Наталья Голубкина – Может ли душа умереть
Natālija Golubkina - Vai dvēsele var nomirt
Mēs piedzimstam un nomirstam. Vismaz mūsu ķermenis. Un kāda ir situācija ar dvēseli? Vairumā reliģiju tiek uzskatīts, ka dvēsele ir nemirstīga un mūžīga. Vai tas tā ir?
Mūsu pasaulē viss ir ciklisks. Kā makrolīmenī, tā mikrolīmenī. Cikliska ir planētu riņķošana apkārt zvaigznēm, gadalaiki un diennakts ritmi. Fiziskajā pasaulē visam ir piedzimšanas, rašanās moments un nomiršanas, eksistences pabeigšanas moments.
Austrumu filozofijā eksistē jēdziens par lielākiem cikliem, kas apraksta mūsu Visuma eksistenci. Tos ir aprakstījusi Helēna Blavatska, teozofijas biedrības dibinātāja “Slepenajā doktrīnā”.
Tātad Maha Juga (no sanskrita – lielais laikmets) – tas ir četru Jugu jeb periodu kopums. Tā ilgst 4 320 000 Saules gadu un ietver sevī Satja Jugu, Treta Jugu, Dvapar Jugu un Kali Jugu, kurā mēs pašlaik dzīvojam. Maha Jugu vēl dēvē par Brahmas dienu. Tātad tas nozīmē, ka pastāv Visuma aizmetņa rašanās moments, tā eksistences laiks un Brahmas nakts iestāšanās, kad neeksistē nekas.
Vadoties pēc mūsu pasaules eksistences cikliskuma, būtu loģiski pieņemt, ka arī tās iemītniekiem piemīt šīs īpašības. Reliģijās, kur pastāv nemirstīgās dvēseles jēdziens, tiek uzskatīts, ka viņai nav sākuma un beigu, ka viņa ir mūžīga un nemirstīga. Taču tas tā ir, ja raugāmies no cilvēka vienas dzīves, materiālās eksistences skatpunkta.
Mūsdienās, kad mums ir daudz lielākas iespējas un instrumenti, lai pētītu pasauli ar plašāku un atvērtāku apziņu, mēs varam iziet aiz šīm robežām un izzināt pasaules iekārtojumu no dvēseles skatpunkta, pētot viņas atmiņu un uztveri. No šī rakursa atklājas pavisam citi apvāršņi.
Dvēseles dzīve pēc ķermeņa nāves
Nikolajs Rērihs savā grāmatā “Septiņi lielie kosmosa noslēpumi (Семь великих тайн космоса)” ļoti sīki apraksta, kas notiek ar smalkajiem ķermeņiem, kurus kopsummā mēs saucam par dvēseli, pēc fiziskā ķermeņa nāves.
Viņš dvēseli aplūko ne kā kaut ko vienotu un nedalāmu, bet kā kopumu no vairākiem smalkajiem ķermeņiem, kuriem ir savas uzbūves īpatnības, uzdevumi un funkcijas. Ir tādi, kuri, tāpat kā fiziskais ķermenis, sabrūk, “nomirst” pēc cilvēka nāves, savu lomu izpildījuši (ēteriskais ķermenis, jūtu ķermenis un domas ķermenis).
Un ir tā daļa, kura sastāda katra no mums būtību, Dieva daļiņa, nemirstīgais, mūžīgais Augstākais Es. Tā ir trīsvienība. To veido kauzālais, budhiālais un atmiskais ķermenis.
“Dievišķais kodols, Visuma gars, ir ietverts Budhi – garīgajā Dvēselē un prātā, svētlaimes ķermenī, kas saucas Sirds, tā ir spēja apgaismoties, spēja iekļūt lietu būtībā caur momentānu apskaidrību, intuīciju vai jušanu.
Atmas un Budhi savienojums veido Gara graudu – dievišķo mūžīgo Monādi. Tas ir Gara ugunīgais grauds, neiznīcināms un nemainīgs, nesatricināms un mūžīgs. Tas ir vienāds visiem cilvēkiem. Tas ir katra cilvēka bezapzinātais pamats.”
Manass jeb domātājs – tas ir garīgais saprāts, Gara visu pieredžu, visu cēloņsakarības noteikto mijiedarbību glabātājs, “dvēseles pilnīga personiskā vēsture”.
Bet vai tiešām šī daļa ir absolūti nemirstīga un mūžīga? Ja pats Visums dzimst un pārtrauc savu eksistenci, vai tas pats nenotiek arī ar “mūžīgajām dvēselēm”? Ja jā, tad vai vienmēr tas notiek vienlaikus ar visām, vai arī iespējamas viņu eksistences dažādas variācijas un veidi, formas un ilgums?
No Reinkarnacionikas pieredzes
Kad es tikko sāku nodarboties ar Reinkarnacioniku, es ar nolūku nelasīju grāmatas par to, kā ierīkota smalkā pasaule un pasaules-ēka kopumā, lai ieraudzītu tās tādas, kādas tās izpaužas manai apziņai, bez uzspiestām no ārienes koncepcijām un teorijām. Apbrīnojami bija tas, ka citi studenti nevienojoties varēja aprakstīt pilnīgi to pašu. Bet kāds tos pašus procesus un telpas redzēja nedaudz citādāk.
Un tas ir pilnīgi normāli un sagaidāmi, ņemot vērā, ka viss, ko mēs redzam iegremdējumos, tā vai citādi iet caur mūsu cilvēciskās personiskās uztveres, pasaules ainas, pārliecību un ticējumu prizmu.
Un vēl svarīgs moments – vērojot to, cik daudzšķautņains un daudzveidīgs ir Visums ar viņa pasaulēm, vai var domāt, ka dvēseļu dzimšanas process būs vienāds visām? Un vai šīs dvēseles būs absolūti vienādas? Tas būtu bijis vismaz dīvaini un neloģiski.
Arī praksē, pētot mūsu dvēseļu vēsturi, mēs daudzas reizes esam skatījušies, kā viņas dzimst. Dažādi cilvēki, protams, dažādi apraksta šo procesu. Taču būtība, kā likums, joprojām ir viena un tā pati. “Kādas dvēseles ceļojumu” pirmajā laidienā jūs varat paklausīties, kā to atceros es.
Bet, lūk, 68. laidienā mēs sadūrāmies ar to, ka dvēsele mirst. Ne cilvēks, bet tieši dvēsele. Šis gadījums izraisīja spēcīgu rezonansi, jautājumus un pat sašutumu. Un 69. laidienā es nedaudz sīkāk aplūkoju šo tēmu.
Mēs redzējām, ka dvēseles dzimst dažādas, dažādiem mērķiem. Un viņas var mirt, izmiesoties, ja gribat. Varu pieņemt, ka tā daļa, kura ir vienota mums visiem, savienojas ar Absolūtu, Dievu, bet tā, kas nes sevī individualitātes, apziņas unikalitātes iezīmes, pārstāj eksistēt kā atsevišķs Es.
Izpētīt šo jautājumu sīkāk droši vien var, ja tev piemīt pietiekami augsts apziņas līmenis, kā Nikolajam Rēriham, kurš spēja ļoti sīki aprakstīt cilvēka dvēseles augstākos aspektus. Un kādreiz arī mēs līdz turienei tiksim, es ceru.
Un, ja jums personiskās sesijās vai pētījumos radīsies līdzīga tēma vai parādīsies iespēja izzināt šādu parādību, nelaidiet to garām. Dalieties savos atradumos! Kopīgi, pamazītēm, mēs varam kā puzli likt kopā dzīvu priekšstatu par šo pasauli no savas pieredzes.
Jūs ticam tam, ka dvēsele var nomirt? Kāds redzes viedoklis Jums ir vistuvākais, dalieties komentāros!
 |
Natālija Golubkina Reinkarnacionikas konsultante. Reinkarnacionikas Institūta 2. kursa trenere. Projekta vadītāja un grāmatas “Kādas dvēseles ceļojums” autore http://ngolubkina.ru/ |
Pievienots 03.02.2020.
https://ru.reincarnatiology.com/mozhet-li-dusha-umeret/
Tulkots ar lapas administrācijas atļauju
Tulkoja Jānis Oppe