Наталья Голубкина – Самоубийство глазами души
Natālija Golubkina - Pašnāvība dvēseles acīm
Pašnāvības tēma nav pati patīkamākā. Vairums no mums, pat saduroties ar to aci pret aci, dod priekšroku klusējot izdzīvot to iekšienē, uzdodot sev daudz jautājumu un mēģinot saprast, kas tas patiesībā ir: cilvēka brīvās gribas izpausme vai briesmīgs grēks.
Kāds pats ir stāvējis tamlīdzīgas izvēles priekšā pašos tumšākajos dzīves ceļa mirkļos, mēģinot šo mokošo izvēli izdarīt. Un kāds ir zaudējis draugus vai tuviniekus, jūtot sāpes, izmisumu, bezspēcību, neizpratni, bet varbūt pat vainu...
Es lieku priekšā nedaudz pavērt šīs parādības aizsegu un paskatīties uz to ne no mūsdienu sabiedrības pozīcijas, bet no jūsu nemirstīgās dvēseles skatpunkta. Kā viņa vērtē tamlīdzīgu lēmumu? Kas notiek ar dvēseli pēc pašnāvības? Vai viņai draud sods un atstumšana?
Pašnāvība vēsturē un reliģijā
Attieksme pret pašnāvību dažādos laikmetos un atšķirīgās kultūrās ir visai neviennozīmīga. To kategoriski nosoda tādas vispasaules reliģijas kā islāms, jūdaisms, kristietība.
Šur tur pašnāvniekus pat neglabā kopā ar visiem cilvēkiem kopīgā kapsētā, tie atdusas aiz žoga. Kristiešu Raksti pravieto visšausmīgākos sodus tiem, kas brīvprātīgi atsakās no dzīves. Par viņiem nedrīkst lūgties un likt sveces. Viņi ir it kā izsvītroti no esības sarakstiem.
Kamēr Austrumu kultūrā pašnāvībai ir vairāk rituāls raksturs, un tas ir goda akts. Piemēram, samuraji Japānā veica seppuku, lai nenonāktu ienaidnieka gūstā vai izpirktu vainu.
Indijā veci cilvēki, lai neapgrūtinātu ģimeni ar savu nespējīgumu, veica pašsadedzināšanās aktu, un arī sievas gāja prom kopā ar mirušajiem vīriem, veicot seno ceremoniju sati.
Pie senajiem ķeltiem un dāņu karavīriem tika uzskatīts par negodu nodzīvot līdz vecumam un nespējībai. Un viņi atstāja šo pasauli pēc savas gribas, metoties lejā no “senču klints”.
Tāpat vēsturē ir ne mazums sevis upurēšanas rituālu dievu vārdā. Kā likums, to ievadīja ilga gatavošanās un ideoloģiska audzināšana, savas upura lomas apzināšanās.
Tādējādi jūs varat redzēt, ka pat cilvēku vidū nav vienbalsīgas izpratnes par patstāvīgu aiziešanu no dzīves. Eksistē dažāda attieksme pret pašas dzīvības vērtību. Un kā tad pret to attiecas dvēsele?
Ko Krajons saka par pašnāvību
Mūsdienās mums ir iespēja sazināties arī ar garīgām būtnēm no smalkākiem plāniem, kas nav iemiesoti uz Zemes, taču palīdz cilvēkiem iet caur nebūt ne vienkāršo mūsu vēstures periodu.
Viena no tādām Garīgo skolotāju grupām ir Krajons, kuram tad arī tika uzdots jautājums par pašnāvību.
Jautājums: Parasti par pašnāvniekiem saka, ka viņi ir “iestrēguši” ļoti drūmā vietā debesīs. Vai šie apraksti ir patiesi, vai arī tie piepušķoti ar personīgiem ticējumiem? Un kā ir ar tiem, kas veic pašnāvību nevis dēļ depresijas un nespējas turpināt dzīvot, bet “augstu mērķu dēļ” kā idejiskie teroristi? Vai ar cilvēkiem, kuri apzināti izvēlas, lai viņus nomirdinātu, tāpēc ka viņiem ir neārstējams vēzis un sāpes kļūst nepanesamas?
Atbilde: Pašnāvības enerģija – tas ir pārbaudījums tiem, kas palikuši dzīvajos, nevis tiem, kas veikuši pašnāvību. Patiesībā Cilvēka Būtnei ir spēcīgi izdzīvošanas instinkti, lai atturētu viņu no pašnāvības, taču uz tiem, kas to dara, nav negoda vai soda zīmes. Un viņi nekur “neiestrēgst”. Parasti pašnāvības iespēja ir paredzēta kontraktā no paša sākuma, tāpēc bieži apkārtējiem cilvēkiem paliek iespaids, ka “uz to sen gāja”.
Jautājums: Bet ja cilvēks patiešām ticēja, ka viņa fiziskā dzīve ir beigusies, un patiesi gribēja aiziet no tās, jūtot prieku par aiziešanu no zemes plāna un atgriešanos mājās? Vai viņš nonāks ellē?
Atbilde: Nē! Tā brīnišķīgā dvēsele, kura piekrita šīs enerģijas potenciālu atnest savai ģimenei, saņem tieši tādu pašu uzņemšanu aizsega otrā pusē, tāpat kā tā, kas nogāja visu ceļu līdz dabiskajai nāvei. Izlasiet līdzību par pazudušo dēlu jūsu Rakstos. Tā ir tieši par to.
Tādējādi Garīgās būtnes mums saka, ka nav tajā pusē nosodījuma vai soda. Bet tagad es lieku priekšā jums iepazīties ar to stāstiem, kuri personīgi gājuši cauri tamlīdzīgai pieredzei.
Kā dvēsele attiecas pret pašnāvību
Reinkarnacionikas Institūta telpā mēs pētījām šo tēmu. Studenti atminējās savas iepriekšējās dzīves, kad viņi tās beidza, izdarot pašnāvību.
Taču pats interesantākais bija pēc dvēseles iziešanas no ķermeņa, kad viņa pati analizēja pieņemto lēmumu, apsprieda to ar saviem Audzinātājiem. Kļūst skaidrs, vai pašnāvība bija ieplānota, vai arī tas bija mirkļa lēmums, vājums, plāna pārkāpšana.
Kā arī no personīgās pieredzes dalībnieki redzēja, kurp dvēseles dodas pēc pašnāvības, vai viņām draud briesmīgs sods vai izstumšana.
“Labi vai slikti, tā ir cilvēka izpratne, tur nesajutu nekādu nosodījumu, tikai vienīgi izpratni un mīlestību, izpratni, kāpēc es to izdarīju... iziešanas momentā jutu milzīgu atvieglojumu.”
Poļina S.
“Pastaigāju pa iemiesojumu ar ieplānotu pašnāvību. Tas bija līgums starp dvēselēm pirms iemiesošanās. Esmu zēns. Līdz 5 gadiem pilnīga laime caur manu māti, kura mani mīlēja, un viņas staros dzīve bija piepildīta ar gaismu.
5 gadu vecumā māte nomirst. No manis slēpj šo faktu, taču es jūtu, ka kaut kas nav tā. Ar laiku noslēdzos un mēģinu pierādīt tantei, kas “aizstāja” man māti, ka esmu labs, ka esmu gatavs viņu mīlēt un tikt mīlēts. Taču būdama klīrīgs un vienaldzīgs cilvēks, viņa nevar paust siltas jūtas, bet es arvien mēģinu un mēģinu viņai pierādīt savu mīlestību...
Rezultātā 18 gadu vecumā es nolemju pārgriezt sev vēnas, lai pierādītu, ka esmu mīlestības cienīgs. Un pēdējā mirklī pirms iziešanas no ķermeņa es redzu viņas seju, acis, asaru pilnas... Tas ir TAS, ko man vajadzēja viņā izraisīt – viņas mīlestību!!! Es pats tajā mirklī piepildījos ar mīlestību un ar izpildīta uzdevuma sajūtu šajā iemiesojumā.
Audzinātāji uzņēma silti un pēc iemiesojuma teica, ka katram ir sarkanā avārijas poga iziešanai no iemiesojuma, ja apstākļi ir sabiezējušies tā, ka nav iespējams dvēselei uzsākt kaut ko citu. Tā tiek pārbaudīts gara spēks, tāpēc ka no jebkuras situācijas izeja ir.
Bieži pašnāvība – bēgšana. Un dvēseļu pasaulē nav nosodāma, un tas nav grēks. Vienmēr dvēseles labā tiek darīts viss, kas ir labākais šajā brīdī viņai. Un, tā kā visas dvēseles iziet dažādas pieredzes, visām ir risinājumi darbībās un rīcībā.”
Marina A.
“Japāna. Harakiri izpildīju sev apmēram 40 gadu vecumā. Un tikai tāpēc, ka nevēlējos kalpot jaunajam imperatoram. Bija grūti iet prom un atstāt sievu un bērnus. Jutu, ka caurdūru sevi ar šķēpu mājās, kamēr neviena nebija, krūšu rajonā nedaudz augstāk par sirdi.
Un pēc iziešanas un kontakta ar audzinātājiem uzzināju, ka viņš ilgi nevaldītu, jo man bija iespēja gada, divu laikā sapulcēt cilvēkus un gāzt viņu. Nekādu sodu nesaņēmu un nesaņemšu, jo pavisam bija 3 tādas aiziešanas no dzīves agrāk. Par 3-5 aiziešanām pēc kārtas no dzīves priekšlaikus tevi nosūta uz sava veida dvēseles “ārstēšanu”.
Bet tā nekādu “sodu” vairāk nav. Bija vēl 2 pašnāvības. Vienā nošāvos, bet otrā – no klints. Bet tās nebija ieplānotas, viss tādēļ, ka pasteidzos ar secinājumiem.”
Maksims S.
“Ieraudzīju meiteni, viņa auga ar sajūtu, ka nav vajadzīga un ne līdz galam mīlēta no savu vecāku puses. Stipri pieķērās agrā jaunībā vīrietim, baidījās viņu zaudēt, gribēja būt viņam vajadzīga. Kad iznāca otrādi, iedzēra indi, nogalinot sevī nedzimušo bērnu.
Dvēsele pēc tam nožēloja izvēli. Audzinātāji teica, ka viņa nav izgājusi pieredzi, izvēlējusies variantu – vājību un aiziešanu no atbildības. Dvēseļu pasaulē nav pašnāvnieku nosodījuma, taču tas netiek atbalstīts, ja dvēsele aiziet no atbildības.”
Marina Ž.
No aprakstītajiem gadījumiem jūs varat redzēt, ka dažreiz dvēsele plāno tamlīdzīgu iziešanu no iemiesojuma pati un iepriekš. Taču visbiežāk tā ir “avārijas izeja”, un neviens nesaskata tajā grēku vai traģēdiju.
|
Cita lieta, ja dvēselei bija noteikti plāni un uzdevumi uz iemiesojumu, bet cilvēks, “neticis galā ar vadību”, tos izjauca. Un tagad dvēselei atkal nāksies plānot līdzīgu iemiesojumu, no jauna piedzimt un augt jaunā ķermenī, un iet visam cauri no paša sākuma. Esat pārliecināti, ka tas ir labākais variants? |
“Redzēju meiteni, tirgoņa meitu. Tēvs visu laiku ceļoja. Un kaut kāda tumša lieta bija ar tēvu, klīda visādas baumas, un ģimeni sāka “vajāt”. Rādīt ar pirkstu, izkliegt nopakaļ kaut kādas riebeklības. Rezultātā meitene (es) pakārās šķūnī.
Šī vajāšana meitenei bija vajadzīga, lai iemantotu viedumu. Ar laiku viņa kļūtu ietekmīga sieviete, viņai būtu ģimene. Audzinātāji saka, ka vairumā gadījumu nevajag pašnāvību, kad vajag, nāve iestājas pati.”
Olga A.
“No audzinātājiem saņēmu paziņojumu – BEZIZEJA spiež mums taisīt tādu iziešanu no dzīves. Patiesībā mums ir jāzina, ka IZEJA IR VIENMĒR. Ierobežotās pārliecības neļauj mums to ieraudzīt. Bailes, kauns, vilšanās, vaina, žēl un tā tālāk.”
Ira F.
“Esmu zēns Hanss, no Dānijas. Visu bērnību mani sita un pazemoja vecāki, citi cilvēki. Ap gadiem 15 es iemīlējos bagātā un skaistā meitenē kažokādās. Un uz ielas mani pazemoja viņas klātbūtnē. Es nevarēju izturēt pazemojumu, viņas skanīgos smieklus par mani. Raudāju pieliekamajā un izdzēru pudelīti ar indi, kuru kaut kur biju nočiepis.
Izejot no ķermeņa, apjukuma sajūta. Dvēseļu Pasaulē esmu samulsis un apjucis, tāpēc ka nesavaldījos un izrādījumu vājumu. Bija plāns, ka es grūtībās nobriedīšu un kļūšu skarbs puisis. Bija plāns nodibināt attiecības ar meiteni un partnera attiecības ar draugu uzņēmēju.
Viņam atrada citu personāžu pārim, no tiem, kas sākotnēji bija ieplānojuši vienkāršu iemiesojumu. Bet meitenei ar atpakaļejošu datumu dzemdināja citu puisi.))) Lūk, tas man bija pārsteigums, neko tādu vēl nebiju sastapusi.
Pavisam man bija 28 pašnāvības, tikai atsevišķas – ieplānotas. Dvēseļu Pasaulē nav nosodījuma, tikai mēģinājums saprast, kāpēc nepietika dūšas pārdzīvot šos pārbaudījumus. Nav soda, speciālu vietu.”
Natālija G.
Ko darīt, kad ir pavisam smagi?
Pašnāvības notiek tādēļ, ka cilvēks jūtas vientuļš, pamests, nevienam nevajadzīgs un nav spēku tikt galā ar grūtībām, kas radušās. Reizēm smagums un ciešanas ir tik nepanesamas, ka esi gatavs uz visu, lai tik to pārtrauktu. Nav jēgas no turpmākās dzīves. Ko darīt?
Vienkārši atcerieties, ka jums vienmēr tiek doti pārbaudījumi un spēki, lai tos izietu. Reizēm nelaimīgais “aizbēg” pašā pēdējā momentā, aiz kura jau vīd atvieglojums. Bet viņš to vairs neuzzina.
Eksistē prakses, meditācijas, kuras sniedz izpratni un sajūtu, ka mēs neesam vieni, ka ir Audzinātāju, eņģeļu, Augstākā Es atbalsts. Vajag tikai palūgt viņiem palīdzību un atbalstu smagajā mirklī, un jūs uzreiz sajutīsiet, ka pa ķermeni izlīst siltums un nomierinājums, aprimums un atvieglojums.
Un jau pēc tam var lūgt palīdzību izejas meklējumos un situācijas izpratnē, atbildēt uz jūsu jautājumiem vai sniegt padomu, ko darīt.
Labs vingrinājums, kad ir grūti un sāpīgi, – to izdzīvojot, vienlaikus skatīties uz sevi no malas. Līdzīgs vingrinājumam “Matrjoša” no Māra Drešmaņa kursa. Tas palīdz samazināt sāpīgās sajūtas un vēsāk novērtēt situāciju.
Vēl ir svarīgi sev atgādināt, ka tās ir tikai pagaidu sāpes. Lūk, taisni pašlaik jā, nepanesami. Bet, ja nogaidīt līdz rītam, tad jums būs vieglāk! Patiešām! Pārbaudīts! Vienkārši ir jāpārcieš pats grūtākais moments
Nu un, protams, turiet prātā, ka labāk jau nu sasprindzināties un iziet šo ceļu līdz galam, nekā pēc tam atkal sākt ar pirmajiem soļiem to pašu, ja ne vēl sliktāku.
Mūsu dzīve ir vērtīga un apbrīnojama pati par sevi! Mūsu pašu dzīve eksistē, tikai kamēr eksistējam mēs. Un katra pieredze ir vērtīga un unikāla, turiet to prātā un fokusējieties uz to skaisto, kas tajā ir!
Un, ja jums interesē attīstīt prasmi skatīties pagātnes dzīves, tajā palīdzēs Māra Drešmaņa vebinārs.
 |
Natālija Golubkina Reinkarnacionikas konsultante. Reinkarnacionikas institūta 2. kursa trenere. Projekta vadītāja un grāmatas “Kādas dvēseles ceļojums” autore |
Pievienots 27.03.2017.
https://ru.reincarnatiology.com/samoubijstvo-glazami-dushi/
Tulkots ar lapas administrācijas atļauju
Tulkoja Jānis Oppe