kaķis, trinas gar kājām vai guļ pie sliekšņa, saimnieces mieru sargā.

– Tā no dzīves uz dzīvi es arī pārdzimstu. Mainās laiki, cilvēki, bet es tik kalpoju.
– Kāda tad tagad ir tavas kalpošanas būtība?
– Hm, nu kā tev pateikt. Guļu, vēroju, čūskas atgaiņāju un ķeru. Un vēl garus uzmanu, lai nedelverējas, lai aiz atļautā robežām neiziet, no Navj nelien ārā.
– Visu labu tev.

Es pateicos kaķim par atbildēm un devos tālāk aplūkot ievērojamās vietas.

Acu priekšā turpināja uzpeldēt pagātnes ainas. Bija absolūti skaidrs, ka agrāk ainava šeit bija pavisam citāda. Vīdēja meža aprises, cipreses, tempļi un akmens laukumi to priekšā. Un tur…

Praktiski visur zem kājām, zem šīm akmens plātnēm ir ieslēgtas dvēseles. Tik spēcīgi un skaidri es Navj ne reizi nebiju jutusi, pat neomulīgi kļuva un gribējās aiziet no turienes. Bet dvēseles, kāpēc viņas tur ir palikušas? Kāpēc neiet prom, kaut gan jau ir pagājušas tūkstošgades?

Es ieskatījos mazliet dziļāk, pastiepjoties pēc atbildes, ieraudzīju. Daudz visa kā samaisīta tur ir.

Daļa dvēseļu – tie ir dieviem nestie upuri. Daži brīvprātīgi, citi ar varu, bet ieslēgti izrādījās visi caur savu ticību un lāstiem. Citi dzīves laikā zvērēja šejienes dieviem un dievietēm mūžīgu uzticību, un arī paši sevi ieslēdza.

Un kādus sodīja ar nāvi šeit pat, un par sodu dievi viņu dvēseles pie sevis mūžīgā kalpošanā paņēma. Tikai dievi sen ir aizgājuši, bet dvēseles palikušas piesaistītas vietai. Bet ne tikai dvēseles, redzu arī iepriekšējo cilvēku garus.

Lūk, sena helēņa – karavīra – gars. Viņš mīlēt un kalpot savai dievietei apsolīja, tā arī palika šeit. Vietu sargā un gaida viņas atgriešanos. Sardzene, kura pie vārtiem tūristus sagaida, – arī sievietes-karotājas gars.

Dažādi gari, dvēseles, būtības. Visa kā tur pietiek.

Kāpju lejā pa citu ceļu un redzu 2. Pasaules kara laikā šeit bojāgājušo karavīru garus. Viņi šeit ir pēc brīvas gribas. Turpina Atēnas no ienaidnieka sargāt, glabāt un aizstāvēt Grieķijas svētumus.

Paskatījos, vai viņi var atstāt šo vietu. Izrādījās, jā. Viņi var aiziet, kad uzskatīs, ka pienākumu pret savu Dzimteni ir papilnam izpildījuši.

Pienāku pie amfiteātra, iekšā tikt nevar, bet vienalga ir redzams, kā sēž uz akmens pakāpieniem, pastaigājas gari, un pazib izrāžu fragmenti.

Bet blakus, mauriņā starp trīs kokiem, dejo jaunas meitenes – nimfas – griežas, sadevušās rokās, īsās tunikās. Jauka un patīkama vīzija pēc ieslēgtajām dvēselēm.

Papriecājusies par viņām, turpinu savu ceļu tālāk…

Senā Agora jeb tirgus, ja mūsu valodā. Šeit vergus pārdeva, mainīja, un visur gaisā lidinās vergu tirdzniecības smaka.

Redzu, ka arī manā pagātnes dzīvē Grieķijā, kad mūs – gūstekņus uz kuģa – veda, tad uz šo tirgu gatavot pārdošanai, taču toreiz liktenis izrīkojās citādi, un es nekad nešķērsoju šo vietu tajā iemiesojumā.

Un, lūk, vēl viena ēka. Lasu uzrakstu uz dēļa: “Uzbūvēta par godu Dievam.” Tikai es redzu, ka tajā laikā Dievu šeit vairs nebija. Tempļa iekšienē, uz kolonnu ieskauta laukumiņa notika cīņas. Šeit vergiem-vīriešiem pārbaudīja spēku un izturību, bet bieži arī cīņas uz likmēm rīkoja.

Un toreiz cirtās līdz nāvei, tāpēc ka vai nu tevi nogalinās, vai arī tu nogalināsi. Lūk, tāda izvēle bija… Pavisam skumji man kļuva pēc tur redzētajām ainām un sagribējās svaigā gaisā, kaut gan arī tā it kā biju atklātā telpā, taču sajūta – gluži kā būtu sakarsušā alkatīgā pūļa sastāvējušos gaisu ieelpojusi.

Eju tālāk. Vēl viena ievērības cienīga šīs vietas dzīvība – žagatas. Lido zemu, žadzina, bieži apsēžas zālē. Kļuva interesanti, ko tad viņas te dara. Izrādījās, neko labu, vājus garus vajā, knābj viņiem, dzīvot neļauj.

Te es sapratu, ka iespaidu man jau pietiek, un stingrā solī devos uz izeju.

Ievērības cienīgs izrādījās tas fakts, ka tajās vietās, kur notika restaurācijas darbi, kur kolonnas tika pārnestas no vietas uz vietu, – tur ainas viengabalainums bojājās.

Tēli bija blāvi, neskaidri un izsmērēti, daži vispār zuda aiz tūristu bariem. Bet tur, kur bija palikuši neskarti gabali, epizodes no iepriekšējiem laikmetiem bija skaidri saskatāmas.

Es domāju, tur ir tik daudz visa kā sajaukta, ka, lai saprastu un atrastu kaut ko, vajag skaidri zināt, ko tieši tu meklē, citādi realitātes slāņojas un tēli jaucas.

2. ceļojums. Itālija

Milāna

Liela mūsdienīga pilsēta. Es tāpat kā visi tūristi nolēmu apmeklēt centru. Simtiem tūristu, tirdzniecības centri, dārgi veikali, ielas mākslinieki.

Protams, ka manu uzmanību pievilka Doma (Duоmo) katedrāle. Liela skaista ēka gotiskā stilā, balts marmors, daudz no akmens izgrebtu figūru, rakstu, pat sagribējās uzkāpt uz juma. Taču sākumā es nolēmu ieiet iekšā.

Tur bija krēslaini, dobji un kaut kā jocīgi. Es sākumā neuztvēru, kas tas tieši bija, bet, ieklausoties sajūtās, sapratu. Tā bija inkvizīcijas smaka, ar tās garu bija piesūcināta visa telpa.

Es lēni gāju gar sienām, uzmanīgi aplūkojot visu no augšas līdz apakšai. Skopi saules stari, izlauzušies cauri nedaudzajiem lodziņiem, vienkārši izšķīda, un pat krāsainās vitrāžas neatšķaidīja krēslu, un, ja iekšā nebūtu elektriskā apgaismojuma, tad virzīties nāktos vienkārši pēc taustes.

Sākās dievkalpojums, dzirdama dziedoša balss, kas lasa lūgšanu latīniski. Turpinot kustību, pāreju otrā pusē. Apkārt ir daudz tūristu, kurš ar interesi, daži ar godbijību aplūko iekšējo iekārtojumu.

Manu izmanību piesaista gaisma, pieeju tuvāk. Tas ir stikla zārks spožā apgaismojumā. Iekšā mumificēts priestera ķermenis. Uz plāksnītes rakstīts, ka viņš dzimis Ferrari ģimenē, viņa regālijas un veikumi.

Pēc nāves viņu ierindoja svēto kārtā, bet ķermeni apglabāja šeit. Uzmanīgi aplūkoju apkārtējo telpu un redzu, ka uz zārka vāka kāds sēž, kājas nokāris.

Pārsteigta aplūkoju, cenšoties saprast, kas tas ir. It kā ne būtība, ne gars, pēc dvēseles arī neizskatās… Bāc…

Tā nav dvēsele, tā ir viņa dvēsele daļa, kas sēž, piekalta ķēdē pie ķermeņa šeit. Ķēde ir tik īsa, ka pat neļauj paiet malā, var tik sēdēt augšā. Un tāda nolemtība vējo no viņas. Viņa pat tūristiem uzmanību nepievērš, visa sevī.

Un uz zārkiem sēž pieķēdētas dvēseles daļiņas^[1]…

Un man kļuva tik neomulīgi no redzēta, ka pasteidzos iziet ārā, nostāties zem saules stariem. Uz katedrāles jumta es nolēmu nekāpt.

Parma

Neliela nodrošināta pilsētiņa Itālijas ziemeļos. Prošuto un formadžio siera dzimtene.

Es eju centra virzienā. Rīts, daudzi iedzīvotāji dod priekšroku pa pilsētu pārvietoties ar velosipēdiem, no mazām kafejnīcām plūst kafijas aromāts.

Priekšā ir liela baznīca venēciešu stilā, blakus tai patversmes ēka un ēdnīca nabagiem. Šeit jebkurš var pārnakšņot un paēst absolūti bez maksas. Un atkal notiek realitāšu uzlikšanās. Es eju pa mūsdienu ielu un redzu to pašu ielu, tikai pirms vairākiem gadsimtiem.

Agrs rīts, un tikai vientulīgs mūks, kurš iet baznīcas virzienā. Lūk, viņš klauvē pie vārtiem, viņam atver, jautā, kas viņš un kādēļ atnācis. Viņš kaut ko atbild, un viņu ielaiž. Skatos, kas bija tālāk.

Mūks ir atnācis no tālienes, lai tiktos ar šī dievnama priekšnieku. Priekšnieks – tas ir ietekmīgs un labestīgs cilvēks, cenšas palīdzēt visiem, kam var. Pie viņa bieži vēršas ar lūgumiem, un viņš visus uzklausa, katram atrod kaut ko savu.

Tieši viņš nodibināja šeit patversmi nabagiem un nelaimē nonākušiem. Es iegremdējos vēl mazlietiņ. Man sagribējās saprast, kā tajos nebūt ne labajos laikos viduslaiku Itālijā parādījās tāds priesteris, no kurienes viņā tāda tieksme palīdzēt.

Un es redzu, ka viņš ar visu savu sirdi, ar visu dvēseli centās, ar ko var, izpirkt to, ko darīja inkvizīcija, piesedzoties ar Dieva vārdu.

Man kļuva interesanti, un es nolēmu baznīcā ieiet. Liela gaiša telpa, daudz soliņu pa vidu. Uzmanību piesaistīja vairākas figūras, kas asimetriski stāvēja visās pusēs.

Tās ir skulptūras, taču veidojās skaidra sajūta, ka tās skatās it kā ar dzīvām, īstām acīm. Es lēni tās apstaigāju. Katra iemieso konkrētu, kādreiz dzīvojušu cilvēku, kurš radījis daudz laba dzīves laikā. Atmiņai par viņu labajiem veikumiem tad arī ir uzstādītas šīs figūras.

Paši šie cilvēki, protams, ir miruši pirms daudziem gadsimtiem, taču cilvēku atmiņa, pateicība ir saglabājusies, un šo statuju iekšienē ir sakrājies spēks, ir izveidojušies dzīvi egregori.

Katrs no viņiem skatās uz zāles centru, un kopā, iznāk, viņi rada noslēgtu enerģētisku telpu, spēka lauku, kura iekšienē ir klusi un mierīgi, ir viegli domāt, un dvēsele nomierinās.

Es pastāvēju nedaudz pašā centrā, zem kupola, viņu skatienu krustpunktā. Bija patīkami un sagribējās pasmaidīt. Es pateicos un izgāju ārā.

Pēc tam, pajautājusi vietējiem iedzīvotājiem, es uzzināju, ka dibinātājs šeit bijis mācītājs Linno, izslavēts ar savu viedumu un atvērto sirdi.

Savā ceļojumā es redzēju arī citas ievērojamas vietas, muzejus, katedrāles, cietokšņus, pilis. Taču tieši šajās vietās iespaidi un vīzijas bija ļoti spilgtas un skaidras.

Bija ļoti interesanti ne “iegremdējumā”, bet reālajā dzīvē vērot notikumus no tāliem laikmetiem, pagājušu gadsimtu un pat tūkstošgadu ainas. Sajust tik tuvu Navj Pasauli, savām acī ieraudzīt būtības, garus un reiz dzīvojušu cilvēku dvēseles.

Jā, ne tuvu viss no tā ir patīkams, bet toties ir, par ko padomāt un paprātot. Kārtējo reizi apzināties, kā pašreizējās dzīves domas, rīcība ieliek fundamentu nākotnei.

Un kārtējo reizi, pajautājot sev, ko tad es vēlos un gribu, atkal izdarīt izvēli. Es izvēlos apzinātu Dzīvi Javj Pasaulē un Gara, Dvēseles un ķermeņa trīsvienībā.

Un kādu izvēli izdari tu, dārgais lasītāj?

Vai tu zini, ko grib tava dvēsele^[2]?

P.S. Varbūt arī tu, mans lasītāj, esi kaut kur līdzīgas ainas novērojis? Pastāsti par savu pieredzi komentāros zemāk.

Lana Čulanova   Reinkarnacionikas trenere, praktizējoša parapsiholoģe, dziedniece glazamidushi.ru

Pievienots 30.05.2014.

https://ru.journal.reincarnatiology.com/duhi-proshlogo/

Tulkots ar lapas administrācijas atļauju

Tulkoja Jānis Oppe

^[1] Skat. http://www.sanatkumara.lv/index.php/reinkarnaciologija/nadezda-batalova/11-dazadi/3842-nadezda-batalova-ka-atgriezt-veselumu-dveselei (Tulk. piezīme)

^[2] Skat. http://www.sanatkumara.lv/index.php/reinkarnaciologija/zurnals-reinkarnaciologija/11-dazadi/4077-kadel-dvesele-nak-uz-zemi (Tulk. piezīme)