Лана Чуланова - Что скрывают дольмены?
Lana Čulanova - Ko slēpj dolmeni?
Ar pieprasījumu uzzināt savu dzīves mērķi,
atklāt to, uz konsultāciju nāk diezgan bieži.
Tā ir viena no pašām aktuālākajām tēmām “mūsu aprindās”.
Taču šodien es gribu likt jums priekšā jaunu skatienu uz šo jautājumu.
Es pastāstīšu par dolmeniem.
Uzreiz piebildīšu, ka viss, ko es rakstu, – tas ir mans subjektīvais viedoklis.
Informācija iegūta, atminoties vienu no iepriekšējām dzīvēm.
Mans tētis iegāja dolmenā, kad man bija 3 gadi. Tas bija stalts jauns vīrietis pašā spēku plaukumā. Kāpēc viņš pieņēma tādu lēmumu un kādam nolūkam?
Vēroju sarunu. Tētis saka vectēvam par pieņemto lēmumu.
Mans tētis – zināšanu glabātājs; tās ir zināšanas, kā gara spēku savu attīstīt, vīrieša īpašības audzināt zēnos, par spēkavīru kļūt, kā pienācīgam vīram būt, kopumā Vīrietim ar lielo burtu.
Man ir grūti ar savu sievietes būtību[1] šo zināšanu spēku aprakstīt, jūtos tikai kā viegla pūciņa blakus tādam spēkam, un vēl izjūtu drošību, labestību un uzticēšanos. Šīs zināšanas tētis gribēja dēliem saviem nodot, bet es piedzimu kā meitene, un māmiņa nomira dzemdībās. Trauksmaini laiki bija toreiz, nemierīgi bija Krievzemē. Tāpēc, lai saglabātu zināšanas un būtu iespēja nodot tās katram, kas gatavs pieņemt, tētis nolēma aiziet dolmenā.
Vieta tika izvēlēta mežā kalnos, netālu no vectēva mājas. Vēroju celtniecību no malas.
Redzu tēti sēžam nekustīgi ar aizvērtām acīm, vectēvs stāv nomaļus, fiziski procesā nepiedaloties. Ar mūrēšanu nodarbojas trīs vīrieši. Milzīgās plātnes viņi groza viegli, it kā tās būtu nevis no akmens, bet kartona. Celtniecība aizņēma 1 dienu. Līdz ar pēdējiem aizejošās saules stariem tētis no iekšienes ielika pēdējo akmeni. Visi aizgāja, palika tikai vectēvs. Viņš nostājās dolmena priekšā, un viņi kopā ar tēti sāka kaut ko domās radīt.
Grūti saprast, ko tieši viņi darīja. Apzinos tikai, ka gluži kā tiek noskaņots tiešs sakaru kanāls ar Visuma informācijas lauku. Tas atšķiras no parastā – cilvēka lauka – ar savu jaudu un spēku. Vectēvs aiziet.
Es, notikumus vērojošā, gribēju ieiet dolmenā, bet neizdevās. Neviens nevar iekļūt iekšā, tā ir slēgta telpa. Un runa nav pat par akmeņiem, kaut arī tie glabā sevī daudz ko, runa ir par spēku – enerģētiku.
Tētis tā arī ne reizi nepakustējās. Tāda sajūta, ka ķermenis palika sēžam, bet domās tētis visu telpu piesātināja ar informāciju, zināšanām, pieredzi. Viņš spieda kopā, koncentrēja visu, ka viņam zināms bija, šajā mazajā slēgtajā telpā, atdodot sevi visu šim procesam. Iespējams, tieši tāpēc dolmenos bieži neatrod cilvēku atliekas, – tāpēc ka viss, kas bija, tika atdots, transformēts enerģijā.
Būdama maza, es itin bieži rāpoju, nācu pie dolmena, domās sarunājos ar tēti. Viņa gars arī bieži mani apciemoja, kamēr es augu. Taču tā mana dzīve nav šodienas raksta tēma…
Kas tad tie ir – dolmeni? Kāda ir to loma?
Redzu ainu, ka no Zemes gluži kā stariņi stiepjas Visumā, un otrādi. Tā ir gaisma, kas nāk no dolmeniem. Vēl pēc tūkstošgadēm un gadsimtiem tie glabā pēctečiem zināšanas savas. Mirdz mums, gaida, kad mēs atcerēsimies un atnāksim pie tiem.
Katrs dolmens glabā savas zināšanas un pieredzi[2]. Pat tie, kas sabrukuši, vienalga darbojas. Viņi glabā mums to, ko esam aizmirsuši, pazaudējuši.
Katru reizi, kad es dzirdu par dolmeniem, lasu, asaras pašas no sevis riešas manās acīs, bet dvēsele mēmi kliedz: “TĒ-TI…”.
Tas notiek pats no sevis. Tajā dzīvē man nebija skumju vai bēdu, ka tētis tā rīkojās. Vienkārši tagad ļoti gribas, lai vīrieši, kurus gaida mana tēta gars, atnāktu pie viņa dolmena, lai viņam būtu kam nodot visu, ko viņš tik ilgi ir glabājis un sargājis. Un ne tikai viņš, lai pie katra dolmena cilvēki atrastu taciņas.
Dolmenu ir daudz mūsu zemē. Pašas pazīstamākās vietas – Krima un Krasnodaras novads. Ceļi ir zināmi, taciņas daudzas ir iemītas. Vajag tikai atnākt.
Turiet prātā, ka nākt vajag ar atvērtu sirdi, tīru dvēseli, novācot robežas ar apziņu, izplešot sava gara spārnus. Orientēties vēlams nevis uz dolmenu nosaukumiem, bet uz savām vēlmēm un sajūtām. Nav obligāti iet uz turieni, lai kaut ko dabūtu. Pat vienkāršas atmiņas[3], ka tie eksistē un kālab, jau papildina spēku tiem, kas palika tur, aizmirstībā, nepieprasīti. Jo viņu dvēseles taču neiemiesojās ne reizi kopš tiem laikiem. Viņi atdeva visu, kas viņiem bija, mums – saviem pēctečiem. Viņi savu misiju izpildīja, saglabājot mums visu savu viedumu.
Zemu klanos jums – Tēvi un Mātes, kas iegāja dolmenos.
Viens no cilvēka uzdevumiem – iegūtās zināšanas un pieredzi nodot ar labumu cilvēkiem, kas var un vēlas šīs zināšanas pieņemt.
Ko katrs no mums dara šajā virzienā? Kā mēs, pašlaik dzīvojošie, realizējam šo savu misiju? Ko mēs darām, lai to izpildītu?
Avots: http://glazamidushi.ru/
P.S. Bet tu, mans lasītāj, zināji par dolmenu eksistenci? Par to, kāda ir to misija? Iespējams, tev ir savs viedoklis šajā sakarā. Būšu pateicīga, ja uzrakstīsi komentāros zem raksta.
 |
Reinkarnacionikas trenere, praktizējoša parapsiholoģe, dziedniece |
Pievienots 26.03.2014.
https://ru.journal.reincarnatiology.com/chto-skryvayut-dolmeny/
Tulkots ar lapas administrācijas atļauju
Tulkoja Jānis Oppe
[1] Skat. http://www.sanatkumara.lv/index.php/reinkarnaciologija/zurnals-reinkarnaciologija/11-dazadi/4081-sieviska-magija (Tulk. piezīme)
[2] Skat. http://www.sanatkumara.lv/index.php/reinkarnaciologija/kristine-nikitina/11-dazadi/3856-kristine-nikitina-dzimsanas-pieredze (Tulk. piezīme)
[3] Skat. http://www.sanatkumara.lv/index.php/reinkarnaciologija/kristine-nikitina/11-dazadi/3858-kristine-nikitina-sunu-atmina-atklaj-ieprieksejo-dzivju-noslepumus (Tulk. piezīme)