Наталья Голубкина – В чем суть “обычной жизни”
Natālija Golubkina - Kāda ir “parastās dzīves” būtība
Šodien, burvīgā pavasara dienā, man gribas uzdāvināt jums skaistu stāstu.
Tas, tāpat kā daudzi stāsti no savas Dvēseles atmiņām, – atgādina par pašu galveno, kas ir mūsu dzīvē!
Bet tiem, kam pašam pagaidām nav iegremdēšanās Dvēseles atmiņā pieredzes, stāsts parādīs, kā tas notiek.
Vecāku “ļaunā griba”
Tatjana stāsta:
“Šoreiz es gribēju ieraudzīt savu sievišķu iemiesojumu, kurš parādītu, kas man ir svarīgs šodienai.
Ieraudzīju meiteni ar puisi sienaugšā. Es dzīvoju Ukrainā, droši vien 19. gadsimtā. Mans vārds ir Jeļena. Mēs ļoti mīlam viens otru, un esmu laimīga atrasties blakus viņam.
Pāreju uz bērnību – 7 gadi, meitene garā kleitiņā, basām kājām lielā sētā. Esmu pati jaunākā, ģimene liela. Abi vecāki ir gara auguma, melnmataini, stāv uz sliekšņa un skatās uz mani, bet es no viņiem bīstos.
Es viņiem nemaz neesmu līdzīga, gaiša, ar gaišbrūniem matiem. Pēc tam sēžu pie ēdamgalda, mizoju kartupeļus, pati sevī kaut ko dungoju. Es biju maza sapņotāja, man patika skriet uz pļavu un gulēt starp saulespuķēm, lūkojoties mākoņos.
Un, lūk, mani ved prom no mūsu staņicas, lai izdotu par sievu citam. Bet man ir puisis, tas pats, ar kuru es biju sienaugšā, un mūs ar varu izšķir.
Mani aizved slēgtos ratos, es rūgti raudu. Rokās izšuvums. Uz to laiku biju iemācījusies lieliski izšūt un ļoti labi dziedāju. Man patika dziedāt ar savu draudzeni Gaļu. Pēc tam, kad mani aizveda, es ar viņu vairs nesatikos.
Kā izveidojās dzīve
Pie vīra mani izdeva 16 gados, un es dzīvoju tālu no mājām. 21 gada vecumā man jau bija trīs bērni, zēns, meitene un pati mazākā. Es viņu šūpoju šūpolēs un dziedu viņai dziesmas. Māja neliela, bet pamatīga, mēs dzīvojām ne pārāk bagāti, taču pārticībā. Vīru es tā arī nevarēju saskatīt, es tikai jutu viņa klātbūtni, visa mana uzmanība bija uz bērniem.
28 gadu vecumā man ir četri bērni. Es stāvu lauka malā un it kā no malas vēroju ļoti stipru negaisu. Tas man rāda, ka notiek kaut kas nozīmīgs, bet nevaru saprast, kas tas ir.
35 gadu vecumā es esmu gadatirgū, pilsētā. Te viss ir tik neparasti, trokšņaini, daudz ļaužu. Es pārdodu savus izšuvumus un atkal dziedu kopā ar kaimiņienēm pārgalvīgi un jautri.
43 gadu vecumā es mirstu no slimības. Apkārt ir visa ģimene, man ir daudz mazbērnu, viņi redz, ka tie ir pēdējie mirkļi, bet nav ne raudāšanas, ne vaimanu. Viņi pavada mani ļoti klusu, ar godāšanu. Es zinu – viņi mani mīl, bet man jau ir laiks.
Kas sagaida pēc nāves
Lēni, caur krūtīm, izeju no ķermeņa, kādu laiku planēju virs visiem. Pēc tam nolaižos pie vecākā dēla, pie sava pirmdzimtā, es viņu mīlēju vairāk par citiem bērniem. Glāstu viņu un pārsteigta saprotu, ka viņš mani nedzird.
Aplūkoju sevi, esmu kā caurspīdīgs, mirdzošs mākonis, drīzāk sfēra. Es jūtu, ka mani vairs šeit nekas netur, sāku lēni lidot prom. Bija nakts, es lidoju starp zvaigznēm, pēc tam parādās tunelis, tas drīzāk ir caurspīdīgs.
Es redzu, ka ceļos uz augšu ne viena – lielos attālumos no manis kā zvaigznītes paceļas arī citi. Drīz mani sagaida divas tādas pašas sfēras, un es jau esmu kļuvusi spožāka un lielāka, tie ir mani pavadoņi.
Es redzu tuneļa galu, tas ir pieliets ar apžilbinošu gaismu, un tur mani sagaida mans audzinātājs. Viņš ir gara auguma, es palielinos izmēros, kļūstu viņa augumā, skatos viņa smaragdzaļajās acīs. Jautā: “Pazīsti mani?”, “Pazīstu!” Es redzu, cik ļoti priecīgs viņš ir par to, smaida, paņem mani pie rokas, un mēs lidojam tālāk.
Mūsu priekšā ir milzīga pilsēta, bezgalīgi milzīga, gaismas pielieta. Prieks par atrašanos tur ir jūtams fiziski. Es jautāju: “Kurp mēs ejam?”, “Uz tavas Virsdvēseles templi.” Tā ir īsta pils, plaša, dižena.
Tikšanās Dvēseļu Pasaulē
Lielā zālē es satieku to cilvēku dvēseles, ar kuriem es nodzīvoju šo iemiesojumu. Šeit ir mani vecāki, brāļi, māsas, mana labākā draudzene. Es ar prieku kontaktējos ar visiem, pēc tam mūs sasēdina aplītī, un stāsta mans audzinātājs.
Esmu izpildījusi šī iemiesojuma uzdevumu. Izrādās – mani vecāki, no kuriem es tā baidījos, mani bija mīlējuši vairāk par citiem bērniem, tikai neprata to parādīt. Tēvs ar mani ļoti lepojās, mīlēja manas dziesmas.
Tas mans mīļotais cilvēks, kura dvēsele pagaidām ir uz Zemes, ir visas manas dzīves mīlestība. Mēs ar viņu esam blakus jau daudzos iemiesojumos. Mūsu tikšanās bija neilga un tikai tādēļ, lai es atcerētos, kā vajag mīlēt.
Dot dzīvību un iemācīt mīlestību
Mans uzdevums bija dot dzīvību maniem bērniem un iemācīt viņiem mīlēt. Un izdarīju to lieliski. Es aizgāju no dzīves, kad mani bērni bija kļuvuši pieauguši un biju pārliecināta, ka esmu izdarījusi viņu labā visu nepieciešamo.
Kāda svarīga zīme bija tas negaiss, bet es atkal nesaņēmu atbildi, ko tas apzīmēja. Audzinātājs liek priekšā visiem aiziet, tāpēc ka mani gaida tikšanās ar manu Augstāko Es. Tikšanās moments man ir ļoti svinīgs.
Arī Augstākais Es man saka, ka es lieliski esmu izpildījusi Dvēseles plānu šajā iemiesojumā. Pēc tam mēs sēžam uz balkona, mūsu priekšā ir lieliskā Gaismas pilsēta, un mēs sarunājamies.
Kad es viņu atkal redzēšu? “Ļoti drīz tu atkal iesi iemiesojumā. Tu atkal būsi sieviete, piedzimsi bagātā ģimenē, Francijā. Un tev vajadzēs ļoti pacensties atrast un atpazīt viņu.
Tas būs pēc tam, mēs rūpīgi sagatavosim tava iemiesojuma plānu. Bet pagaidām atpūties un baudi Māju enerģiju!”
Pats noderīgākais, ko es saņēmu no šī ceļojuma, – galvenais ir mīlēt! Kad mīli, tu radi pašu brīnišķīgāko. Un tas ir vērtīgi abās aizsega pusēs.”
Mēs visi esam dažādi, un katrs ieraudzīs kaut ko savu šajā stāstā. Un kas bija vērtīgs Jums?
 |
Natālija Golubkina Reinkarnacionikas konsultante. Reinkarnacionikas Institūta 2. kursa trenere. Projekta vadītāja un grāmatas “Kādas dvēseles ceļojums” autore http://ngolubkina.ru/ |
Pievienots 12.03.2018.
https://ru.reincarnatiology.com/smysl-jizni/
Tulkots ar lapas administrācijas atļauju
Tulkoja Jānis Oppe