Планетная цепь Земли

Zemes planētu ķēde

Nodaļa no grāmatas “Dzīvo un mīli[1]

19 01 28

Sanats Kumara: Kad Saules Logoss radīja planētas, lai uz tām attīstītu materiālu dzīvību, viņš nerēķinājās, ka vienas, lai pat lielas, inkarnācijas laikā var attīstīt un novest līdz pilnībai visus matērijas aspektus. Viņš iecerēja septiņus lielus inkarnāciju ciklus, kuri, viens pēc otra, noritēs septiņos “laukumos”, katrā jaunā ciklā pastiprinot un attīstot matērijas tās iestrādes un sasniegumus, kuri notika iepriekšējā ciklā. Pavisam globusu mūsu planētu ķēdē ir septiņi.

Lai radītu jaunu Saprātu, Gara smalkajai matērijai savā attīstībā ir jāiziet virkne pakāpju, pakāpeniski tērpjoties jaunos, raupjākos apvalkos. Tas notiek Zemes ķēdes pakāpēs, no kurām katra nes savu lādiņu un potenciālu. Ja pirmās planētas nes smalkāko un smalko Gara vibrāciju, gandrīz nesaistītu ar miesu, tad, pakāpeniski sablīvējoties līdz ceturtajam globusam, Garu nesošie ķermeņi kļūst par blīvās, zemes plāna enerģijas, kuras sastrādātas dzīvēs miljardiem gadu laikā uz planētas Zeme, – pārvadītājiem. No globusa uz globusu Zemes struktūra sarežģījās un tapa materiālāka.

Mēs visus globusus saucam par Zemi, jo tie visi ir savienoti gredzenā jeb Ritenī, saistīti ar ciešu pavedienu, pa kuru mūsu Augstākās pasaules Pārvaldnieki – Planētu Logoss – nodod Saprāta un Dzīvības enerģijas uz nākamo planētu turpmākai izpausmei. Visas planētas dzimst pēc kārtas, iznākot no Logosa sirds centra, kur viņš tās apvelta ar savām daļām, Monādēm. Monādes – tie ir smalki retinātas ugunīgas matērijas ķermeņi, kas nes dzimtas slodzi no lielas ģimenes, kura savu ietekmi izplata pa visu planētu, dod viņai cilvēkus, nesošus dažnedažādus – gan slepkavu, gan praviešu – likteņus. Tas ir pilns spektrs enerģiju (vibrāciju), kuras savstarpēji līdzsvarojas. Tikai tā Monāde var būt pilnīga un universāla savās izpausmēs uz Zemes.

Logoss Augstākajam Zemes saprātam paņēma gatavu izejmateriālu, novestu līdz attīstītam stāvoklim uz citām Saules sistēmas planētām, uz kurām Saprāts eksistēja pirms Zemes. Šo planētu bija desmit, daļa no tām gāja bojā, daļa līdz galam izdzīvo savas Kalpas (dzīves). Izveidojis Zemes sākotnējās Monādes no jau uz citām planētām attīstītām, Zeme planētu Logoss sāka ar Zemes minerālās valstības Monāžu attīstību, uz Zemes pirmā globusa nogulsnējot pirmelementus, kuri izveidojās no nokaitēta tvaika, magnētiskas spirāles savērpta ap planētas, viņas Augstākā Saprāta kodolu.

Pēc pirmalementu nogulsnēšanas izveidojās ūdens – svarīgākais Planētas Saprāta nesējs, smadzenes un atmiņa, informācijas glabātājs un Zemes Karmas instruments. Ūdens kļuva par planētas bioloģiskās dzīvības ciltstēvu, tajā tika ienesti pirmie vīrusi un baktērijas, kas spēja dzīvot tajā sarežģītajā ārējā vidē. Šie pirmie dzīvās Dzīvības pārstāvji sāka organizēt planētas bioloģisko statusu – atmosfēru, augsnes, ekosfēru, noosfēru, – visu, lai sagatavotu starta laukumu daudzšūnu organismu attīstībai. Šis eksperiments tika atkārtots daudzas reizes, kamēr nebeidzās ar dzīvas dzīvības uzvaru.

Kad bija radīta vide bioloģiskās dzīvības izdzīvošanai, pārējā attīstība noritēja tā, kā mēs zinām – bioloģisko organismu sarežģīšanās, viņu savienošanās ar attīstītāku saprātu.

Zemes sfēra – tā ir vienota sfēra, kura ietver septiņus centrus – globusus, apvienotus saiknē, kuru Mēs saucam par sutratmu. No globusa uz globusu pieaug Logosa materiālās enerģijas daudzums. Šīs enerģijas sāk attīstīt pašas sevi, sniedzot barošanu arvien augstākiem matērijas līmeņiem – zeme – augi – dzīvnieki – cilvēki.

Paši pirmie dzīvie organismi uz pirmās planētas bija smalkajos ķermeņos, kuri sastāvēja no elementālās enerģijas, tāpēc ka viņus radīja Saprāts kā Budhi izveidota plāna pirmo nogulsnējumu – elementāļu līmenī. Vārdu sakot, dzīvība sākās ar pašām elementārākajām formām, eksistējošām smalkajā pasaulē un piemērojamām dzīvei matērijā.

Visa planēta sastāvēja no gāzēm, stipri retinātām, taču ieguvušām noturīgu formu, pateicoties tam, ka darbojās Stari – Lielie Celtnieki, kuri ar elektromagnētisku ķēžu palīdzību rada sākotnējo un nākamās formas, strādājot ar pirmmatēriju un cenšoties realizēt plānus, Logosa izstrādātus konkrētajai planētas inkarnācijai.

Kā var iztēloties Planētu ķēdi? Vai planētas telpā ieņem atsevišķu vietu, vai arī tā ir sfēra sfērā?

Vārds “ķēde” pareizi atspoguļo būtību. Tas ir atslēgu saišķis uz viena liela gredzena. Visas atslēgas (planētu saprāta attīstīšanā) tiek izmantotas pēc kārtas. Tie ir uz sutratmas uzvērti globusi. Pa to pārtek visa enerģija, pārlejoties no planētas uz planētu, pāriet karma un uzkrātā atkārtošanas Likums. Pa to tiek realizēti Iesvētījumi un planētas vadība. Pa šo asi uz planētām attek un aiztek jaunas un vecas enerģijas, norit zināšanu nodošana, viss kā pie cilvēka. Mēs pašlaik arī sarunājamies caur sutratmu. Cilvēku sutratmas ir saistītas ar Zemes lauku caur kosmosa elektromagnētisko režģi, un pa viņām notiek saziņa ar Eņģeļiem un Pasaules-ēku. Zemes planētu ķēde – tās ir septiņas planētas, sasaistītas noslēgtā aplī. Tās visas atrodas dažādās dimensijās, tāpēc mēs tās neredzam no savas pašas blīvākās fiziskās dimensijas, no mūsu ķēdes ceturtās planētas.

Pa noslēgto gredzenu notiek nepārtraukta ugunīgas upes kustība cauri planētām. Smalkajā plānā tas izskatās kā mirdzošs ugunīgs gredzens. Visai šai upei ir dažāda enerģijas kvalitāte, pārejot no planētas un planētu. Pati raupjākā un asākā enerģija, pats spēcīgākais spriegums ir mūsu ceturtās planētas rajonā. Tā ir it kā Zemes ķēdes apakšējā čakra, fiziskā. Ķēdes pirmās planētas atdod, nolej enerģiju Zemes ķēdē, pakāpeniski kļūstot tukšas, bet ne mirušas. Un tikai pēdējā Mahamanvantarā visas enerģijas tiek nolietas nākamajā planētu ķēdē, kura aktivizēsies nākamajā laikmetā.

Dabas visas valstības – minerālā, augu, dzīvnieku un cilvēku – uz katras planētas attīstās no nulles. Minerālā valstība, attīstījusies, sagatavo augsni augu valstības attīstībai, augu valstība – dzīvnieku valstībai. Daļa dzīvnieku valstības – tās ir augu Monādes, pārgājušas uz nākamo, augstāku pasauli. Dzīvnieku valstība radīja apstākļus, lai uz Zemes parādītos dzīvnieciskais cilvēks.

No otras puses, Logoss attīsta Sevis garīgo daļu. Viņš daļu sava Gara, Monādi, savieno ar attīstīta dzīvnieciskā cilvēka fizisko ķermeni, un šī cilvēka garīgā daļiņa sniedz viņam apzināšanos par Dievišķo izcelsmi un savu attīstīšanos virzienā uz Garu.

Lielais noslēpums, kā tika radīts cilvēks no dzīvnieka, tā vai citādi jau ir cilvēkam pavēstīts. Daudz reižu cilvēce radās un gāja bojā uz planētām, blīvējot savus ķermeņus ar katru reizi, involucionējot matērijā. Pašlaik viņa eksistē uz Zemes ķēdes ceturtās planētas, tas ir materiālās pasaules attīstības kulminācijas moments.

Uz katra globusa nomainās pa septiņām rasēm, sablīvējoties ķermenī uz ceturtās rases sākumu un atgriežoties smalkajos ķermeņos uz septītās rases sākumu. Involūcijas (Gara nolaišanās matērijā uz ceturtās rases sākumu) mērķis ir attīstīt Saprātu, kurš prot strādāt ar blīvo matēriju; evolūcijas (ķermeņa apvalku pakāpeniska nomešana, sākot ar ceturto rasi līdz septītās rases sākumam uz katras planētas), ir nostiprināt Saprātu cilvēka garīgajā ķermenī, atgriezties pie Avota.

Cilvēks – tas ir lielais matērijas visu evolūciju un Gara evolūcijas savienojums; viņš ir spējis savienoties ar matēriju un radīt jaunu pilnīgu augstas kultūras, mākslas, zināšanu materiālās pasaules tēlu.

Pašlaik ir beidzies involūcijas matērijā laikmets, sākusies materiālās pasaules pāriešana uz evolūciju. Nākamā izpausmes valstība pakāpeniski atgriezīsies, atmetot ķermeņu materiālos apvalkus, sākuma pozīcijās. Cilvēks, atgriežoties pie Avota, kļūst arvien apgarotāka būtne, ar attīstītu saprātu, apveltīta ar spēcīgu gribas enerģiju un sava stāvokļa – kā Visa, Kas ir – Planētu Vienotības, Visuma daļiņas – apzināšanos. Priekšā ir cilvēces attīstība uz piektās, sestās, septītās planētas. Uz pēdējās septītās planētas Cilvēce pāries uz Monādisko slāni, saplūstot Vienotajā Saprātā, un izveidos planētu Logosa jaunu kolektīvu Saprātu. Tas viss gala rezultātā pāries pie Saules Logosa, Lielās un varenās Dievības, kura radīja šo pasauli – Saules Sistēmas.

Katra Saules sistēmas planēta attīstās pēc analoģiskas shēmas, kurai ir dažādi varianti. Katra planēta būvē savu realitāti, ar savu karmu, saviem uzdevumiem, ar saviem dzīvības un saprāta izpausmes paņēmieniem, ar dažādu planētu skaitu ķēdē. Vadoties pēc šīs realitātēs, tiek būvēta planētu ķēde, kura planētu shēmā ietilpst kā šīs shēmas daļa. Planētu savstarpējās attiecības ir pavisam draudzīgas, viņas palīdz cita citai, apmainās ar enerģiju, informāciju, zināšanām un jaudu.

No sarunas ar Ehnatonu: “Kāpēc cilvēces evolūcijai bija vajadzīgi veseli septiņi Zemes ķēdes globusi? Kāpēc nepietiek ar vienu planētu?” Viņš visu valstību parādīšanos salīdzināja ar debesu alķīmiju. Kā alķīmiķis rada no nekā, nogulsnē matēriju? Sākumā viņš rada plānu galvā, pēc tam norit pakāpeniska, ejot pa slāņiem, vielas organizēšana, blīvēšana. Tā ir mēģinājumu un kļūdu metode, radīšana. Kad Radītājs sasniedza noteiktāku rezultātu, Viņš paraugu nolēja uz nākamo planētu un uz pirmās sāka radīt nākamo slāni.

Pasauļu nogulsnēšana norit pakāpeniski, pārejot no planētas uz planētu. Kādēļ? Tā ir sastrādātā saglabāšana, palaišana patstāvīgā attīstībā. Ja uz pirmajām divām planētām norit globāla idejas vadība – jo izpausmes viela ļoti smalki uztver ideju dēļ sava sastāva tuvuma šai idejai, taču arī radošas attīstības iespējas nav, jo nav aptumšošanas, nav saprāta un savas izvēles – tad uz pēdējām (3. un 4.) lodēm iestājas un uzplaukst iespēja radīt, jo Radītāja ideja ir aptumšota, cilvēks pieder pats sev.

Grūtības rodas tādēļ, ka cilvēks sevi atdala no Dieva, domās paliek vienatnē ar sevi – nepilnīgu. Tiekšanās uz pilnību – pamata doma, pozīcija, kura ved pie Dievišķā iepazīšanas sevī, jo Radītājs pats vienmēr tiecas uz pilnību.

Kas notiek uz nākamajām, 5., 6., 7. planētas? Notiek evolūcijas paātrināšanās. Cilvēks iepazīst Dievu un tiecas pie viņa. Planētas vibrācijas paaugstinās, viņa apskaidrojas. Planētas apziņa aug, planēta sāk aktīvi radīt. Visa dzīve pamazām pāriet uz smalko pasauli, izņemot minerālu valstību, kura arī iegūst domājošu apziņu un apzinātu dalību evolūcijā.

Kas tiek sasniegts ar tādu enerģijas sadalīšanu pa septiņiem globusiem? Enerģiju saglabāšana, to ietaupīšana. Mazas enerģijas saglabājas un audzina, dzemdinot arvien blīvākas matērijas vibrācijas, caur kurām ejot, Gars ietinas smalku un blīvu ķermeņu apvalkos, iegūst tiesības un prieku radīt materiālajā pasaulē, izejot uz pilnību no savas redzamās, šķietamās nepilnības.

Apziņa, Saprāts var tikt radīts tikai caur planētu, šo sistēmu, Saprāta šūpuli. Tas ir tas etaps, kuru iziet viss augstais Saprāts, dzemdinot domu, jūtu un vēlmju vidi savai sākotnējai attīstībai, kā mātes amnija šķidrums bērna sākotnējai attīstībai. Šeit tiek izlolotas jaunas Monādes. Iznākot no šūpuļa, viņas kļūst augsti saprātīgas Būtības, spējīgas dzīvot uz citām augstāk attīstītām planētām. Daļa Monāžu saplūdīs un, izejot uz Nirvānu, veidos jaunu planētu Logosu, kurš radīs jaunas pasaules. Daļa paliks uz šīs planētas, lai palīdzētu pārējiem cilvēkiem noiet savu ceļu.

Saprātam ir daudz attīstības ceļu turpmāk. Nav vienota ceļa, katra Dvēsele izdarīs savu uzvēli un nodarbosies ar to, ko grib. Augstākā izvēle – izzināt sevi un seko savai misijai, nesot maksimālu labumu Radītājam un izmantojot pašas labākās savas īpašības, lai pašattīstītos.

 

***

 

Uz vienas planētas nevar noslīpēt formas un pamodināt un izaudzēt visas dabas valstības. Tam vai citam darbam nepieciešams noteikts planētas enerģijas lādiņš, potenciāls. Dzīvei smalkajā plānā vajag vienas vibrācijas, dzīvei blīvajā – citas. Gatavojot planētas enerģētisko fonu, ir vieglāk izaudzēt vajadzīgo dzīvā apjomu un nodibināt dabas valstību mijiedarbību vajadzīgajā līmenī. Darbs kūsā uz četriem globusiem vienlaikus. Tas ir daudz ražīgāk. Tā ir iecerēts un tiek izpildīts.

Planētu gredzens ir slēgts, tāpēc ka norit nepārtraukta mijiedarbības enerģiju cirkulācija. Tas līdzinās cilvēka septiņām čakrām, kuras ir savstarpēji saistītas un apmainās ar enerģiju. Čūska, kas pati savu asti kož, ir planētu ķēdes simbols.

Kāda ir pirmās un pēdējās planētas saikne?

Karmiska. Tas, kas nav atstrādāts vienā Manvantarā, tiks atstrādāts citā. Mēs dodam nevis principiālo uzbūvi, bet vispārēju shēmu, lai radītu izpratni par Lielā saprāta darbu, viņam rīkojoties.

Kā septiņas planētas saskaņot sfērā?

Mēs uzstājam, ka tā ir ķēde no septiņām atsevišķām planētām, ar sutratmu saslēgtām gredzenā, kura griežoties veido sfēru Monādiskajā realitātē. Lai ar apziņu no Monādiskās realitātes pārietu uz fizisko vai citu, piemēram, uz pirmo planētu, vajag iztaisīt izvērsumu, ieejot zemākās vibrācijās. (Izvērsums – pāriešana no dimensijas uz dimensiju). Un no planētas uz planētu enerģija iet cauri izvērsumam, pazeminot vibrācijas un palielinoties enerģētiski. Visi globusi atrodas dažādos šīs sfēras plānos. To ir grūti saprast fiziski, bet tas tā ir.

Tā ir polāru pretstatu sfēra. Ejot cauri izvērsumam, enerģija savu lādiņu maina uz pretējo, tādā veidā pilnveidojas planētu magnētiskā komponente.

Tas ir saistīts ar polu samainīšanos?

Šajā gadījumā poli nesamainās, bet mainās pašas planētas. Samērā ar to, kā enerģija kļūst raupjāka, planēta it kā pieaudzina matērijas slāni, iegūstot jaunas dimensijas, bet pāriešana uz citām dimensijām taču vienmēr notiek caur izvērsumu.

Planētu ķēde ir ļoti sīka detaļa milzīgā pasaulē, kur valda pasaules Saprāts. Visas viņa daļas ir pasaules harmonijas fragmenti. Monāžu un lielāku Saprātu smilšu graudiņi tek pa Kosmosu, nesot Saprāta programmas uz citām pasaulēm, apmainoties ar informāciju ar tālām zvaigznēm, veidojot Vispasaules informācijas banku. Šo sīko dzirksteļu, kuras sastāda Saprātu, ugunīgās upes plūst pa Visumu, veidojot Pasaule-ēkas visaugstāko saprātu.

 

Pievienots 28.01.2019

http://sanatkumara.ru/glavi-iz-knig/planetnaya-tsep-zemli

Tulkoja Jānis Oppe

 


[1] Skat. http://www.sanatkumara.lv/images/Sanat_Kumara/Books/Zhivi_i_ljubi.pdf (Tulk. piezīme)