Natālija Golubkina - Reinkarnācija budismā

N. Golubkina

Наталья Голубкина – Реинкарнация в буддизме

Natālija Golubkina - Reinkarnācija budismā

18 08 27 06

Tā ir piektā publikācija no cikla “Reinkarnācija pasaules reliģijās”:

1. daļa – Reinkarnācija jūdaismā[1]
2. daļa – Reinkarnācija kristietībā[2]
3. daļa – Reinkarnācija hinduismā[3]
4. daļa – Reinkarnācija islāmā[4]
5. daļa – [Jūs esat šeit] Reinkarnācija budismā

Paskatieties uz savu stāvokli šodien,
un jūs uzzināsiet, ko jūs darījāt pagātnes dzīvē.
Paskatieties uz saviem darbiem šodien,
un jūs zināsiet savu stāvokli nākamajā dzīvē.
– Buda

Saskaņā ar budismu, konkrēti ar abhidharmas mācību, eksistē 6 sansaras pasaules, kur mīt:

arrow gray elles radības – naraka;

arrow gray gari, kurus māc bads – preti;

arrow gray dzīvnieki;

arrow gray cilvēki;

arrow gray pusdievi – asūri;

arrow gray debesu iemītnieki, dievi – dēva.

Un tas nozīmē, ka dvēsele var iemiesoties vienā no sešām radībām.

To, par ko viņa piedzims kārtējā iemiesojumā, ietekmē karmas likums – cēloņsakarības likums. Tas saka, ka pozitīva rīcība, domas rada labvēlīgas sekas, bet negatīvas darbības – sliktas sekas.

Globālākā līmenī šo likumu var saprast tā: par labiem darbiem dvēsele iemiesosies augstākās pasaulēs – būtne kļūs par cilvēku, asūru vai pat dēvu, par sliktiem – zemākās, un tātad viņa nonāks dzīvnieku, pretu un elles radību mītnē.

Zemākajās pasaulēs dvēsele cietīs, atstrādās karmu, lai pēc tam pārdzimtu augstākā pakāpē.

Interesanti, ka cilvēka līmeni var uzskatīt par pašu labvēlīgāko, tāpēc ka tikai cilvēku pasaulē var atbrīvoties, apjēdzot bodhi stāvokli. Pat esot asūram vai dēvai, to izdarīt nevar.

To izskaidro divi cēloņi:

Tieši cilvēkam ir nosliece uz domāšanu un kritisku pasaules uztveri;
Tikai cilvēks var apjēgt Dharmas būtību.

Budisms ir cēlies no hinduisma, no kurienes paņēma galvenās tēzes, tajā skaitā arī reinkarnācijas ideju. Taču rezultātā Budas mācību Indijā sāka uztvert kā atkritēju un svešu. Bet pats Buda noraidīja visas apsūdzības, ka viņš nepieņem iemiesošanās ideju, vienkārši budismā tā ir ieguvusi nedaudz citādu traktējumu.

Agrīnā budisma galvenā doma – katrs “es” (atmans) domā un darbojas dzīves laikā, bet šo domu un rīcības rezultāti formē to tēlu jeb mitināšanās vidi, kurā noritēs jaunā eksistence.

Tas ir, agrīnie budisti bija pilnīgi pārliecināti, ka dvēsele nedzīvo vienu vien dzīvi, bet daudzas, taču tas, kādi būs jaunās dzīves apstākļi, ir atkarīgs no paša cilvēka.

Taču pēc Budas augšupcelšanās šo ideju sāka noraidīt. Viņa tuvākie domubiedri nodibināja 18 skolas, un katra pa savam traktēja viņa mācību.

Skola Teravāda

18 08 27 07

Dienvidos radās reliģiski filozofiska skola Teravāda. Teravādiķi uzskata, ka dzīvas būtnes (anatmana) dvēsele ir mirstīga, tāpat kā ķermenis, tas ir, neeksistē nemirstīgs “es”, spējīgs miljoniem reižu iemiesoties uz zemes.

Anatmans – pastāvīgi mainīga kombinācija no pieciem elementiem (skandhām):

1. matērijas;

2. jutekliskajām sajūtām;

3. uztveres;

4. impulsiem un emocijām;

5. apziņas.

Katru reizi tie kombinējas dažādi, un šo savienojumu varianti ir bezgalīgi. Līdz ar cilvēka nāvi tie sabrūk, un “es” vairs neeksistē, jo nemēdz būt divu vienādu kombināciju.

Teravādiķu oponenti pamatoti iebilda: kur tādā gadījumā paliek konkrētā anatmana domas, sajūtas un vēlmes un kā tad notiek jauna dzimšana un šo piecu skandhu savienošanās?

Jo, ja pieņemam, ka elementi pārvēršas par neko, tad no kurienes rodas jauni elementi savienojumam?

Pat paši konservatīvākie un ortodoksālākie Teravādas adepti atzina, ka anatmana izšķīšana pēc cilvēka nāves nemaz nav dzīves beigas, tas drīzāk ir jauna dzīves cikla sākums.

Teravāda māca, ka pirmeksistē kāda īpaša karmas substance, kura absorbē shandhas. Tieši tā ienāk jaunajā ķermenī un iedod viņam elementu jaunu kombināciju, kas palīdz cilvēkam atkal ienākt dzīvē, tiesa, ar citu zināšanu summu.

Vēlāk pat tika radīti traktāti, kuros bija norādīts, ka “piecu elementu karma vinnanu (apziņas aizmetnis) veidā ienāk mātes vēderā un tur formējas cilvēks.

Tāda izmainīta pāriemiesošanās koncepcija ir plaši izplatīta budismā. Skola Teravāda līdz šim laikam eksistē Birmā, Šrilankā, Kambodžā, Taizemē. Tas ir, to, kā tā redz dzīvi pēc nāves, atbalsta daudz cilvēku.

Taču teravādiķu reinkarnācijas koncepcijā ir daudz baltu plankumu, kuri mulsina ne tikai tos, kas vienīgi interesējas par budismu, bet arī lielos budisma skolotājus.

Tibetas lamaisms

18 08 27 08

Teravādiķu galvenie oponenti ir Tibetas lamas un tie, kas piekopj mahājānas budismu. Piedauzības akmens šajā strīdā ir jautājums par dvēseli jeb atmanu.

Kad Buda runāja par dvēseli, tas ir, kā mūžīgu substanci, viņa pretinieki – brahmaņi jeb mūki-hinduisti – kliedza, ka nav nekāda mūžīga un bezgalīga “es”, tāpēc ka viss atgriežas nebūtībā.

Bet Gautama mācīja, ka katrā eksistē dievišķās gaismas daļiņa – atmans, kurš reizi pēc reizes iemiesojas uz zemes, lai palīdzētu cilvēkam sasniegt apskaidrību. Iespējams, ka tieši šie uzskati kļuva par cēloni tam, kaApskaidrības mācība Indijā netika pieņemta.

Mūsdienu budismā dažādas skolas un sektas dažādi attiecas pret dvēseles nemirstības ideju.

Visbiežāk tā neiet kopā ar reinkarnācijas ideju, bet tad ir pavisam neskaidrs, kas tad inkarnē jaunajā ķermenī un tieši kam ir jāiziet viss attīrīšanās aplis? Tibetas budisms un mahājānas budisms (“lielie rati”) noraida dvēseles mūžības principu.

Tas aizstāj to ar kādu apziņas plūsmu, kura uzstājas kā savdabīgs informācijas nesējs. Tajā ierakstīti absolūti visi iepriekšējā iemiesojuma darbi un domas.

Tiek uzskatīts, ka šī informācijas plūsma rodas kā iekšēju, tā arī ārēju cēloņu dēļ.

Turklāt tā ir personības pašapzināšanās pamats. Tāda “es” interpretācija ir cieši saistīta ar karmas likumu, kurš faktiski arī nosaka jaunu dzimšanu kārtību, taču par to būs nedaudz vēlāk.

Skola Pudgalavāda

18 08 27 09

Skola Teravāda bija pati konsekventākā reinkarnācijas pretiniece, taču, dabiski, ka šai idejai bija arī pretinieki. Viens no pazīstamiem Budas piekritējiem – bramins Vatsiputrija – 250 gadu pēc Budas Šakjamuni augšupcelšanās radīja savu skolu, kuru nosauca Putgalavāda.

Viņš to radīja cīņai ar tiem, kas neticēja, ka dvēsele pāriemiesojas. Taču šis cīnītājs sadūrās ar ļoti spēcīgu pretestību, viņa skola tika pasludināta par ķecerīgu, sākās vajāšana.

Taču, neraugoties uz to, reinkarnācijas ideja ir manāmi izsekojama agrīnajā budismā (principā mūsdienu budisms nenoliedz pašu procesu, bet, lūk, šī procesa formas un tēli – strīdīgs jautājums).

Pāriemiesošanās ir saistīta ar četrām cēlām patiesībām, kuras mācīja Buda, un to sasniegšanas paņēmienu. Tātad visos budisma atzarojumos eksistē četras nemainīgas patiesības.

check mark 3 Duškha (Duḥkha) – ciešanas. Šajā pasaulē ir tikai ciešanas, un viss, ko dara cilvēks, tikai pastriprina tās.

check mark 3 Otrā patiesība runā par to, ka ciešanas ir ontoloģiskas, tas ir, tās ir piemītošas pasaulei gadsimtiem, tās ir esības eksistences nosacījums.

check mark 3 Ir paņēmiens pārtraukt šīs sāpes – sasniegt apskaidrību, pārraut pastāvīgo pārvēršanos apli.

check mark 3 Cetrurtā patiesība ir saistīta ar karmas likumu.
Karma – tas ir cēloņsakarības likums, kurš atspoguļo norises cilvēka dzīvē.

Jebkura rīcība ved pie ciešanām, tāpēc ka laime nav mūžīga. Ciešanu pamats – cilvēka netikumi, pie kuriem pieder kaisle, mantkārība un visdažādākās vēlmes (tanha jeb trišna).

18 08 27 10

No tā izriet cilvēka ceļš: ir jānogalina sevī visas vēlmes un kaislības, lai atbrīvotos no ciešanām. Sasniegt apskaidrību (budhi) var, tikai ejot pa ceļu ar astoņiem pagriezieniem. Šis ceļš ir ilgs un grūts. Turklāt tas nevar tikt iziets vienas dzīves laikā, tāpēc dvēsele iemiesojas atkal un atkal.

Kāda tad ir cēlā ceļa būtība? Cilvēkam ir jābūt:

arrow gray pareizai izpratnei;

arrow gray pareizām vēlmēm;

arrow gray pareizai valodai;

arrow gray pareizai uzvedībai;

arrow gray pareizai barībai;

arrow gray pareizām pūlēm (vērstām uz iekšējo izaugsmi);

arrow gray pareizai meditācijai;

arrow gray pareizai saprāta kontrolei.

Ceļš ar astoņiem pagriezieniem ļauj iemantot zelta vidusceļu starp piesaistēm pie materiālā un pārliecīgu pašatteikšanos. Tikai tāds ceļš ved pie ciešanu iznīcināšanas (nirvāna), apskaidrības un atbrīvošanās no bezgalīgā pārdzimšanas apļa (mokša).

Taču sasniegt mokšu nav tik vienkārši. Budismā eksistē reinkarnācijas nosacījumu klasifikācija. Atmans iemiesojas vienā no pieciem iespējamajiem līmeņiem:

1. ellē starp dēvu;

2. starp dzīvniekiem un augiem, kas budismā tiek uzskatīti par rupjām radībām;

3. spoku pasaulē;

4. cilvēku pasaulē;

5. starp debesu radībām.

Tāpat kā hinduismā līmeņa izvēle ir atkarīga no cilvēka karmas. Reinkarnācija tiek veikta līdz tam laikam, kamēr konkrētā būtne neizzudīs vai kļūs par budu (apskaidroto), saplūstot ar Absolūtu (šuņjata).

Sasniegt šo stāvokli ir grūti, to spēj ļoti nedaudzi cilvēki: Budas baušļi daudziem cilvēkiem izrādās drakoniski, un viņi neiztur pārbaudījumus, un arī materiālās pasaules kārdinājumi ir tik pievilcīgi.

Lūk, tieši tāpēc cilvēku ir mazāk nekā būtņu no citiem līmeņiem: jo dvēseļu skaits taču ir nemainīgs, bet cilvēku daudzums mainās. Netaisnas un ļaunas dvēseles nolaižas līdz pašai apakšai, bet taisnās (kuru ir mazāk) paceļas.

Ar šo mūžīgo sansaras virpuli budismā sasaistās reinkarnācija un četras cēlās patiesības.

Ziemeļu budisms

18 08 27 11

Reinkarnācijas ideju atbalsta arī ziemeļu budisms, kurš balstīts mahājānas (“iemiesojuma lielo ratu”) tradīcijā. Šim virzienam pieder gan Tibetas budisms, gan lamaisms.

Mahājāna atšķirībā no “mazajiem ratiem” apgalvo, ka cilvēkam ir ne vienkārši jāsasniedz personiskā attīrīšanās, bet jāpalīdz arī atbrīvoties visai cilvēcei.

Tieši Mahājānas doktrīnā, kas attīstījās Viduslaikos, lielu nozīmi ieguva bodisatvas jēdziens. Viens no tādiem no bodisatvām arī bija Buda Šakjamuni.

Bodisatvas – tie ir cilvēki, kas sasnieguši apskaidrību, taču apzināti izvēlējušies bezgalīgu pārdzimšanu, lai palīdzētu cietošajai cilvēcei. Tibetā tāds bodisatva ir Dalailama, kurš ar savu pastāvīgo atgriešanos garantē ticīgajiem atbrīvošanos no ciešanām.

Tibeta, kā zināms, ir īpaša zeme. Tās senais nosaukums – Ti-Butta: tulkojumā no ķīniešu valodas “ti” nozīmē “dievība”, bet “butta” ir cēlies no sanskrita vārda “buddha” – viedums. Citiem vārdiem, Tibeta – tā ir vieduma iemiesojumu zeme. (Šāds traktējums ir sastopams tikai krievvalodīgajos avotos – tulk. piez.)

Tiesības atgriezties uz zemes ir ieguvuši tikai paši augstākie mūki – Dalailama un Pančen Lama. Viņi – īsteni bodisatvas, tāpēc ka palīdz pārējiem cilvēkiem sasniegt apskaidrību.

Tibetiešiem katrs Dalailama – tas ir lielā bodisatvas Čenrezi, žēlsirdības dieva, iemiesojums. Jo taču ne ar ko citu, izņemot žēlsirdību, nevar izskaidrot brīvprātīgu atteikšanos no nirvānas un mokšas.

Tibetiešu inkarnācijas doktrīna ir visai specifiska.

No vienas puses, Tibetā atzīst, ka katrs cilvēks dzīvo ne vienu dzīvi vien, tāpēc dzimšanas diena šeit nav kāds unikāls notikums, bet, no otras puses, tibetieši skeptiski attiecas pret iedeju par mūžīgo dvēseli, kas iemiesojas dažādos ķermeņos.

Tibetas budismam ārkārtīgi svarīgs ir karmas likums, kas nosaka visu notiekošo.

Karmas likums

18 08 27 12

Kas tas ir – karma? Tā ir cēloņa un seku attiecināšana, tas ir mūžīgu izmaiņu likums: nekas uz zemes nepaliek neizmainītā veidā. Visas parādības un priekšmeti eksistē tikai savstarpējā saiknē, nekas neeksistē atsevišķi no cita, tāpēc katram cēlonim ir savas sekas, un otrādi.

Attiecinot uz cilvēka dzīvi, tas izskatās kā cilvēka atbildība par savu rīcību. Taču atbildība ne mūsu izpratnē, bet karmiskā atbildība: ja tajā dzīvē tu uzvedies slikti, tad nākamajā saņemsi šausminošus apstākļus.

Tibetas viedie saka, ka jebkura mūsu darbība un jebkura mūsu doma rada zināmus nospiedumus karmā, kuri sāk darboties, kad tiem rodas nepieciešamie nosacījumi. Traleks Kjabgons (Traleg Kyabgon), tibetietis, Melburnas Budas institūta prezidents, šo atkarību izskaidro tā:

“Kad mēs darām kaut ko pozitīvu, noderīgu un labu, noteikti pozitīvi iespaidi automātiski paliek mūsu apziņā. Tie rada mūsos pozitīvus, veselīgus priekšnosacījumus, pateicoties kuriem, mūsu dzīve nākotnē būs pozitīva un veselīga.”

Karma vienmēr ir taisnīga, pat ja cilvēkam šķiet, ka tas tā nav.

Jo jauna dzimšana taču – tas vienmēr ir pagātnes dzīves darbu rezultāts, tāpēc taisnais var pārciest šausmīgas ciešanas, bet necienīgs cilvēks – peldēties greznībā un labklājībā.

Taču karmas likums ir nepielūdzams: viss šajā dzīvē sadarītais atspoguļosies nākamajā iemiesojumā.

Neviena pārdzimšana nav nejauša, tā palīdz cilvēkam apzināties savus grēkus un attīrīties.

Ir svarīgi saprast, ka budistiem un hinduistiem karma nav ne slikta, ne laba: karma ir karma. Laba karma – tas ir tas pats neizbēgamais likums, un tas ir jāpārvar. Tibetā tam ir speciāls nosaukums “gun de” – karmisks cēlonis un sekas.

Tibetas budisms jaunu dzimšanu uzlūko caur pamata triādes – doma-personība-darbība – prizmu. Tieši šo elementu kopums arī dzemdina sliktu vai labu karmu:

“Piemēram, ja mēs atļaujamies agresīvas domas, turam ļaunu prātu vai kļūstam cietsirdīgi pret citiem cilvēkiem, mēs neviļus topam agresīvi. Kad mēs ļaujam vaļu negatīvam vai naidīgām domām, tās tā vai citādi iemiesosies darbībās, kas padarīs mūs par cilvēkiem, sliktiem un nelabvēlīgiem.”

Lūk, kāpēc Tibetā lielāka nozīme tiek piešķirta domām un vēlmēm nekā rīcībai, jo pats Buda pēc ilgas meditācijas ir paudis:

“Tas, ko es saucu par karmu, ir tikai doma, jo padomājis, cilvēks darbojas ar ķermeni, vārdu un saprātu.”

Daudzi uzskata, ka budisms – tā ir fatālisma reliģija. Patiesībā karma nav piespriedums, bet drīzāk vadība uz darbību: gribi nākamajā dzīvē labi dzīvot – parūpējies par to tagadējā.

Pat pati sliktākā karma atstāj iespēju stāvokli uzlabot, viss taču atkal ir atkarīgs no paša cilvēka.

Var teikt, ka pārdzimšanas teorija budismā – tā pirmām kārtām ir ētiska teorija. Jo taču tieši morāle un tikumiskums nosaka nākamo iemiesojumu.

“Madžhima Nikāja (Majjhima Nikāya) sutrā” Buda ir skaidrojis, ka reinkarnācija – labs paņēmiens cilvēkam kļūt tikumiskākam un tīrākam: jo, ja tu tici tam, ka piedzimsi atkal, tad diez vai “zemināsi savu dzīves līmeni”.

Vadot cienīgu un labestīgu dzīvi, cilvēks ar savu piemēru rāda, ka būt tikumiskam ir izdevīgi, tāpēc ka tas pozitīvā veidā atspoguļojas uz viņa nākamo iemiesojumu, kurš, iespējams, aizvedīs viņu līdz apskaidrībai.

Rakstā izmantot materiāli no grāmatas “Все тайны реинкарнации. Реальность жизни после смерти” (Е. А. Разумовская, 2010).

18 08 27 13