Семен Резник – Русский нацизм в терновом венце
Semjons Rezņiks – Krievu nacisms ērkšķu kronī
Maskavā nesen iznāca Oļega Platonova (Олег Платонов) memuāru grāmata – viņš pozicionē sevi kā “pareizticīgu rakstnieku, vēsturnieku un izdevēju”. Grāmatas nosaukums: “MANS ĒRKŠĶU KRONIS (ТЕРНОВЫЙ МОЙ ВЕНЕЦ)”.
Man plauktā stāv trīs biezi Oļega Platonova sējumi, izdoti pirms pāris desmitgadēm. Visi trīs izskatās ļoti iespaidīgi, lai neteiktu grezni. Oļegs Platonovs – divu šo foliantu autors un trešā redaktors. Par to saturu var spriest pēc nosaukumiem. Viens no tiem: “Cionas protokolu noslēpums (Тайна сионских протоколов)” (1999), otrs: “Patvaļas noslēpums: jūdaisms un masonisms pret kristīgo civilizāciju (Тайна беззакония: иудаизм и масонство против христианской цивилизации)” (1998), trešais: “Jūdaisma kriminālā vēsture (Криминальная история иудаизма)” (2005).
Trešās grāmatas autors nomira 1915. gadā. Un savu darbu pabeidza vēl gadus četrdesmit agrāk. Toreiz nosauca tai necilu cenu: 50 tūkstošus (toreizējo!) rubļu. Tieši tik daudz viņš par rokrakstu paprasīja bagātniekam un lielam filantropam Horācijam Ginzburgam (Гораций Гинцбург), apņemoties to publicēt. Bet tas, kā ebrejam pienākas, paskopojās; darījums nenotika. Grāmata tika izdota – divos biezos sējumos ar draudīgu nosaukumu “Talmūds un ebreji (Талмуд и евреи)” (1876). Autora vārds: Ipolits Ļutostanskis (Ипполит Лютостанский).
Ipolits piedzima un uzauga poļu katoļu ģimenē, ieguva reliģisku izglītību, kļuva par ksendzu, pēc tam par mūku. Taču drīz viņam tika atņemts augstais stāvoklis – vai nu tādēļ, ka nesatika ar priekšniecību, vai dēļ sakara ar mīļāko: katoļu mūkiem tas bija stingri aizliegts. Vīlies katolicismā, Ipolits pārkristījās pareizticībā, kļuva par garīdznieku un atkal par mūku, tagad jau kā pareizticīgo. Un, kad atkal tika padzīts no mūku kārtas par kādu netiklību, ķērās pie darba par cilvēkēdājiem ebrejiem, kas slepus nogalina kristiešu bērnus, lai baudītu viņu asinis. Un par ebreju sazvērestībām, kuru mērķis ir sagrābt visas pasaules bagātības un pārvērst Dieva vergus, kas tic Jēzum Kristam, par saviem vergiem. Apzinoties, ka viņam tiks jautāts, kā viņam ir kļuvuši zināmi ebreju slepenie noslēpumi, Ipolits “atzinās”, ka pats ir nācis no ebreju ģimenes, audzis ebreju vidū, viņi uzskatījuši viņu par savējo un nav slēpuši, ka kalpo Velnam un pilda viņa ļaunprātīgās ieceres.
Ipolita Ļutostanska grāmatai nebija skaļu panākumu, bet drošu gan. Tā ne reizi vien tika izdota no jauna, tā ka savus sudraba grašus autors saņēma diezgan akurāti. Ne 50 tūkstošus rubļu (tajos laikos tā bija astronomiska summa), bet maizei ar sviestu pietika. Līdz ar autora nāvi grāmata vairs izdota netika. Un, lūk, pēc 80 gadiem tā ieguva jaunu dzīvi – ar jaunu, daudz kareivīgāku nosaukumu Oļega Platonova redakcijā.
Man ir gadījies lasīt arī citus O. Platonova darbus, tajā skaitā “Dzīvi caram (Жизнь за царя)” – tādu nosaukumu autors deva Grigorija Rasputina (Григорий Распутин) dzīves aprakstam.
Atgādināšu, ka imperators Nikolajs Pirmais, atļaujot uzvest Mihaila Gļinkas (Михаил Глинка) operu “Ivans Susaņins”, pavēlēja izmainīt nosaukumu uz “Dzīvi caram”. Oļegs Platonovs lietoja to pašu nosaukumu, lai viņa grāmata izraisītu īpašas patriotiskas asociācijas. Saskaņā ar autora traktējumu Grigorijs Rasputins ar sirdi un dvēseli kalpoja caram un tēvzemei, par ko tika apmelots un pēc tam nogalināts no Krievijas ienaidnieku puses, jo traucēja viņiem izrēķināties ar caru un tēvzemi. Par to, kas ir šie ienaidnieki, grāmatā ir izstāstīts ārkārtīgi skaidri. Tie, protams, ir masoni un “cionisti” – kurš gan vēl!..
Man nācās Rasputina personību O.A. Platonova traktējumā salīdzināt ar to, kā tas pats personāžs ir attēlots A.I. Solžeņicina darbā “Divsimt gadus kopā (Двести лет вместе)”. Izrādījās, ka autoru attieksme pret viņu ir tieši pretēja, bet, lūk, pret ebrejiem – pilnīgi identiska. O. Platonovam Rasputins ir svētais lielais moceklis un patriots, par ko viņu gāna un pēc tam nogalina ebreji. Solžeņicinam Rasputins ir galīgs nelietis, kurš manipulē ar caru un carieni, galējot Krieviju, bet ar viņu pašu manipulē ebreji.
Trīs folianti, kuri laimīgi ir manā īpašumā, – tā ir tikai maza daļa no tā, ko ir uzbūvējis Oļegs Platonovs sava pašaizliedzīgā pareizticīgā darba desmitgadēs. Viņa grāmatu sēriju “KRIEVIJAS ĒRKŠĶU KRONIS (ТЕРНОВЫЙ ВЕНЕЦ РОССИИ)” vēl pirms divdesmit gadiem veidoja pieci desmiti sējumu; tagad to ir vairāk par simtu.
Izdevējs vēsta, ka šī grāmatu sērija tika “nodibināta 1996. gadā ar Sanktpēterburgas un Lādogas metropolīta Joanna (Sničeva) (Иоанн (Снычев)) [1927-1995] svētību”, viņš arī izdomāja sērijas nosaukumu. Tas ir, nopelni par to, ka ĒRKŠĶU KRONIS no krustā sistā Jēzus Kristus galvas tika pārnests uz daudz cietušās Krievijas pieri, pieder mirušajam metropolītam Joannam.
Nu bet tagad Oļegs Platonovs ir privatizējis šo KRONI, uzstīvējot to savai trauksmainajai galviņai.
Bet nesteidzieties just līdzi moceklim, kurš nolēmis sev tādu varonīgu pašmocību. “MANS ĒRKŠĶU KRONIS” ir nopīts tik viltīgi, ka iekšējā mala, kurai būtu jāplosa autora piere, ir izklāta ar zīdainu samtu, bet indīgie ērkšķi ir vērsti nevis uz iekšu, bet āru.
Oļega Platonova memuāru vainags sastāv no trim sējumiem, turklāt jau pirmais sējums (divos citos neesmu ieskatījies) ir piesātināts ar notikumiem, vārdiem, statistiskiem aprēķiniem, biogrāfiskām ziņām par simtiem pēdējā pusgadsimta krievu patriotisko grāmatu autoriem. Memuāristam nav svarīgi, kādu Krieviju glāba nacionāl-patriotisti: padomju, pirmspadomju vai pēcpadomju. Svarīgs ir tas, ka viņi to glāba no cionistu, masonu, jūdaistu, vienkārši sakot, ebreju vispasaules sazvērestības.
Ar pamatota lepnuma sajūtu man jāsaka, ka arī es esmu iekļuvis sazvērnieku skaitā. Par mani nav uzrakstīts daudz, tikai dažas rindas, toties katrs vārds trāpīgi sit ne pa uzaci, bet pa aci.
Pa manu aci vai pa paša kroņa nesēja aci? Lūk, kāds ir jautājums.
Lai atbildētu uz šo jautājumu, nāksies sniegt diezgan plašu fragmentu no “Ērkšķu kroņa”, lai par mani teiktais nekristu ārā no vispārējā konteksta:
“70. gados starp anticionistiskiem rakstiem un grāmatām īpaši izcēlās Vladimirs Jakovļevičs Beguns (Владимир Яковлевич Бегун) (1929-1989), Baltkrievijas Zinātņu akadēmijas Filozofijas un tiesību institūta vecākais zinātniskais līdzstrādnieks, PSRS Žurnālistu savienības loceklis, filozofijas zinātņu kandidāts, autors grāmatām: “Lienošā kontrrevolūcija (Ползучая контрреволюция) (1974), “Iebrukums bez ieroča (Вторжение без оружия)” (1977), “Nodevēju gadatirgus (Ярмарка предателей)” (1983), kurās viņš asā formā uzstājās, atmaskojot Rietumu izlūkdienestu un to cionistiskās aģentūras graujošo darbību PSRS iekšienē. Beguns nodarbojās arī ar masonu darbības pētījumiem. Par “brīvmūrniekiem” viņš pastāstīja savā grāmatā “Atraitnes bērni (Дети вдовы)” (1986), kas guva A.G. Kuzmina (А.Г. Кузьмин) augstu novērtējumu.”
Šeit man citāts ir jāpārtrauc, lai parādītu, cik lielu nozīmi autors piešķir Vladimira Beguna darbu novērtējumam no biedra A.G. Kuzmina puses. O.A. Platonovam viņš bija visaugstākā autoritāte, jo “Kuzmins bija viens no pašiem aktīvākajiem dalībniekiem cīņas kampaņā pret cionismu, kuru viņš sauca par “cilvēku cilts ienaidnieku varas mehānismu” (A.G. Kuzmins. Cionisms antikomunisma sistēmā / E.S. Jevsejeva priekšvārds. Maskava, 2003. – O.P.) (Кузьмин А.Г. Сионизм в системе антикоммунизма / Предисловие Е.С. Евсеева. М., 2003. – О.П.)). Kopā ar citiem zinātniekiem un žurnālistiem viņš bija monogrāfijas “Starptautiskā cionisma ideoloģija un prakse” (Maskava: Politizdat, 1978 – O.P.) (“Идеология и практика международного сионизма” (М.: Политиздат, 1978. – О.П.)) autors un 70. gados publicēja vairākas recenzijas grāmatām par to pašu tematiku. 1982. gada aprīlī “Mūsu Laikabiedrā (Наш современник)” publicētajā rakstā A. Kuzmins pirmo reizi ieviesa apritē terminu “rusofobija” (pēc tam to izmantoja I. Šafarevičs (И. Шафаревич) savai pazīstamajai tāda paša nosaukuma grāmatai), uzstājoties pret kādu pazīstamu “atkušņa” laiku kritiķi Valentīnu Oskocki (Валентин Оскоцкий) (1931-2010) un apsūdzot viņu pretpadomju propagandā. Kuzmina raksts izraisīja skandālu. Lieta aizgāja līdz CK, un pēc tam savus posteņus zaudēja abi Vikulova (Викулов), “Mūsu Laikabiedra” galvenā redaktora, vietnieki.”
Sniedzot šo izrakstu, nevaru kārtējo reizi nebrīnīties par to, cik maza ir pasaule, kurā mēs dzīvojam. Lielais literatūras kritiķis Valentīns Oskockis, kuru A.G. Kuzmins apsūdzēja pretpadomju propagandā, bija mans draugs. Viņš tik ļoti krita uz nerviem nacionāl-patriotistiem (starp citu, viņa termins), ka reiz viņi piekāva viņu līdz nāvei paša mājas vārtrūmē. Valentīns Oskockis – manas grāmatas “Maitāšana ar naidu: Asiņainā neslava Krievijā (Растление ненавистью: Кровавый навет в России)” (2001) priekšvārda autors.
Es labi pazinu arī no darba atlaisto žurnāla “Mūsu Laikabiedrs” galvenā redaktora vietnieku Juriju Seļezņovu (Юрий Селезнев). Vairākus gadus viņš vadīja sērijas “Ievērojamu cilvēku dzīve” redakciju. Es toreiz pie sērijas vairs nestrādāju, bet viņa vadībā tika gatavota izdošanai un pēc tam iznāca mana grāmata “Vladimirs Kovaļevskis (Владимир Ковалевский)” (1978), no kuras Seļezņovs pieprasīja izņemt “cionismu”, tas ir, divas rindkopas par ebreju grautiņu Odesā 1881. gadā. Man izdevās aizstāvēt šīs divas rindkopas, bet kopumā viņa panākumi cīņā pret “cionismu” sērijas grāmatās tika novērtēti pa īstam, tāpēc ka viņš dabūja augstāku posteni žurnālā “Mūsu Laikabiedrs”. Tur viņš nedaudz pārcentās, par ko tika atlaists[1].
Atgriežos pie pārtrauktā citāta no O. Platonova grāmatas “MANS ĒRKŠĶU KRONIS”:
“Izmantojot dažas faktiskas neprecizitātes Beguna grāmatās, visvisādi procionistiski “publicisti” pakļāva viņu apsmiešanai un uzbrukumiem. Par viņu rakstīja denunciācijas uz PSKP CK un VDK, “protesta” vēstules uz izdevniecībām, kas izdevušas viņa grāmatas, un uz žurnāliem, kas publicējuši par tiem labvēlīgas recenzijas, pat sūdzēja tiesā Vladimiru Jakovļeviču. Viens no pašiem aktīvākajiem viņa vajātājiem bija pazīstamais cionists, PSRS Rakstnieku savienības loceklis Semjons Rezņiks, kurš drīz pēc PSRS sabrukuma emigrēja uz ārzemēm. Viņš vienas Beguna grāmatas sakarā uzrakstīja vēstuli uz CK, apsūdzot viņu melnsimtnieciskumā. Tā nonāca CK starptautiskajā nodaļā, no kuras sūdzībkalim atbildēja tā: “...Objektīva analīze sniedz pamatu apgalvot, ka absolūti nekādu pamatojumu tamlīdzīgām grāmatas autora apsūdzībām nav. Gluži otrādi, V. Beguna darbs – viens no nedaudzajiem, kas veltīti starptautiskā cionisma ideoloģijas un politikas atmaskojumam, sarakstītam no marksisma-ļeņinisma pozīcijām, kalpo darbaļaužu internacionālajai saliedēšanai.” (http://berkovich-zametki.com/2007/Zametki/ omer17/SReznik1.htm). Taču tas Beguna ienaidniekus neapturēja. Perestroikas gados A.N. Jakovļevs (А.Н. Яковлев)[2] un viņa Aģitprops faktiski atbalstīja autora vajāšanu tajos padomju masu informācijas līdzekļos, kuri cionisma kritikas vietā ņēmās to slavināt, izmantojot tam dažu čekistu, piemēram, Bļumkina (Блюмкин), biogrāfijas.
Vladimirs Jakovļevičs [Beguns] smagi pārdzīvoja šo vajāšanu un 1989. gada 19. jūlijā pēkšņi nomira pēc sirds apstāšanās profesora F.G. Uglova (Ф.Г. Углов) Pēterburgas klīnikā, būdams jau izveseļošanās stadijā. Nedaudzie Beguna piekritēji un paziņas viņa nāvi uzskatīja par pēkšņu un noslēpumainu, tāpat kā arī daudzu patriotu aiziešanu no dzīves. A.Z. Romaņenko (А.З. Романенко)[3] savā atsaucē par Beguna nāvi rakstīja: “Pēc būtības viņš tika nogalināts ar to cionistu bīstamo ieroci, ar kuru tika nogalināts arī cits liels zinātnieks – cionisma pētnieks Jurijs Sergejevičs Ivanovs (Юрий Сергеевич Иванов)[4]: viņi abi tika nogalināti ar politiskā terora ieroci, kurš domāts tieši slepkavībai ar miokarda infarktu. Tas – īpašs slepkavības ierocis. Slepkavas formāli-birokrātiski-juridiski viegli izvairās no atbildības par slepkavību, un tieši tajā – šausmīgā nozieguma īpašā bīstamība...”[5]
Kā redzam, par “pazīstamo cionistu” Semjonu Rezņiku ir uzrakstīts nedaudz. Toties ar maksimālo precizitāti, ja visu teikto pareizina ar mīnus vieninieku.
No Sovdepijas (deputātu padome – tulk. piez.) es izrāvos 1982. gadā, tas ir, nevis pēc PSRS sabrukuma, bet deviņus gadus pirms sabrukuma. “Sūdzību” par Vladimiru Begumu ne uz partijas CK, ne uz kādām citām instancēm es nesūtīju, bet uzrakstīju recenziju par viņa grāmatu “Iebrukums bez ieroča”. Recenzijā es parādīju, ka V. Beguna grāmata ievērojamā mērā ir pārstāsts, bet vietām arī tiešs plaģiāts no Melnā Simta vadošā ideologa A.S. Šmakova (А.С. Шмаков) (1852-1916) darbiem. Žurnāla redakcija, kurai es liku priekšā šo recenziju, nosūtīja to atsauksmei uz Marksisma-ļeņinisma institūtu, nevis uz partijas CK. Atsauksmi bija parakstījis ИМЭЛ (Marksa–Engelsa–Ļeņina institūts) Nāciju un nacionālo attiecību teorijas sektora vadītājs M. Kuličenko (М. Куличенко). Tajā bija teikts, ka V. Beguna grāmata ir “sarakstīta no marksisma-ļeņinisma pozīcijām un kalpo darbaļaužu internacionālajai saliedēšanai”, kamēr mana recenzija “balina cionismu”.
Redakcija atteicās drukāt manu rakstu, bet man šī epizode kļuva par vēl vienu apstiprinājumu tam, ka “izejas nav, bet ir iziešana”.
Pēc manas emigrācijas no PSRS V.J. Beguns turpināja no Marksa-Ļeņina-Šmakova pozīcijām glābt Vareno Republiksaimi (Союз Нерушимый) no starptautiskā cionisma intrigām. Tiesā neviens viņu nesūdzēja, bet, lūk, pats sūdzēja tiesā par “apmelojumu”, nodrukātu glasnostj gados dažos dūšu saņēmušos laikrakstos. Pēc tam, kad viņa prasība tiesā tika noraidīta, V.J. Beguns bija tik sarūgtināts, ka viņam notika sirdslēkme, kuras dēļ viņš nomira. Nacionāl-patriotistu valodā tas nozīmēja, ka V.J. Beguns “tika nogalināts ar cionistu ļoti bīstamo miokarda infarkta metodi”, kā nekrologā rakstīja A.Z. Romaņenko[6].
Kuram pa aci tad trāpīja ērkšķu kroņa nēsātājs – man vai sev pašam? Par to lai spriež lasītājs.
Nu, un kā ir ar otru aci?
Šķiet, ka ar otru aci O.A. Platonovs saprātīgi nelēma neriskēt. Kā gan citādi var izskaidrot to, ka, meties bruņnieciski aizsargāt no manis Vladimiru Begunu, viņš aizmirsa to, ka “pazīstamais cionists” ir rakstījis par viņu pašu, kaut arī man ne reizi vien ir nācies vilkt ārā aiz austiņas saulītē viņa nekaunīgos melus. Lai atsvaidzinātu viņam atmiņu, saīsināti atveidošu eseju, sākotnēji publicētu Jevgeņija Berkoviča (Евгений Беркович) tīmekļa izdevumā un vēlāk divās manās grāmatās[7].
Semjons Rezņiks
Uz priekšu, uz kanibālismu!
1. Laikraksts “Rīt (Завтра)”, A. Prohanovam
Sakarā ar publikāciju: “ĒRKŠĶU KRONIS. “Maskavas Cilvēktiesību komitejas” aicinājums sakarā ar pareizticīgā zinātnieka un rakstnieka O.A. Platonova vajāšanu” / “Rīt”, Nr. 20 (600), 19.05.05.
Prohanova kungs,
“Aicinājums O. Platonova aizsardzībai”, kurā man ir piedēvēta J.M. Jurovska (Я.М. Юровский) biogrāfijas autorība, pirmo reizi tika publicēts šī gada 4. aprīlī tēmekļa vietnē “Pareizticības informācijas aģentūra. Krievu līnija (Православное информационное агентство. Русская линия)”.
No turienes Jūs to arī nospērāt, neparūpējoties ielikt norādi.
Es saprotu, ka nacionāl-patriotiskajā kolhozā viss ir kopīgs: vistas, sievas, bērni, teksti. Bet sabiedrisko īpašumu jūs izmantojat selektīvi: paskvilu ievietojāt, bet atspēkojumu, kas publicēts tajā pašā tīmekļa vietnē 26.4.05., – ne. “Ja meli tiek atkārtoti daudzas reizes, tad tie kļūst par patiesību,” tā, šķiet, vācu Reiha “patriotiem” mācīja viņu ideoloģiskais vadonis un skolotājs. Pievienoju manu saraksti ar “Krievu līniju”. Ja jūs negribat līdzināties kolēģiem no “Völkischer Beobachter”, tad nodrukājiet to Jūsu avīzē.
Semjons Rezņiks, Vašingtona, 2005. gada 25. maijā.
2. Pareizticības informācijas aģentūra. Krievu līnija 6.04.2005.
Par ebreju ekstrēmistisko aprindu pretlikumīgajām darbībām attiecībā pret pareizticīgo zinātnieku un rakstnieku Oļegu Platonovu.
“Maskavas cilvēktiesību komitejas” aicinājums
Maskavas cilvēktiesību komiteja informē Krievijas sabiedrību un kompetentos orgānus par ebreju ekstrēmistisko (tajā skaitā starptautisko) aprindu pretlikumīgajām darbībām attiecībā pret pareizticīgo zinātnieku un rakstnieku Oļegu Platonovu.
Platonovs ir lielā kristiešu cīnītāja un teologa, Sanktpēterburgas un Lādogas metropolīta Joanna (Sničeva), garīgais māceklis. Skolotājs svētīja viņu radīt un publicēt darbus, kas atmasko jūdaisma un masonisma slepeno karu pret kristīgo civilizāciju. Šiem Platonova darbiem metropolīts deva savu nosaukumu “Krievijas ērkšķu kronis”. Par šo tematiku ir iznākušas apmēram 50 grāmatas ar kopējo tirāžu, kas pārsniedz 1 milj. eksemplāru, tajā skaitā arī svešvalodās. Zinātnieka darbi, veltīti antikristiešu slepeno biedrību darbības pētījumiem, ir guvuši Viņa Svētības Maskavas un visas Krievijas Patriarha Aleksija II atzinību.
Jau sērijas “Krievijas ērkšķu kronis” pirmo sējumu parādīšanās izraisīja naidīgu reakciju no ekstrēmistisko ebreju aprindu puses. Mierīga starpnacionāla dialoga vietā, ko piedāvā pareizticīgais autors, ebreju ekstrēmisti izvēlējās apmelojošu uzbrukumu un draudu ceļu. <...>
2000. gadu sākumā viens no redzamiem Ebreju aizsardzības komiteju apvienības (EAKA) darbiniekiem Semjons Rezņiks par šīs antikrieviskās organizācijas naudu Izraēlā izdeva grāmatu “Maitāšana ar naidu”, kurā, nekautrīgi izkropļojot faktus, uzstājās ar apmelojošām apsūdzībām jūdofobijā un fašismā attiecībā pret Pareizticīgo Baznīcu un krievu patriotisko kustību. Grāmatā tiek sniegtas fantastiskas detaļas no Oļega Platonova dzīves, viņa daudzgadējie braucieni pa visu pasauli “antisemītiska materiāla vākšanai”, pastāvīgi tiek izteikti mājieni, ka krievu patrioti gatavojas “vispasaules ebreju grautiņam”. Pirms savas izbraukšanas uz ASV un iestāšanās EAKA S. Rezņiks bija padomju pilsonis un PSKP loceklis, 1972. gadā viņš izlaida slavinošu krievu Cara slepkavas Jankeļa Jurovska biogrāfiju, par kuru saņēma PSKP Sverdlovskas apgabala komitejas prēmiju. Uzbrukumiem “Krievijas ērkšķu kronim” ir veltīti vairāki S. Rezņika raidījumi Izraēlas Radio un Radio “Brīvība” programmās. <...>
Starp Platonova vajāšanas faktiem īpaši pieminamas ir dažas akcijas, kuras pret viņu veica Maskavas Dorogomilovskas prokuratūra. Šīs prokuratūras darbinieks, kāds Demidenko, rakstnieka smagas slimības laikā vajāja viņu ar telefona zvaniem ar prasību nekavējoties ierasties prokuratūrā, draudot viņu ietekmēt fiziski ar milicijas palīdzību. Prokuratūras darbinieka neciešamā uzvedība izraisīja rakstnieka slimības saasināšanos. “Maskavas cilvēktiesību komiteja” gatavo steidzamus pasākumus, lai aizsargātu Oļegu Platonovu no nelikumīgām vajāšanām no izlaidušos antikrievisku ekstrēmistu puses.
3. Kam: Pareizticības informācijas aģentūrai “Krievu līnija”
Kungi, jūs atļāvāties savā vietnē publicēt materiālu “Par ebreju ekstrēmistisko aprindu pretlikumīgajām darbībām attiecībā pret pareizticīgo zinātnieku un rakstnieku Oļegu Platonovu. “Maskavas cilvēktiesību komitejas” aicinājums”” (jūsu kursīvs – S.R.). No šī aicinājuma var saprast, ka O. Platonovam radās nepatikšanas ar rajona prokuratūru. Jūsu tiekšanās pastiept palīdzošu roku savam brālim ir slavējama, bet, kā ticīgiem cilvēkiem, jums ir jāzina, ka tā nav indulgence, kas ļautu apmelot tos, kas ar kaut ko nav iztapuši viņam vai jums. Kā viens no neiztapušajiem, esmu ticis pagodināts ar īpaši niknām lamām, uz kurām netaisos atbildēt. Taču piecos teikumos, kas veltīti manai personai, lamas ir savītas ar nepatiesām faktiskām ziņām, kas var maldināt jūsu lasītājus. Es gribētu palīdzēt viņiem nekrist šajā grēkā, tāpēc esmu spiest norādīt uz JŪSU grēkiem. Lai neko nepalaistu garām, pakavēšos pie katra no pieciem teikumiem atsevišķi.
1. “2000. gadu sākumā viens no redzamiem Ebreju aizsardzības komiteju apvienības (EAKA) darbiniekiem Semjons Rezņiks par šīs antikrieviskās organizācijas naudu Izraēlā izdeva grāmatu “Maitāšana ar naidu”, kurā nekautrīgi izkropļojot faktus, uzstājās ar apmelojošām apsūdzībām jūdofobijā un fašismā attiecībā pret Pareizticīgo Baznīcu un krievu patriotisko kustību.”
Šķiet, ka jums nav briesmīgāka zvēra par Amerikas cilvēktiesību organizāciju “Ebreju no bijušās PSRS aizsardzības komiteju apvienība”, bet es nevaru būt tās darbinieks, jo nesastāvu tajā. Mana grāmata “Maitāšana ar naidu: Asiņainā neslava Krievijā” ir izdota NE par šīs organizācijas naudu. Grāmatas iznākšana Izraēlā – “ģeogrāfisks jaunums”. Izdevniecība («Даат/Знание», 2001) tirāžu nodrukāja tipogrāfijā “Polimag”, Dmitrovskojes šoseja (Дмитровское шоссе) 107, kā norādīts grāmatā. Vai arī Dmitrovskojes šoseja būtu pārklejojusi uz Negeva tuksnesi?
2. “Grāmatā [“Maitāšana ar naidu”] tiek sniegtas fantastiskas detaļas no Oļega Platonova dzīves, viņa daudzgadējie braucieni pa visu pasauli “antisemītiska materiāla vākšanai”, pastāvīgi tiek izteikti mājieni, ka krievu patrioti gatavojas “vispasaules ebreju grautiņam”.”
Manā grāmatā NAV detaļu no Platonova kunga dzīves, bet tiek runāts par viņa publikācijām, kas nav viens un tas pats. Viens no diviem jūsu citētajiem vārdu savienojumiem – it kā no manas grāmatas – izkropļots; otru jūs esat nosapņojuši.
3. “Pirms savas izbraukšanas uz ASV un iestāšanās EAKA S. Rezņiks bija padomju pilsonis un PSKP loceklis.”
To, ka es biju PSRS pilsonis, kamēr neatņēma pilsonību, noteica manas dzimšanas vieta. Bet, kas attiecas uz dzimto komunistisko partiju, tad, diemžēl – ne mans izmērs (не по Сеньке шапка). Partijā, kā jūs zināt, pieņēma pārbaudītus un izveicīgus, sabiedrības krējumu, turklāt labi uzputotu un akurāti maksājošu biedru naudas. Vai gan man doties triecienā pret šīm mirdzošajām augstienēm!
4. “1972. gadā viņš [Semjons Rezņiks] izlaida slavinošu krievu Cara slepkavas Jankeļa Jurovska biogrāfiju, par kuru saņēma PSKP Sverdlovskas apgabala komitejas prēmiju.”
Ko šis saldais sapnis nozīmē? Es neesmu meistars atminēt sapņus, taču ar Interneta palīdzību šis riekstiņš pāršķēlās piecu minūšu laikā. 1972. gadā Sverdlovskā iznāca Jakova Lāzareviča Rezņika grāmata “Čekists”; tās varonis – J.M. Jurovskis. Jakovs Lāzarevičs bija vēl autors dažām grāmatām par ievērojamiem boļševikiem – padomju varas laikā neražas tādā produkcijā nebija. Viņš piedzima 1912. gadā, nomira 1988. gadā, tas ir, bija par paaudzi vecāks par mani un, redzams, viņam par mani nebija nekās nojausmas, tāpat kā man par viņu. Morfejs taču ne pirmo reizi pārvar telpu un laiku. Būtu varējuši piedēvēt man arī citus Urālu uzvārda brāļa gara darbus, un vēl no kāda cita – nebūsim sīkumaini. Tādu cīņas metodi ar “ebreju ekstrēmistiskajām aprindām” bija labi apguvuši jūsu priekšteči. Šis pats Oļegs Platonovs, piemēram, savā “Ērkšķu kronī” iepina citātus no V.I. Dāla (В.И. Даль) “Piezīmēm par rituālajām slepkavībām”, kaut arī šī sacerējuma īstenais autors bija V.V. Skripicins (В.В. Скрипицын). Dālam tas tika piedēvēts četrdesmit gadus pēc viņa nāves un septiņdesmit gadus pēc tā sarakstīšanas. Skripicina pārvēršanās Dālā un analoģiski rituālistu stiķi ir izsekojami manā grāmatā “Maitāšana ar naidu: Asiņainā neslava Krievijā”. Atrast tajā trūkumus jums izrādījās ne pa zobam, bet iekost, redzams, ļoti gribējās, lūk, arī nosapņojāt rīta snaudā.
5. “Uzbrukumiem “Krievijas ērkšķu kronim” ir veltīti vairāki S. Rezņika raidījumi Izraēlas Radio un Radio “Brīvība” programmās.”
Tās atkal ir Morfeja draiskulības. Man nav gadījies taisīt pārraides priekš Izraēlas Radio, bet Radio “Brīvībā” es sadarbojos ārštatā (1983-1985), pirms sāku darboties “Amerikas Balsī”. Tajā laikā par Oļegu Platonovu man nekas nebija zināms. Nedaudz vairāk nekā pirms gada Maskavā man gadījās sniegt dažas intervijas, tajā skaitā arī “Brīvības” korespondentam, taču interese bija par manu attieksmi pret A. Solžeņicina, nevis Platonova darbiem. Kas tas ir – meli glābšanās vārdā vai glābšanās melos?
Atjēdzieties, par patriotiem paši sevi iecēlušie kungi. Platonovs jums draugs, bet patiesība – arī nav sūds uz puļķa (фунт изюма).
Semjons Jefimovičs Rezņiks, Vašingtona, 2005. gada 25. aprīlī.
4. Pareizticības informācijas aģentūra. Krievu līnija 26.04.2005
Semjons Rezņiks. Platonovs jums draugs, bet patiesība – arī nav sūds uz puļķa.
Redakcijas vārdā. Patīkami lieku reizi pārliecināties, ka “Krievu līniju” lasa. Turklāt reizēm pašās negaidītākajās vietās un paši negaidītākie cilvēki. Lūk, vēstuli no Vašingtonas ir atsūtījis Semjons Jefimovičs Rezņiks, grāmatas “Maitāšana ar naidu: Asiņainā neslava Krievijā” autors; tajā viņš pūlas apgāzt rituālo slepkavību faktu. Rezņika kungs ir atradis neprecizitātes, kas attiecas uz viņa biogrāfiju, “Maskavas cilvēktiesību komitejas” aicinājuma tekstā “Par ebreju ekstrēmistisko aprindu pretlikumīgajām darbībām attiecībā pret pareizticīgo zinātnieku un rakstnieku Oļegu Platonovu”, kuru publicēja “Krievu līnija”. Iespējams, “Aicinājuma” autori ir pieļāvuši kaut kādas nepilnības attiecībā uz Rezņika biogrāfiju, kas gan it nemaz neliek šaubīties par to faktu, ka O.A. Platonova vajāšana no tiesas puses ir ebreju organizāciju plānota kampaņa, lai iebiedētu pazīstamo krievu rakstnieku un zinātnieku.
Patiesība, protams, nav sūds uz puļķa. Tam ir grūti nepiekrist. Taču Rezņika kunga mēģinājumus uzstāties taisnīga objektīva vēsturnieka lomā arī diez vai var saukt par pārliecinošiem. Piemēram, “Piezīmju par rituālajām slepkavībām” autorības problēmu nevar uzskatīt par galīgi atrisinātu, kā attēlo vēstules autors. Un versijai par dižā V.O Dāla autorību pagaidām ir pilnas tiesības eksistēt, tāpat kā, starp citu, arī Rezņika versijai par V.V. Skripicina autorību. Turklāt nav skaidrs, kas faktiski izmainīsies attiecībā uz faktiem, kas sniegti “Piezīmēs”, pat ja tiks pierādīts, ka tās sastādījis V.V. Skripicins, nevis V.I. Dāls? <...> Rezņika kungam ir jābūt apmierinātam jau ar to faktu, ka mēs publicējam viņa vēstuli. [Zem šīs preambulas seko manas vēstules teksts, kas novietots augstāk.]
5. Kam: Pareizticības informācijas aģentūrai “Krievu līnija”
Kungi, mani priecē operativitāte, ar kādu jūs publicējāt manu vēstuli, bet redakcijas preambula tai mani vienkārši sajūsmina. Jūs, pirmkārt, atzināt, ka apmelojāt mani, pieļaujot “kaut kādas neprecizitātes” attiecībā uz manu biogrāfiju, otrkārt, atzināt, ka kopā ar jūsu aizstāvamo O.A. Platonovu apmelojāt V.I. Dālu, piedēvējot viņam tumsonīgo “Piezīmju par rituālajām slepkavībām” autorību; ar tām viņam nav nekāda sakara, tāpat kā man – ar čekista Jurovska biogrāfiju, un, treškārt, jūs apstiprinājāt savu sliecību uz ebreju asiņaino neslavu (pēc jūsu teiktā, es “pūlos” [!] to apgāzt), tas ir, jūs vēlreiz melīgi apsūdzējāt veselu tautu kanibālismā, kas pēc Krievijas likumiem ir kriminālnoziegums, kaut arī Krievijas Temīda to galīgi neredz.
Kas attiecas uz pierādījumiem, kuru, jūsuprāt, it kā nepietiek “galīgajam lēmumam” jautājumā par tumsonīgo “Piezīmju...” autorību, kā arī it kā nepietiekošajiem pierādījumiem par to melīgumu, tad gan vieni, gan otri papilnam tiek sniegti manā grāmatā “Maitāšana ar naidu” – tieši tā satrauca jūs daudz vairāk nekā O. Platonova butaforiskais izsaukums uz prokuratūru.
Varētu arī beigt, bet gadījumā, ja jūs nolemsiet publicēt arī šo vēstuli, es gribu vērsties pa tiešo pie jūsu lasītājiem.
Neticiet tam, ko jums iedveš “Krievu līnija” un līdzīgi pseido-patriotiski dezinformācijas līdzekļi. Jūs tiekat mānīti. Jūs mēģina apmuļķot un samaitāt. Jums tiek iedvesta doma par ebreju kanibālismu, lai pašus padarītu par kanibāliem. Dižā zinātnieka, rakstnieka un humānista Vladimira Ivanoviča Dāla Krieviju ar jūsu palīdzību grib pārvērst “zinātnieku” rituālistu VV. Skripicina un O.A. Platonova valstī. Nepieļaujiet to. Neļaujieties maitāšanai ar naidu.
Semjons Rezņiks, Vašingtona, 2005. gada 27. aprīlī.
6. Postskripts
Mana pēdējā vēstule “Krievu līnijas” vietnē neparādījās, un nekādu atbildi es nesaņēmu. Diplomātiskajā krievu valodā tas saucas – noslaucījās. Lūk, jau trīsdesmit gadus[8] es skaidroju sarkanajiem, brūnajiem un sarkani-brūnajiem patriotiem: “Kungi, žīdam pa purnu ir jādod neprātojot. Tikko kā sāksiet prātot, tā uzreiz arī ieķēpāsieties.” Nē, prāto! Pārrok visu cilvēces rakstisko vēsturi (tas ir, pseido-vēsturi), un tikai ar vienu un to pašu lielo mērķi. Ne tikai O. Platonovs ar to nodarbojas vai M. Nazarovs (М. Назаров), vai G. Kļimovs (Г. Климов). Pagātnē visai respektabli literāti – Vasīlijs Belovs (Василий Белов), Valentīns Rasputins (Валентин Распутин), mirušie Vladimirs Solouhins (Владимир Солоухин), Vadims Kožinovs (Вадим Кожинов) – piemeta un turpina piemest malciņu cilts naida ugunskurā, kaut arī tādā naivumā kā vecenītei, kura atvilka savu pagalīti uz Jana Husa autodafē, viņus aizdomās neturēsi. Akadēmiķis un bijušais disidents Igors Rostislavovičs Šafarevičs (Игорь Ростиславович Шафаревич) pacēla ebreju vispasaules sazvērestības trīs tūkstošu gadu slāņus, lai demonstrētu, cik labi un jautri būtu dzīvot uz Zemes bez ebrejiem. Šķiet, viņš ir nodomājis pārspēt savu draugu sāncensi Aleksandru Solžeņicinu: viņam ir tikai divsimt gadi ebreju virskundzības uz sauszemes vienas sestās daļas, bet te trīs tūkstoši gadu, un vēl globālā mērogā! Globalizācija – tā pašlaik ir modē. Tikai, lūk avotu bāze izrādījās pašķidra. Nācās sniegt izmantoto darbu sarakstu integrāli, katras nodaļas beigās, vai nu tādēļ, lai maskētu materiāla nabadzību, vai arī, lai vieglāk būtu kropļot. (Sk. Boriss Kušners. Viena, taču dedzīga kaisme. Piezīmes par I.R. Šafareviča grāmatu “Trīs tūkstošus gadu vecs noslēpums. Ebreju vēsture mūsdienu Krievijas skatījumā” (Борис Кушнер. Одна, но пламенная страсть. Заметки о книге И.Р. Шафаревича «Трёхтысячелетняя загадка. История еврейства из перспективы современной России»), Библиополис, Sanktpēterburga, 2002. / “Вестник”, 2003. Nr. 4-6 (315-317)). Tā ka Nobela prēmijas laureātu apspēlēt neizdevās – tam ir pusotrs tūkstotis lappušu atsaucu.
Oļegs Platonovs rīkojas vienkāršāk: viņš pilnībā pārdrukā savus avotus. No tā ir divkāršs labums: grāmata, lai cik nabadzīga tā nebūtu, uzblīst līdz vidējas kumodes izmēriem, un lasītājs saņem personīgā lietošanā dažādus retumus – no mūka Neofīta dziļdomīgā sacerējuma trijās sadaļās, kuru nosaukumus ir vērts šeit sniegt (“Kā žīdi varēja turēt slepenībā, ka viņi lieto kristiešu asinis”; “Cēloņi, kuru dēļ žīdi lieto kristiešu asinis”; “Kādā veidā žīdi lieto kristiešu asinis”), līdz ne mazāk viedajam “Apsūdzības aktam par muižnieku Menahemu-Mendeli-Tevjeve-Beilisu. Vēsturiska lieta par kristiešu zēna Andreja Juščinska slepkavību no Kijevas hasidu puses 1911. gada 12. martā”. Autors vēsta, ka šis dokuments pirmo reizi tika nodrukāts Viļņā 1911. gadā, tas ir, divus gadus pirms Mendeļa Beilisa tiesas, kura notika Kijevā 1913. gada septembrī-oktobrī. Uz tiesu prokuratūra sagatavoja Apsūdzības aktu. Tas atrodams procesa stenogrammā, no kurienes to ir viegli pārdrukāt. Taču īstais akts, kurš tika sastādīts, balstoties uz izmeklēšanas materiāliem (falsificētiem un galīgi tendencioziem, bet tomēr – izmeklēšanas materiāliem!), Oļegam Platonovam nav vajadzīgs. Viņš sadabūja apokrifu, Melnā Simta izgatavotu vēl pirms Beilisa lietas izmeklēšanas. Tāda ir “pareizticīgā zinātnieka un rakstnieka” Oļega Platonova pētījumu metodoloģija.
Tas būtu tikai amizanti, ja O. Platonovs būtu vientuļš strēlnieks. Taču viltotās Maskavas cilvēktiesību komitejas[9] aicinājumā jaunizceptais “ebrejiskās” vajāšanas (ko veic izmeklētāja ar “ebrejisku” uzvārdu Demidenko) upuris ir parādīts kā metropolīta Joanna Sničeva garīgais māceklis. Ir arī teikts, ka viņa darbi ir guvuši patriarha Aleksija II atzinību.
Kas attiecas uz Joannu, tad viņš, šķiet, patiešām protežēja O. Platonovu. Par to liecina viņa parādes portreti, kuri rotā gandrīz visus “pareizticīgā zinātnieka un rakstnieka” partijas grāmatiņu simts sējumus. Žīdu-masonu sazvērestībai metropolīts Joanns Sničevs ticēja daudz ciešāk nekā Jēzum Kristum. Nezinu, vai viņš pirms nāves paspēja izsūdzēt grēkus un izlūgties piedošanu. Ja jā, tad atrodas paradīzē, ko es viņam no sirds vēlu. Ja nē, kūleņo peklē, ko es viņam nevēlu. Jebkurā gadījumā Joanna Sničeva sen nav starp dzīvajiem, vai viņš turpina protežēt O. Platonovu no viņpasaules, šajā pasaulē nevienam nav zināms. Kas attiecas uz patriarhu Aleksiju II, tad no viņa puses O. Platonova darbu atzīšana vai neatzīšana nav izteikta. Patriarhs ir pazīstams ar prasmi apiet asus stūrus. Vai viņš klusēs šajā gadījumā, nezinu. Tā kā viņš publiski ir nosaukts par kanibālisku sacerējumu protežē, tad viņa turpmāka klusēšana var tikt uztverta kā piekrišanas zīme.
7. Post-postskripts
“Aicinājuma” A. Platonova aizsardzībai pārdrukāšana pēc pusotriem mēnešiem [A. Prohanova laikrakstā “Rīt”] bez jebkādiem papildinājumiem skaidrāk par skaidru liecina, ka tas viss ir “klišeja (чернуха)”: nekādai vajāšanai no prokuratūras, “ebreju aprindu” vai vēl kaut kā puses rakstnieks-rituālists pakļauts netiek. Vēl vairāk, Maskavas grāmatu veikalos tikko kā ir parādījusies jauna Oļega Platonova nepaceļama kumode “Cionas protokolu noslēpums (Загадка сионских протоколов)” (“Алгоритм”, 2005). Tas ir no jauna izdots foliants ar tādu pašu nosaukumu (“Родник”, 1999), kas papildināts ar antisemītiskiem apokrifiem, piemēram, tāds ir “Ebreja katķisms Padomju Savienībā (Катехизис еврея в СССР)”. Tiesa šo “katķismu” atzina par viltojumu, bet tā pirmo izdevēju V. Korčaginu (В. Корчагин) – par vainīgu kriminālā noziegumā pēc 282. panta (nacionāla naida kurināšana). No soda noziedznieks ir atbrīvots sakarā ar “noilguma iestāšanos”.
“Patriots-pagāns” V. Korčagins lamā pareizticību, uzskatot Krievzemes kristīšanu Lielā kņaza Vladimira laikā par ebreju pašu lielāko diversiju. Tas netraucē “pareizticīgajam patriotam” O. Platonovam salasīt ēdiena paliekas no viņa galda.
Mīļie lamājas – tikai uzjautrinās (Милые бранятся – только тешатся)
(Vecs krievu sakāmvārds. Taču, kad mīlas ligzdiņa regulāri pārvēršas kaujas laukā, neviļus parādās domas: varbūt, mēs nemaz neesam “mīļie” un neesam radīti viens otram, vai nav laiks mums šķirties? – tulk. piez.)
Pirmā publikācija: 2005. gada jūnijs.
FARSS UN TRAĢĒDIJA
(Noslēguma vietā, 2024. gada marts.)
Kā lasītājam redzams, manā rakstā “Uz priekšu, uz kanibālismu”, kurš sarakstīts gandrīz pirms divdesmit gadiem, bija iezīmēts mērķis, uz kuru Oļegs Platonovs varonīgi lauzu ceļu cauri “cionistu ērkšķiem”. Tagad, savos memuāros, viņš spilgti ir nodemonstrējis, ka arī turpmākajos gados ne reizi nav nogriezies no ceļa uz kanibālismu.
Runā, ka vēsture atkārtojas, – sākumā traģēdijas veidā, pēc tam farsa veidā. Taču Krievijas vēsturē farss daudz biežāk ir pārgājis traģēdijā.
Tā bija cariskajā Krievijā, kad nacionāl-patriotisti, ar lepnumu saucot sevi par melnsimtniekiem, glāba valsti no žīdu-masonu sazvērestības, bet rezultātā atdeva to apēšanai sarkansimtniekiem.
Tā bija Padomju Savienībā “stagnācijas” laikā, kad viņu sekotāji, zem marksisma-ļeņinisma karoga, glāba pirmo sociālisma valsti no “starptautiskā cionisma” intrigām un rezultātā noveda to līdz sabrukumam.
Tāpat arī pašreizējie aizstāvji, ar ērkšķu kroņiem galvās, glābjot Pareizticīgo civilizāciju no Cionas gudro viltības, ir uzkūdījuši Krieviju brāļu karā ar Ukrainu, kur brūk dzīvojamās mājas, skolas, slimnīcas, pareizticīgās baznīcas, bet to drupas tiek apmazgātas ar saplosītu sieviešu, sirmgalvju un zīdaiņu asinīm.
Toties Aleksandram Prohanovam, par īpašiem nopelniem nacionāl-patriotiskā niknuma uzkurināšanā, ir pasniegts valdības augstākais apbalvojums: Aleksandra Ņevska Ordenis. Nezinu, kas tajā ir vairāk: farsa vai traģēdijas.
Visiem ir zināms sakāmvārds: “Dievs, pasargi mani no viltus draugiem, ar ienaidniekiem es pats tikšu galā.” Krievijai tas ir piemērojams desmitajā pakāpē, bet ar vienu atrunu. Ja Visaugstākais atbrīvoto to no kronētajiem un ordeņiem apkārtajiem “draugiem”, tādiem, kā Oļegs Platonovs, Aleksandrs Prohanovs un citi sarkani-brūnie rašisti-rasPUTINisti, tad ar ienaidniekiem tai vispār nenāktos tikt galā. Tāpēc ka, izņemot šos zvērinātos “draugus”, nekādu ienaidnieku Krievijai NAV.
https://www.chayka.org/node/15042
Pievienots 19.03.2024.
Tulkoja Jānis Oppe
[1] Sīkāk skat.: С. Резник. «Владимир Ковалевский: трагедия нигилиста», издание 2-е, М., «Вест-Консалтинг», 2023. Предисловие ко второму изданию, стр. 8-10 / М., «Вест-Консалтинг», 2023. Sk. arī https://www.chayka.org/node/13657
[2] A.N. Jakovļevs vadīja PSKP CK Propagandas nodaļu 60. sākumā un 70. gadu beigās. Mēģināja pretoties nacionāl-patriotistu spiedienam, par ko tika izslēgts no CK un nosūtīts kā sūtnis uz Kanādu. Pēc PSRS sabrukuma attālinājās no partijas vadības, radīja fondu “Demokrātija (Демократия)”. Par manu tikšanos ar A.N. Jakovļevu 1997. gadā īsi ir pateikts manā grāmatā “Šī īsā dzīve: Nikolajs Vavilovs un viņa laiks (Эта короткая жизнь: Николай Вавилов и его время)” / Maskava, “Захаров”, 2017, lpp. 40-41.
[3] A.Z. Romaņenko – viens no vadošajiem “cionologiem” p. gs. 70.-80. gados. Par viņu ir nodaļa manā grāmatā “Sarkanais un brūnais (Красное и коричневое)” (Vašingtona, “Вызов”, ceturtā nodaļa, lpp. 115-128)/
[4] Jurijs Sergejevičs Ivanovs, PSKP CK darbinieks, grāmatas “Uzmanīgi, cionisms (Осторожно, сионизм)” (Maskava, Политиздат, 1969) autors. Šī grāmata bija starta šāviens, pēc kura literatūra par “starptautiskā cionisma atsmakošanu” sāka plūst varenā straumē. Uz 1985. gadu bija izdots vairāk nekā divsimt tādu grāmatu, ar kopējo tirāžu apmēram 10 miljoni eksemplāru. Pēcpadomju Krievijā šo “lielisko” darbu turpina Oļegs Platonovs un daudzi citi.
[5] Citēju pēc Oļega Platonova grāmatas elektroniskās versijas, lpp. 168-170.
[6] Sīkāk par viņu sk.: Семен Резник. Красное и коричневое: книга о советском нацизме, стр. 83-114 / Вашингтон, «Вызов», 1991.
[7] Pilnu tekstu sk.: «Заметки по еврейской истории, № 6(55), 2005»; С. Резник, «Сквозь чад и фимиам» /М., Academia, 2010, стр. 216-226, С. Резник, «Непредсказуемое прошлое» / Спб., «Алетейя», стр. 329-339.
[8] Tagad jau piecdesmit gadus.
[9] Maskavas cilvēktiesību komiteju 1970. gadā radīja Andrejs Saharovs (Андрей Сахаров), Valērijs Čalidze (Валерий Чалидзе) un Andrejs Tvjordohļebovs (Андрей Твердохлебов), taču to sagrāva VDK. “Tiesību” uzkurināt cilts naidu aizsardzības komitejas atdzimšanā skaidri ir redzams Saharova komitejas grautiņa dalībnieku rokraksts.