Лана Чуланова - Женская вера
Lana Čulanova - Sievietes ticība
Bez liekiem vārdiem un ievadiem laikam
es pie pagātnes notikumu ainām pāriešu.
Skatieties paši, es pacentīšos parādīt jums to,
ko redzu, un to, ko aprakstīt varu.
1. gadījums
Kara lauks. Uz tā no divām pusēm iepretim karavīri stāv. Gatavojas kaujai, tā tūlīt, tūlīt sāksies. Taču kaut kas dīvains pēkšņi sāk notikt rusiču nometnē. Uz viena ceļgala karavīri nolaižas, un starp viņiem jaunavas staigā.
Vienas klusējot staigā, citas tikko sadzirdami vārdus izrunā, galvas neapsegtas, garie mati izlaisti, apģērbi – vienkārši gari krekli līdz zemei bez izšuvumiem. Neilgi turpinās sakraments, un pazūd sievietes.
Kauja sākas. Zobeni skan, sitoties pret bruņām, zviedz zirgi, siena pret sienu, cirtieni, kliedzieni, ievainoto vaidi, bultas lido, viss ir sajaucies.
Lūk, bulta sasniedz vienu no karavīriem, viņš krīt, taču viņa sejā ir smaids, bet acīs sieviņas tēls, pirmdzimto viņa gaida. Ar domām par mīļoto un dēlu mirst karavīrs, dvēsele uz mūžību aiztraucas.
Briesmīga kauja. Iekarotāju karapulka tūkstotis krievu karavīru simtiem uzbrūk. Nesamērojami spēki. Vēl krīt rusičs, un vēl vienu ienaidnieka zobens panāk.
Taču bojāejošie mirst, skatienu uz mūžību pavērsuši, ar mīļoto sieviešu, sievu un māšu tēliem acu priekšā, ar domām par nākamo dzimšanu. Viņu dvēseles viegli paceļas, bet gars[1] spēku dzīvajiem piešķir.
Un uzvar krievu karavīri kaujā šajā, neiztur ienaidnieks krievu spēku, atkāpjas, bet pēc tam vispār bēgt sāk. Nav redzējuši viņi vēl spēku tādu. Bet pat viņu bojāgājušo vidū ir tādi, kas mira ar smaidu uz lūpām.
Krievu jaunavu tēli viņiem pēdējā brīdī atgādināja par līgavām, kas dzimtajās zemēs palika un līgavaiņus uz kauju pavadīja.
2. gadījums
Un atkal kauja. Zirgi, zobeni, lielgabalu zalves. Franču armijas uzbrukums krievu karaspēkam. Kliedzieni “urā”, izsaucieni, lamas, un atkal nāve. Karš – tās vienmēr ir daudzas nāves.
Un pēkšņi redzu, pāri visiem dažu metru augstumā paceļas un it kā peld Sievietes tēls – sievišķais Gars[2]. Viņa nevar apturēt asinsizliešanu, taču var katrā karavīrā, kas viņu jūt, dvēseli pasargāt no iznīcības.
Un iet bojā krievu karavīri, taču viņu skatiens atkal ir pievērsts mūžībai, brīnišķīgas sievietes garu viņi redz pēdējos mirkļos un mirst ar domām par saviem mīļotajiem. Dvēsele augšup aiztiecas, gara spēku dzīvajiem piešķir.
3. gadījums
Pilsoņu karš. Viena tauta karo pati savā starpā, juceklis, šausmas, postījumi. Es redzu krievu oficieri, komandē pulku, viņš ir jauns un karstasinīgs, arvien uz priekšu raujas, karavīrus vienmēr aiz sevis ved.
Un, lūk, viņa līgava sēž pie lodziņa savā istabā, vecāku muižā. Šeit nav kara, viss ir klusi un mierīgi. Taču dvēselē meitenei ir trauksme, viņas skatiens ir tālienē vērsts, domas pie mīļotā lido.
Kauja, šāvieni, arī viņu lode sasniedz. Viņš mirst. Rokas pie sirds piespiež, tur, no mundiera iekšējās puses, ir kabatiņa slepena un tajā batista lakatiņš.
Kopš pašās pirmās tikšanās ar Ļubušku savu oficieris dāvanu glabāja, sev līdzi karā vienmēr nēsāja. Un mirst viņš ar viņas tēlu acu priekšā, un viņas domas ir blakus viņam tajā brīdī. Dvēsele augšup aizlido, un vārdi unisonā: “Mēs satiksimies atkal.”
4., 5. un 6. gadījums
Lielais Tēvijas karš
Viņš ir gluži jauns, vēl gandrīz zēns. No kaujas uz kauju iet, karo, tikai dvēsele nomokās, nesaprot un nepieņem visa notiekošā šausmas un vaid, cieš.
Un te vēstule no mājam pienāk, māmiņa raksta, stāsta, ka māšele jaunākā un brāļuks mazākais jau mazliet ir paaugušies un mātei palīdz, ka par viņu un tēvu visa ģimene atceras, uz fotogrāfijām skatās, un māmiņa viņiem gadījumus dažādus stāsta, kā agrāk līdz karam viņi visi kopā dzīvoja.
Un nākamajā kaujā karavīrs iet ar nomierinātu dvēseli, aiz viņa ir zeme dzimtā, un dzimtas gars viņam spēku dod[3].
Briesmīgs karš, sīvas cīņas pa visu zemi. Es redzu, kā viņš bojā aiziet, vēstuli no mātes pie sirds piespiež un ar domām par māšeli un brāļuku, kas dzimtu turpinās, mirst.
Divas dvēseles augšup paceļas, tēvs un dēls, un vārdi: “Aiz mums ir patiesība, tātad uzvarēsim. Lai dzīvotu nākamās paaudzes mierā dzimtajā zemē.”
Un atkal kauja. Kanonādes dārdoņa, uzbrukums, tanki, sprāgst lādiņi. Kādu kareivi atmet sprādziens, pie viņa zem apšaudes meitene-sanitāre lien.
Un pēdējais, ko viņš redz pirms nāves, – viņas gaišzilās, mīlestības pilnās acis, un viņa pēdējā doma: “Kāds gan skaistums ir šajās acīs.”
Vēl viena aina. Jauna sieviete, grūtniece uz ceļiem zemē rūgti raud, rokā paziņojumu par vīra bojāeju žņaudz. Viņa dvēsele blakus viņai šaudās, mēmi kliedz, grib palīdzēt, bet nezina, kā.
Un pēkšņi, gluži kā kaut ko izdzirdējusi, viņa acis paceļ, ar vienu roku asaras slauka, ar otru vēderiņu apņem un saka: “Tu par mums neuztraucies, esmu stipra, tikšu galā. Dzemdēšu savu bērniņu – meitiņu mūsu, viss būs labi. Tu ej mierīgi.”
Un doma lido unisonā: “Mēs tiksimies atkal trijatā.”
Viņi gāja bojā, bet mirstot ne par nāvi domāja viņi, ne par karu un postījumiem. Viņu domas bija par mīlestību, tuviniekiem, par dzīvi nākotnē un dzimtas turpināšanos.
Viņiem Sievietes ticība spēku un pārliecību deva, un sievietes tēls cerību dāvāja. Cēlās augšup Dvēseles bez smaguma un bez šaubām, jo taču, kad tev tic un atceras, gaida – tātad, dzīve vēl būs priekšā, un jaunas tikšanās ar tuvajiem un mīļajiem pienāks.
Bet tie, kas karā mirst ar domu par beigām un nāvi, ar sāpēm, bailēm… Viņu dvēseles kļūst vājas, sabrukt sāk, neredz priekšā citu dzīvi un tātad iet bojā, vai sevi un savu būtību aizmirsušas un iemiesojušās, vairs ne dzīvi rada, bet iznīcina.
P.S. Un ko tu, man lasītāj, domā par sievietes spēku, par viņas ticību tuvajiem un dzimtajiem? Kā tu uzskati, kādu uzdevumu sievietes ticība pilda? Uzraksti komentāru formā.
 |
Reinkarnacionikas trenere, praktizējoša parapsiholoģe, dziedniece |
Pievienots 09.05.2014.
https://ru.journal.reincarnatiology.com/zhenskaya-vera/
Tulkots ar lapas administrācijas atļauju
Tulkoja Jānis Oppe
[1] Skat. http://www.sanatkumara.lv/index.php/reinkarnaciologija/lana-culanova/11-dazadi/3851-lana-culanova-pagatnes-gari (Tulk. piezīme)
[2] Skat. http://www.sanatkumara.lv/index.php/11-dazadi/3849-lana-culanova-sargataja (Tulk. piezīme)
[3] Skat. http://www.sanatkumara.lv/index.php/11-dazadi/3835-nadezda-batalova-iepazisanas-ar-dzimtu (Tulk. piezīme)