Наталья Голубкина – Радостные события детства
Natālija Golubkina - Bērnības priecīgie notikumi
|
Tā ir otrā publikācija no cikla “Bērnības atmiņas”:
|
Iepriekšējā rakstā mēs ar jums aplūkojām, kādus vērtīgus momentus un detaļas var pameklēt savā bērnībā, lai saprastu, ka tur bija ne mazums vērtīga un gaiša, tā, kas silda dvēseli un izraisa aizkustinājuma smaidu.
Šodien es lieku priekšā iegremdēties spilgtākos notikumos, kuri kā krāsaini plankumi varēja iespiesties jūsu atmiņā.
To galvenā vērtība ir resursa apjomā! Kas tas ir?
Tas ir tāds stāvoklis, kad jums ir jautri, lieliski, kad jūs esat laimīgi un piepildīti, kad “iespējams viss” un “jūra līdz ceļiem”.
Kā pielietot?
|
Kad esat bēdīgi un nomākti, nav spēka vai vēlēšanās kaut ko darīt, apjukuma vai apmulsuma stāvoklī utt. pēc saraksta, vienkārši atcerieties kādu no saviem resursa pilnajiem bērnības stāvokļiem. Iegremdējieties tur pāri galvai un ar jūtām, ar spiedzienu un zosādu, skaļiem smiekliem, ka gandrīz gar zemi jākrīt, vai ar aizkustinājumu un aprimumu.
|
Un, lai to darītu viegli un ātri jebkurā brīdī, vajag laikus tādas atmiņas atrast un ievietot sev “Izlasē”.
Tad vajadzīgajā momentā tās atnāks jums palīgā!
Vienkārši pamēģiniet, un paši visu sapratīsiet!
Tātad, kas mums būs nepieciešams? Parakņāties savas atmiņas apcirkņos un izņemt no viņas putekļainajām lādēm notikumus, kuros jūs bijāt laimīgi, priecīgi, mīlēti un visvareni!
Kas tie var būt par notikumiem?
Dzimšanas dienas ar dāvanām un apsveikumiem, viesiem un riņķa dejām, torti un svecēm vai ar to, kas bija tieši jūsu bērnībā
“Man ir gadi 8. Mana dzimšanas diena. Ļoti daudz bērnu viesos. Dāvanas, spēles, lēkāšana pa gultām (mamma, kā par brīnumu, atļāva) – vārdu sakot, no prieka vienkārši placina!
Ļoti viegli ķermenim, satraukums, azarts, un nekā nav, izņemot šo brīdi. KAIFS!!!
Ļoti gaidu tēvu no darba. Vienmēr atgriežoties viņš paķēra mani uz rokām un meta gaisā. Šī darbība saucās – tēti, svied līdz griestiem!
Neticama sajūta un skaļi smiekli! Es vienkārši rīstos no smiekliem! Līdz šim laikam atceros tēta spēcīgās rokas – mīlestība, drošība, aizsardzība. Jo agrākas atmiņas, jo kaut kā vieglāk fiziski.”
Jeļena U.
“Paskatījos 4 gados dzimšanas dienu. Redzēju skaidri, jutu ar ādu, ķermeni. Tas taču ir 1973. gads.
Tagad uzpeldēja, ka mums bija konfektes – SPILVENTIŅI, un halva mēdza būt, bet, lūk, konfektes IETĪTAS – tas bija brīnums!!! Es ieraudzīju mūsu atskaņotāju un atcerējos, ka toreiz mēs klausījāmies PLATES.
Eglīte ir dzīva līdz šim laikam pie vecākiem. Torte!! Tas bija vienkārši šedevrs! Pēc sēnītēm uz tās kāvās pat pieaugušie, man ļāva izvēlēties jebkuru lāci.
Zēnu vārdi, gaisa temperatūra telpās, konfekšu garša un tekstūra. Nekad nebiju domājusi, ka svētki visiem mani iepriecināja vairāk nekā mana dzimšanas diena.
Apkārt man gāja riņķa dejas, skaidri ieraudzīju savu kleitu.”
Narina O.
Jaungada, 1. Maija vai citi svētki ar bērnurītiem, demonstrācijām un trokšņainu jautrību
“Tas ir Jaungads, mēs ar tēti ragaviņās braucam uz veikalu. Un, kaut māmiņa strādāja konditorejas fabrikā un saldumu bija pārpārēm, man gribējās “turku prieku” pūdercukurā.
Tētis man nopirka, un es visu ceļu urbināju caurumiņu biezajā maisiņā un vilku no turienes gardumus.
Bet mājās gatavošanās sagaidīt viesus, durvis līdz galam vaļā un tvaiki salā mutuļiem. Un es zinu, ka tūlīt novilkšu slapjos dūrainīšus un skriešu skatīties multfilmu par hokejistiem. Lieliski!”
Jeļena B.
“Atminējos pašu laimīgāko dienu manā mūžā, kad es pirmoreiz lidoju ar mazu lidmašīnu-kukurūzas sējēju.
Atceros pacelšanās momentu, vēju atklātajā kabīnē, aiz bailēm raudošo brālīti, bet lejā mazas mājas, ielas.
Es atcerējos, ka tas notika 1. Maijā, visapkārt bija ļoti daudz cilvēku, un, lai tētim pietiktu naudas biļetei, es atteicos no likumīgā saldējuma svētkos.”
Tatjana S.
“1. Maijs, tētis un māmiņa mani (man ir 5 gadi) aizveda pie vecmāmiņas un vectētiņa pa demonstrācijas laiku, lai sagaidītu viņu pārnākšanu un pēc tam ietu viesos.
Esmu strīpainā jakā ar īsām piedurknēm un biksēs, brālis sporta kostīmā. Mēs ar vectēvu-huligānu sēžam uz otrā stāva palodzes un skatāmies, kā demonstrantu plūsma iet pa ielu zem logiem, tuvojoties laukumam.
Mums ir interesanti, elpa aizraujas no daudzkrāsainajiem baloniem un dīkdieņu pūļiem, kas norobežoti ar milicijas ķēdi.
Pēkšņi vectēvs atnes riekšavu mazu nagliņu un mudina šīs nagliņas mest pa baloniem. Mēs ar brāli metam, un mums ir ļoti jautri.
Es dzirdu lozungus, cilvēku smieklus un jūtu pavasara reibinošo smaržu. Iekšienē ir labi un priecīgi.
Vecmamma ir izcepusi pankūkas, no virtuves tik garšīgi smaržo. Es skrienu turp, dzeru tēju ar pankūkām un sviestu. Kāda laime – bērnība!”
Olga M.
Priecīgi braucieni, pārgājieni un pasākumi
“Skanīgi smiekli: leļļu teātris bērnudārzā. Sēžam krēslos, skatāmies priekšnesumu. Notiek verbāla plūkšanās starp zaķi un lapsu. Ļoti jautri!
Smejos pilnā balsī, situ plaukstas, dauzos ar kājām. Viegluma un BEZRŪPĪBAS sajūta! Ķermeņa iekšienē patīkamas tirpas.”
Jeļena S.
“Izdevās atminēties, kā mēs ar klasi gājām pārgājienā, tur bija strauts ar akmeņiem tam pāri, kā mēs lēcām pa akmeņiem, lai strautu pārietu.
Atcerējos, kā cepām kartupeļus, speķi un maizi uz ugunskura, kā spēlējām “Kazakus-laupītājus” un meklējām “pretinieka” karogu, lai uzvarētu.
Atcerējos vingrošanas kompleksu pie mājas, līdzīgu vilnim, pa kuru es bieži kāpelēju.”
Larisa F.
“Daudz situāciju nāca atmiņā no skolas, kad uzliela skolotāji: “Malacis! Skatieties, kā vajag.”
Atcerējos, kā es jutu lepnumu par savu tēvu – man ir pats labākais tētis pasaulē! Viņš aktīvi piedalījās manā bērna dzīvē: veda manu klasi ekskursijās, pārgājienos. Visi mani klasesbiedri cienīja viņu un mīlēja. “Tev ir Tik labs tētis,” – viņi teica.
Atcerējos situāciju, kad es pirmoreiz kaut ko uzšuvu, uzadīju “pieaugušo” lietas, un to var nēsāt!
Atcerējos, kā es pirmoreiz izvārīju zupu. Vārīju pēc kulinārijas grāmatas un vārīju ļoti ilgi, jo visu darīju lēni.
Kad māmiņa atnāca no darba, paēda zupu, uzlielīja, es viņai saku, ka vairākas stundas pagāja gatavošanai, bet viņa smejoties saka, ka katru dienu pie plīts stāv vairākas stundas.
Mani tas nobiedēja, un tajā brīdī es nevēlējos būt pieaugusi, bet vēlme gatavot pazuda uz ilgiem gadiem. Pati sāku gatavot tikai tad, kad jau dzīvoju atsevišķi.
Atcerējos lepnumu par PSRS, kur es piedzimu. Atcerējos šīs valsts varoņus – Arkādiju Gaidaru (Аркадий Гайдар) (pamatskolā mūsu klase nesa viņa vārdu), Zoju Kosmodemjansku (Зоя Космодемьянская), Juriju Gagarinu.”
Jūlija P.
“Pēc 9. klases gājām ar klasi pārgājienā. Divas manas draudzenes ar milzīgu kausu dzinās pakaļ puikām. Kad kādu panāca, sita viņam ar kausu, sakot: “Makaks tu no Singapūras!”
Bija nez kāpēc ļoti smieklīgi. Kāpēc makaks? Ha, ha, ha! Viss ķermenis raustījās no smiekliem. Žokļi sāpēja, mute nevērās ciet. Bija lieliski tik brīvi smieties!
Nedaudz agrāk, tajā pašā vecumā. Divas skolas draudzenes stāstīja, kā viņas vasarnīcā mazgājušas traukus, metot tos ūdenī uz smiltīm.
Pēc tam ar kājām “mazgāja” šķīvjus, noskaloja uzplūstošajā vilnī. Draudzenes smējās, stāstot šo gadījumu, kopā ar viņām smējos arī es.
Nedaudz apskaudu to prieku, kādu viņas pārdzīvoja kopā. Pēc tam es pievienojos viņu smiekliem, vēderu turēdama, nevarēju apstāties.
Bija priecīgi. Ķermenis priecājās par smiekliem kopā ar draudzenēm.”
“Līdz šai nodarbībai es apgalvoju, ka neatminos tādus momentus bērnībā, kur es skaļi smietos, priecātos utt.
Pēc nodarbības es ATCERĒJOS! Atcerējos, kā kādā no sniegotajām ziemām mēs, bērni, lēcām no šķūņa jumta ļoti augstās kupenās un grimām tajās līdz pašām cepurēm.
Prieka bija “pilnas bikses”. Vai arī vizināšanās ar ragaviņām no kalna… Uzgulstamies uz ragaviņām uz vēdera un traucamies metrus 200-300 no kalna, taisni elpu rauj ciet no prieka.”
Olga B.
“Redzēju, kā tētis mani grieza un meta augšup. Es jutos kā dūniņa viņa rokās, un šī darbība mani ļoti iepriecināja. Pēc tam bērnu karuselis-šūpuļkrēsls, lidojuma sajūta arī izraisīja smieklus. Un kaut kāds bērnu jandāliņš, visi skraida un smejas, un es kopā ar viņiem priecīgā pacilātā stāvoklī.
Visos sižetos bija it kā kustības un spēles ar telpu sajūta.
Smiekli izraisīja patīkamu sajūtu krūtīs – paplašināšanos, piepildīšanos un prieku. Šīs sajūtas vēl ir ķermenī. Pateicos par vingrinājumu.”
Natālija Z.
“Es atminējos dienu, kad mēs, visa ģimene, gājām uz kalniņu mūsu pilsētas galvenajā laukumā. Mēs ar māsu kāpām augstā dzelzs kalniņā, bet vecāki mūs sagaidīja lejā.
Bija ļoti interesanti ieraudzīt it kā pazīstamas vietas bērna acīm. Kalniņš likās ļoti augsts, blakus esošā teātra ēka milzīga, bet Jaungada eglīte ar galotni, šķiet, atspiedās debesīs.
Bija apbrīnojami izjust visu līdz sīkumiem, gan apģērbu, gan slidenos pakāpienus, gan slapjos dūraiņus, gan durstīgo šalli, slīdēšanas un vēja sejā sajūtu, laižoties lejā no kalna, bailes no augstuma un neaizsargātība, kad izslīdēju no māsas rokām un nolidoju no kalniņa viena.
Esmu ļoti pateicīga par iespēju atkal izjust tās priecīgās emocijas, atcerēties sevi kā mazu meiteni un paskatīties no malas uz savu laimīgo ģimeni.”
Marija R.
“Atminējos, kā izgāju pagalmā, bet tur bija sniegs līdz ceļiem, kad skatījos no ķermeņa. Pēc tam kļuva pat smieklīgi, jo tagad biju pārliecināta, ka agrāk sasniga vairāk sniega.
Tagad saprotu, ka vienkārši celīši bija zemāk. Vecmāmiņa man iedeva mazu lāpstu, un es palīdzēju attīrīt celiņus, bet pēc tam, iegriežoties mājās, bija tik mājīgi un silti, ēdu karstas pusdienas.
Kādu citu reizi es biju tajā pašā brūnajā kažokā. Vectētiņš mani vizināja ragaviņās. Tas bija tik jautri. Es lūdzu iet ātrāk un pagriezt ragaviņas asi.
Man bija 5 gadi. No sniega man bija slapji un smagi dūraiņi. Es biju tā saģērbta, ka elkoņu locītavas dega dēļ tā, ka apģērba bija daudz, bet es mēģināju saliekt roku.
Seja aizsieta ar šalli, caur kuru es elpoju. Neērti. Bet tik viegli ir krist sniegā kā stabiņam!
Aleksandra I.
Brīži, kad jūs ēdāt kaut ko ļoooti garšīgu!
Sk. arī “Pašas agrākās atmiņas”[3].
“Bērnībā mēs ar draudzeni līdām uz sveša šķūņa jumta un rāvām tur zaļus negatavus ābolus. Piekrāvām ar tiem pilnas kabatas un rāpāmies augšā “mūsu” kokā. Mums bija divas papīra turzas, vienā – cukurs, otrā – sāls.
Mēs mērcām mazos zaļos ābolus šajās turzās un visu apēdām ar tādu apetīti. Ļoti garšīgi. Tagad es tā neēstu:)”
Jūlija R.
“Es atceros, ka bieži modos no biezo pankūku un karsēta piena smaržas.
Mana vecmāmiņa bija īsts meistars dažādu gardumu cepšanā, īpaši viņai padevās biezās pankūkas. Maigi gaisīgas, biezas, ar kraukšķošu brūnu garoziņu, apbērtas ar cukuru.
Tu paņem rokās, bet tā vēl ir karsta, mīksta, dzīva, un tu mētā no plaukstas plaukstā. Un pēc tam pārlauz, bet no daudzajiem caurumiņiem nāk tvaiks, smaržīgs, garšīgs, smaržo pēc vaniļas, nevari vien beigt ieelpot.
Rokas taukainas, atlauz pa mazam gabaliņam, liec mutē, un tas kūst, bet turklāt noteikti ir jāaizver acis un jāsamiedzas aiz labpatikas, lai vēlmes papildītos. Norij un piepildies ar tādu pateicību un siltumu, ka rodas tikai viens impulss, pieskriet un apkampt savu mīļoto vecmammu, apķeroties viņai ap kaklu.
Viņa ir pie plīts, noliecas ar smaidu, bet es aizsniedzos līdz viņai uz pirkstgaliem, piespiežos viņas puķainajam lakatam un izplūstu smaidā “Paldies, vecomamm! Ak, kā tu smaržo!” un ieelpoju viņas smaržu ar visu savu būtību.
Viņa mazgāja matus ar vienkāršām ziepēm, bet tie viņai smaržoja kaut kā neparasti, pēc zālaugiem, saules, mājām. Šo smaržu es atceros līdz šim laikam un pazīstu to tūkstoš citu starpā.”
Un, lūk, tādu burvīgu sajūtu-atmiņu kaleidoskopu katrs varēs savākt sev pats! Un tas lieliski paglābs jūs grūtos brīžos.
Sk. arī “Kur slēpjas bērnības atmiņu vērtība”[4].
Un cik gan lieliski ir tajā dalīties ar saviem bērniem un mazbērniem. Vai kopā visai ģimenei atcerēties brīnišķīgos momentus – cik gan siltuma un labestības rodas tajā brīdī, kā atmiņas apvieno jūsu ģimeni!
Dalieties komentāros, kādas burvīgas atmiņas atnāca jums, kamēr jūs lasījāt šo rakstu?
 |
Natālija Golubkina Reinkarnacionikas konsultante. Reinkarnacionikas Institūta 2. kursa trenere. Projekta vadītāja un grāmatas “Kādas dvēseles ceļojums” autore |
Pievienots 01.05.2017.
https://ru.reincarnatiology.com/radostnoe-detstvo/
Tulkots ar lapas administrācijas atļauju
Tulkoja Jānis Oppe
[1] Skat. http://www.sanatkumara.lv/index.php/dazadi/11-dazadi/3364-natalija-golubkina-kur-slepjas-bernibas-atminu-vertiba (Tulk. piezīme)
[2] Skat. http://www.sanatkumara.lv/index.php/dazadi/11-dazadi/3366-natalija-golubkina-pasas-agrakas-atminas (Tulk. piezīme)
[3] Skat. 2. vēri. (Tulk. piezīme)
[4] Skat. 1. vēri. (Tulk. piezīme)