Евгения Горева – Боги Времени

Jevgēnija Goreva - Laika dievi

Dievišķo būtņu, kuras rīkojas ar laika plūsmām un cilvēku likteņiem un apkalpo tos, īpašības astroloģijā ir saistītas ar planētu Saturns un ar zīmi Mežāzis. Tieši šī planēta nosaka termiņus, seko, lai tiktu ievēroti pasaules-ēkas likumi, tajā skaitā tālab radot laika ciklus.

Šo dievu ietekmi mēs uztveram kā ierobežojumus, ar viņiem ir saistīti tādi jēdzieni kā liktenis, karma, pienākums.

Būtnes, kuras auž laika un likteņa pavedienus

Laika tēls, kurš tiek radīts un sadalīts cilvēcei kā likteņa pavedieni, ir izplatīts dažādu zemju un tautu leģendās. Ideja ir tāda, ka eksistē kāds dzīves likums, kurš uztur kārtību pasaulē un ir attēlots vārpstas, ass, serdeņa veidolā.

Šīs vārpstas pavedienus katram cilvēkam auž īpašas būtnes, kuras visbiežāk “strādā” grupās, kā, piemēram, trīs moiras Grieķijā:

• Lahese (Lachesis) – “liktenis, loze”, nosaka cilvēka likteni līdz viņa piedzimšanai;
• Kloto (Clotho) – “vērpēja”, kura vērpj cilvēka dzīves notikumisko pavedienu;
• Atropa (Atropos) – “neatgriezeniskums”, tā, kura pārrauj dzīves pavedienu, seko šim termiņam.

Viņu mitoloģiskie analogi citās kultūrās:

• Parkas romiešu mitoloģijā;
• Skandināvu etnosa nornas;
• Anglosakšu virdas;
• Slāvu rožāņicas (рожаницы), dieva Roda (Род) pavadones;
• Laimas latviešu leģendās.

Šo būtņu klātbūtne leģendās nozīmē, ka cilvēces sabiedriskā apziņa pieņem to faktu, ka katram cilvēkam ir savs liktenis, savs laika termiņš, kuru viņam atvēlējis viņa dzīves pavediens.

Šis pavediens pārtrūkst cilvēka nāves brīdī, vai pareizāk būtu noformulēt otrādi: kad laika pavediens izbeidzas, tad cilvēks mirst.

Ēģipte

Tatenens – “zeme, kas ceļas”, nozīmīgs Senās Ēģiptes mitoloģijā, demiurgs. Radījis dievus, zemes pasauli un cilvēkus no pirmatnējā haosa. Saista laika ciklus ar zemkopību. Vēlāk sāka asociēties ar dievu Ptahu.

Nehebkau – Ēģiptes laika dievs, mirušo aizbildnis, gaida cilvēku pie ieejas mirušo valstībā, lai savienotu viņa dzīvības spēku, kas nāk ārā no fiziskā ķermeņa, ar viņa mūžīgo Dvēseli.

Tiek attēlots čūskas vai cilvēka veidolā ar galvu, kuru veido čūska, divas čūskas.

Tiek uzskatīts, ka šis dievs ir Ra aizstāvis, citos avotos – otrādi – Saules dieva ienaidnieks. Viņa kults bija saistīts ar Jaungada svinēšanu un faraonu kronēšanas rituālu.

Indija un Irāna

Zervans – mūžīgais laiks, irāņu Saturns, radījis labo un ļauno. Tieši no viņa iznākuši divi brāļi – labestīgais Ormazds (Ahuramazda) un ļaundaris Arimans (Angromainju).

Krietnais bērns izcēlās tēta Zervana mīlestības un radošās dziņas brīdī. Bet ļaunais brālītis tika ieņemts brīdī, kad tētiņam bija šaubas par savu spēju dzemdināt dēlu, kuram varēs nodot šo pasauli un varu pār to.

Tā iznāca tāpēc, ka Zervans, atšķirībā no sava tēva, Debesu Dieva, kurš neapturami no savas enerģijas radīja bērnus un nerūpējās par sava radījuma rezultātiem, jau saprot savu iespēju un spēku ierobežotību, tāpēc nav pārliecināts par rezultātu. Tā atšķiras Debesu dievs Urāns un Laika dievs Saturns.

Kālī – indiešu laika un likteņa dieviete. Šīs laika dievietes simbols ir ritenis, dienu un nakšu cikls, kas pārvēršas mēnešos un gadalaikos, kuri aprij cilvēka eksistenci. Viņa iemieso universālu likumu, no kura ir atkarīgs viss; tas rada, glabā un iznīcina pasaules telpu.

Indiešu panteonā Kālī pakļautībā ir nāves dievs Mritju, kura darbību cēloni nosaka tieši Kālī.

Diti – “ierobežotība”, viņa ir zemes un tās augļu nešanas, zemkopības ciklu dieviete. Laidusi pasaulē asūrus-dēmonus un 49 mirdzošos Maruti (dēvas).

Hinduismā ar laiku ir saistīts tāds jēdziens kā Rita – lietu dabiskais stāvoklis, mūžīgais likuma ritenis. Simbolizē pastāvīgo visa esošā pāriemiesošanos, tā ritmu, kuru noteicis universāls kosmosa likums.

Semīti un Bībele

Ilu – “eksistēt, dzīvot”, “varenais, stiprais” – semītu zemkopības un laika dievs, “gadu tēvs”, ierobežojošs pasauli un nosakošs tās likumus. Viņa attēlojums – vieds vecs vīrs ar garu bārdu. Viņš var parādīties cilvēkiem sapņos vai vīzijās.

Kad zemes dievi pieprasīja upurus, lai uzturētu auglību, Ilu upurēja savu pirmdzimto dēlu Molohu.

Tas pilnīgi asociējas ar Kronu, kurš aprij savus bērnus, bet viņa simbols – sirpis, kurš pļauj ražu, – šajā tēlā pārveidojas par nāves izkapti.

Šo upurēšanu simboliskā jēga: tā laiks tiek upurēts telpai, vārdu sakot, ieiet telpā, pārveidojot, atdzīvinot to.

Skumji ir tas, ka šo principu dažas tautas sāka izmantot kā motīvu zīdaiņu upurēšanai (piemēram, Moloha kults) laika un zemkopības dieviem.

Uloms – laika un gada cikla dievs, kurš Bībelē tiek pieminēts kā El Olam (Mūžīgais Dievs), šis vārds burtiski tiek tulkots kā “laikmetu, mūžības dievs”.

Divupe un Mazāzija

Inšušinaks – viena no Elamas (sena valsts, mūsdienu Irānas dienvidrietumi) senajām dievībām. Viņš pārvalda mirušo valstību, ir zvērestu aizstāvis un justīcijas aizbildnis. Asīriešu tekstos viņš tika asociēts ar Ninurtu (Saturna dievību).

Inšušinaks tika attēlots pusvīrieša-pussievietes veidolā. Ar viņa vārdu tika pastiprināti zvēresti, kuru pārkāpšana tika stingri sodīta.

ME tabulas – visu dievu iekāres objekts, būtību un likteņu tabulas. Tās simbolizēja materiālās esības pašu dziļāko būtību, pildot realitātes augstāko likumu – sava likteņa realizāciju.

Par visu ME kungu tika uzskatīts šumeru likteņu pavēlnieks Enmešars (Enmeshar), kurš pārvaldīja pazemes pasauli. ME tabulas glabāja viedais radītājs Enki, pēc citām versijām Ninurta (Saturns), kurš tika uzskatīts par zemes valdnieku un tiesnesi.

Slāvi

Karačuns (Карачун) – ziemas un nāves dievība slāvu panteonā, pārvalda aukstumu un salu. Tika uztverts arī kā ļaunais gars, kurš spēj saīsināt cilvēka dzīvi un izraisīt agras nāves.

Gleznotāja Vsevoloda Ivanova (Всеволод Иванов) Karačuns

Pastāv viedoklis, kuram daudzi nepiekrīt, ka Karačuns tēlaini asociējas ar Kaščeju (Кащей) krievu pasakās.

Grieķija

Krons (Kronoss, Hronoss) – sengrieķu zemkopības un laika dievs, viņš izkastrēja savu tēvu, Debesu dievu – radītāju Urānu, tādā veidā pabeidzot viņa jaunrades procesu – bērnu-dievu nepārtrauktu dzemdēšanu.

Pats Krons tiek uzskatīts par savu bērnu aprijēju, tas palīdzēja viņam iegūt stabilitāti pasaules pārvaldīšanā. Vēlāk viņu uzvarēja izdzīvojis bērns – Zevs, Jupiters.

Krons – cilvēces Zelta Laikmeta dievs un ķēniņš

Eons – dievība, kura simbolizē visu laika ilgumu, tas ir, mūžību. Ar viņu ir saistīts kāds, Grieķijā radies, filozofijas jēdziens, kur eons – tas ir cilvēka dzīves ceļš, katra individuālās dzīves laika plūdums.

Roma un Etruski

Saturns – Senās Romas laika un zemkopības dievs, itin bieži viņa vārds apzīmē “sējēju”. Saturna simbols – sirpis, zemkopības simbols. Tas piesātinājās ar gadiem un laiku.

Viņam par godu romieši rīkoja decembra Saturnāliju (sākās 17. decembrī, tika svinēta 5-7 dienas), kura vēlāk pārveidojās mūsdienu svētkos – Ziemsvētkos un Jaungadā.

Ar šī dieva, tāpat kā ar viņa analoga – grieķu Krona – vārdu ir saistīta leģenda par Zelta Laikmetu, kad cilvēki dzīvoja mierā un pārpilnībā, nebija nevienlīdzības, viss bija kopīgs.

Anna Perenna – Senās Romas zelta laikmeta Dieviete, saistīta ar Jaungada iestāšanos, šie svētki iekrīt 15. martā, tā sauktajās romiešu marta Īdās.

Satre – etrusku zelta laikmeta pārpilnības dieviete, Saturna un Krona analogs. Pārvaldīja pazemes pasauli, tāpēc ir biedējoša un godājama. Gādā par sējumiem, sēklu saglabāšanos zemē un to pamošanos.

Ķelti un Vācija

Ragnarogs – “liktenis”, dievu mijkrēslis, noriets. Tas ir nosaukums liktenīgam notikumam (pēc jēgas – “pasaules galam”), kad notiks kauja starp dieviem un htoniskajiem briesmoņiem, kura beigsies ar dievu un visas pasaules bojāeju.

Japāna un Ķīna

Tai Sui – ķīniešu mitoloģijas laika resora galva, viņš atbild par visām ar cilvēku notiekošajām nepatikšanām neatkarīgi no viņa gribas vai saskaņā ar to. Varēja uzstāties kā Ķīnas armiju karavadonis.

Tiek attēlots ar zvaniņu – speciālu instrumentu cilvēku dvēseļu noķeršanai – un ar āvu, kura aptur cilvēka dzīvi. Tas ir, Tai Sui amatu apvienošanas kārtībā ir vēl arī Nāves dievs.

Otosi – japāņu ražas, “lielās pļaujas” dievs, kurš atbild par laika gada cikla saikni ar zemkopības procesu kārtību. Sešpadsmit dievišķu bērnu tēvs.

 Indiāņi

Šiutekutli (Xiuhtecuhtli) – “gada valdnieks”, acteku dievs veca vīra veidolā. Ir izsekojama viņa saikne ar laiku kā ciklu un ar zemi, kura iemieg un atdzimst pēc šo ciklu likuma…

Tādējādi nevienā leģendā netiek norādīts, ka laika dievs – ir radījis laiku kā substanci. Var tikt teikts, ka dievs iedeva laiku – cilvēkam, zemei, vienkāršāk sakot, – piešķīra termiņu. Kur viņš šo laiku ņēma – ne vārda!!!!

Eksistē gadalaiku, kāda notikuma sākuma dievi. Tas ir, visi laika dievi ir saistīti ar laika ieiešanu telpā; tas formē cilvēku likteņus un dzīves ilgumu, kā arī dabas ciklus, kas nosaka zemkopības periodus.

Tieši tāpēc laika dieviem mitoloģijā tiek piešķirtas papildu funkcijas – kā likteņa, nāves un zemkopības dievībām.

Pievienots 10.02.2019.

https://znak-simvol.ru/bogi-vremeni/

Tulkoja Jānis Oppe

[1] Skat http://www.sanatkumara.lv/index.php/birkas/dievi-un-rituali (Tulk. piezīme)