Tatjana Tihoplava. "Viņš atgriezīsies oktobrī". 2016

2016. gada 31. maijs

Viņš atgriezīsies oktobrī

Mans vīrs, Tihoplavs Vitālijs Jurjevičs (Тихоплав Виталий Юрьевич), tehnisko zinātņu doktors, nomira 2015. gada 2. oktobrī. Kopš 2016. gada janvāra es ar viņu atrodos pastāvīgā kontaktā. Pa šo laiku viņš ir nodevis ļoti daudz informācijas, kas apstiprina dzīves turpināšanos pēc nāves. Vitālijs Jurjevičs paziņoja, ka viņš ir izgājis augšāmcelšanu un 2016. gada oktobrī atgriezīsies mūsu fiziskajā pasaulē blīvā ķermenī. Viņa atgriešanās mērķis ir nodot cilvēkiem jaunu informāciju par nāves neesamību, demonstrējot pierādījumu: nomiršanu un jaunu augšāmcelšanu.

 

 

2016. gada 3. jūnijs

1. daļa. TĀS-PUSES PASAULE. Informācija no aculiecinieka

Cienījamie manas lappusītes apmeklētāji! Es sāku sarunu ciklu, kurā izklāstīšu informāciju, kuru man ir nodevis mans vīrs Tihoplavs Vitālijs Jurjevičs, tehnisko zinātņu doktors; viņš ir 27 publicētu grāmatu autors; to tematika ir smalkā pasaule, informācijas mijiedarbība, apziņa, un tās ir uzrakstītas uz stingra zinātniska pamata. Mans vīrs, Tihoplavs Vitālijs Jurjevičs, nomira 2015. gada 2. oktobrī.

Tā kā viņa slimības apstākļi nospēlēja zināmu lomu tajā, kas ar viņu notika, es neilgi pakavēšu pie tiem Jūsu uzmanību. 2015. gada vasarā nelaimi nekas nevēstīja. 3. septembrī mums noritēja 2 stundu kontakts ar Astrusu, augstu garīgu būtni.

Astruss pirmoreiz iznāca uz kontaktu ar mums 2012. gada jūlijā un, stādījies priekšā kā Krievijas debesu kurators (un Amerikas kurators ir Krajons), sāka dot mums informāciju par smalko pasauli, izmantojot zinātniskus jēdzienus. Informācija tika dota caur Kretovu Juriju Vasiļjeviču (Кретов Юрий Васильевич), tautas dziednieku, cilvēku ar neparastām spējām, kurš var kontaktēties ar mirušajiem un ar būtībām. Šo gadu laikā kontakti ar Astrusu noritēja regulāri katras divas nedēļas. Līdz šim brīdim ir veikts 91 kontakts.

Pa šo laiku mēs sarakstījām 5 grāmatas, no kurām trīs jau ir izdotas. Tās ir “Astruss. Jaunā fizika” (“Аструс. Новая физика[1]”), “ASTRUSS. Priekštecis jeb jauni dati par Visumu” (“АСТРУС. Предтеча или новые данные о Вселенной[2]”) un ”Pa tuksnesi ejošie” (“Идущие по пустыне[3]”). Vēl divas grāmatas atrodas izdevniecībās. Un mēs sagaidām, ka rudenī tās nāks klajā.

Tātad atgriežamies pie septembra sākuma. 7. septembra rītā mans vīrs Vitālijs pēkšņi sajutās ļoti slikti. Uz izsaukumu atbraukušie ārsti viņam konstatēja abpusēju plaušu karsoni un aizveda uz Svētā Georga slimnīcas reanimācijas nodaļu.

9. septembrī viņam apstājās sirds, viņš atradās klīniskajā nāvē 12 minūtes. Ārsti viņu atgrieza dzīvē, taču viņš iekrita komā, no kuras iznāca 11. septembrī. Es ne velti kavējos pie šī momenta, jo, kā noskaidrojās vēlāk, klīniskās nāves stāvoklī no ķermeņa manu vīru burtiski aiz rokas bija izrāvis Astruss. Par to, kas notika starp Vitāliju un Astrusu, es pateikšu vēlāk.

11. septembrī, kad Vitālijs iznāca no komas, dežūrārsts vakarā mani pie viņa ielaida. Viņš bija priecīgs. Viņa acis burtiski staroja. Taču viņš nevarēja man neko pateikt, tāpēc ka bija pieslēgts pie mākslīgās elpināšanas aparāta un mutē viņam atradās caurulīte no šī aparāta.

Jāsaka, ka visi mani nākamie viņa apmeklējumi reanimācijā bija arvien skumjāki un skumjāki. Pēc dažām dienām caurulīte tika nomainīta ar iegriezumu kaklā, ielikta stoma, un, kad viņš mēģināja kaut ko pateikt, neviens vārds nebija dzirdams.

2. oktobrī pulksten 19 man pazvanīja no reanimācijas un pateica, ka mans vīrs ir miris.

 

 

2016. gada 4. jūnijs

2. daļa

Pirmie trīs mēneši pēc viņa aiziešanas bija vienkārši šausmīgi, tāpēc ka es nejutu viņa klātbūtni mājās. Tā kā kontakti ar Astrusu turpinājās regulāri, viņš pastāvīgi runāja par to, ka Vitālijs ir šeit, ka mēs noteikti nodibināsim ar viņu kontaktu, ka viņš dos un izskaidros pilnīgi jaunu informāciju, no kuras zinātniekiem smadzenes uzpūtīsies. Tieši tā arī pateica “uzpūtīsies”.

Protams, jau pirmajā kontaktā ar Astrusu pēc Vitālija nāves es viņam uzdevu jautājumu: “Kāpēc viņi neizglāba manu vīru? Vai bija vērts trīs gadus katras divas nedēļas tikties ar mums? Vai bija vērts citai garīgai būtībai Korsam strādāt ar mums? Vai bija vērts nākt pie mums pieciem hierarhiem un Lizai ar zīdaini, ja pēc tā visa ļaut cilvēkam nomirt? Par Korsu, par hierarhiem un Lizu ar zīdaini ir rakstīts mūsu jau publicētajās grāmatās.

Astrusa atbilde man vienkārši atņēma pašpaļāvību. Es toreiz viņu nesapratu. Viņš atbildēja sekojoši: “Mēs likām viņam priekšā palūgt mums palīdzēt viņam nomirt.”

Aizsteidzoties uz priekšu, paskaidrošu, kas notika. Vitālijs pastāstīja, ka Astruss viņu burtiski aiz rokas izrāvis no ķermeņa klīniskās nāves laikā. Viņam tika izteikts priekšlikums. Vai nu viņi palīdz viņam izveseļoties, un viņš atgriežas dzīvē kā vecs cilvēks, 82 gadi, vai arī viņš piekrīt nomirt, bet viņi veic augšāmcelšanu, un pēc gada viņš atgriezīsies mājās kā 30 gadu vecs cilvēks ar misiju. Vitālijs piekrita, kad bija noskaidrojis manu likteni. Viņš kļūs par pirmo augšāmcelto zinātnieku, kurš atgriezies uz Zemi ar misiju. Līdz šim augšāmceltie bija reliģijas darbinieki.

 

No kontakta ar Astrusu 2016.01.28:

- Vitālijs teica – kad viņš slimoja, viņš lūdzis jums palīdzēt viņam nomirt.

Astruss: Tie bijām mēs, kas viņam palūdza.

- Jūs viņam palūdzāt, lai viņš palūgtu jums… Kā tas ir – jūs viņam lūdzāt?

Astruss: Paradokss, bet tas tā ir. Mēs viņam likām priekšā, lai viņš mums palūdz palīdzēt viņam nomirt.

- Kad viņš mocījās, gulēja smagā stāvoklī, jūs viņam palīdzējāt nomirt? Tagad viņš saka, ka, pateicoties Astrusa palīdzībai, viņš dzīvos. Kā to saprast?

Astruss: Kad viņš slimoja, mēs turējām viņa smadzenes.* Viņš saglabāja visu izpratni sastādošo summu, un to, kas ar viņu notiek, viņš saprot kā neviens cits. Un viņa smadzenes strādā pilnā mērā.

* 17. septembrī es piezvanīju Jurijam Vasiļjevičam Kretovam un liku viņam priekšā veikt kontaktu, labi, ka tā tieši bija ceturtdiena, jo mēs visus kontaktus veicām tieši ceturtdienās. Jurijs Vasiļjevičs piekrita.

Ap pulksten 17 Igors Juriju Vasiļjeviču atveda pie mums. Mēs apsēdāmies pie galda ar tēju un cepumiem, un es, kā vienmēr, pajautāju: “Astruss ir šeit?”, uz ko Jurijs Vasiļjevičs atbildēja: “Nē, viņš pašlaik ir pie Vitālija Jurjeviča. Viņš tur viņa smadzenes.” – “Smadzenes? Kāpēc smadzenes?” – “Es nezinu. Es arī pats nesaprotu, kāpēc?” Un pēc tam Jurijs Vasiļjevičs pēkšņi teica: “Bet Vitālija Jurjeviča smadzenes ir šeit ar mums. Viņš visu novēro, visu dzird un visu atcerēsies. Būs pēc tam viņš jāizjautā.”

 

- Bet tā taču ir traģēdija.

Astruss: Nē, tā nav traģēdija. Tā ir viņa vēlēšanās. Tās traģēdijas, par kuru jūs runājat, viņam nav.

- Bet tas, ka viņš man pastāvīgi saka “Es gribu dzīvot. Es esmu dzīvs. Es gribu dzīvot fiziskajā pasaulē”. Vēlme dzīvot piemīt tikai dzīvajiem. Vai tas nozīmē, ka viņš ir dzīvs?

Astruss: Nozīmē. Vitālijs Jurjevičs atrodas tādā interesantā stāvoklī, kuru aprakstīt ar kaut kādām līdzībām ir vienkārši neiespējami. Viņš ir izzinājis to, ko teica Grabovojs (Грабовой). Bet viņš to ir izzinājis no tādas puses, no kādas Grabovojs to nekad neuzzinās.

- Bet vēlme dzīvot fiziskajā pasaulē – tā ir viņa neizpildāma vēlēšanās, tāpēc ka viņš grib atgriezties fiziskajā pasaulē? Tas ir, viņš ir šeit, bet viņš grib ķermeni.

Astruss: Jūs sakāt taisnību, viņš atgriezīsies.

 

Ir jāatzīmē – kad toreiz notika šis kontakts ar Astrusu, par mana vīra augšāmcelšanu es vēl neko nezināju.

Tikai martā Vitālijs man pavēstīja, ka atgriezīsies augšāmcelts šī gada oktobrī, ar milzīgu zināšanu rezervi, kura viņam būs jānodod zinātniekiem. Un, lai pierādītu, ka viņš ir augšāmcelts, viņš zinātnieku komisijai nodemonstrēs nomiršanu un augšāmcelšanu. Tas ir, viņš visu acu priekšā nomirs, un, kad zinātnieki nofiksēs viņa nāvi, viņš augšāmcelsies.

Viņa misiju vada un gatavo viņu izpildei Astruss. Vitālija misijas būtība būs pamodināt uz Zemes dusošos cilvēkus, zinātniski pierādot, ka nāves nav. 1,8% Zemes iedzīvotāju uztvers šo informāciju un ietekmēs Zemes psihosfēru, kura momentāni iedarbosies uz visiem. Tas izraisīs cilvēku sabiedrības, kura attīstās pārāk lēni, evolucionāru lēcienu.

 

Astruss: Viņš nāk, lai organizētu apziņas pārkārtošanos. Un zināt, cik lielam daudzumam to uz planētas vajag? Tie ir 1,8%. To ļoti vajag, lai intereses par dzīvi blīvuma līmeņa pakāpi pilnīgi paceltu neparastā augstumā. Visiem pārējiem, iznāk 98,2%, to nevajag.

- Kādēļ tad to darīt, ja 98% nevajag?

Astruss: Bet, lūk, tāpēc tas arī tiek darīts, ka 98,2% par to nezinās. Viņa uzdevums būs iedarbināt mijiedarbības mehānismu ar visu apkārtējo masu, tieši mijiedarbības mehānismu. Tas ir, evolucionāru lēcienu, kurš visīsākajā laikā nevis vienkārši desmitkāršos, bet palielinās ģeometriskā progresijā.

- Ja ņem vērā, ka tikai 1,8% iedzīvotāju būs tajā ieinteresēti, vienalga notiks tāds evolucionārs lēciens?

Astruss: Evolucionārs lēciens, ar kolosālu jaudu.

- Šis evolucionārais lēciens ir vajadzīgs, lai paaugstinātu mūsu planētas vibrāciju frekvenci?

Astruss: Pilnīgi pareizi.

- Tā stipri atpaliek?

Astruss: Nē, jūs neatbilstat mijiedarbībai ar atsevišķām struktūrām. Tikko kā tas sāks notikt, lūk, tad sāksies mijiedarbība ar citiem civilizācijas cikliem.

- Ja cilvēks uz Zemes iepazīstas ar šīm zināšanām, nodarbojas ar izpēti, tad viņš sevi neviļus tam sagatavo…

Astruss: Viņš liek apziņā rezonēt zināma veida zināšanām, kas padara iespējamu pārlēkt uz to pusi diezgan specifiskā veidā, saglabājot personību. Bet, saglabājot personību, bija nepieciešams saglabāt domāšanas specifiku. Tādēļ turējām smadzenes. Un tāpēc Vitālijs Jurjevičs jūsu valodā varēs pats izskaidrot ko tādu, ka jūs visi būsiet uz ģīboņa robežas.

 

 

2016. gada 8. jūnijs

3. daļa. Pirmie kontakti.

- Kad Vitālijs gulēja slimnīcā, tad viņam apstājās sirds, veselas 12 minūtes. Tas ir, viņš bija klīniskajā nāvē. Viņš tur kaut ko redzēja? Varbūt viņš pēc tam atgriezās un gribēja man pastāstīt, bet nevarēja, tāpēc ka caurulīte bija mutē?

Atruss: Gribēja pastāstīt.

- Tas ir, kad gulēja un mira, viņš jau zināja, ka nāves kā tādas nav?

Atruss: Jā. Šo 12 minūšu laikā viņš izdarīja to, ko nevarēja izdarīt to 17 gadu laikā, kad risināja Navjē–Stoksa vienādojumu. Viņš uzbūvēja izlīdzinošu faktoru, kurš pašlaik darbojas tā, ka jūs ne reizi vien iegūsiet to, kas zinātniekiem būs atklājums. Šī informācija tiks dota tādā veidā, kādā to var pasniegt un saprast šajā dimensiju sistēmā šobrīd. Un tas tiks izdarīts spīdoši, ne tāpēc, ka jūs to saprotat, bet tāpēc, ka tas, kas tiks izteikts, ir interesantāks, nekā jūs domājat.

 

Bet pagaidām es atgriežos man pašā briesmīgākajā periodā – pirmajos trijos mēnešos pēc Vitālija nāves. Es vienkārši neko nejutu, bet viņš, izrādās, ik brīdi bija blakus.

Pirmoreiz Kretovs viņu ieraudzīja 2015. gada 30 oktobrī. Pēc Jurija Vasiļjeviča stāstītā, viņš izskatījies tā kā dzīvē un bijis “dabiskāks nekā uz fotogrāfijas”.

Vitālijs runājis ļoti asi. Kretovam radies iespaids – ja Vitālijs sēdētu kaut kur slēgtā konferencē un apspriestu svarīgu jautājumu, bet Kretovs viņu atrautu ar visādiem niekiem, tad tas būtu apmēram tas pats.

Kretovs: Vitālij Jurjevič, kāpēc jūs ar mani nesarunājaties?

Vitālijs: Esmu iesaistīts procesā.

Kretovs: Ko nodot Tatjanai Serafimovnai?

Vitālijs: Es mīlu viņu stiprāk nekā tur, kur jūs esat pašlaik.

Kretovs: Ar ko Jūs varat mīlēt?

Vitālijs: Esmu pilnīgi tajā.

Kretovs: Es redzēju Jūs jūsu mājās ka ceriņkrāsas plankumu.

Vitālijs: Es tā atrodos.

Kretovs: Vitālij Jurjevič, sakiet man kaut ko!

Vitālijs: Tu mani atrauj. Es drīz atnākšu.

 

Pirmoreiz es Vitālija klātbūtni sajutu 29. decembrī agri no rīta. Cauri miegam es sajutu, ka viņš pārāk stipri ir piespiedies manai mugurai un man ir kļuvis ļoti karsti. “Tad nu gan ir piespiedies!” – es nodomāju un pēkšņi atcerējos, ka viņš ir miris. Miegs aizlidoja momentāni, un es, aizturējusi elpu, sāku ieklausīties savās sajūtās. Es ļoti skaidri jutu blīvu siltuma slāni man aiz muguras. Zinot, ka mirušie var mūs sildīt, pārveidot informāciju siltuma enerģijā, es nešaubījos, ka tas ir Vitālijs. Tā arī izrādījās.

Sākot ar to nakti, es viņu jutu pastāvīgi. Bet apmēram pēc nedēļas es pievērsu uzmanību, ka ir parādījusies pulsācija. Turklāt pulsācija bija gan no mugurpuses, gan pa viņa rokas kustību, ar kuru tā mani parasti apkampa, kad mēs gulējām. Un īpaši stipra pulsācija parādījās labajos deniņos. Turpmāk šī pulsācija labajos deniņos kļūs par signālu, ka viņš mani izsauc uz sakariem. Parastā, mierīgā stāvoklī nekādas pulsācijas nebija.

- Jūs mums teicāt, ka aizgājušie spēj sildīt uz Zemes dzīvojošos. Pēdējā laikā es jūtu Vitālika klātbūtni pēc šīs pazīmes. Es nekļūdos? Tas ir Vitāliks blakus? Es pareizi uztveru, ka tas ir viņš?

Astruss: Pareizi. Ir sajūguma punkts, caur kuru ģenerējas siltums. Tās ir asinis.

- Es uzskatu, ka, tiklīdz man sāk klaudzēt labajos deniņos, tā izpaužas Vitālija klātbūtne blakus. Man ir taisnība?

Astruss: Pilnīgi pareizi, asinis. Asinis spēj sakrist ar balto enerģiju, un viņām piemīt baltās matērijas atstarošanas īpašība.

- Un Vitālijs caur balto enerģiju iedarbojas uz manām asinīm?

Astruss: Jā. Viņš modelē iedarbību.

 

Es gribu, lai īpaši uzmanīgi ir tie, kas ir zaudējuši tuvu cilvēku, kas vienkārši nevar nomierināties tāda zaudējuma dēļ. Esiet uzmanīgi, pievērsiet uzmanību visiem neparastajiem momentiem. Un īpaši siltuma izpausmēm un pulsācijām. Jūsu mīļie var būt jums blakus un ciest mokas, ka nevar pievērst jūsu uzmanību.

Kaut kas līdzīgs notika ar manu brāli Andreju. Viņš jau trešo gadu ir blakus savai sievai Ļenai, bet viņa nekā viņu neuztver. Viņš nevar izlauzties pie viņas, pie viņas apziņas. Kontakts ar manu brāli Arkādiju, kurš radījis sev plazmas ķermeni, tiks sniegts zemāk.

 

 

2016. gada 11. jūnijs.

4. daļa. Pirmās saziņas.

2016. gada janvārī kārtējā kontaktā Astruss pēkšņi pateica, ka es varu sazināties ar Vitāliju ar spiritiskā apļa un šķīvīša palīdzību. Es, kā visi normāli cilvēki, visai piesardzīgi attiecos pret tādu priekšlikumu, taču nolēmu pamēģināt, vēl jo vairāk, ka Kretovs J.V. pastāvīgi apgalvoja, ka Vitālijs ir šeit, istabā, ka viņš viņu jūt.

Paturot prātā, ka vajadzīgs spiritiskais aplis, mēs nolēmām pirmo kontaktu veikt četratā: es, Jurijs Vasiļjevičs, meita Oļa un mūsu labs draugs Igors. Tapetes otrā pusē es, izmantojot lielu kastroli, uzzīmēju apli, pa aploci izliku visus alfabēta burtus, sagatavoju fajansa apakštasīti, kuras otrā pusē ar marķieri uzzīmēju treknu melnu bultu, un 14. janvārī mēs visi kopā apsēdāmies veikt kontaktu ar Vitāliju. Nebija jāizsauc nekādi gari, nebija jāiededz sveces, nebija vajadzīga tumsa.

Vitālijs atsaucās uzreiz. Uz manu jautājumu “Vitālij, tu esi šeit?” – viņš uzreiz atbildēja “Esmu šeit”. Pirmie jautājumi, dabiski, bija tādi, kuri apstiprinātu personību. Un tālāk sākās saruna. Uz manu jautājumu “Kas ar tevi notiek?” – Vitālijs atbildēja īsi: “Esmu miris.” Tas atņēma pašpaļāvību Jurijam Vasiļjevičam, kurš daudzus gadus sazinās ar mirušajiem, un nekad neviens mirušais nevarēja saprast, ka viņš ir miris. Tāda atbilde ir raksturīga dzīvam. Kaut arī varbūt tas skan neparasti – saukt par dzīvu mirušo. Bet lai jūs tas nepārsteidz.

Uz manu jautājumu: “Kur tu pirmoreiz sevi apzinājies, kad nomiri?”, Vitālijs atbildēja: “Mājās un vienlaikus mirušo pasaulē.”

Ko tu ieraudzīji mājās?

- Jūs ar Juru sēdējāt uz dīvāna un skatījāties albumu ar fotogrāfijām.

Tas bija apmēram 25-30 minūtes pēc tam, kad man piezvanīja no reanimācijas un paziņoja par vīra nāvi. Dēls tūlīt atnāca pie manis, un mēs apsēdāmies uz dīvāna ar fotoalbumiem.

Vitālijs pavēstīja, ka viņš kopš tā momenta pastāvīgi ir mājās un pa naktīm guļ kopā ar mani. Viņš arī paziņoja, ka kontaktam ar viņu nevajag pūles un viņš grib sazināties tikai ar mani. Tas bija pirmais un pēdējais kontakts, kad mēs ar Vitāliju sazinājāmies barā.

Taču pirmā kontakta laikā radās kāda īpatnība. Vitālijs pēkšņi pavēstīja, ka ar mums burtiski raujas kontaktēties Koļa. Izrādījās, ka Koļa ir mūsu meitas vīrs, kurš gāja bojā autokatastrofā 2006. gada 10. maijā.

Šis paziņojums izraisīja šoku visiem, bet īpaši Oļai. Viņa spēja izdomāt dažus jautājumus, kuri it kā apstiprināja Nikolaja personību. Tajā skaitā viņa uzdeva jautājumu: “Saki, kā tu mani sauci dzīves laikā?” Neviens no klātesošajiem to nezināja. Koļa atbildēja pareizi. Bija vēl daži tamlīdzīga tipa jautājumi un pareizas atbildes no viņa puses. Vēlāk, šī gada maijā, Vitālijs uzaicināja Koļu pie mums mājās uz kontaktu. Informāciju, kuru deva Nikolajs Volkovs, es publicēšu vēlāk.

Ar to mūsu pirmais masveida kontakts ar Vitāliju beidzās, taču iespaidi palika.

 

Tālāk jau tā bija tehnikas lieta. Es sazinājos ar viņu sākumā vienu reizi dienā, pēc tam divas. Sākumā viņa frāzes bija īsas, bet pēc tam tās kļuva arvien garākas un garākas. Viņš sāka dot informāciju, un pirmā informācija bija par to, ka viņš ir dzīvs un ka viņš ļoti grib dzīvot. Dzīvot fiziskajā pasaulē fiziskā ķermenī. Es tad vēl nesapratu, par ko ir runa, un viņa vārdus norakstīju uz savu nesapratni.

 

No pirmā kontakta ar Vitāliju 2016.01.14.

- Tu teici, ka Astruss tev palīdzēja atnākt šurp. Tas tā ir?

Vitālijs: Jā. E gribu dzīvot.

- Tu gribi dzīvot tā kā tagad. Bez fiziskā ķermeņa. Jā?

Vitālijs: Nē. Es esmu dzīvs.

- Tu gribi dzīvot fiziskā ķermenī?

Vitālijs: Fiziskā.

- Tu ar to domā jaunu piedzimšanu?

Vitālijs: Nē.

- Kur tad tu ņemsi jaunu ķermeni? Viņu var radīt tikai Dievs.

Vitālijs: Es dzīvošu.

- Es nesaprotu, ko nozīmē “es dzīvošu”. Tu dzīvosi fiziskajā pasaulē?

Vitālijs: Fiziskajā. Es radīšu fizisku ķermeni.

- Tu radīsi fizisku ķermeni? Es pareizi sapratu?

Vitālijs: Jā,

- Tev palīdzēs Astruss?

Vitālijs: Jā, Viņš apsolīja. Es gribu dzīvot.

- Tu taču radīsi fizisku ķermeni. Tu viņu radīsi?

Vitālijs: Jā, es radīšu.

- Tev tur ir slikti bez manis?

Vitālijs: Slikti. Es gribu būt blakus. Es dzīvošu. Es radīšu ķermeni. Es atgriezīšos.

- Man ir jāgaida?

Vitālijs: Jā.

- Tu mani redzi?

Vitālijs: Jā, gan redzu, gan dzirdu.

- Saki, kad es rakstu tev vēstules un atstāju tās uz monitora ekrāna, tu vari tās izlasīt?

Vitālijs: Jā, es tās lasu.

 

Martā es viņu pēkšņi sāku dzirdēt, vienkārši dzirdēt. Jāsaka, ka par tā sauktajām sadzīves tēmām mēs sarunājamies tiešā veidā. Turklāt es varu vārdus gan izrunāt, gan vienkārši tos nodomāt. Tas var būt arī naktī, kad es pēkšņi pamostos, bet viņš neguļ, vienkārši ir blakus. Viņš tūlīt pat jūt, ka esmu pamodusies, un mēs sākam “sarunāties” klusējot. Naktī viņš ir ļoti skaidri dzirdams. Bet var runāt arī dienā, piemēram, ejot pa ielu vai sēžot uz soliņa. Nerunājot nemaz par to, ka var pastāvīgi sarunāties mājās.

 

 

2016. gada 14. jūnijs

5. daļa. Turpceļš.

Jāsaka, ka par “sadzīves jautājumiem” es ar Vitāliju sarunājos domās, bet, ja runa ir par kādiem specifiskiem jautājumiem, es dodu priekšroku dēlim un šķīvītim.

Piemēram, sāka klaudzināt deniņos un es jautāju: “Vitālik, kaut kas ir noticis? Tu mani izsauc uz kontaktu?” Viņš man atbild: “Taņečka, nes dēli, es pastāstīšu par sarunu ar Astrusu.”

Maijā Vitālijs uzaicināja uz sarunu ar mani manu brāli Arkādiju, kurš nomira no vēža 2013. gada rudenī; savu krustmeitu Natašu, kura nomira no vēža 2007. gada septembrī, un mūsu znotu Koļu, kurš gāja bojā 2006. gada maijā. Viņi lieliski tika galā ar šķīvīti, teica, ka ar mani ir ļoti labi sarunāties un ka viņi ir gatavi nākt uz kontaktiem un dod man informāciju.

Informācijā, kuru man iedeva Vitālijs, Arkādijs, Nataša un Nikolajs, es tad arī gribu dalīties ar jums, dārgie apmeklētāji. Turklāt es izmantošu informāciju, kuru man deva Astruss, jo kontakti ar viņu turpinās līdz pat šai dienai.

Informācija, kura izklāstīta tekstā, ir jauna. Tā ir sastādīta pēc kontaktiem ar Vitāliju un precizēta kontaktos ar Astrusu. Daudz kas līdz šim brīdim zinātnei ir nezināms.

Tā kā tās-puses pasaule ir neizmērojama un ietver sevī visas smalkās pasaules, tajā skaitā arī Dieva pasauli, tad pasauli, kurā nonāk nomirušie, mērķtiecīgi ir saukt par mirušo pasauli. Pretstatā mirušo pasaulei fiziskā pasaule ir dzīvo pasaule. Mirušo pasaule jeb mirušo pasaule ir fiziskajai pasaulei pati tuvākā pasaule.

Kā teica Astruss: “Mirušajiem ir pagātne, dzīvajiem tagadne un plus vēlēšanās dzīvot.”

 

- Vitāliks visu laiku atkārto: “Esmu dzīvs, bet tur ir mirušo pasaule.” Rodas tāds iespaids…

Astruss: Tas nerodas, tas ir reāli jūsu nosaukts.

- Tad turpināšu,… ir iespaids, ka eksistē fiziskā pasaule, kurā vienlaikus atrodas cilvēki, kam ir fiziskie ķermeņi, un būtības, kurām nav fizisku ķermeņu, un atsevišķi mirušo pasaule. Vai tā?

Astruss: Tā. Un šeit rodas kolosāla sarežģītība. Sākas diskrētuma pulsācijas: te šeit, te šeit. Šo sistēmu sauc stels (stealth). Kā lidmašīnās. Taču lidmašīnās tā ir radioviļņu atstarošanas sistēma, bet te impulsveida atstarojumu sistēma.

- Akadēmiķis Kaznačejevs (Казначеев) ir teicis, ka norit smalkās pasaules saplūšana ar fizisko. Vai te nav…

Astruss: Ir.

- … mūsu fiziskās pasaules un smalkās pasaules saplūšana, bet mūsu fiziskajā pasaulē. Tikai mēs atrodamies rupjos fiziskos ķermeņos, bet viņi smalkos ķermeņos. Bet ir tikpat dzīvi kā mēs.

Astruss: Tā.

 

- Ar ko principā fiziskā pasaule ir norobežota no mirušo pasaules? Ir kaut kāda robeža?

Astruss: Ir, enerģētiskās informācijas siena, kurā ir portāli.

- Tad var teikt, ka aiz šīs sienas ir mirušo pasaule, šīs sienas priekšā dzīvo pasaule?

Astruss: Tā var teikt. Tas ir pareizi. Lieta tāda, ka portāli šajā sienā bojājas, kad cilvēki strukturāli deformē savu apziņu. Tas pieļauj noteiktu struktūru saplūšanu. Šeit guļ augšāmcelšanas noslēpums.

- Nu, nu, vēl reizīti. Tātad šie portāli deformējas un sāk no turienes laist iekšā būtības.

Astruss: Jebkura apziņa var krist iekšā dēļ dažādiem cēloņiem, nav svarīgi, kādiem, vai nu ar spēcīgu gribas piepūli, vai, zaudējot atmiņu, vai, deformējoties domāšanas procesam, kad aizsērē asinsvadi, un rezultātā viens sāk dominēt pār otru. Lūk, šī halucinogēnā funkcija, kura raksturīga jebkurai dzīvai dabai, var pilnā apjomā tikt konstatēta kā vienas pasaules savstarpējā saikne ar otru. Kā vienotība.

- Tas ir, mūsu izmainītā apziņa ietekmē portālus?

Astruss: Pilnīgi pareizi.

- Un tādējādi būtības no turienes var iekļūt šeit.

Astruss: Pareizi. Visi mirstošie redz sen aizgājušos, kuri viņus sagaida. Patiesībā tas ir izmainītās apziņas auglis tuvu pienākušās nāves dēļ. Sakarā ar to portāli atveras un caur tiem ienāk sagaidītāji.

 

 

2016. gada 16. jūnijs

6. daļa. Tunelis.

Pēc fiziskā ķermeņa nāves cilvēka būtība aiziet uz mirušo pasauli caur mirdzošu kanālu-tuneli savā iekšējā telpā.

Pats tunelis atrodas šajā pusē robežai ar mirušo pasauli, tas ir, fiziskajā pasaulē. Bet izeja no tuneļa (kuru tur sauc par aizbāzni) realizējas uzreiz mirušo pasaulē. Arī paša tuneļa sienā ir portāls.

Būtība tunelī, nosacīti runājot, “dalās” divās komponentēs. Bet tas ir nosacīti, tāpēc ka pareizi būtu aplūkot dažādu dimensiju jautājumu. Viena būtības daļa caur portālu sienā iet uz mājām, bet otra vienlaikus nonāk mirušo pasaulē.

 

- Vitālijs teica, ka viņš katru mirki atrodas blakus man. Būtība tunelī dalās daļās: viena ir ar mani, bet otra kaut kur tur?

Astruss: Nē, nedalās. Viņa izpaužas, jo telpai piemīt lakonisms vienas un otras struktūras izpausmē. Tāpēc viņa nedalās, viņa tikai izpaužas vienā un otrā. Tas ir līdzīgi dažādām dimensijām. Viņas daļa ir šeit. Bet vienalga jūs viņu uztversiet kā veselu caur šo daļu.

- Es saprotu tā, ka viņš ir šeit un vienlaikus kaut kur vēl, kā elektrons, kurš var vienlaikus būt divās vietās.

Astruss: Ar elektronu ir vienkāršāk. Bet šeit ir formu daudzveidība.

- Pirmajās divās, trīs dienās nomirušie nonāk mājās, izejot cauri portālam. Vai tā?

Astruss: Tā.

- Bet šīs būtības nepaliek pastāvīgi mājās. Tātad viņas pēc kāda laika aiziet caur to pašu portālu.

Astruss: Tā.

- Bet kāpēc Vitāliks ir šeit jau 9. mēnesi?

Astruss: Un kā Vitālijs Jurjevičs noskaņojās dzīves laikā?

- Tas ir, ja jebkura cita būtība dzīves laikā noskaņotu sevi atbilstošā veidā, viņa arī varētu atrasties mājās pastāvīgi?

Astruss: Jā, varētu atrasties.

 

Kad būtība iet cauri tunelim, viņa tajā atstāj ēterisko ķermeni jeb fiziskā ķermeņa enerģētiskās informācijas hologrammu (EIH), kurā fiksēta nākamā fiziskā ķermeņa stingrs šūnu savstarpējais izvietojums telpā savdabīga modeļa veidā, kur norādītas katras šūnas koordinātes.

Tunelis ir biezs plazmoīds, kura pamats ir katjoni (pozitīvi lādēti joni) un dažas daļiņas, kuras uz Zemes pagaidām nav zināmas. Tur ir silti un gaiši uz paša tuneļa – biezā plazmoīda – iekšējās enerģijas rēķina. Tunelis ir pilns ar vibrējošu enerģiju X.

Par šo enerģiju mēs rakstījām grāmatā “Astruss. Pa tuksnesi ejošie. Laiks” (“Аструс. Идущие по пустыне. Время[4]”). Mēs to nosaucām par enerģiju X, jo tā zinātnei nav zināma un atšķiras no visiem pazīstamo enerģiju veidiem. Ģenerējas tikai cilvēka organismā.

Tā veidojas tā rezultātā, ka šūnas vitonu matrica uztver vitonu plūsmu atbilstoši bioritmiem. Starp vitoniem sākas mijiedarbība, rodas paātrinošies savērpumi. Vitonu plūsmas savērpšanās un paātrināšanās rezultātā veidojas šī “enerģija X”.

Kāds cēlonis bija tam, ka ēteriskais ķermenis palika aizbāznī? Lieta tāda, ka ēteriskajam ķermenim ir negatīvs lādiņš. Biezais plazmoīds, kurš sastāv pārsvarā no katjoniem – pozitīvi lādētiem joniem, pievilka negatīvi lādēto ēteriskā ķermeņa hologrammu.

 

- Mēs rakstījām, ka starp ēterisko ķermeni un apkārtējo vidi atrodas plāns informācijas slānis kā plēve. Vai tā?

Astruss: Jā, tas tā ir, turklāt šeit vēl darbojas izliekums, saistīts ar lauku.

- Tas ir, šī plēve faktiski ir enerģētiskās informācijas hologramma, kura piepilda tuneli?

Astruss: Jā, tā.

- Tieši šai plēvei ir negatīvs lādiņš? Un katjoni kā magnēts pievelk to aizbāznī. Vai tā?

Astruss: Jā, ir negatīvs lādiņš. Katjoni pievelk. Jūs visu pareizi definējāt ar mazām niansēm. Ir jātiek skaidrībā, kas tie ir par katjoniem, kas tas tāds ir, tad tas viss būs vietās.

- Katjoni ir pozitīvi lādēti joni.

Astruss: Ir jātiek skaidrībā, kas tas ir mijiedarbībā? Tam tur piemīt ģenētiskās atmiņas īpašība, tajā skaitā pauž kristālisku specifiku. Un tieši tunelī.

- Vitālik, ko nozīmē mijiedarbība tunelī?

Vitālijs: Tā nozīmē pozitīvu magnēta lādiņu. Tas ir šķidrs kristāls, kurš nes ģenētisko atmiņu.

- Biezā plazmoīda katjoni ir pozitīvi lādēts šķidrs kristāls, kurš nes ģenētisko atmiņu?

Astruss: Jā, bet tie ir atmiņas iedarbināšanas mehānismi. Kā iestatījumu releju sistēma uz atmiņas objekta.

- Pastāstiet, lūdzu, sīkāk par katjoniem. Tiem piemīt magnētiskas īpašības. Kādas vēl piemīt?

Astruss: Piemīt magnētiskas un konstruktīvi instruktīvas īpašības. Tie var inspirēt dažādas sistēmas saiknes un mijiedarbībās. Vēl piemīt objektivizācijas īpašība. Lūk, šeit konkrēti subjektīvā atmiņa objektivizējas.

- Objektivizējas, pateicoties šiem katjoniem. Vai arī tieši pašos katjonos?

Astruss: Tieši pašos katjonos. Tie ir pielikšanas punktā, sajūguma sistēmā. Pielikšanas punktā rodas aktivizācija. Tikai pielikšanas punktā. Ārpus punktam ne.

- Vai nevar uzskatīt, ka pielikšanas punkts – tas ir jebkurš punkts telpā, caur kuru no Esības nāk vitonu plūsma? Lūk, caur kādu punktu tā ienāca, tas arī ir pielikšanas punkts.

Astruss: Jums ir taisnība.

- Vai var teikt, ka pielikšanas punkts aizbāznī ir punkts ar kontaktiem, kuri rodas, kad katjoni sakārtojas ēteriskajā modelī? Tas ir, šis punkts ir katjona kontakts ar ēterisko modeli? Tad katrā kontakta vietā parādās vitonu plūsma? Punktos?

Astruss: Var.

 

Mēs pie tā vēl atgriezīsimies, ka pieskarsimies augšāmcelšanai un plazmoīdu ķermeņu radīšanai aizbāznī. Bet pagaidām, atbrīvojusies no ēteriskā ķermeņa, būtība no tuneļa nonāk tieši mirušo pasaulē.

 

 

2016. gada 18. jūnijs

7. daļa. Dusošie un pamodušies.

Visi mirušie, kuri atrodas mirušo pasaulē, dalās divās principiālās grupās: dusošie un pamodušies. Turklāt sadalīšanās notiek uz Zemes. Procentu attiecībā otrā grupa ir ievērojami mazāka.

Dusošie uz Zemes turpina palikt dusošie mirušo pasaulē. Viņi ir nomiruši, taču viņi to nesaprot. Agri vai vēlu viņi iet uz jaunu dzimšanu.

Un, kā izrādījās, pamodināt dusošo mirušo pasaulē nav iespējams. Viņi ir nomiruši. Vitālija milzīgā vēlēšanās pamodināt Oļegu izrādījās nerealizējama principā. Kā teica Astruss: “Pamosties var tikai uz Zemes.”

Bet pamodušies raujas atpakaļ uz fizisko pasauli. Viņi saprot, ka ir nomiruši, bet viņi ir dzīvi, un viņi grib dzīvot. Viņi zina, ka var atgriezties atpakaļ. Un viņi iet atpakaļ, uz fizisko pasauli, radot sev plazmoīda ķermeņus, par ko būs teikts zemāk.

 

- Absolūti visi nomirušie, pamodušies un dusošie, iet caur savu tuneli uz mirušo pasauli?

Astruss: Tā. Tur var darboties pāriešanas Pakāpes spriegums dažāds: ātrāk, lēnāk.

- Ar ko principiāli atšķiras uz zemes pamodušies no dusošiem cilvēkiem?

Astruss: Ne ar ko principā, bet, ja ieskatās iekšienē, tad ar skatu uz pasauli. Pamodies cilvēks nevar neinteresēties par pasaules-ēku, smalko plānu, savas atrašanās uz Zemes mērķi. Tas, kurš pamodies, tā strukturizē savu apziņu, ka, pārejot uz mirušo pasauli, saglabājas viņa personība.

- Bet vai var teikt, ka, ja cilvēks ne par ko neinteresējas, izņemot savu mazo pasauli, un visas viņa intereses ir saistītas tikai ar to, lai izdzīvotu (viņu interesē tikai barība un apģērbs, un iespēja tos iegūt) vai kaut ko lielāku iegūt, kad barības un apģērba ir papilnam, tad tie ir dusošie uz Zemes? Bet, kad cilvēks uz Zemes iepazīstas ar zināšanām par smalko pasauli, nodarbojas ar pētīšanu, tad viņš sevi neviļus tam sagatavo…

Astruss: Tā var teikt. Viņš liek apziņā rezonēt kādam zināšanu veidam, kurš padara par iespējamu pārlēkt uz to pusi diezgan specifiskā veidā, saglabājot personību.

- Vitālijs pavēstīja, ka visi nomirušie no vēža un pat tie, kuri ir pārdzīvojuši vēzi, bet izveseļojušies, ir pamodušies. Viņš teica, ka vēzis ir savdabīgs modinātājs, tas modina dusošos uz Zemes cilvēkus. Tas tā ir?

Astruss: Tas tā ir. Taču var pamosties ne tikai no vēža, bet arī no citām slimībām.

- Bet pamodināt citādi, izņemot slimības, nevar?

Astruss: Var, ir bez gala jākoncentrējas uz skatienu uz pasauli. Ir jāiegūst zināšanas par smalko pasauli jebkurā ceļā.

- Var teikt, ka zināšanas par smalko pasauli nosaka tavu attieksmi pret pasauli? Un, jo vairāk tu izzini smalko pasauli, jo ātrāk pamosties?

Astruss: Jā, tas ir pareizi.

- Vai no klīniskās nāves atgriezušies ir pamodušies?

Astruss: Ne visi. 1% atgriezušos iemanto neparastas īpašības, 10% izrādās pamodušies, pārējie – dusošie. Tieši dusošie, atgriezušies no klīniskās nāves, neko nav tur redzējuši. Viņi dusēja.

 

- Uz Zemes dusošu cilvēku pamodināt var. Nekad nav par vēlu viņam ķerties pie smalkās pasaules pētīšanas. Bet vai var pamodināt dusošo mirušo pasaulē? Piemēram, Vitālija brāli Oļegu? Visādā ziņā Vitālijs, atrodoties mirušo pasaulē, viņu pamodināt nespēja.

Astruss: Dusošo pamodināt ir sarežģītāk, tāpēc ka tur ir pavisam citi mehānismi.

- Bet principā var?

Astruss: Principā, jā. Bet ne dzīvojošiem uz Zemes.

- Bet, kad pēc Grabovoja (Грабовой) metodikas cilvēki nodarbojās ar augšāmcelšanu un koncentrējās uz konkrētu mirušu radinieku, bet pēc tam pēkšņi novēroja savus mirušos radiniekus plazmoīda ķermeņos, tā nebija mirušo pamodināšana? Tas nenozīmē, ka viņus tur pamodināja?

Astruss: Jums, dzīvojošiem uz Zemes, pamodināt tur mirušo nav iespējams. Jāmodina ir uz Zemes.

- Varbūt var saprast tā. Radinieki, kuri “augšāmcēla” savus nomirušos tuviniekus, faktiski iedarbojās uz tiem no viņiem, kuri jau atradās plazmoīda ķermeņos. Viņi jau bija augšāmcelti, viņi jau bija sev uztaisījuši plazmoīda ķermeņus. Uzmanības koncentrēšana uz konkrēto cilvēku noveda pie tā, ka šī fantomā personība spēja parādīties viņu priekšā. Viņi atbilstoši noskaņoja sevi un viņu.

Astruss: Lūk, tā ir pareizi. Kas attiecas uz Grabovoju, tad viņš ir vienkārši funkcija. Grabovojs par savu noslēpumu neko nezina. Ideja Grabovojam galvā neienāca, to tur ielika. Labāk teikt, pieskārās. Un viņš sāka to saukt tā, kā sāka to saprast.

- Viņš nodeva ideju tā, kā saprata.

Astruss: Būtība nav sapratnē, būtība ir īpašībās, kuras šī ideja nes. Un ar šīm īpašībām viņš skaidrībā netika. Vitālijs Jurjevičs pierādīs, ka augšāmcelšanas struktūra nepavisam nav tas, ko jūs domājāt, un nav tas, kas jums tika pasniegts. Un vispār tas nav tas. Lūk, tas, ko par to pateiks Vitālijs Jurjevičs, būs tas negaidītais, ko jūs pat nenojaušat. Tas, ko dos Vitālijs Jurjevičs, tas būs kaut kas.

- Bet vispār augšāmcelšana taču ir?

Astruss: Ir. Vitālijs Jurjevičs caur to izgāja, un no viņa vairs neviens neprasīs. Viņš to pierādīs. Tas pilnīgi atbildīs tā dinamikai, ko pasniegs Vitālijs Jurjevičs. Viņš pasniegs tāpat kā Navjē-Stoksa vienādojumu. Tikai ne 17 gadu. Šie 17 gadi saspiedīsies gadā un septiņos mēnešos.

(Vitālijs Jurjevičs nodarbojās ar Navjē-Stoksa vienādojuma risinājumu pielietojumā turbomašīnām 17 gadus.)

 

 

2016. gada 21. jūnijs

8. daļa. Turpinājums.

- Cilvēki, kuri ir nodarbojušies ar augšāmcelšanu, apgalvo, ka ir satikuši savus tuviniekus, bet nav varējuši pie viņiem pieiet. Arī tie nav pauduši aktivitāti un nav nākuši uz mājām. Vai tam par iemeslu ir, ka viņi ir fantomi?

Astruss: Tā.

- Kāpēc tikšanās nenotika un fantomi nenāca uz mājām?

Astruss: Kā pasivitātes fāzē var izpausties aktivitāte?

- Tas ir, fantomi atrodas pasivitātes fāzē?

Astruss: Pasivitātes. Bet aktivitātes fāzē atrodas spoki. Taču šī fāze ir kādam konkrētam mērķim: nepieprasītai mīlestībai, nerealizētam mērķim, kurš pārņēmis visu cilvēku, vai vēlmei dzīvot bez gala ik dienu. Arī tas var būt mērķis. Var būt viss, ko vēlies.

- Tā kā fantomi atrodas pasivitātes fāzē, tad aktivitāte bija jāpauž cilvēkiem?

Astruss: Pilnīgi pareizi.

- Bet viņi nez kāpēc nonāca šoka stāvoklī. Tas bija speciāli? Uz viņiem tika vērsta kāda iedarbība?

Astruss: Tā sākās mijiedarbība. Lieta tāda, ka, lai sāktu mijiedarboties ar fantomu, vajag iekrist anabiozē, kad cilvēks atrodas uz dzīves un nāves robežas. Šādā stāvoklī viņi uztvertu kā pilnīgi reālu.

- Tad tāds jautājums: Sergejs Petrovičs Kuzionovs (Сергей Петрович Кузионов), anomālu parādību pētnieks, stāstīja, kā sastapis vienu mirušo, kurš strādājis ar viņu katedrā Ļeņingradas Politehniskajā Institūtā. Tas pienācis, sasveicinājies un jautājis: “Nu, kā klājas katedrā?”, uz ko Kuzionovs atbildējis: “Tā nekas.” – “Nu labi, uz redzi.” Un viņš aizgājis. Kāda gan anabioze, ja Kuzionovs viņu pilnā apziņā sastapis?

Astruss: Cik mirkļu bija šī tikšanās?

- Nedaudz.

Astruss: Tik nedaudz, ka pat apkārtējie nepaspēja to pamanīt. Bet lieta tāda, ka Kuzionovs bija piedienīgā noskaņojumā.

- Bet Arepjevs Igors Vitaļjevičs (Арепьев Игорь Витальевич) mums stāstīja, ka sastapies un sarunājies ar savu tēvu, kuru pats bija augšāmcēlis.

Astruss: Tas pats. Kontaktam vajag iemācīties krist anabiozes stāvoklī. Lieta tāda, ka anabioze iestājas ne uzreiz šūnās, bet psihiskajā komponentē, kad, piemēram, aukstuma iedarbība liek cilvēkam reaģēt, dzīvniekam krist guļā, kokam mest nost lapas utt. Komponenšu šeit ir vesela ķēdīte. Kas ieslēdzās Kuzionovā vai Arepjevā? Anabioze kā process un anabiotiskas īpašības – tās ir dažādas lietas, bet jēgas aspekts viens un tas pats.

- Tas ir, vajag izstrādāt tādas anabiotiskas īpašības, kurās ļaus kontaktēties ar viņiem?

Astruss: Pareizi. Ko dara jogas? Viņi sasniedz mirušo ritmu, bet atgriežoties iegūst iepriekšējo ritmisko komponenti, kura bija pirms tam. Mediķi konstatē sirds apstāšanos, pulsa pazušanu, klīnisko nāvi, bet patiesībā tā ir anabioze vai anabiotisks process. Un cilvēks atrodas tur, sazinās ar tiem, bet pēc tam atgriežas. Un, lai cik jūsu zinātnieki neapgalvotu, ka tas nevar būt, TAS IR, ir!

Trīs mēneši mirušo pasaulē

Tā kā ir cikliskums, saistīts ar ritmu, būtībai pēc nomiršanas, lai nomierinātos un saglabātu personību, kādu laiku ir jāatrodas mirušo pasaulē.

 

- Kāda jēga ir tik ilgi turēt tās-puses pasaulē dusošos nomirušos? Kāda no viņiem jēga? Nomiri, dusi, tūlīt pat uz dzimšanu! Bet to pasauli izmantot tikai kā informācijas glabātuvi.

Astruss: Lai saglabātu personību.

- Bet, ja viņš uzreiz ietu uz dzimšanu, personība nesaglabātos?

Astruss: Nē, tā sabruktu, sabojātos. Personība, kura formējas dzīves procesā fiziskajā ķermeni, eksistē aptuveni pēc fiziskā ķermeņa likumiem. Un, ja cilvēks avārijas rezultātā nomirst, zaudējis, piemēram, kāju, tad tamlīdzīgu traumu dabū arī personība. Var izdarīt tādu salīdzinājumu. Jūs dabūjat psiholoģisku traumu un pēc tam dusat, un caur miegu jūs jūtat, ka esat kaut ko pazaudējuši. Apmēram, lūk, tā.

- Tas ir, personībai ir psiholoģiski jāsavācas.

Astruss: Pareizi ar tā, kas bija, zaudējumu. Un tas tur tiek uztverts mazlietiņ aizvainojoši, tāpēc ka cilvēks ir zaudējis kaut ko, kas bija svarīgs.

- Aizvainojoši kam?

Astruss: Personībai.

- Tas, ka viņa atnāca uz mirušo pasauli bez rokas vai bez kājas, tiek uztverts kā aizvainojums?

Astruss: Aizvainojums sev, tāpēc ka tā ir personība. Bet, tā kā tur tam nav tā obligātuma raksturs, kāds ir šeit, tur izpaužas tikai personības inerciālā komponente, un šai inerciālajai komponentei agri vai vēlu ir jānonāk atbilstībā. Pie noteiktiem apstākļiem šie likumi var tikt pārkāpti. Nav noteikumu bez izņēmuma. Tas, kas notika ar Vitāliju Jurjeviču, tas tieši ir noteikumu izņēmums.

- Tātad būtība uz tās-puses pasauli iet tādēļ, lai, nosacīti sakot, atpūstos.

Astruss: Ne tādēļ, lai atpūstos, bet lai atjēgtos. Tas ir precīzāk. Atjēdzoties, apzinoties viņš vadās, bet atpūšoties viņš nevadās.

Vitālijs: Un vadoties lemju, ko vajag darīt.

- Bet vai tad “ko vajag darīt” tur kas tāds eksistē?

Vitālijs: Tā jums ir saprotamāk. Es nonācu tās-puses pasaulē, atjēdzos, apzinājos, kas ir noticis, un, vadoties pēc Astrusa norādījumiem, nolēmu, ko vajag darīt tālāk.

- Tu zināji, kas jādara tālāk, vēl būdams mirušo pasaulē?

Vitālijs: Es zināju to sākotnēji, vēl kad miru. Astruss man visu izstāstīja. Tas bija noteikumu izņēmums.

Astruss: Nevis izstāstīju, bet nodevu, tas ir, kā aprīkojumu. Smadzenes turējām, faktiski viņas aprīkojām, nevis izstāstīju. Tā jums ir saprotamāk, citādi cilvēki domās, ko tur izskaidro.

 

 

2016. gada 24. jūnijs

9. daļa. Par mirušo pasauli.

Par mirušo pasauli ir milzīgi daudz vēstījumu, saņemtu caur medijiem dažādā laikā. Mūsu grāmatā “Dieva Laiks. Balss no tālienes” (“Время Бога. Голос из далека[5]”) tiek sniegts daudz informācijas par šo neparasto pasauli. Un ir sniegta diezgan sīka informācija par mirušo pasauli, kuru profesors, tehnisko zinātņu kandidāts V.M. Zaporožecs (В.М. Запорожец) saņēmis daudzu gadu laikā spiritiskos seansos ar savu mirušo sievu – Lielā teātra balerīnu Valentīnu Lopuhinu (Валентина Лопухина). [Profesors VEMZ (Zaporožecs V.M.). Pasaules-ēkas kontūras. Dabas zinātņu sākumi (Rotaprint) Maskava: 1999.] [Профессор ВЕМЗ (Запорожец В.М.) Контуры Мироздания. Начала естествознания. (Ротапринт) М.: 1999]

Viņa vīram stāstīja, ka pastāvīgi dejo tur baletu, ka viņai ir milzīgi panākumi, ka ļoti viņu mīl un gaida.

Saņēmuši informāciju par tās-puses pasauli no Astrusa, kuru mēs publicējām grāmatā “Pa tuksnesi ejošie”, mēs nonācām pie secinājuma, kurš izmainīja mūsu priekšstatu par mirušo pasauli. Un Vitālija Jurjeviča Tihoplava atrašanās tajā pasaulē apstiprināja mūsu jauno priekšstatu pareizību.

 

Vitālijs: Tu, Taņečka, daudz zini par mirušo pasauli. Tu esi malacis, bet tu nesaproti, kas tas ir – mirušo pasaule. Tā ir vienkārši šausmīga. Es tur biju, es visu redzēju savām acīm. Tā ir šausmīga. Viņi tur vienkārši atrodas pēc nāves. Viņi neko nezina, ne par ko neinteresējas, viņi tikai dus. Viņi vienkārši ir nomiruši. Tu pat iedomāties nevari, kādu smagu iespaidu atstāj mirušo pasaule.

- Jā? Bet Astruss teica, ka tur apstākļi ir labāki nekā uz Zemes, jā?

Vitālijs: Tur vienkārši nav dzīvo. Tur ir tikai nomirušie. Viņi neko nezina. Viņi nesaprot, ka ir nomiruši.

- Tas ir, viņi it kā turpina dusošu dzīvi kā uz Zemes, jā?

Vitālijs: Viņi turpina tādu dzīvi kā uz Zemes.

- Faktiski uz Zemes taču arī milzīgi daudz cilvēku dus. Viņi neko nezina, ne par ko neinteresējas. Lūk, galvenais ir paēst, padzerties. Vai var tādas dusošas būtnes dzīvi salīdzināt ar to, kas ir tur?

Vitālijs: Tev taisnība, tas ir viens un tas pats.

- Tas ir, viņi tur turpina to pašu dzīvi, kuru dzīvoja uz Zemes. Vai tā?

Vitālijs: Es saprotu tā, ka tev ir taisnība. Viņi turpina to pašu dzīvi, kura bija uz Zemes.

- Vitālik, tā pasaule tev šķita šausmīga, tāpēc ka tu uz to paskatījies no malas dzīva, nomodā esoša cilvēka acīm. Bet katram no tiem, kas tur atrodas, tas droši vien ir labums. Viņi nezina, ka ir nomiruši. Viņiem nav jāstrādā, lai iegūtu sev naudu. Māja, ēdiens un apģērbs tiek radīts ar domu. Viss ir. Nu taisni komunisms. Katrs no viņiem atrodas svētlaimes stāvoklī. Manuprāt, daudzi uz Zemes tādu eksistenci uzskatītu par laimi.

Vitālijs: Es arī tā domāju.

- Bet, ja mirušo pasauli aplūkojam no pašu nomirušo redzes viedokļa, tad kāda tā ir? Vienkārši pastāsti, ko tu tur ieraudzīji. Saki, lūdzu, kur tu pirmoreiz nonāci tur, mirušo pasaulē: tuksnesī, mežā, nenoteiktā vietā. Kur? Ko tu pirmoreiz tur ieraudzīji: noru, mežu, pilsētu, māju?

Vitālijs: Nonācu pilsētā pie jūras. Visas mājas šajā pilsētā bija dzeltenīgā krāsā. Pirmais iespaids nez kāpēc bija tāds, ka tur ir pavasaris.

- Tātad tur ir jūra. Kāds skaistums.

Vitālijs: Taņečka, tur jūra ir nedzīva. Tā nešļakst. Tā ir vienkārša ierīce, lai viņi labāk stādītos priekšā jūru.

- Bet tas ir ūdens? Tur var peldēties?

Vitālijs: Jā, bet tas ir stāvošs ūdens.

- Un, kad šajā jūrā peldi, tad viļņi parādās?

Vitālijs: No tā, ka tu peldi, viļņi parādās.

- Pastāsti man, ar kuru pašu pirmo tu tur satikies? Kurš bija pats pirmais cilvēks, kuru tu satiki?

Vitālijs: Es satiku Koļu Volkovu* jūras krastā.

(*Koļa Volkovs – mūsu meitas vīrs, kurš gāja bojā autokatastrofā 2006. gadā. 2016. gada maijā tika Vitālija uzaicināts pie manis mājās un sniedza detalizētu informāciju par mirušo pasauli, par plazmoīdo pasauli un par jauno augstfrekvences fizisko pasauli. Kontakts ar viņu tiks sniegts zemāk.)

- Vai tad tur bija cilvēki?

Vitālijs: Daudz. Viņi peldējās.

- Kā jūs satikāties? Lūk, tu gāji pa jūras krastu un pēkšņi ieraudzīji pazīstamu seju. Tas izrādījās Koļa, jā?

Vitālijs: Es peldējos un ieraudzīju Koļu, kurš arī peldējās.

- Viņš tevi atpazina?

Vitālijs: Atpazina. Mēs metāmies viens otram pretī. Abi ļoti nopriecājāmies.

- Viņš iepazīstināja tevi ar noteikumiem, kā tur ir? Viņš pastāstīja tev?

Vitālijs: Jā, viņš iepazīstināja. Viņam ir māja. Es biju pie viņa.

- Viņš dzīvo viens?

Vitālijs: Viens un ļoti skumst pēc Oļas.

- Viņš nav gājis pie viņas? Viņš nav gājis uz Zemi? Viņš kādreiz ir bijis šeit, mājās pie viņas?

Vitālijs: Ir bijis, bet viņa nav sajutusi viņu.

- Vitālik, tu redzēji Astrusu?

Vitālijs: Jā, protams, viņš tur ir dievs. Viņš ir līdzīgs portretam, kurš pie mums stāv uz pianīno.

- Viņš izskatās kā cilvēks? Viņam ir rokas, kājas? Kā viņš ir ģērbies?

Vitālijs: Jā, kā cilvēks. Gan rokas, gan kājas. Apģērbies normāli: bikses un krekls ar īsām piedurknēm. Viņš ir ļoti labs vecis. Mēs ar viņu sadraudzējāmies. Viņš vada manu misiju, un vispār šajā situācijā viņš ir ar mani.

- Kā gan vecis? Viņš taču ir būtība.

Vitālijs: Jā, viņš ir vīriešu dzimuma būtība. Bet ļoti labs vecis.

- Tu savus vecākus satiki?

Vitālijs: Jā, satiku gan tavus, gan manus vecākus.

- Un kur tu satiki tēvu?

Vitālijs: Es gāju pa Ļeņina ielu…

- Tur ir Ļeņina iela? Ak Dievs! Ļeņina iela tās-puses pasaulē! Un ko: tu gāji un…

Vitālijs: Un pretī nāca tēvs. Jauns un veselīgs.

- Un savu māmiņu kur tu satiki?

Vitālijs: Māmiņu satiku mājās. Mēs ar tēvu gājām pie viņiem uz mājām.

- Viņiem ir māja vai dzīvoklis?

Vitālijs: Viņiem ir dzīvoklis, liels. Bet viņi dus. Viņi nesaprot, ka ir nomiruši, ne par ko neinteresējas. Māmiņa ir vienkārši neiespējama. Viņa caurām dienām gatavo ēst. Man neizdevās viņu pamodināt, bet viņa ar visu tur ir apmierināta.

 

 

2016. gada 28. jūnijs

10. daļa. Turpinājums.

- Un ar ko tur nodarbojas tavs tēvs?

Vitālijs: Viņš arī dus. Bet, kad ir nomodā, tad būvē “sakaru tiltus”. “Miegā” viņi visi atrodas vienā no saviem svētlaimīgajiem stāvokļiem, bet nomoda stāvoklī visi būvē “sakaru tiltus”. Sakaru tilti ir mijiedarbība ar cilvēkiem, kuri dzīvo uz Zems.

Es tur satiku arī tavu māmiņu ar tavu tēvu. Viņi abi dus, kā visi. Bet tava māmiņa bija vienīgā, kuru man izdevās pamodināt. Viņa pamodās, kad es sāku ar viņu runāt par tevi. Viņa tevi ļoti mīl, lūk, arī pamodās. Viņa pat atcerējās, kā pārdzīvoja par tevi, kad tev paziņoja par viņas nāvi un tu skrēji uz slimnīcu pāri dzelzceļa pārbrauktuvei. Viņa baidījās, ka tu tik nepakļūtu zem vilciena. Es viņai visu pastāstīju par tevi. Bet, kad saruna par tevi beidzās, viņa atkal iemiga.

- Un ko viņa tur dara, miegā? Tu redzēji?

Vitālijs: Jā, es redzēju viņas sapni kā kinofilmu. Viņa visu laiku ārstē slimus bērniņus. Viņa nodarbojas ar iemīļoto darbu, bet viņa dus. Es redzēju sapņus visiem, ar kuriem mēģināju kontaktēties.

- Bet transports tur ir?

Vitālijs: Ir, bet man negadījās braukt.

- Un tu mani pašlaik redzi?

Vitālijs: Jā.

- Un tu mani dzirdi?

Vitālijs: Jā, dzirdu.

- Kad tu biji šeit, tu vienmēr teici, ka tevi interesē, kā ir tur, tās-puses pasaulē. Tu spēsi izstāstīt, kā tur ir?

Vitālijs: Es spēšu.

- Saki, lūdzu, tu Sergeju (jaunāko brāli) redzēji? Tu biji pie Sergeja?

Vitālijs: Es satiku Sergeju, viņš dus. Es nespēju viņu pamodināt.

- Un ar ko viņš nodarbojas?

Vitālijs: Viņš “izdod” laikrakstu. Viņš dara to, ar ko nodarbojās Odesā.

- Sergejs ir laimīgs?

Vitālijs: Laimīgs. Viņam tur ir labi. Viņš negarlaikojas.

- Vitālik, bet tu tur manu māsu Natašu ar vīru nesatiki?

Vitālijs: Es satiku Natašu. Viņa dus. Gena arī dus.

- Un ar ko viņa nodarbojas?

Vitālijs: Viņa ir kļuvusi vienkārši vīram par sievu.

- Viņa ir vienkārši sieva. Redzams, viņai nekādas aizraušanās nebija. Un Volodja, viņu dēls, ir tur ar viņiem?

Vitālijs: Volodja ir ar viņiem. Viņš arī dus. Viņš ir labi iekārtojies. Es pie viņiem biju tikai vienu reizi. Viņš pastāstīja, ka vienkārši neko nedara.

- Ak Dievs, kāds skaistums. Jāstrādā nav, un viss ir. Jūrā peldas. Vita, bet tur pilsēta stāv jūras krastā, jā?

Vitālijs: Es jūru redzēju tikai vienu reizi. Bet tā ir nedzīva, un tā nešļakstās.

- Bet Pavļiks taču tur makšķerē?

Vitālijs: Viņš makšķerē, bet sapnī. Es zivis neredzēju.

- Pašas zivis tu neredzēji. Bet šajā jūrā peldas?

Vitālijs: Peldas, es arī peldējos, tāpēc ka vairāk tur darīt nav ko. Bet tā, jūra, ir vienkārši ierīce, lai viņi varētu iztēloties jūru.

- Tur viss ir nedzīvs, arī daba ir nedzīva, jā?

Vitālijs: Es redzēju tikai jūru.

- Bet kokus tu redzēji?

Vitālijs: Es redzēju kokus, arī tie ir nedzīvi.

- Ak, kādas šausmas, vai ne?

Vitālijs: Es arī tā uzskatu, ka tev ir taisnība. Taču tas tā ir tikai no dzīva cilvēka redzes viedokļa. Bet viņiem tur ir labi. Katrs no viņiem atrodas savā mazā pasaulītē un ar visu ir ļoti apmierināts.

- Vita, tu tur satiku savus brāļus?

Vitālijs: Satiku visus.

- Vitālik, bet kur tu satiki Oļegu?

Vitālijs: Es satiku Oļegu, viņš dzīvo vienā mājā ar vecākiem.

- Un ar ko Oļegs nodarbojas? Ko viņš dara?

Vitālijs: Viņš dus, es nespēju viņu pamodināt.

- Un ko viņš dara sapnī?

Vitālijs: Viņš domā par dzīvi.

- Interesanti, mirušais domā par dzīvi, bet pamosties nevar. Bet manu brāli Arkādiju* tu tur satiki?

(*Arkādijs, mans brālis, nomira 2013. gada rudenī no plaušu vēža. Maijā sniedza detalizētu informāciju par mirušo pasauli un plazmoīda pasauli. Kontakts ar viņu tiks sniegts zemāk.)

Vitālijs: Es Arkašu satiku uz ielas. Viņš ir jauns. Viņš mani pazina.

- Kā jūs satikāties? Atceries, pirms 58 gadiem mēs apprecējāmies un braucām uz Vurnariem (Вурнары). Māmiņa tevi ļoti labi uzņēma. Bet Arkādijs, otrādi, nostājās pozā. Viņš toreiz māmiņai uzstādīja noteikumu: vai nu es, vai Vitālijs. Atceries, jā?

Vitālijs: Es atceros visu. Arkādijs arī atceras. Viņš teica, ka viņam nebija taisnība par tevi un mani. Viņš palūdza piedošanu…

- Viņš palūdza piedošanu, kad jūs satikāties? Malacis, vismaz tur palūdza.

Vitālijs: Es viņam piedevu. Viņš ir kļuvis man brālis. Viņš jau ir radījis sev plazmoīda ķermeni. Viņš piekrita strādāt kopā ar mani. Viņš mums ar tevi palīdzēs, kad es augšāmcēlies atnākšu uz Zemi.

- Un pareizi izdarīja. Bet kādreiz Arkādijs negribēja lasīt mūsu grāmatas. Viņš nenožēlo, ka neiepazinās ar mūsu grāmatām?

Vitālijs: Arkaša nožēloja un pat ļoti.

- Protams, nožēloja, citādi Ļena arī būtu lietas kursā un viņi tagad sazinātos. Bet Oļegs nenožēlo, ka nav iepazinies ar tādām zināšanām, ka nav tās pieņēmis?

Vitālijs: Līdz Oļegam neaizklauvēties. Viņš nereaģē uz manu klātbūtni.

- Saki, Vitālik, uz Zemes vada tikai mīlestība?

Vitālijs: Mīlestība pirmām kārtām. Tas ir kā magnēts.

 

 

2016. gada 30. jūnijs

11. daļa. Turpinājums.

- Vita, bet saki, lūdzu, lūk, tu pašlaik ar mani sarunājies un vari vienlaikus būt blakus Oļegam? Jā?

Vitālijs: Varu.

- Bet tie, kuri uz Zemi neiet, piemēram, tavs tētis un māmiņa, vai mani vecāki, vai viņi interesējas, kā mums te klājas? Vai arī viņus tas vairs neinteresē? Viņi aizgāja no mums un neatceras.

Vitālijs: Es nezinu. Bet, manuprāt, viņus nekas neinteresē.

- Un kā tur cilvēki ir apģērbti? Kas viņiem ir, brunči, bikses… Apģērbušies tāpat kā mēs uz Zemes?

Vitālijs: Labi apģērbušies.

- Un no kā viņi taisa apģērbu?

Vitālijs: No matērijas.

- Tātad tur ir matērija?

Vitālijs: Ir, matērijas struktūra ir oloīda. Oloīda struktūra ir informācijas spēja pāriet matērijas laukā un organizēt korpuskulas.

- Es nesapratu, precizē, lūdzu, oloīda struktūra, kas tas ir?...

Vitālijs: Tā ir informācija.

- Ā, tā ir informācija. Iznāk tā, ka tur viss, tajā skaitā arī apģērbs, tiek dabūts no informācijas?

Vitālijs: No informācijas.

- Saki, tu Kretovam tiekoties teici: “Nodot Taņečkai, ka te ir interesantāk, nekā es domāju?” Tu tā teici?

Vitālijs: Teicu.

- Tātad tur tomēr ir daudz interesanta, jā?

Vitālijs: Daudz.

- Tur cilvēki lasa cits cita domas?

Vitālijs: Lasa.

- Saki, bet manas domas tu vari nolasīt?

Vitālijs: Varu un lasu.

- Saki, ja mums būs jautājumi un es tev šo informāciju nodošu, tu varēsi pie Astrusa precizēt nesaprotamo? Vari palūgt viņam izskaidrot?

Vitālijs: Esmu ar viņu sakaros jebkurā momentā. Palūgt varu.

- Bet vispār tur ir kaut kāda vara? Kāds vadošs spēks?

Vitālijs: Vara ir.

- Policija tur ir?

Vitālijs: Nē.

- Tev pašlaik ir kādas slimības vai sāpes?

Vitālijs: Slimību nav.

- Astruss teica, ka tur visi iekrīt pašā lieliskākajā un spēcīgākajā stāvoklī no tiem, kādi bijuši uz Zems. Es paskaidrošu. Piemēram, Pavļiks makšķerē. Varbūt lieta ir tāda, ka makšķerēšana Džezkazganā (Джезказган) viņam bija laime. Tā bija vajadzīga, un tā zināja, ko darīt. Varbūt tas bija pats labākais viņa laiks?

Vitālijs: Varbūt, ļoti ticami.

- Viņš šajā stāvoklī iekrita, un visu laiku šis stāvoklis tur ir kā pats spilgtākais. Bet Oļegs ir iekritis pārdomu par dzīvi stāvoklī. Droši vien viņam tas bija labākais laiks uz Zemes. Tev nešķiet, ka tas ir tā?

Vitālijs: Šķiet.

- Kā tu domā, kam tur mājas, jūra, koki, ja katrs atrodas savā sapnī? Kādēļ manai māmiņai māja vai jūra, ja viņa visu laiku tuberkulozes sanatorijās ārstē bērniņus?

Vitālijs: Lieta tāda, ka tur ir daudz dzīvu būtību. To, kuras ir nesen nomirušas un vēl nav radījušas sev ķermeni, un to, kuras jau ir radījušas sev plazmoīda ķermeņus. Viņas atrodas fiziskajā pasaulē, bet nāk šurp atpūsties. Piemēram, Koļa. Viņam šeit ir māja, kaut arī viņš ir tur pie jums.

- Astruss teica, ka tu pašlaik esi zināšanu labirintos. Un esi tur sajūsmā par savām zināšanām. Tas tā ir?

Vitālijs: Sajūsmu neesmu jutis.

- Un kāpēc tu neesi jutis sajūsmu, kaut arī visas tavas zināšanās par tās-puses pasauli ir apstiprinājušās? Tur ir labi, visi ir jauni un veselīgi, dzīve turpinās. Kāpēc nebija sajūsmas?

Vitālijs: Tāpēc ka tevis nebija.

- Vitočka, nu pagaidām mums ar tevi ir tāda saziņa, bet tā taču attīstās. Un pienāks tāds laiks, kad mēs ar tevi varēsim sazināties brīvi. Saki, kad es sarunājos ar tavu portretu, tu mani dzirdi?

Vitālijs: Dzirdu.

- Zini, visa nelaime tāda, ka aizbāznis manās smadzenēs stāv. Lūk, es tevi neredzu, bet es tevi jūtu un dzirdu. Bet tu nerunāji ar Astrusu, tu nepalūdzi viņam, lai viņš palīdzētu paātrināt procesu, lai es beidzot sāktu tevi redzēt? Tu neesi runājis?

Vitālijs: Es runāju. Viņš teica, ka maz laika ir pagājis.

- Protams, maz laika. Bet tu viņam nepajautāji, cik ilgam laikam jāpaiet?

Vitālijs: Pajautāju.

- Un cik: gadam, pusgadam, cik? Viņš pateica?

Vitālijs: Ilgam laikam.

- Precizē, cik.

Vitālijs: Gadam.

- Nu, galu galā mēs ar tevi jau esam divatā, mēs esam blakus, ne pa vienam taču. Sliktāk būtu, ja tevis vai manis nebūtu nekad un nekādu perspektīvu satikties mums nebūtu. Vai tad tā būtu bijis labāk?

Vitālijs: Sliktāk, bet arī tā ir slikti.

- Vitālik, es saprotu tā, ka, lai tu augšāmceltos, lai tu atnāktu uz Zemi blīvā ķermenī, pastrādāt nāksies ne tikai Astrusam, bet arī kādam augstāk. Man ir taisnība?

Vitālijs: Tev ir taisnība. Astruss teica, ka tas ir akceptēts augstāk.

- Tu uz Zemes ar kaut ko atšķirsies no zemes plāna cilvēka? Es saprotu, ka tev nevajag ēst, dzert, tu pārvaldi milzīgas zināšanas un spēj lasīt domas. Bet ārēji tu kaut kā atšķirsies?

Vitālijs: Praktiski ne ar ko, bet, ja vērīgi ieskatīties, tad mazlietiņ varēs pamanīt atšķirību.

 

 

2016. gada 4. jūlijs

12. daļa. No kontakta ar Astrusu.

- Pilsētā, kur nonācis Vitālijs, ir Ļeņina iela. Jā? Bet kur atrodas pats Ļeņins?

Astruss: Ir. Ļeņins arī ir šajā pilsētā, bet citā laika fāzē. Tas ir uztverams vai nu kā slāņi, vai arī garums uz turieni. Lūk, šo garumu tur izteikt no šīs puses ir sarežģīti. Tur tas ir izteikts, bet šeit to var tikai kaut kā nosaukt.

- Vitālijs teica, ka tur ir veikali. Bet nauda tur ir? Ja ir, tad kāda? Vai arī tur ir komunisms: no katra pēc spējām, katram pēc vajadzībām?

Astruss: Veikali ir. Naudu no šejienes uz turieni aizvilkt nevar, bet izpaust var.

- Viņi domās rada naudu?

Astruss: Nē, izpauž.

- Lūk, viņš iet uz veikalu, un viņam ir jābūt naudai. No kurienes viņš to ņems?

Astruss: Viņam nav tai jābūt, tur ir viss, ko viņam vajag.

- Kur tas ir – viss ir?

Astruss: Izpausmes vidē.

- Padomāja, un tā viņam parādījās. Vai tā?

Astruss: Nav tur tāda “padomāja”, tā nav pasaka.

- Bet kā? Lūk, Vitālijs saka, ka viņi ar tēvu gājuši uz mājām, tur māmiņa saimniekojusi.

Astruss: Atrašanās forma ir atrašanās forma. Atrašanās formā ir izpausmes paņēmiens, izpausmes paņēmienā ir organizējuma specifika. Organizējuma specifikā ir izpauduma specifika, izpauduma specifikā ir utt. Tā ir cita veida iespēja, tā nav okeāna nepārtrauktībā, bet tā dziļuma bezgalībā.

- Un tomēr interesanti, milzīgs veikals Ļeņina ielā, un, lūk, kāda būtība ir atnākusi uz veikalu…

Astruss: Jūs neatlaidīgi mēģināt iet prom no tās esības, kura tur ir, patiesības, mēģinot izteikt to projekcijā uz jūsu pasauli. Tas nav iespējams.

- Mēs mēģinām vienkāršot.

Astruss: Jūs nevarēsiet vienkāršot, tāpēc ka tas neizsakās tādā veidā. “Meistarā un Margaritā” (“Мастер и Маргарита”) šī ticamība izpaudās, tikai pateicoties tam, ka tur 65% ir patiesība, bet 35%, nosacīti sakot, ir literāra apstrāde. Lai jūs vismaz kaut kā to izprastu. Novāc šos 35%, un viss kļūs nesaprotams.

- Vitālijs teica, ka tur ir mašīnas. Vai tā? Kāpēc viņi nepāvietojas ar teleportāciju, bet iet kājām vai brauc?

Astruss: Tur notiek sajaukšanās: gan viens, gan otrs, gan piektais, gan desmitais atkarībā no attieksmes stāvokļa. Bet attieksmes stāvoklis ļoti stipri izpaužas atkarībā no piesaistes.

- Vitālijs pastāstīja, ka tur ir jūra, laivas un viņa brālis Pavļiks makšķerē. Un zivis un augļus viņi tur ēd. Vai tā?

Astruss: Izpauž šo īpašību, jūt garšīgo. Bet tam ir cits raksturs. Pēc dziļuma sakrīt ar kaut ko, viņi var šo īpašību izpaust tik spilgti…

- Bet viņi turklāt sakrīt ar mums?

Astruss: Pareizi, jūs būsiet satriekti – kad jūs ēdat, neizpaužat tādu sajūsmu, kā viņi parādīja, to paužot.

- Arī ūdeni dzer. Vai tā?

Astruss: Kā līdzības principu, jā.

- Bet Staļina ielas tur nav? Kāpēc? Tāpēc ka viņš ir gruzīns?

Astruss: Tāpēc ka Staļins ir nevis būtība, bet forma.

- Un Ļeņins ir būtība?

Astruss: Ļeņiņa būtība ir ideja.

- Un Staļins nav ideja?

Astruss: Nē.

- Izrādās, ka mirušo pasaulē var parādīties skolotāji. Kas izraisa skolotāja parādīšanos?

Astruss: Ne tas, bet kā strukturizējas, organizējas nomirušā principi.

- Bet viņš taču ir nomirušais. Tur droši vien vairs nekas neorganizējas.

Astruss: Organizējas. Runa ir par pamodinātajiem. Tur rodas tās pašas sakrišanas ar kaut kādiem kompleksiem, kuri var organizēties pēc enerģiju, kuras viņi turp aiznes, sakrišanas likumiem. Ja rodas kāds komplekss, tur var izpausties skolotājs.

- Piemēram, ko varētu izdarīt, lai Oļegam parādītos skolotājs?

Astruss: Sakrist ar šo izpausmi. Viņam sakrist.

- Bet viņš taču nevar sakrist, tāpēc ka viņš dus. Viņu absolūti nekas neinteresē.

Astruss: Par to ir runa. Tāpēc ka sakrīt un sāk izpausties, tas var pamodināt viņu attieksmi.

- Tātad tas ir viss. Oļegs dus, un viņš nevarēs ne ar ko sakrist. Viņš ir miris un ies uz jaunu dzimšanu.

Astruss: Jā, tas tā ir.

 

 

2016. gada 6. jūlijs

13. daļa. Par mirušo pasauli.

- Vienā no kontaktiem Jūs, Astrus, mums teicāt, ka bez fiziskās pasaules ir garlaicīgi. Kļūst saprotama šī jūsu piezīme, ka bez rupjās fiziskās pasaules ir garlaicīgi.

Astruss: Tas ir nepareizi noformulēts, bet tas ir pareizi pēc būtības. Lai nebūtu garlaicīgi, tur eksistē tā sauktais dominējošais faktors. Ja ir miega dominantes faktors, tā ir viena lieta, ja nomoda dominantes faktors, tā otra lieta. Ja viena ar otru sajauksies, lūk, tas būs baisi.

- Un kāpēc būs baisi? Tāpēc ka, ja nomirušie pamodīsies, viņi sapratīs, kādā nelādzīgā stāvoklī viņi atrodas. Vai tā?

Vitālijs: Ne gluži precīzi, bet apmēram tā.

- Labi, bet…var teikt, ka tur ir miega valstība?

Astruss: Var. Tas ir pareizi un saprotami.

 

Tātad mirušo pasauli var saukt par dusošo pasauli. Katrs nomirušais atrodas savā īpašā stāvoklī, pārdzīvojot vienu no spēcīgākajiem stāvokļiem, iegūtiem savā laikā uz Zemes. Redz sapņus un pārdzīvo to, ko redz. Arī profesora Zaporožeca sieva, būdama nomoda stāvoklī dēļ tā, ka viņa bija izsaukta uz spiritisku kontaktu, stāstīja vīram nevis to, kas ar viņu tur notiek šodien, bet to, ko viņa pārdzīvojusi, būdama uz Zemes. Stāstīja, izmantojot spiritista enerģiju. Un pēc spiritiskā seansa viņa atkal iekrita iepriekšējā miega stāvoklī. Tur nekas jauns notikt nevar. Katrs no viņiem atrodas savā miega stāvoklī, un viņi pat nesaprot, ka ir nomiruši. Jāsaka, ka viņi tur ir laimīgi. Bet nav jāuzskata, ka viņi tur dus, apgulušies, kur ērtāk. Nē, viņi tur ir kustībā, nodarbojas ar kādu viņus interesējošu nodarbi, kuru viņi ir darījuši uz Zemes un kura atstājusi pašu lielāko iespaidu. Un vairāk nekas viņus neinteresē. Tieši tāpat, kā mēs ar jums ļoti enerģiski varam uzvesties sapnī un mūs neinteresē, kas turklāt notiek ap mums. Mēs vienkārši nezinām, kas šajā laikā notiek blakus mums.

Lūk, kā Vitālijs apraksta sava brāļa miega stāvokli. Pāvels tur nodarbojas ar makšķerēšanu. Dzīves laikā uz Zemes pats mīļākais laiks viņam bija makšķerēšana kopā ar savu brāli Vitāliju Džezkazganā, kurš būdams students, brīvdienās brauca pie vecākiem. Tieši tad Pāvels juta savu vajadzīgumu un noderīgumu. Viņš bija laimīgs.

Un tagad, atrodoties mirušo pasaulē un nesaprotot, ka viņš ir miris, Pāvels turpina nodarboties ar iemīļoto nodarbi, tieši tā pat kā Zaparožeca sieva turpina dejot baletu.

Mēģinājumi aicināt Pāvelu uz sarunu, pamodināt viņu ne pie kā neveda. Absolūti pret visu viņš visu laiku bija kurls un vienaldzīgs. Nebija paņēmienu viņu pamodināt.

Taču tāds paņēmiens principā ir. Tā ir konkrēta nomirušā mīlestība pret kādu no palikušajiem uz Zemes. Tā notika ar manu māmiņu Uzdeņņikovu Serafimu Fjodorovnu (Узденникова Серафима Федоровна). Viņas lielā mīlestība vienmēr biju es, viņas jaunākā meita. Un, kad Vitālijs atnāca pie maniem vecākiem, tēvs, kurš gāja bojā 1942. gadā, kad man bija trīs gadi, nekādu interesi par stāstu par mani nepauda. Turpināja dusēt. Bet māmiņa pamodās. Viņa saprata, ka ir mirusi. Vitālijs viņai pastāstīja, kā mēs nodzīvojām savu kopīgo dzīvi uz Zemes, par mūsu grāmatām, un viņa pauda savu apmierinātību par dzirdēto. Bet pēc kontakta ar Vitāliju viņa atkal aizmiga.

Bet, kā pastāstīja mans brālis Arkādijs, māmiņa pamodās arī tad, kad viņš atnāca pie viņas. Arī viņa tur bija vienīgā, kuru Arkādijam izdevās pamodināt. Taču neilgi.

Vai arī Vitālija vecāki. Viņi atrodas tādā pašā stāvoklī, kad iet uz veikalu, pērk produktus, gatavo sev ēst utt., bet nesaprot, ka viņi ir miruši. It kā viss turpinās kā iepriekš, tikai intereses viņiem nav ne par ko. Tiesa, viņa tēvs dažreiz atnāk nomoda stāvoklī. Lūk, tad ar viņu var kontaktēties.

Jāsaka, ka apmēram tāpat uz planētas Zemes dzīvo ievērojama iedzīvotāju daļa, kuru tā arī sauc “dusošie”. Arī viņus neinteresē nekas, izņemot savus dienišķos uzdevumus: ēst, dzert, iegādāties iphone vai ipad, uztaisīt pašbildi, aizpildīt brīvo laiku utt. Kādēļ viņiem zināšanas par Smalko pasauli?

Kopumā Vitālija stāsti par to pasauli apstiprināja, ka tur katrs, kurš nav pamodies, atrodas sava sapņa stāvoklī. Un nekādu baletu tur nedejo, un nekādas zivis tur nemakšķerē. Un spiritiskajos sakaros ar viņiem viņi, izmantojot spiritista enerģiju, pagātni pasniedz kā patiesīgo.

 

 

2016. gada 8. jūlijs

14. daļa. Par sapni.

Vitālija būtība pastāvīgi atrodas blakus man. Interesanti, naktī Vitālija būtība guļ 2-3 stundas, bet pēc tam guļ blakus, atpūšas. Un turklāt klausās manas domas.

- Vitālik, man vislabāk ar tevi ir sarunāties naktī. Tad es ļoti skaidri un pietiekami “skaļi” dzirdu tavus vārdus. Kad es pamostos un tu guli blakus, es tik skaidri tevi dzirdu. Vitālik, bet tu dzirdi gan manus vārdus, gan manas domas?

Vitālijs: Es dzirdu gan tavas balss skaņu, gan dzirdu domas, bet naktī es dzirdu tikai tavas domas.

- Vai tad tu lasi manas domas, pat kad es guļu?

Vitālijs: Jā, es lasu tavas domas, pat kad tu guli.

- Bet vai tad es miegā par kaut ko domāju? Man kaut kādas domas ir miegā?

Vitālijs: Tu miegā pastāvīgi domā par to, ko tu sapņo. Un domā saspringti.

- Tas ir, tu vari zināt, ko es sapņoju?

Vitālijs: Es zinu, ko tu sapņo.

- Kas to būtu domājis. Tu it kā esi kopā ar mani manā sapnī, jā?

Vitālijs: Es tavu sapni redzu kā filmu ar tevi galvenajā lomā. Dažreiz arī es esmu tur kopā ar tevi tavā sapnī. Bet vienmēr otršķirīgās lomās.

- Bet kāpēc tu pats neparādies sapnī?

Vitālijs: Es varu pamēģināt ieiet tavā sapnī, bet pagaidām man ir interesanti, ko tu sapņo vienkārši tāpat.

- Un ko es sapņoju? Visādus niekus sapņoju, jā?

Vitālijs: Visādus niekus sapņo, bet tu neesi vainīga, Tie rādās visiem.

- Nu tad jau labāk tu pats ienāc manā sapnī.

Vitālijs: Es pamēģināšu rītnakt.

 

Bet, lūk, tāda saruna notika mums nākamās dienas rītā.

 

Vitālijs: Es biju blakus tavam sapnim, bet tu gulēji. Es nevarēju tevi pamodināt.

- Bet tu manu sapni redzēji?

Vitālijs: Es tavu sapni redzēju tā, kā redzu kino. Tu biji Severodvinskā. Tu vadīji nodarbību studentiem-vakarniekiem. Tu viņus kaunināji, ka viņi nezina termodinamiku. Tu viņus kārtīgi kaunināji, es vienkārši ar labpatiku vēroju, tāpēc ka biju blakus viņiem.

- Vitālik, tu precīzi, nu ļoti precīzi atstāstīji manu sapni, vienkārši satriecoši. Tas ir tieši tas sapņa gabals, kuru es iegaumēju. Tieši tā arī bija. Bet tevi starp viņiem es neredzēju. Vitālik, tā kā tu vienalga guli blakus, neesi aizmidzis, tu vēl patrenējies. Ak, ja varētu iemācīties izlauzties pie dusošas būtības. Ja tu iemācītos izlauzties, tad varbūt varētu arī tur izlauzties, piemēram, pie dusošā Oļega.

Vitālijs: Jā, es varētu pamēģināt pamodināt Oļegu.

- Būtu labi, ka viņš atnāktu uz plazmoīdo pasauli un kļūtu mūžīgs. Starp citu, no visiem es arī podomāju par Oļegu. Vitālik, tu patrenējies ar mani. Varbūt izdosies sataustīt kādu vājo vietu.

Vitālijs: Es pamēģināšu, Taņečka. Es gribu pamodināt Oļegu, lai viņš izietu augšāmcelšanu un kļūtu mūžīgs.

- Tas būtu lieliski. Patrenējies ar mani. Sākumā ir svarīgi, lai es tevi ieraudzītu. Vitālik, kad tu biji blakus Oļegam, viņš tevi neredzēja?

Vitālijs: Es biju blakus viņam, bet viņš vienkārši neredzēja mani un nedzirdēja.

- Bet kā tad mana māmiņa pamodās? Ko tu šajā nolūkā izdarīji?

Vitālijs: Tava māmiņa pamodās tad, kad es sāku stāstīt par tevi. Viņa pēkšņi ieraudzīja mani un pazina. Viņa sāka jautāt par tevi. Es reiz iegāju viņas sapnī un stāstīju par tevi, viņa klausījās, bet pēc tam atkal aizmiga.

- Tieši tavā klātbūtnē aizmiga?

Vitālijs: Tieši manā klātbūtnē. Es biju satriekts. Es zināju, ka viņa mīl tevi. Viņa pamodās, tāpēc ka mīl tevi, bet pēc tam viņa atkal dusēja.

- Pamēģini mani pamodināt, kad es guļu. Ienāc manā sapnī un pamodini. Sākumā vajag, lai es tevi ieraudzītu. Apzināti.

Vitālijs: Es mēģināšu, Taņečka. Es mēģināšu ieiet tavā sapnī un mēģināšu tevi pamodināt. Bet tas ir vienalga, kā ieiet kinofilmā.

- Bet vai grūti ir ieraudzīt manu sapni? Vai vienkārši?

Vitālijs: Ieraudzīt tavu sapni ir ļoti vienkārši. Bet ieiet sapnī-kinofilmā pagaidām nav izdevies.

- Lūk, ja tu spēsi panākt, lai es tevi sapnī ieraudzītu, varbūt tad… Vitālik, bet principā, kad tu atnāksi uz šejieni ķermenī, tu pēc tam spēsi aiziet uz turieni, pie Oļega, lai pamēģinātu viņu pamodināt?

Vitālijs: Es spētu aiziet pie Oļega, lai pamēģinātu viņu pamodināt.

- Jā,… lūk, kas ir sapnis. Lūk, tādā stāvoklī tur ir visi mūsu radinieki. Viņi tur redz savu sapni, un tas ir tas sapnis, kurš atspoguļo pašu spēcīgāko zemes plāna iespaidu. Pavļiks, piemēram, redz tur sapni, kur viņš ļoti sekmīgi makšķerē. Bet mana māmiņa visu laiku bērniņus ārstē un izārstē. Labi vismaz, ka sapņi ir nešausmīgi. Bet, lūk, slepkava, piemēram, redz sapni, kurā viņš joprojām nogalina vai viņu nogalina. Jo tas ir pats spēcīgākais iespaids, radīts viņam dzīves laikā. Lūk, viņš tur sēž sava sapņa apvalkā un nogalina, nogalina, nogalina. Slepkavas sapņo tādus šausmīgus sapņus.

Vitālijs: Es domāju, ka tev ir taisnība. Arī slepkavas redz sapņus, bet ar slepkavībām. Es gribu pamodināt Oļegu. Es pamēģināšu iemācīties ienākt tavā sapnī.

 

 

2016. gada 13. jūlijs

15. daļa. Par sapni. Turpinājums.

- Vai var teikt, ka pēc fiziskā ķermeņa nāves nomirušie var būt dusoši, pamodušies un “snaudoši”?

Astruss: Jā, aizmigšanas dziļums var būt dažāds. Var būt pamodināts, bet nepamodies līdz galam.

- Bet tad mirušo pasaulē var atrasties ne tikai dusošie, bet arī ne līdz galam pamodinātie?

Astruss: Jā, tas tā ir. Un viņi nomoda stāvoklī spēj iziet uz sakariem ar saviem radiniekiem caur spiritistiem.

- Tad varbūt mana māmiņa, kura pamodās pie kontakta ar Vitāliju, izrādījās pamodināta, bet viņa brālis Oļegs dusošs?

Astruss: Jā, tas tā ir.

 

Es tik detalizēti kavējos pie situācijas ar sapni, tāpēc ka, kā jūs zināt, mirušo pasaulē mūsu tuvinieki dus. Ne visi, bet vairākums. Un viņus pamodināt neizdodas gandrīz nevienam. Lūk, mēs ar Vitāliju tad arī nolēmām pamēģināt tādu eksperimentu: viņš iekļūst manā sapnī un mēģina mani pamodināt. Viņam viegli izdodas manu sapni ieraudzīt no malas, kā kinofilmu, taču ienākt “sapņa iekšienē” un, galvenais, pamodināt mani izrādījās ne tik vienkārši.

Lai mani pamodinātu, mēs mēģinājām nospēlēt uz pašu “vājāko vietu”, kā to izdevās izdarīt ar manu māmiņu.

- Vitālik, lūk, tu guli blakus man un domā: nu nu, es paskatīšos, kādu sapni viņa redz. Un kas šajā nolūkā ir jāizdara?

Vitālijs: Es vienkārši nodomāju un ieraudzīju tavu sapni. Ieraudzīju kā filmu.

- Droši vien vēl kaut kas ir jāpasāk? Ko tu tur izdarīji, kad tev izdevās pamodināt manu māmiņu? Lūk, tu viņu atradi.

Vitālijs: Es viņu atradu. Viņa dusēja. Es ieraudzīju viņas sapni. Viņa ārstēja bērnus. Es sāku viņai stāstīt par tevi. Viņa pamodās un sāka par tevi jautāt.

- Bet kas tajā laikā bija ar viņas sapni? Tas kaut kur pazuda? Kas ar šo “kino” notika, kad viņa pamodās?

Vitālijs: Filma kaut kā vienkārši pazuda. Es pēkšņi atrados viņai blakus, viņa sāka man jautāt par tevi.

- Filma pazuda. Un kas izrādījās apkārt, kad filma pazuda?

Vitālijs: Es redzēju tikai māmiņu.

- Tas ir interesanti. Lūk, viņi visi ir tādos sapņos. Bet, kad sapnis pazuda, tu ieraudzīji tikai viņu.

Vitālijs: Jā, es redzēju tikai māmiņu. Viņa jautāja par tevi. Pēc tam viņa iemiga. Es atkal ieraudzīju viņas sapni.

- Interesanti, kas gan tāds notika, ka viņa atjēdzās?

Vitālijs: Es uzskatu, ka tu vienkārši gribi atrast metodi vai paņēmienu pamodināt.

- Jā, protams, gribu atrast metodi vai paņēmienu pamodināt. Bet, lūk, kā? Kā tas līdz viņai nonāca? Kāpēc līdz man nenonāk, kaut arī uz mani iedarbojas nomoda hormons – kortizols, bet uz viņu ne? Tur taču tu nonāci līdz viņas būtībai, bet līdz man nenonāc. Kāpēc?

Vitālijs: Es tavā sapnī iešu iekšā pastāvīgi, Taņečka. Mēs pamēģināsim atrast metodi pamodināt tevi.

- Lieta tāda, ka, ja atrast metodi pamodināt mani, tad varēs pamodināt māmiņu, tāpēc ka viņa ir “pamodinātā”. Māmiņa vēl snauž. Bet, ja viņa pamodīsies pilnīgi, tad spēs iet uz fizisko pasauli, iemantojot mūžību.

Vitālijs: Mēs ar tevi meklēsim metodi, mēģināsim.

- Ja māmiņa pamodās, kad tu runāji ar viņu par mani un kad pie viņas atnāca Arkādijs, tad viņa ir pamodinātā. Un bērni izrādījās viņas “vājā vieta”. Pamēģinām izdarīt tā: tu ienāksi manā sapnī, nostāsies man blakus un runāsi ar mani par Vitāliku.

Vitālijs: Bet es taču esmu blakus.

- Es guļu un nezinu, ka tu esi blakus, bet Vitāliks – tā ir mana “vājā vieta”. Lūk, tad arī runā ar mani par viņu; tas ir pats galvenais, pats svarīgākais man. Ir jāpamēģina. Meklēsim metodi. Ja atradīsim, varēs pamēģināt pamodināt pavisam manu māmiņu un tavu tēvu.

Vitālijs: Es mēģināju pamodināt savus tuviniekus. Man izdevās pamodināt tikai tavu māmiņu.

 

 

2016. gada 15. jūlijs

16. daļa. Par sapni. Turpinājums.

Visi Vitālika stāsti “par Vitāliku” vai par bērniem līdz manim “nenonāca”. Ar mani tas negāja cauri.

Mēs pamēģinājām izmantot kortizona-hormona aktivizāciju, kura mūs parasti modina. Mēs precizējām miega vieglās fāzes laiku, un Vitālijs sāka mēģināt iet iekšā manā sapnī pulksten 4-5 no rīta. Arī tas neizdevās.

Pēc divu nedēļu eksperimentiem, mēģinot ienākt manā sapnī, Vitālijam tas izdevās. Acīmredzot kortizons tomēr palīdzēja.

Es redzēju sapni, kur es kādam vīrietim palūdzu mani izvizināt ar mašīnu. Mēs pa Ņevas prospektu no Admiralitātes aizbraucām līdz Maskavas stacijai un atgriezāmies Ņevas prospekta sākumā. Es izkāpu no mašīnas un taisījos iet prom, taču pēc manis izkāpušais vīrietis pēkšņi uzlika man uz pleciem rokas. Mana pirmā reakcija bija sašutums. Kas par frivolitāti! Es paraustīju plecu, bet viņš mani pagrieza pret sevi, cieši piespieda un noskūpstīja. Un šajā momentā manā iekšienē kaut kas notika. Es nodrebēju, un mani burtiski pagrūda uz viņu. Tas taču ir Vitāliks! Es jutu viņa rokas, viņa lūpas. Es vēl paspēju padomāt: kāda laime, ka viņš ir atnācis, un cik ilgs ir skūpsts! Bet arī mans ķermenis pamodās. Laime beidzās. Bija bez 5 minūtēm četri no rīta.

 

Vitālijs: Es biju tavā sapnī, tu pamodies, Taņečka. Es tevi cieši noskūpstīju, tu biji kopā ar mani, tu pamodies, Taņečka.

- Vitālik, sākumā es nesapratu, ka tas esi tu. Tu mani vizināji mašīnā?

Vitālijs: Es tevi vizināju mašīnā pa Ņevas prospektu. Pēc tam tu izkāpi un gribēji iet prom. Bet es tevi piespiedu pie sevis un noskūpstīju cieši, cieši. Tu pamodies. Tu piespiedies pie manis. Es biju laimīgs, es pamodināju tevi, Taņečka. Tu pamodies.

- Man kaut kas tāds iekšienē taisni rāvās pie tevis. Tu mani piespiedi, un man kaut kas iekšienē rāvās pie tevis.

Vitālijs: Es to sajutu. Tu nodrebēji. Es sapratu, ka tu esi pamodusies, Taņečka. Esmu tik laimīgs. Es biju kopā ar tevi.

- Kā tu domā, cik ilgi turpinājās mūsu tikšanās?

Vitālijs: Man šķiet, apmēram pusminūti.

 

Taču nākamajā naktī ieiet manā sapnī viņam atkal neizdevās. Mēs turpinājām savus mēģinājumus, taču nedaudz izmainījām apstākļus. Es pirms miega sāku sev dot uzstādījumu, atkārtojot “kad Vitāliks mani noskūpstīs, es pamodīšos”. Es atkārtoju šo frāzi, liekoties gulēt, līdz pašai aizmigšanai, un turpināju jebkurā brīdī, tikko kā izpaudās mana apziņa.

Un rezultāts tika sasniegts. Bet citāds. Viņš sāka nākt iekšā manā sapnī, viņam arvien biežāk izdevās pamodināt mani. Un, kā viņš stāstīja, es pat pati viņu apkampu un skūpstīju, stāstīju viņam par savu mīlestību. Bet... pamodusies pēc pusminūtes, es absolūti neko neatcerējos: ne vārdus, ne sajūtas. Neko!

Es izmainīju uzstādījumu, taču pagaidām citādu rezultātu sasniegt neizdevās. Mana aizmigusī būtība pamostas, kontaktējas ar viņa būtību, bet mana zemes plāna apziņa neko neatceras. Un žēl! Es biju tā noilgojusies.

 

Tad varbūt pamodināt dusošo mirušo pasaulē nav iespējams? Jo nomoda hormonu – kortizolu, kurš mūs uz Zemes modina, izdala virsnieru dziedzeri, bet to mirušajiem nav.

Ja jau ar rīcībā esošajiem nomoda hormonu un pareizi piemeklētu miega fāzi mums neizdodas mani pamodināt, tad pamodināt dusošu būtību mirušo pasaulē varbūt vispār nav iespējams?

Rodas vēl viens jautājums: kāpēc “dusošie uz Zemes” mirstot aizmieg, bet “pamodušies uz Zemes” mirstot ir nomodā?

Varbūt lieta tāda, ka mirstošas smadzenes izdala lielu daudzumu melatonīna, aizmigšanas hormona. Cilvēka ķermenis mirst, bet būtība aizmieg līdzīgi tam, kā mēs vakarā aizmiegam gultās. Tikai ciešāk.

Ja padomājam, tad tas ir pats optimālākais paņēmiens saglabāt būtību jaunai dzimšanai. Dievs ir izdomājis vienkārši unikālu jautājuma risinājumu. Patiešām, būtība dzīvo daudz zemes plāna gadu (dažreiz simtiem gadu, bet, kā teica Astruss, ne ilgāk par tūkstoš gadiem) savā pašā labvēlīgākajā stāvoklī, nodarbojoties ar pašu iemīļotāko nodarbi. Bet miegā. Un, kad pārdzīvojuma pakāpe pazeminās, būtība iet uz jaunu dzimšanu. Ne tev kādu traumu, ne pārdzīvojumu!

Bet, ja cilvēks uz Zemes ir spējis strukturēt savu apziņu ar zināšanām par smalko pasauli, tad viņa apziņa pretojas melatonīna iedarbībai, pretojas iemigšanai. Viņš, izejot caur tuneli, saglabā savu personību apziņā. Kaut gan melatonīna iedarbības pakāpe var būt dažāda. Tā rodas “pamodušies ne līdz galam” jeb vienkāršie pamodinātie.

 

 

2016. gada 18. jūlijs

17. daļa. No kontakta ar Astrusu.

- Sakiet, Astrus, kāpēc mana būtība pamodās, sarunājoties ar Vitāliju, bet, kad pēc pusminūtes pamodās mans ķermenis, es neko neatcerējos. Neko neredzēju un nezinu. Kas te par lietu?

Astruss: Jūsu smadzenes neielaiž, no viņu redzes viedokļa, Jums nevajadzīgu informāciju.

- Un kā tad pirmo reizi izdevās?

Astruss: Viņas “nogulēja” aiz pārsteiguma. Taču jūsu smadzenes ir gudras, viņas ņēma vērā savus misēkļus.

- Vai aizmigušu cilvēku var aplūkot kā sastāvošu no divām patstāvīgām daļām: aizmigusī būtība un aizmigušais ķermenis?

Astruss: Var tā aplūkot, bet ir viens “bet”. Ja Vitālijs sakristu ar jūsu smadzeņu telpu, tad jūs viņu iegaumētu.

- Un ko izdarīt, lai viņš ar savu smadzeņu telpu sakristu ar manējo?

Astruss: Iztēloties, ka viņš ar savām smadzenēm sakrīt ar jums.

- Un mēs tā vietā cīnāmies. Vai uz būtību iedarbojas hormoni, piemēram, melatonīns un kortizols, tāpat kā uz ķermeni?

Astruss: Iedarbojas.

- Vai var pamodināt tikai būtību aizmigušā cilvēkā, bet ķermenis lai guļ?

Astruss: Var.

- Bet tas nav bīstami ķermenim? Vai tā nav kaut kāda koma? Vai vēl kaut kas?

Astruss: Nē, to jūs fantazējat.

- Vienas būtības “fiziska” iedarbība uz otru aizmigušu būtību nekādu rezultātu nedeva. Nerunājot nemaz par informācijas pārraidi ar domām. Vai tomēr deva, nogulsnējoties kaut kur zemapziņā?

Astruss: Sakrita, apmainījās.

- Vai šī informācija var ietekmēt cilvēku viņa apzinātās dzīves procesā vai ne? Vai šī informācija ietekmē viņa zemapziņu?

Astruss: Ietekmē zemapziņu.

- Bet vai šī informācija mūsu apzinātajā dzīvē uzpeld, vai arī tā izpaužas tikai mirstot?

Astruss: Jā, uzpeld pēkšņos bīstamos apstākļos. Tad ķermenis veic darbību, kuru jūs varat nesaprast.

- Bet tā, lai šo informāciju cilvēks apzināti uztvertu un viņš saprastu Smalko pasauli, tā nevar būt. Jā?

Astruss: Nevar.

- Ar “sakaru tiltu” palīdzību aizmigušiem cilvēkiem tiek nodota informācija par smalko pasauli. Cilvēks apzināti to neuztver. Šī informācija summējas ar tām zināšanām, kuras viņā jau ir, uzkrājas un atklājas tikai mirstot, padarot cilvēku pamodinātu?

Astruss: Jā.

- Var teikt, ka mirstot epifīze izdala lielu daudzumu melatonīna un būtība aizmieg. Tieši šajā miegā būtība atrodas mirušo pasaulē?

Astruss: Jā, bet tam ir pusraksturs.

- Un kas veido otru pusi?

Astruss: Sakrišana ar to, kas atrodas tur. Ar telpu.

- Tas ir, nomirušas būtības telpa sakrīt ar mirušo pasaules telpu?

Astruss: Jā.

- Mirušo pasaulē visas būtības agri vai vēlu, bet nonāk nomoda stāvoklī? Vai arī ne visas?

Astruss: Jā, saspringti, bet nonāk.

- Kāpēc viņas pēkšņi nonāk nomoda stāvoklī? Kas viņas modina?

Astruss: Mirušo pasaules telpas atslēgšanās no nomirušā telpas.

- Kāds ir vienas telpas atdalīšanās no otras cēlonis?

Astruss: Redzēšana, gribēšana, iekšējais ritms.

- Bet viņš tak dus. Kāda tur gribēšana?

Astruss: Gribēšana, ritms. Gribēšanu uzlādē ritms. Gribu dusēt, negribu dusēt. Tur strukturāli jau viss ir definēts kā fāziskums (фазовость) vai kā jebkura lieluma reflektoras (рефлекторные) saiknes, jebkurā garumā. Kā cikli. Vai kā ciklu kompleksi.

- Kāpēc sakrišana ar kādu uz Zemes interešu ziņā var pamodināt dusošu būtību, bet Vitālijs Oļegu pamodināt nespēja? Un ne tikai viņu.

Astruss: Runa ir par cikliem. Cikli-kompleksi, kuriem jāsakrīt reflektora saiknēm, kuras atspoguļo pagātnes stāvokli. Vitālijs cikliskuma ziņā nesakrita ar brāli.

- Tas ir, principā tātad tomēr ir iespēja pamodināt tur dusošu?

Astruss: Ir iespēja.

- Un pamodies – viņš var iet uz aizbāzni radīt sev ķermeni. Piemēram, mana māmiņa pamodās, kad Vitāliks sāka runāt par mani. Un kad mans brālis atnāca pie viņas. Viņa divas reizes pamodās. Viņa ir nedaudz pamodināta? Viņu var pamodināt pavisam?

Astruss: Nu vispār jā. Tas ir apmēram tā: cilvēks ir nohipnotizēts, un pēc tam viņš pamodās, bet ķermeņa nav. Patiesībā darbojas cikliskums. To iespējams izdarīt tikai caur Vitāliju. Ar jūsu palīdzību viņš to var izdarīt.

- Kas man ir jāizdara, lai palīdzētu Vitālijam pamodināt māmiņu?

Astruss: Jādomā par Vitāliju un māmiņu.

- Būtība, kura atsaucās spiritiskajā seansā, atradās nomoda stāvoklī, vai arī to pamodināja pats seanss?

Astruss: Nomoda.

- Vai nomirušie dusoši spēj nomoda stāvoklī paši iet uz aizbāzni, lai radītu ķermeni?

Astruss: Paši no sevis nē, bet kaut kādi faktori var pamodināt un pateikt priekšā.

- Mūs modina glikokortikoīdi, konkrēti nomoda hormons – kortizols, kuru izdala virsnieru dziedzeri. Viņš modina tikai ķermeni? Viņš neiedarbojas uz būtību? Vai arī darbojas pastarpināti, caur ķermeni?

Astruss: Pastarpināti caur ķermeni.

- Nomirušajiem kortizols neizdalās. Man viņš izdalījās, bet pamodināt būtību izdevās tikai vienu reizi. Tātad ir vēl kaut kas, kas traucē pamodināt. Kas?

Astruss: Smadzenes traucē. Viņas bloķē.

- Bet es taču dodu sev uzstādījumu. Vai tad uzstādījums uz smadzenēm neiedarbojas?

Astruss: Smadzenes ir stiprākas par jebkuriem uzstādījumiem. Tur ir milzīgi daudz saikņu, kuras bloķē visu, ko vēlies.

- Kāpēc mirstot viena būtība nonāk dziļā dusā un turpina dusēt tur, bet otra pamostas un izrādās dzīva. Vai lieta nav tāda, ka melatonīns dažādi iedarbojas uz dusošo un pamodušos uz Zemes?

Astruss: Tā var teikt.

- Tas ir, melatonīns kaut kā strukturizē apziņu tam, kurš pamodies uz Zemes, un viņa pretojas aizmigšanai. Var tā teikt?

Astruss: Var.

 

 

2016. gada 19. jūlijs

18. daļa. Kontakts ar manu brāli Arkādiju 21.05.16.

Kā man pavēstīja Vitālijs, mans brālis Arkādijs jau ir uztaisījis sev plazmoīda ķermeni un pastāvīgi atrodas mājās Maskavā, mēģinot nodibināt kontaktu ar sievu Ļenu. Kad es uzzināju, ka tas viņam neizdodas, man radās vēlēšanās Ļenai piezvanīt un pastāstīt visu, ko es zinu par to pasauli un par Arkādiju. Taču, pazīstot brāļasievas raksturu, es šaubījos par tādas sarunas sekmēm. Viņai būs vajadzīgi pārliecinoši pierādījumi. Un es liku priekšā Vitālikam uzaicināt Arkādiju pie mums uz mājām, lai viņš, ja tas viņu ieinteresēs, varētu pavēstīt virkni svarīgu faktu, kuri ļaus Ļenu pārliecināt par manu vārdu patiesumu. Turklāt man gribējās iegūt papildus informāciju par mirušo pasauli un īpaši par plazmoīdo pasauli, kurā atrodas Arkādijs.

2016. gada 21. maijā Arkādijs atnāca pie mums uz mājām, un mums notika kontakts.

 

- Vitālik, saki, lūdzu, Arkaša ir šeit?

Vitālijs: Arkaša ir šeit, viņš grib parunāt ar tevi.

- Arkaša, esmu ļoti laimīga, vienkārši ļoti priecājos, ka tu esi dzīvs. Un ka mēs ar tevi esam satikušies tādā neparastā atmosfērā.

Arkādijs: Es arī ļoti priecājos, Taņa, ka tu ar mani gribi parunāt.

- Vitāliks teica, ka tu esi gatavs dot mums informāciju. Es vienkārši nedaudz iepazīstināšu tevi ar situāciju. Mums ir publicētas 29 grāmatas. Pēdējās četras ar informāciju, kuru mums deva Astruss. Tu Astrusu pazīsti? Viņš, kā pats mums teica, ir Krievijas debesu kurators.

Arkādijs: Es Astrusu nepazīstu, bet esmu dzirdējis par viņu no Vitālija.

- Mēs diezgan neslikti izrakām informāciju par to pasauli, kur atrodas mūsu ar tevi vecāki: māmiņa, tēvs, māsa Nataša utt. Mēs to pasauli saucam par mirušo pasauli. Mūsu fiziskā pasaule, kur atrodos es un kur atrodies tu, tā ir fiziska pasaule. Taču es esmu fiziskā, blīvā ķermenī, bet tu – plazmoīda ķermenī. Un, lūk, uzreiz aiz robežas fiziskajai pasaulei tuvāko pasauli, tur, kur atrodas visi nomirušie, kuri nav tikuši fiziskajā pasaulē, mēs saucam par mirušo pasauli. Esmu sagatavojusi dažus jautājumus, ja kādi tev būs nepatīkami, tu man pateiksi: “Es negribu atbildēt uz šo jautājumu.” Esam sarunājuši?

Arkādijs: Jā.

- Kur tu sevi pirmoreiz apzinājies pēc tam, kad pameti ķermeni?

Arkādijs: Es apzinājos sevi mājās. Es mājās biju uzreiz.

- Labi, Vitāliks arī tā pateica. Un kad tu nonāci mirušo pasaulē?

Arkādijs: Es nonācu mirušo pasaulē praktiski vienlaikus.

- Jā, Vitāliks tieši tāpat teica. Tu mūsu māmiņu esi saticis?

Arkādijs: Es satiku māmiņu. Viņa dus.

- Kā tu saproti, ko nozīmē dusēt?

Arkādijs: Viņa ir vienkārši mirusi, taču man izdevās viņu pamodināt.

- Viņa tevi pazina?

Arkādijs: Viņa mani pazina.

- Un, kad viņa tevi pazina, viņa saprata, ka ir mirusi?

Arkādijs: Viņa saprata, ka ir mirusi, taču pēc sarunas viņa atkal aizmiga.

- Saki, tu mūsu tēvu redzēji?

Arkādijs: Es redzēju tēvu, viņš arī dus. Es nespēju viņu pamodināt.

- Un Natašu, mūsu māsu, tu satiki?

Arkādijs: Es satiku Natašu, bet viņa arī dus.

- Saki, lūdzu, kur tu nonāci tur, tajā mirušo pasaulē? Uz lauka, mežā, kur?

Arkādijs: Es nonācu pilsētā.

- Šo pilsētu var apzīmēt ar kādu krāsu?

Arkādijs: Tā bija dzeltenā krāsā.

- Tu nonāci dzeltenā pilsētā, jā?

Arkādijs: Jā. Tur ir mājas, ielas, jūra.

- Tu nepievērsi uzmanību jūrai?

Arkādijs: Jūra nešļakstās, tā ir nedzīva.

- Tieši to pastāstīja Vitāliks gan par dzelteno pilsētu, gan par jūru, kura nešļakstās. Astruss apstiprināja šo informāciju. Cik ilgu laiku, tavuprāt, tu atradies mirušo pasaulē?

Arkādijs: Es mirušo pasaulē biju trīs mēnešus.

- Kad tu uzzināji par aizbāzni*?

(* Aizbāznis – tas ir tas pats tunelis, kurā būtība atstāja savu enerģētiskās informācijas hologrammu, kad pēc nāves gāja uz mirušo pasauli. “Atpakaļceļā” šī būtība aizbāznī sev rada ķermeni.)

Arkādijs: Es par aizbāzni uzzināju uzreiz pēc nāves.

- No kā?

Arkādijs: Es to vienkārši zināju.

- Tas ir, kad nomiri, jau zināji, ka tu varēsi uztaisīt sev ķermeni?

Arkādijs: Es sapratu, ka varēšu sev uztaisīt plazmoīda ķermeni.

- Tas ir, kad tu biji mirušo pasaulē, tu jau zināji, ka iesi uz aizbāzni. Jā?

Arkādijs: Es zināju, ka iešu uz aizbāzni.

- Tas ir ļoti interesants moments. No kurienes šī informācija ir gadījusies? Kāpēc tā tev gadījās, bet Oļegam ne? Kā tu domā? Kāds ir tavs viedoklis šajā sakarā?

Arkādijs: Es domāju, ka informācija vienkārši manī atradās.

 

2016. gada 20. jūlijs

19. daļa. Kontakts ar Arkādiju. Turpinājums.

- Arkaša, mēs sarunājāmies ar Astrusu un nonācām pie secinājuma, ka mirušo pasaulē dus visi tie, kas nav varējuši pamosties uz Zemes. Viņi gan uz Zemes dus, gan tur dus. Bet visiem tiem, kas pamodās, kas pārkārtoja savu apziņu, lūk, viņiem, pilnīgi iespējams, ir tāda informācija kā tev, un pēc trīs mēnešiem viņi iet uz aizbāzni. Kā tu izskaidro, ka tev bija šī informācija, bet milzīgi daudz dusošajiem mirušo pasaulē šīs informācijas nav?

Arkādijs: Man bija informācija, tāpēc ka es biju pamodies.

- Un kas tevi uz Zemes pamodināja? Kāpēc tu biji pamodies?

Arkādijs: Es slimoju ar plaušu vēzi.

- Arkaša, vai tad tu nomiri no vēža, nevis sirds dēļ?

Arkādijs: Es nomiru no plaušu vēža.

- Mēs zinām, ka tie, kas mirst no vēža vai slimo ar to, pamostas. Kā teica Vitālijs, vēzis – tas ir modinātājs, lai modinātu dusošos uz Zemes. Tātad tu informāciju zināji sākotnēji. Cik ilgu laiku tu biji aizbāznī?

Arkādijs: Es biju aizbāznī astoņus mēnešus.

- Aizbāznī tu uztaisīji sev plazmoīda ķermeni. Kā notika iziešana no aizbāžņa? Vienkārši kādā skaistā brīdī tu atjēdzies kaut kur citā vietā, vai arī tas bija kāds grūdiens, kurš tevi no turienes izgrūda?

Arkādijs: Es vienkārši tiku no aizbāžņa izgrūsts.

- Tas noritēja nesāpīgi? Bez problēmām?

Arkādijs: Tas noritēja bez problēmām un nesāpīgi. Vienkārši mierīgi. Es tiku no turienes izgrūsts.

- Un kur tu nonāci?

Arkādijs: Es nonācu mājās.

- Arkaša, tu pašlaik atrodies fiziskajā pasaulē, bet īpašā pasaulē. Mēs to nosaucām par plazmoīdo pasauli. Divas pasaules ir vienkārši savietotas: fiziskā rupjā pasaule, kur es atrodos, un plazmoīdā pasaule, kur tu atrodies. Saki, plazmoīdās būtnes savā starpā ir saistītas?

Arkādijs: Mēs esam saistītas savā starpā ar to, ka mēs protam sazināties.

- Saki, Ļena jūt, ka tu esi mājās?

Arkādijs: Ļena nejūt mani. Viņa vienkārši nezina par mani. Es gribu, lai tu piezvanītu Ļenai un pateiktu viņai par mani.

- Arkaša, esmu jau par to domājusi. Lai piezvanītu Ļenai un pateiktu par tevi, vajag, lai viņa man noticētu. Vajadzīgi kaut kādi fakti, kurus varēji pastāstīt tikai tu. Lai vairāk neviens un es jau nu noteikti par tiem nevaru zināt. Tāpēc vajadzīgi kaut kādi pierādījumi, lai viņa man noticētu. Es jau teicu Vitālijam, ka jāpiezvana Ļenai, bet nezinu, ko viņai teikt, lai viņa man noticētu. Lai nepadomātu, ka esmu sajukusi prātā. Un arī viņu gribu novest. Ko tu man vari šajā gadījumā teikt?

Arkādijs: Varu tev pastāstīt, ka Ļena bija vienkārši gudriniece, kad viņa aizgāja no slimnīcas un es nomiru bez viņas.

- Tas ir tāds fakts, kuru, izņemot tevi un Ļenu un droši vien pašus tuvākos, neviens nezina. Ja es to pateikšu Ļenai, tu domā, ka tas viņu noskaņos ticēt maniem vārdiem?

Arkādijs: Es domāju, ka viņa aizdomāsies. Viņa ir vienkārši gudriniece, viņa sapratīs, ka tu runā manā vārdā. Tu pasaki Ļenai, ka es vienmēr biju viņai blakus. Es arī tagad vienmēr esmu viņai blakus. Viņai vienkārši ir jāsajūt mani. Viņa zina, ka es vienmēr biju viņai blakus.

Ar tevi, Taņa, ir labi runāt. Tu esi vienkārši gudriniece, tāpēc ka tu vari izdarīt to, ko nevaru izdarīt es. Tu vari piezvanīt Ļenai.

- Labi, es šodien viņai piezvanīšu. Pierakstīšu kontaktu un nodošu viņai tavus vārdus. Kas man vēl viņai būs jāsaka?

Arkādijs: Es gribu, lai tu viņai visu pastāstītu par mani. Arī par plazmoīdo pasauli. Viņa sapratīs, viņa ir gudra. Es vienmēr būšu viņai blakus.

- Saki, Arkaša, tu vari viņu ārstēt?

Arkādijs: Es varu viņu ārstēt, bet viņai ir jāsajūt mani. Esmu gatavs iziet ar viņu uz kontaktu, tāpēc ka es viņu ļoti mīlu. Es gribu ar viņu sarunāties tā, kā ar tevi Vitālijs.

- Labi, es viņai šodien piezvanīšu un pateikšu to viņai. Ja viņa pieprasīs kādus pierādījumus... Klau, saki, kā sauc viņas vecmāmiņu?

Arkādijs: Vecmāmiņu sauc Anna Semjonovna Ruzanova.

- Anna Semjonovna Ruzanova. Es nekļūdījos?

Arkādijs: Tev taisnība, Anna Semjonovna Ruzanova.

- Atgriežamies pie maniem jautājumiem. Saki, tu lielāko daļu laika pavadi mājās, jā?

Arkādijs: Es lielāko daļu laika pavadu mājās.

- Ar ko tu pašlaik esi aizņemts lielāko daļu laika?

Arkādijs: Esmu aizņemts ar to, ka mēģinu ar Ļenu nodibināt kontaktu.

- Bet ar citām plazmoīdām būtībām tu kaut kā kontaktējies?

Arkādijs: Es ar citām būtībām nekontaktējos, viņas mani neinteresē.

- Kā tu pārciet karstumu, aukstumu?

Arkādijs: Es pārciešu labi.

- Tas ir, klimatiskie apstākļi tev nekādi neietekmē, jā?

Arkādijs: Jā.

- Tevi interesē tā pasaule, kurā tu atrodies?

Arkādijs: Es ļoti priecājos, ka paliku dzīvs, tāpēc ka es biju ļoti sliktā stāvoklī. Vēzis mani vienkārši iznīcināja, viņš mani nogalināja, tāpēc ka es biju nemierīgs. Es nomiru no plaušu vēža. Mani viņš piebeidza. Es zināju, ka tu nodarbojies ar grāmatām par nāvi, bet tu nezināji, kas esmu slims.

- Es piezvanīju un uzzināju, ka tevis nav. Tu nomiri oktobrī, bet es piezvanīju februārī. Es biju ļoti apbēdināta.

Arkādijs: Es vienkārši miru. Es gribēju tev paziņot, bet Ļena nevēlējās, lai tu par mani zinātu.

 

 

2016. gada 24. jūlijs

20. daļa. Kontakts ar Arkādiju. Turpinājums.

- Nu labi. Kas bijis, tas bijis, ko nu vairs tagad. Nerunāsim par to. Saki, lūdzu, tu zini, ka, paejot laikam, tavs ķermenis kļūs blīvs fizisks un tu vārda pilnā nozīmē pāriesi fiziskajā pasaulē. Tu to zini?

Arkādijs: Es to zinu, bet tas var būt tikai pēc 10 gadiem. Es ar tevi kontaktēšos, bet ļoti tev lūdzu paziņot Ļenai par mani.

- Arkaša, es dodu tev vārdu, ka šodien pat ar Ļenu sazināšos un paziņošu viņai par tevi. Gan nosaukšu vecmāmiņas vārdu, gan to, ko tu teici par slimnīcu. Ja viņa man nenoticēs, būs nepieciešami pierādījumi. Varbūt būs tā, ka viņa uzdos jautājumus, uz kuriem var atbildēt tikai Arkaša. Tad Vitāliks tevi uzaicinās, un tu atkal atnāksi un atbildēsi uz tiem.

Arkādijs: Esmu gatavs ar tevi kontaktēties. Tu vari izdarīt man ļoti svarīgu lietu. Tu Ļenai pavēsti par mani.

- Jā, es jau taisījos viņai piezvanīt, kad Vitāliks man pastāstīja par tikšanos ar tevi. Bet ko es viņai pateiktu? Labi, ka tu atnāci. Tu pašlaik citas plazmoīdas būtības satiec?

Arkādijs: Es redzu, bet viņas mani pagaidām neeinteresē.

- Labi, bet, kad plazmoīda ķermenis pāries jaunā fiziskā, tu kļūsi nemirstīgs cilvēks. Tu šos cilvēkus pašlaik redzi?

Arkādijs: Es redzu jaunu pasauli. Tā var kļūt ļoti interesanta. Tā izdosies, ja daudz plazmoīdu būtību pāries uz turieni.

- Absolūti visas plazmoīdās būtības dabūs ķermeni. Un pāries uz jauno pasauli. Pie mums ik pēc divām nedēļām uz kontaktu atnāk Astruss. Viņam var uzdot jebkurus jautājumus.

Es uzskatu, ka ir ļoti svarīgi piezvanīt Ļenai un lai viņa man noticētu. Man tā bija vienkārši laime, kad mēs sākām ar Vitāliku sazināties. Man par tādu kontaktu pateica Astruss. Mēs sazināmies kopš janvāra vidus. Man tā bija milzīga laime, es neizturētu.

Arkādijs: Es arī ļoti vēlos sazināties ar Ļenu. Viņa var tev nenoticēt. Bet tu pamēģini pārliecināt viņu. Ļoti tev lūdzu.

- Arkaša, es tev apsolu, es šodien pat piezvanīšu. Ja viņa man nenoticēs, lai uzdod jautājumus. Es ļoti priecājos, ka tu esi dzīvs. Tur mirušo pasaulē viņi no dzīvo skatpunkta sēž kā svētlaimīgi idiotiņi.

Arkādijs: Es arī tā domāju, viņi sēž kā idioti.

 

- Jā. Bet tu esi fiziskajā pasaulē, dzīvs. Blakus mīļotajai. Es šodien piezvanīšu un pamēģināšu pārliecinoši pastāstīt par šo sarunu, kura mums bija. Un vispār es ļoti priecājos, ka tu esi šeit.

Arkādijs: Es arī ļoti priecājos par tevi. Man vienkārši nebija taisnība, ka es ar tevi nekontaktējos. Tu esi malacis, Taņa. Tu būsi vienkārši gudriniece, ja pārliecināsi Ļenu.

- Ļena kaut nedaudz, kaut mazlietiņ ir lietas kursā? Viņa vismaz kaut ko ir dzirdējusi par smalko pasauli? Vai arī viņai tā ir tumša bilde?

Arkādijs: Ļena nav lietas kursā, viņa var nenoticēt. Viņa var vienkārši apšaubīt. Bet tu pamēģini pārliecināt viņu. Viņa var noticēt, ja tu viņai pateiksi to, ko es tev teicu.

- Nu jā, man ir divi fakti. Ja kaut kas būs nepieciešams, tad es palūgšu viņai uzdot jautājumus. Esam sarunājuši, jā?

Arkādijs: Es ļoti uz tevi ceru, Taņa. Ļoti ceru.

- Arkaša, es tev apsolu. Es zinu, cik svarīgi tas ir tev un Ļenai. Viņai ir vēl sliktāk nekā tev. Tāpēc ka ¾ bēdu paliek tam, kurš palicis.

Arkādijs: Viņa vienkārši var neizturēt, nomirt. Viņa tur dusēs, tad es viņu nepamodināšu tur. Bet šeit vēl pagaidām ir izredzes.

- Jā, tas ir fakts. Tātad es šodien viņai zvanu. Un Vitāliks tevi atkal uzaicinās uz sarunu. Labi.

Arkādijs: Es būšu ar tevi sakaros. Tu izdari priekš manis, lūdzu. Es ļoti gribu kontaktēties ar Ļenu. Viņa ir mana mīlestība. Es vienmēr biju ar viņu kopā, blakus.

- Tā es viņai visu arī pateikšu.

Arkādijs: Pasakai viņai to.

- Arkaša, noteikti pateikšu. Es zinu, cik tas ir sāpīgi un svarīgi gan tev, gan viņai. Vēl jo vairāk, ka mums jau vecums ir tāds, sirsniņas ne pārāk stipras. Pateikšu, Arkaša.

Arkādijs: Man nebija taisnība attiecībā uz tevi...

- Vai mazums kas bijis, Arkaša. Dzīve visu laiku izspēlē trikus.

Arkādijs: Tu biji vienkārši gudriniece, ka sāki nodarboties ar tādu informāciju.

- Labi, Arkaša, mēs esam sarunājuši. Es pacentīšos visu pateikt Ļenai. Es piezvanīšu viņai tā ap pulksten 9 vakarā.

Arkādijs: Pulksten 9 viņa ir mājās.

- Starp citu, tu tajā laikā arī būsi mājās, vari pavērot. Varbūt viņa sajutīs tavu klātbūtni.

Arkādijs: Viņa var sajust manu klātbūtni.

 

 

2016. gada 26. jūlijs

21. daļa. Kontakts ar Arkādiju. Turpinājums.

- Es tev gribu vēl pateikt. Vitāliks nomira 2. oktobrī. Izrādās, viņš visu laiku bija mājās un pat gulēja ar mani gultā. Bet es viņu nejutu. Un sajutu viņu tikai 29. decembrī. Es sajutu viņu kā siltumu, siltums piespiedās manai mugurai. Un tālāk jau sāku just pulsāciju. Pat jūtu viņa rokas, jūtu, ka viņš ir piespiedies manai mugurai. Turklāt Vitālikam pagaidām ir tikai būtība, tev jau ir radīts ķermenis. Tāpēc tu spēj viņu sildīt. Lūk, es viņai to pateikšu. Tu taču spēj viņu sildīt?

Arkādijs: Es viņu sildīšu. Es varu sildīt.

- Es viņai to pateikšu, bet tu noteikti naktī vai, kad tev ir ērti, sasildi viņu. Tu taču būsi mājās.

Arkādijs: Es būšu mājās, dzirdēšu tavu sarunu.

- Lūk, tad nu esam sarunājuši. Klau, ar šo beigsim. Es tagad ar Vitāliku parunāšu. Man ir jāpasēž un jāsagatavojas telefona sarunai.

Arkādijs: Es gaidīšu, ļoti.

- Sarunājuši. Es ļoti priecājos, ka tu esi dzīvs.

Arkādijs: Esmu dzīvs un būšu tev ļoti pateicīgs, ja tu spēsi pārliecināt Ļenu.

- Vitālik, tu esi šeit?

Vitālijs: Esmu šeit, Taņečka, es visu dzirdēju. Tu esi malacis. Tu pamēģini Ļenu pārliecināt. Es ļoti gribu, lai tu spētu to izdarīt.

- Puikiņas, es pacentīšos. Ja pirmajā reizē neizdosies, es zvanīšu vēl, pēc tam vēl. Un Arkaša no tās puses kaut kā uz viņu iedarbosies. Protams, ir ļoti grūti, kad cilvēks principā nav gatavs. Principā. Viņa var uzreiz paziņot: tu esi sajukusi prātā, un nemēģini uz mani iedarboties. Bet es vienalga pēc tam piezvanīšu vēl.

Arkādijs: Es būšu tev ļoti pateicīgs, Taņa.

- Viss, es beidzu. Iešu pierakstīt kontaktu, un ir jāsagatavojas sarunai ar Ļenu. Puikiņas, uz redzi, man ir daudz darba.

 

21.00 es piezvanīju uz Maskavu. Klausuli pacēla Ļena. Es palūdzu viņai nekādā gadījumā nemest nost klausuli un noklausīties mani līdz galam. Īsi paskaidroju viņai situāciju, kā Arkādijs nonāca pie mums mājās, un sāku viņai lasīt kontakta materiālu. Viņa klausījās 2-3 minūtes, bet pēc tam pajautāja man: “Kad ir dzimis tavs tēvs?”, uz ko es atbildēju, ka viņš ir dzimis Kozmodemjanskā (Козьмодемьянск) 1906. gadā, maijā. Bet datumu es neatceros. “Bet kāds te sakars ar manu tēvu? Es saku tev vārdus, kurus man lūdza pateikt tavs vīrs, Arkādijs.” Es paspēju tikai nolasīt Arkādija vārdus par slimnīcu un, klausoties viņas sašutumā, ka Arkādijs nenomira no vēža, paspēju nosaukt viņas vecmāmiņas vārdu un uzvārdu. Un pēc tam viņa nometa klausuli.

Es vēl vairākas reizes griezu Ļenas Maskavas telefona numuru, bet visu laiku bija aizņemts. Iespējams, viņa to bija atslēgusi. Bet es nevarēju saprast, kā var neinteresēt informācija, kuru vēsta mirušais vīrs, ar kuru nodzīvojusi vairāk par 50 gadiem. Pat ja tu nekam netici, kā var nenoklausīties šo informāciju līdz galam?

Nākamajā dienā es kontaktu nodrukāju un nosūtīju viņai vēstulē. Un vakarā piezvanīju atkal. Es nevarēju rīkoties citādi, es sapratu, cik smagi ir manam brālim, kurš ilgāk par diviem gadiem katru dienu meklē ar viņu kontaktu. Un neatrod. Viņa dus un nevēlas pamosties. Kā viņu pamodināt?

Klausuli pacēla Ļena. Izņemot pirmo vārdu “halo”, līdz manas runas beigām no viņas puses netika izrunāts neviens vārds, nebija dzirdama elpa. Es nesapratu, vai viņa klausās vai ne, taču norunāju visu informāciju līdz galam. Pēc tam pateicos viņai, ka viņa noklausījās manu runu, pateicu, ka mana sirdsapziņa ir tīra un dvēsele mierīga, atvadījos, atgādinot mūsu Pēterburgas telefona numuru, un noliku klausuli.

Uzreiz vērsos ar jautājumu pie Vitālija.

- Saki, Ļena mani klausījās vai arī klausule vienkārši bija nolikta sāņus?

Vitālijs: Ļena tevi klausījās un bija ļoti saspringta. Arkaša bija blakus viņai.

Nākamajā dienā es Ļenai nosūtīju vēstuli, ieliku tur nodrukātu kontaktu ar Arkādiju.

Diemžēl ar to izrādījās par maz. Redzams, Ļenai vienkārši negribējās muļķot sev galvu. Bet Arkašu satrauca tikai viens: ja viņa nepamodīsies uz Zemes, tur viņu nepamodināt. Viņa vienkārši nomirs un ies uz jaunu dzimšanu. Bet, ja viņam izdosies viņu pamodināt, viņa, tāpat kā viņš, varēs sev uztaisīt plazmoīda ķermeni un iesoļot mūžībā.

Nedaudz pasteidzoties uz priekšu, teikšu, ka nospiedošs pārsvars pamodušos pēc trīs mēnešu atrašanās mirušo pasaulē dodas uz savu tuneli, kurā pa ceļam uz turieni atstāja sava ķermeņa enerģētiskās informācijas matricu ar norādi uz katras šūnas koordinātēm. Astoņus mēnešus viņi rada sev plazmoīda ķermeni. Pēc 8 mēnešiem viņus vienkārši izgrūž uz mājām 30 gadus vecus, bet plazmoīda ķermenī. Viņi ir šeit, blakus mums. Taču mēs viņus neredzam un nedzirdam, tāpēc ka par viņiem neko nezinām. Bet tuvinieku mēģinājumi nomirušos “augšāmcelt” faktiski ved pie viņu parādīšanās tuvinieku priekšā.

Plazmoīda ķermenis ir pārejas pakāpe pie augstfrekvences fiziskā ķermeņa.

10 gadu laikā, viņiem atrodoties mūsu fiziskajā pasaulē, kosmosa vitonu plūsmas viņu tā saucamajās protošūnās rada vitonu matricu, kura atbild par organisma informācijas vadību. Rezultātā plazmoīda ķermenis kļūs fizisks, bet ar augstu vibrācijas pakāpi. Tie ir jauni cilvēki, kas mūsu fiziskajā pasaulē dzīvo mūžīgi. Cilvēki ar neparastām spējām. Tā ir jauna cilvēku sabiedrība. Mēs varam viņus ieraudzīt tikai tajā gadījumā, kad viņi to vēlēsies.

Ja mūsu zemfrekvences cilvēku sabiedrību nosaucam “cilvēki-1”, tad cilvēku jauno sabiedrību varam nosaukt par “cilvēki-2”.

Planētas un cilvēces evolūcijas būtība ir sabiedrības “cilvēki-1” pāriešanā uz sabiedrību “cilvēki-2”. Tā ir pāreja caur nomiršanu, jaunu dzimšanu, pamošanos uz Zemes, atrašanos plazmoīda ķermenī un visbeidzot fiziska augstfrekvences ķermeņa iegūšanu. Tā tad arī ir planētas un sabiedrības vibrācijas frekvences paaugstināšana, par kuru visi daudz runā, bet neviens nezina, kas tas ir un kā tas notiek.

Kurš nevar uz Zemes pamosties, tas tā arī griezīsies pa apli: mirt un dzimt atkal un atkal, kamēr nepamodīsies. Pamosties var tikai uz Zemes.

 

P.S. Pēc 10 dienām Ļenai nosūtītā vēstule atgriezās atpakaļ.

 

No kontakta ar Vitāliju.

- Es vakar saņēmu atpakaļ vēstuli, kuru sūtīju Ļenai. Viņa nav vēlējusies to saņemt. Viņu tas neinteresē. Tu pastāsti to Arkādijam. Un saki, ka, manuprāt, Ļenu pamodināt vairs neizdosies. Viņa vairāk nekā 80 gadus ir dzīvojusi tādā atmosfērā, un vēl ar negatīvu attieksmi pret mums. Īpaši pret mani. Par ko, es nezinu.

 

Vitālijs: Es Arkašam pateicu, viņš ir vienkārši beigts. Viņš nevar bez Ļenas dzīvot.

- Nu, toties viņa var bez viņa. Kontaktā ar Astrusu uz manu piezīmi, ka viņi vairāk par 50 gadiem ir kopā nodzīvojuši, viņš piezīmēja: nodzīvoja gan, bet vai viņi bija kopā? Un piebilda: “Viņš zina, kāpēc viņa viņu nepieņem.”

Vitālijs: Es ar viņu runāšu. Es viņam pateikšu, ko Astruss par viņiem teica.

- Jā, vai viņi bija kopā? Un vispār man šķiet, ka Arkādija attieksmi pret mums noteica, lūk, tāda Ļenas attieksme.

Vitālijs: Arkašam attiecībā uz tevi nebija taisnība. Viņš nespēja kļūt brālis, vienkārši tāpēc, ka Ļena to negribēja.

- Tieši tā. Nu, ja reiz Ļena negribēja, lai Arkādijam būtu māsa, lūk, tagad viņa negrib viņu.

Vitālijs: Es arī uzskatu, ka viņš vienkārši viņai ir miris un viņa negrib ielaisties darīšanās ar viņu.

- Tā ir taisnība. Miris, tad miris. Viss! No acīm prom, no sirds ārā! Nu tad lai dus tur savā miegā.

Vitālijs: Viņa vienkārši ir dusošā uz Zemes.

- Turklāt bezcerīgi dusošā. Viņu vairs nepamodināt.

Vitālijs: Es pamēģinātu, bet man vienkārši negribas. Tu vienmēr juti Ļenas nevērību.

Jā, vienmēr no viņas puses bija augstprātība un nevērība. Tēvocis Koļa viņu sauca par Maskavas tirgoni. Droši vien viņam taisnība. Tirgone ir un paliek tirgone. Lai dus mierīgi. Mazāk zini, labāk guli.

 

 

2016. gada 29. jūlijs

22. daļa. No kontakta ar Astrusu.

- Mans brālis Arkādijs, kurš mira no plaušu vēža, teica, ka uzreiz pēc nomiršanas informācija, ka viņš dzīvos un radīs sev plazmoīda ķermeni, viņam jau bijusi. Kā un kāpēc tā viņam parādījās?

Astruss: Pirmajos dzīves gados katram bērnam ir zināšanas, kuras atklājas viņa personības attīstībai. Neatrodot sakrišanas attīstībai, tās it kā noslēdzas un nes sevī enerģētisku potenciālu noslēgtā formā. Bet, kad cilvēks sāk attīstīties, viņš iegūst, uzkrāj jaunu enerģētisku potenciālu, kam piemīt noteiktas īpašības. Tās var būt neatkarīgums, skaudība, karjeras taisīšana, vēlme visus pārsteigt, atrast sevi ne tādu kā visi utt. Viss šis komplekss viņa iekšienē veido tā saukto sistēmu, kura pārveido viņa apziņu.

- Un, ja viņš nepamostos, tas viss tā līdz galam arī pamirtu?

Astruss: Jā, pilnīgi iespējams. Viņš atkal izietu nākamo ciklu. Šīm uzkrājuma īpašībām ir īpatnības, un tās izpaudīsies nākamajā personībā ar kādu īpašu iezīmju attīstītības struktūru.

- Tas ir katram?

Astruss: Katram.

- Tad iznāk, ka katrā cilvēkā ir zināšanas, kas pēc nāves ar viņu var būt?

Astruss: Tā.

- Un kur ir šīs zināšanas? Ne taču smadzenēs, kuras mirst?

Astruss: Nē, ķermeņa telpā. Smadzenes ir ķermeņa daļa. Tāpēc ķermeņa lokāluma telpā noteiktos tās punktos un šo punktu īpašībās izpausties un sakrist ar komplekso komponenti.

- Un iznāk, ka cilvēks visu dzīvi ir turējis sevī šo zināšanu apjomu, bet, kad tas viss izvērtās...

Astruss: Tam, kas attīstīja, šīs zināšanas izvērtās, bet kāds, otrādi, pārāk glabāja vai sargāja.

- Iznāk, ka mēs iekšienē visu zinām, bet ne visi spējam to izvilkt ārā, lai saprastu.

Astruss: Tā. Sai Baba atšķiras no jums ar to, ka viņš šo īpašību atrada un izvērsa.

 

- Ja šīs zināšanas ir visiem, tad kāpēc Arkādijs divus gadus, katru mirkli dienu un nakti atrodoties blakus savai sievai, kurai arī tās ir, nevar aizklauvēties, nevar izlauzties pie viņas?

Astruss: Bet vai dzīves laikā viņš pie viņas varēja izlauzties?

- Bet dzīves laikā viņi labi nodzīvoja vairāk par 50 gadiem.

Astruss: Tas ir labi, ka nodzīvoja, viņš viņu mīl, bet vai viņi saprata viens otru?

- Visa lieta ir tajā, ka viņi abi ne pārāk aizrāvās ar citādu skatu uz pasauli. Bet viņš saslima ar vēzi...

Astruss: Pilnīgi pareizi.

- Viņš saslima ar vēzi un pamodās.

Astruss: Iznāk, ka tagad viņš nevar aizklauvēties. Viņš zina, kāpēc viņš nevar aizklauvēties. Viņš zina.

- Viņš ļoti man lūdza atklāt Ļenai notiekošā būtību. Es viņai zvanīju. Viņa pirmajā reizē klausuli nometa, otrajā reizē klusējot noklausījās. Viņa spēs... viņš spēs izlauzties pie viņas? Viņš baidās, ka, ja viņa nomirs, viņš tur viņu nepamodinās. Bet, ja viņa pamodīsies tagad, tad agri vai vēlu viņi būs mūžīgi kopā.

Astruss: Viņa jau vairākas naktis ir pavadījusi ar to.

- Pareizi, es viņai zvanīju un vēstuli nosūtīju.

Astruss: Viņa vairākas naktis ar to ir pavadījusi. Pamodināt cilvēku var tikai uz Zemes.

- Jūs teicāt...

Astruss: Neteicām, bet pavēstījām.

- ...ka noteiktos apstākļos fiziskajā pasaulē var tikt konstatēts cilvēka ķermenis, radīts kosmiskajā aizbāznī. Runa ir par plazmoīda ķermeni?

Astruss: Jā, par izpausmi plazmoīda ķermenī.

- Jūs teicāt: “Viņi var kļūt redzami, noteiktos apstākļos.” Kādos apstākļos fiziskajā pasaulē var konstatēt plazmoīda ķermeni?

Astruss: Ja tuvinieki sāk daudz domāt, tad noteiktu lokālumu telpā tas var būt izpaužams.

- Tātad var ieraudzīt plazmoīda ķermeni, ja tuvs cilvēks domā par viņu, jūt viņu. Tad viņu var ieraudzīt, viņš parādīsies noteiktos apstākļos. Tātad Ļena var ieraudzīt Arkašu, ja ļoti vēlēsies. Vismaz sajutīs viņu. Es, lūk, Vitāliju jūtu, kaut arī viņam ir tikai būtība, bet Arkašam plazmoīda ķermenis.

Man vēl ir tāds jautājums. Būtībai plazmoīda ķermenī ir citāda uztvere. Uz viņu ir izpaudusies psiholoģiska iedarbība. Šo iedarbību izpauda pati miršanas situācija? Piemēram, mans brālis Arkādijs teica, ka viņš ir nomiris un bijis ļoti priecīgs, kad uzzinājis, ka varēs radīt plazmoīda ķermeni un palikt fiziskajā pasaulē. To pašu apstiprināja Nataša ar Koļu. Var teikt, pati miršanas situācija izpauda tik labvēlīgu psiholoģisku iedarbību?

Astruss: Jā.

- Un citu psiholoģisku faktoru nebija?

Astruss: Katrā atsevišķā gadījumā būs arī citi, savi. Piemēram, spēcīgi pārdzīvota mīlestība. Bet šeit tas ir tā.

 

 

2016. gada 30. jūlijs

23. daļa. Papildinājums informācijai par sapni.

Mēs turpinājām eksperimentu ar mēģinājumiem pamodināt manu būtību. Tas izdevās arvien biežāk un biežāk, taču pamodusies, es tā arī neko neatcerējos.

Taču noskaidrojās interesanti fakti, kuri man bija negaidīti.

- Vitālik, bet kas mainās un pēc kāda principa tu saproti, ka mana būtība ir pamodusies?

Vitālijs: Taņečka, lūk, es redzu tavu sapni un atrodos tev blakus. Bet tu guli, un tava būtība mani neredz. Viņa arī guļ. Es pienāku tuvāk, apskauju tevi, un pēkšņi tu pamosties. Tavs sapnis kaut kur pazūd, un blakus paliec tikai tu, un tu redzi mani. Tu meties pie manis, tu mani apskauj, skūpsti, saki man, cik ļoti tu mani mīli un kā esi noilgojusies. Un es tik laimīgs, turu tevi savos apskāvienos un domāju tikai vienu: tūlīt viss beigsies. Mēs stāvam apkampušies sekundes trīsdesmit, bet pēc tam tu momentāni pazūdi, un tavs sapnis turpinās tas pats. Un tu mani vairs neredzi un neatceries mani. Tu guli. Pirmajā reizē es biju vienkārši satriekts par to.

- Un kā izskatās mana būtība?

Vitālijs: Lieliski izskatās...

- Es ar to domāju, kāda viņa ir? Viņa izskatās kā cilvēks? Viņai ir rokas, kājas, galva, ķermenis? Kā?

Vitālijs: Atceries sevi 18 gadu vecumā. Lūk, tā viņa izskatās.

- Un kā viņa ir apģērbta?

Vitālijs: Nekā. Viņa ir kailiņa.

- Un kā tad tu izskaties?

Vitālijs: Es arī esmu ļoti jauns un arī kails.

- Mans Dievs! Taisni kā Ādams un Ieva paradīzes dārzā.

Vitālijs: Jā, Taņečka. Es vienkārši izvilku tavu būtību no ķermeņa sapņa laikā, bet ļoti neilgi.

- Tā ir mana būtība, kura iziet no ķermeņa mirstot. Iznāk tā? Tā ir tāda pati būtība kā tava, kura pēc fiziskā ķermeņa nāves pārnāca mājās un visu laiku ir šeit, ar mani?

Vitālijs: Jā, Taņečka, tikai tā ir viena no manas būtības projekcijām. Bet otra ir aizbāznī, kontrolē fiziskā ķermeņa radīšanas procesu.

- Astruss teica, ka būtības izgrūšanai no ķermeņa mirstot tiek tērēts milzīgi daudz enerģijas. Apmēram tik, cik nepieciešams, lai paceltu gaisā lidmašīnu. Stādies priekšā, cik sarežģīti ir izvilkt būtību no ķermeņa?

Vitālijs: Es jau nu ļoti labi stādos priekšā. Bet laime, kuru es izjūtu, tiekoties ar tavu būtību uz pusminūti, ir tā vērta. Bet pēc tam tu vai nu iemiedz tālāk, vai arī pamostas tavs ķermenis. Taču tu neko neatceries. Žēl. Es arī turpmāk mēģināšu modināt tavu būtību, kaut arī tas izdodas ne vienmēr.

- Vitālik, varbūt iznāk tik neilgi, tāpēc ka nepietiek tavas enerģijas. Kā tu domā?

Vitālijs: Es domāju, ka tev taisnība. Manai būtībai ir grūti izvilkt tavu būtību no ķermeņa.

Jā-ā-ā, lūk, kas tas ir – cilvēks. Cilvēks – tā tieši ir viņa būtība, bet ķermenis vienkārši bioloģisks kostīms, kurš nonēsājas, noveco, slimo. Izrādās, taisnība bija tiem, kas Ādamu un Ievu attēloja kā jaunus kailus cilvēkus. Saki, bet mirušo pasaulē, kad tu pamodināji manu māmiņu, viņa arī izrādījās kaila tev blakus?

Vitālijs: Jā.

- Un kad tu satiki savu tēvu uz ielas, kurš tajā brīdī bija nomodā, kā viņš izskatījās? Viņš bija kails vai tomēr apģērbies?

Vitālijs: Taņečka, tur visas būtības ir kailas. Lūk, tās, kuras uztaisījušas sev plazmoīda ķermeni, ir apģērbtas, kad viņas ir fiziskajā pasaulē. Bet tur apģērbs nav vajadzīgs. Tur vienkārši tam nepievērš uzmanību.

- Bet, kad mana māmiņa dusēja un redzēja sapni, viņa sapnī bija apģērbta?

Vitālijs: Jā, protams. Viņa bija ārsta halātā un tajā kabinetā, kurš viņai bija tuberkulozes sanatorijas korpusā. Viņa deva kaut kādus norādījumus medmāsām un mani neredzēja. Kad es sāku viņai stāstīt par tevi, viss pēkšņi pazuda, un viņa izrādījās kaila blakus man. Viņa tūlīt atpazina mani un sāk izjautāt par tevi. Bet pēc tam tikpat momentāni aizmiga, un sapnis turpinājās. Atkal parādījās kabinets, kaut kādi ārsti.

Bet, lūk, no saviem brāļiem es nevienu nespēju pamodināt. Es ļoti gribēju pamodināt Oļežku, taču visi mani mēģinājumi izrādījās velti. Viņš sēdēja pie sava rakstāmgalda un domāja par dzīvi, izdarot kaut kādas piezīmes. Es triju mēnešu laikā vairākas reizes mēģināju viņu pamodināt, un nekas neiznāca! Man ir tik ļoti žēl!

 

 

2016. gada 1. augusts

24. daļa. Kontakts ar Natašu.

(Nataša – Vitālija māsasmeita, māsas Albīnas meita. Nomira Odesā 2007. gada septembrī no piena dziedzeru vēža, 46 gadu vecumā.)

 

- Vitālik, saki, lūdzu, Nataša ir šeit?

Vitālijs: Nataša ir šeit. Viņa ir ar tevi gatava runāt.

- Natašeņka, es ļoti priecājos, ļoti priecājos par mūsu ar tevi tikšanos. Nataša, pirmām kārtām es ļoti priecājos, ka tu es dzīva, ka tu esi fiziskajā pasaulē.

Nataša: Es arī ļoti priecājos par tikšanos ar tevi, Taņas tante…

- Nataša, sauc mani vienkārši Taņa.

Nataša: Es labprāt runāšos ar tevi.

- Nataša, es sastādīju sarakstu ar jautājumiem, uz kuriem gribu saņemt atbildes. Bet, ja kāds jautājums tev šķitīs neērts, tu vienkārši pasaki: “Uz šo jautājumu es atbildēt negribu.” Sarunājuši?

Nataša: Sarunājuši. Es atbildēšu uz visiem taviem jautājumiem.

- Tad pirmais jautājums: kur tu sevi pirmoreiz apzinājies pēc tam, kad pameti ķermeni?

Nataša: Es sevi pirmoreiz apzinājos mājās.

- Un kad tu nonāci mirušo pasaulē?

Nataša: Es mirušo pasaulē nonācu uzreiz.

- Tas ir, tu nonāci vienlaikus gan mājās, gan mirušo pasaulē, jā?

Nataša: Jā.

- Vitāliks tieši tāpat stāstīja. Nataša, mēs par mirušo pasauli saucam fiziskajai pasaulei tuvāko pasauli. Fiziskā pasaule, kur atrodos es, un fiziskā pasaule, kur atrodies tu, tā ir viena pasaule. Tās ir savietotas. Bet, lūk, nākamo pasauli, kura atrodas it kā aiz robežas, mēs nosaucām par mirušo pasauli. Vitāliks pastāstīja, kā tur ir, mirušo pasaulē. Es gribu tev uzdot dažus jautājumus par mirušo pasauli. Tu esi gatava?

Nataša: Esmu gatava atbildēt.

- Kad tu nonāci mirušo pasaulē, kur tu sevi konstatēji: mežā, noriņā? Kur tu nonāci?

Nataša: Es nonācu dzeltenas krāsas pilsētā.

- Kāpēc tu domā, ka dzeltenas krāsas?

Nataša: Es tur ieraudzīju mājas, tās bija dzeltenas.

- Tās radīja priecīgu, saulainu iespaidu. Jā?

Nataša: Jā.

- Saki, tur bija kaut kāda daba?

Nataša: Tur bija jūra. Es jūrā peldējos.

- Šī jūra ar kaut ko atšķīrās no jūras Odesā?

Nataša: Jūra bija mierīga, tā bija vienkārši apturēta.

- Nataša, saki, lūdzu, tu kādu no radiniekiem tur satiki?

Nataša: Es tur satiku māmiņu*. Viņa jau bija plazmoīda ķermenī.

(*Albīna nomira 2001. gada decembrī no smadzeņu audzēja 60 gadu vecumā.)

- Viņa ar kaut ko ārēji atšķīrās no tiem, kuri nebija plazmoīda ķermeņos un nekad nebūs?

Nataša: Es redzēju, ka viņa atšķiras, bet man bija grūti noteikt, ar ko atšķiras.

- Viņai bija ķermenis, un visiem mirušo pasaulē bija kaut kāds ķermenis. Jā?

Nataša: Visiem bija ķermenis, bet ķermeņi bija dažādi visiem.

- Ar ko māmiņas ķermenis atšķīrās no citu ķermeņiem?

Nataša: Māmiņas ķermenis bija reāli redzams.

- Es pareizi sapratu: viņas ķermenis bija reālāks nekā citu ķermeņi?

Nataša: Jā. Visiem nomirušajiem ķermeņi bija labi ierīkoti.

- Kā saprast “ķermenis ir labi ierīkots”?

Nataša: Viņš bija redzams, taču viņš bija caurspīdīgs.

- Bet māmiņai viņš bija necaurspīdīgs, jā?

Nataša: Jā. Māmiņai ķermenis bija blīvs.

- Un vecmāmiņu tu tur redzēji?

Nataša: Es vecmāmiņu arī redzēju. Viņa dus.

- Ko nozīmē dus?

Nataša: Es domāju, ka viņa vienkārši ir mirusi, tāpēc ka viņa bija ļoti miegaina.

- Nataša, es tevi pareizi sapratu: viņa bija miegaina?

Nataša: Jā.

- Tu spēji viņu pamodināt?

Nataša: Es nespēju viņu pamodināt, kaut gan mēģināju, bet nespēju.

- Bet māmiņa nebija miegaina?

Nataša: Māmiņa nebija miegaina.

- Natašeņka, cik ilgu laiku tu biji mirušo pasaulē?

Nataša: Es biju trīs mēnešus.

 

 

25. daļa. Kontakts ar Natašu. Turpinājums.

- Un kas notika pēc tam?

Nataša: Es gāju uz aizbāzni.

- Un kādēļ tu gāji uz aizbāzni?

Nataša: Lai radītu sev ķermeni.

- Un no kurienes tu uzzināji, ka jāiet uz aizbāzni un jārada sev ķermenis?

Nataša: Es uzzināju aizbāznī, kad nomiru.

- Tas ir, kad nomiri, tu jau zināji, ka iesi uz aizbāzni un radīsi sev ķermeni. Jā?

Nataša: Jā. Es biju ļoti apmierināta, ka varēju radīt sev ķermeni.

- Nataša, principā, kā tu vērtē tos, kuri sēž tur, mirušo pasaulē, katrs savā sapnī?

Nataša: Es domāju, ka viņi ir līdzīgi nomirušiem, bet viņi dažreiz var pamosties.

- Kā tu uzskati, kad viņi pamostas, viņi saprot, ka viņi ir nomiruši? Viņi saprot, kur atrodas? Kā tu domā?

Nataša: Es domāju, ka viņi saprot, bet pēc tam atkal iemieg.

- Labi. Cik ilgu laiku tu atradies aizbāznī?

Nataša: Es biju aizbāznī astoņus mēnešus.

- Tu biji aizbāznī astoņus mēnešus un burtiski vēroji, kā rodas tavs ķermenis. Jā?

Nataša: Es redzēju, kā rodas ķermenis.

- Nataša, saki, lūdzu, šos astoņus mēnešus, kurus tu biji aizbāznī, bija grūti pārciest? Tur katra diena ilgst 24 stundas.

Nataša: Es biju ļoti mierīga, tāpēc ka gribēju ķermeni. Pēc tam mani no turienes vienkārši izgrūda, un es nonācu mājās.

- Nataša, tāds ērmots jautājums: tu izrādījies kailiņa?

Nataša: Es biju kaila, bet pēc tam spēju uztaisīt apģērbu.

- Un no kā tu uztaisīji apģērbu?

Nataša: Es nezinu, bet apģērbs bija ļoti skaists.

- Tas ir, tu vari pati sev radīt dažādu apģērbu, jā?

Nataša: es varu pati sev radīt dažādu apģērbu, bet varu arī slikti uztaisīt.

- Un kāpēc iznāk slikti?

Nataša: Tāpēc, ka es neprotu šūt.

- Bet tev taču principā nav jāšuj. Tev vienkārši viss ir jāpārdomā, jā?

Nataša: Man ir jāpārdomā detaļas.

- Skaidrs. Lai dabūtu labu apģērbu, tev ir jāpārdomā viss līdz detaļām. Saki, Nataša, tevi ietekmē klimatiskie apstākļi? Tev ir auksti vai karsti?

Nataša: Esmu mierīga, tāpēc ka man nav ne auksti, ne karsti.

- Tas ir, klimatiskie apstākļi tevi neietekmē? Jā?

Nataša: Jā.

- Nataša, kur tu pašlaik atrodies? Tev ir kāda atrašanās vieta? Kur tu pašlaik galvenokārt pavadi savu laiku?

Nataša: Es varu būt visur, kur vēlos. Bet varu būt arī mājās.

- Natašeņka, saki, lūdzu, ar ko tu pamatā esi aizņemta? Ko tu caurām dienām vari darīt? Vai tev ir kāda nodarbe?

Nataša: Es nodarbojos ar to, ka būvēju sakaru tiltus.

- Ko tu domā ar jēdzienu “sakaru tilts”?

Nataša: Sakaru tilts – tā ir spēja saistīties ar cilvēku uz Zemes.

- Un kādēļ ir vajadzīgs šis sakaru tilts?

Nataša: Sakaru tilts vajadzīgs, lai es varētu ar viņu saistīties. Tas ir tam, lai viņš varētu uzzināt par smalko pasauli.

- Tev tas izdodas?

Nataša: Man izdodas. Esmu spējusi noregulēt sakaru tiltu ar daudziem cilvēkiem.

- Labi. Lūk, cilvēks dzīvo uz Zemes, tev kaut kā ir izdevies noregulēt sakaru tiltu. Kā tu uz viņu iedarbojies?

Nataša: Es uz viņu iedarbojos ar to, ka dodu viņam informāciju par smalko plānu.

- Tas notiek, kad viņš guļ vai kad viņš ir nomodā?

Nataša: Kad viņš guļ. Es uz viņu iedarbojos miegā.

- Lūk, tu viņam miegā dod informāciju, un viņš pēc tam pamostas un sāk interesēties par smalko pasauli?

Nataša: Es dodu daudz informācijas, tāpēc ka viņš var daudz ko aizmirst, kad pamodīsies. Bet kaut kas paliek.

- Nataša, bet kā tu aprakstītu savu ķermeni. Tu esi tieviņa, slaida, pilnīga? Kāda tu esi? Nedaudz apraksti sevi.

Nataša: Esmu tieviņa, slaida, ļoti skaista.

- Tu neesi tieši tāda pati, kāda biji uz Zemes?

Nataša: Es biju resna, bet tagad es esmu slaida.

- Saki, lūdzu, bet tavs ķermenis kaut kā mainās. Jo pēc 10 gadiem, un tu jau 9. gadu esi plazmoīdajā pasaulē, tev taču būs jāiegūst blīvs fizisks ķermenis, kurš ir nemirstīgs. Tu to zini?

Nataša: Es to zinu, bet mans ķermenis maz mainās, tāpēc ka es vēl ilgi radīšu sakaru tiltus.

- Natašeņka, bet jebkurā gadījumā pēc 10 gadiem, tas ir, tev pēc 2 gadiem, tu saņemsi blīvu nemirstīgu ķermeni.

Nataša: Es saņemšu nemirstīgu ķermeni, bet es strādāšu pie sakaru tiltu radīšanas arī turpmāk.

 

 

2016. gada 4. augusts

25. daļa. Kontakts ar Natašu. Turpinājums.

- Nataša, saki, tu kaut kā kontaktējies ar citām plazmoīdajām būtībām? Tu stājies ar viņām kontaktā?

Nataša: Es stājos kontaktā ar viņām, kad mēs satiekamies.

- Kā, vai tad jūs organizējat tikšanās?

Nataša: Mēs tiekamies ne pārāk bieži, taču satiekamies tāpēc, ka ir jāapspriež darba rezultāti.

- Tas ir, jums ir kāda organizēta sabiedrība?

Nataša: Mums ir organizācija, kuras locekļi esam.

- Un kā jūs savā starpā sazināties? Telepātiski? Viens ir Odesā, otrs Vladivostokā, trešais Maskavā? Jā?

Nataša: Mēs sazināmies telepātiski, bet satiekamies kopā, sapulcējamies visi kopā.

- Jūsu organizācijā ir kāda priekšniecība, kāda hierarhija, jā?

Nataša: Es nezinu, bet domāju, ka ir.

- Nataša, šajā pašā pasaulē, kur atrodas cilvēki rupjos fiziskos ķermeņos, kurus es nosaucu “cilvēki-1” (piemēram, es), būtības plazmoīda ķermeņos (piemēram, tu), šajā pašā pasaulē vēl eksistē cilvēki, kurus es nosaucu “cilvēki-2”. Tās ir bijušās plazmoīdās būtības, kuras jau ir saņēmušas blīvu augstfrekvences fizisku ķermeni. Viņas ir kļuvušas nemirstīgas. Tu šos cilvēkus-2 redzi?

Nataša: Es redzu tos, kuri bija radīti agrāk, bet viņi ar mani nesatiekas.

- Bet tu viņus redzi, jūs esat vienā telpā. Viņi ir te, un jūs esat te, un mēs esam te. Mēs visi esam vienā telpā?

Nataša: Mēs visi esam vienā telpā, bet mēs ar viņiem nesaduramies. Viņi var darīt daudz vairāk. Viņi ir vienkārši unikāli.

- Bet tavs ķermenis tomēr pakāpeniski mainās? Tu jūti? Jo tas taču nenotiks lēcienā. Būs pagājuši 10 gadi, un tu pāriesi jaunā ķermenī un jaunā sabiedrībā. Es domāju, ka tas ir pakāpenisks process.

Nataša: Es redzu, ka mans ķermenis mainās. Viņš kļūst blīvs. Viņš būs blīvs tikai pēc 10 gadu atrašanās plazmoīda ķermenī.

- Es saprotu. Saki, lūdzu, tu pagaidām nezini, kā jaunajā “cilvēku-2” sabiedrībā ir organizēta struktūra? Tu pagaidām vēl nezini, jā?

Nataša: Es nezinu pagaidām. Bet es varu teikt, ka tu ar mani sarunāsies vienkārši tāpēc, ka es būšu ar tevi uz sakara tilta.

- Tas ir, es ar tevi varu sarunāties, kā ar Vitāliku? Ar viņu es varu sarunāties vienkārši tāpat. Domās vai ar vārdiem vēršos pie viņa un dzirdu atbildi. Tāpat es varēšu sarunāties tevi. Jā?

Nataša: Jā, es varu ar tevi sarunāties tāpat kā Vitālijs. Viņš vienkārši domā, un tu viņu saproti.

- Pilnīgi pareizi.

Nataša: Es arī varu tā ar tevi sarunāties.

- Tas ir, vakarā es apsēžos, sakoncentrējos uz tevi un vēršos pie tevis ar jautājumu. Un tu manu jautājumu izdzirdēsi. Jā?

Nataša: Es tavu jautājumu izdzirdēšu un atbildēšu.

No ko, pamēģināsim. Man ļoti gribētos pēc iespējas vairāk un labāk, lūk, tā domās sarunāties gan ar Vitāliku, gan ar tevi. Pamēģināsim.

Nataša: Mēs ar tevi pamēģināsim sarunāties vienkārši tā, domās. Tu runāsi, es atbildēšu.

- Varbūt man pat nav obligāti jārunā. Tātad principā es varu uz tevi sakoncentrēties, un tu mani izdzirdēsi, lai kur tu nebūtu. Jā?

Nataša: Es tevi dzirdēšu visur, Taņa.

- Tu zini, ka tādā veidā uz Zemes notiek cilvēku-1 pāriešana cilvēku-2 sabiedrībā. Lūk, tā arī ir mūsu planētas evolūcijas būtība.

Nataša: Es zinu, ka tu daudz esi uzzinājusi no Astrusa. Viņš ir vienkārši ūnikums. Viņš var visu izdarīt priekš jums ar Vitāliju.

- Bet tu esi pazīstama ar Astrusu?

Nataša: Es Astrusu pazīstu, viņš man palīdzēja tajā, ka es biju nomirusi, bet viņš mani pamodināja.

- Nataša, bet vai tad tu biji dusošā, pēc tam, kad nomiri no vēža? Ja reiz tas, kā saka Vitālijs, ir modinātājs, lai modinātu dusošos uz Zemes cilvēkus. Un tie, kas mirst no vēža, visi ir pamodušies.

Nataša: Es biju vienkārši nomirusi. Astruss mani pamodināja. Viņš man palīdzēja radīt plazmoīda ķermeni.

- Lieliski. Mēs ar Astrusu esam pastāvīgā kontaktā, viņš jau četrus gadus sniedz mums informāciju. Pašlaik, lūk, ar Vitāliju strādā.

Nataša: Es zinu, ka Vitāliks būs augšāmceltais. Viņš ir vienkārši ūnikums, tāpēc ka viņam ir jāpamodina daudzi uz Zemes.

- Jā, tas ir viņa galvenais uzdevums. Nataša, milzīgs paldies tev par informāciju. Esmu ļoti priecīga par tikšanos ar tevi.

Nataša: Es arī ļoti priecājos, ļoti priecājos. Ar tevi ir ļoti labi sarunāties, tu esi vienkārši gudriniece, tāpēc ka tu vari sazināties ar mums.

- Natašeņka, es vienkārši biju spiesta iemācīties, tāpēc ka mans mīļotais ir tur. Cilvēks, bez kura es vienkārši nevaru dzīvot.

Nataša: Es zinu, ka tu mīli viņu. Es cienu tevi par tavu mīlestību.

- Natašeņka, tātad mēs ar tevi esam norunājušas par iespējamo kontaktu. Jā?

Nataša: Es būšu ar tevi sakaros, Taņa. Uz redzi. Uz redzēšanos.

- Uz redzēšanos.

 

 

2016. gada 6. augusts

27. daļa. Par pārpasaulību.

Nobela prēmijas laureāts sers Olivers Lodžs (Oliver Lodge), pasaulslavens zinātnieks, kurš titulu saņēma par saviem izcilajiem sasniegumiem atoma un elektrības teorijas sfērā, pēc materiāliem, iegūtiem daudzos spiritiskos seansos ar savu karā nogalināto dēlu, 1916. gadā publicēju grāmatu “Raimonds, jeb dzīve un nāve” (“Raymond or Life and Death”). 1922. gadā jauna šī grāmatas tirāža iznāca ar nosaukumu “Raimonda atgriešanās” (“Raymond revised”).

- Un vienā no spiritiskajiem seansiem Raimonds Lodžs tēvam pavēstīja, ka jaunā dzīve viņu ir tik ļoti aizrāvusi…

Astruss: Tā ir esība, nevis dzīve.

- …ka pat nav gribējis atgriezties uz Zemes, ka viņa pasaule ir apbrīnojami interesanta un daudzveidīga. Vienā mirklī tu vari nonākt, kur vēlies, un satikt jebkuru, ko vēlies. Kopā ar tēvoci Viljamu viņš, Raimonds, pabijis bibliotēkā un atradis tās pašas grāmatas kā uz Zemes, bet turklāt tur atradušās arī tās grāmatas, kuras uz Zemes vēl nav parādījušās. Viņš uzzinājis, ka šīs grāmatas drīz īpašā veidā tiks pārraidītas uztverīgu Zemes autoru apziņā un tādā veidā parādīsies uz Zemes. Tas kaut kā nelīdzinās tai mirušo pasaulei, par kuru stāsta Vitālijs. Par kādu pasauli runā Raimonds?

Astruss: Par mirušo pasauli. Bet tur ir vēl cita mērīšanas sistēma. Un šai sistēmai piemīt īpašības, tajā skaitā arī ilgums. Tai piemīt sava pārpasaulība (запредельность).

- Bet mirušo pasaulē nekā tāda jauna priekšā nemēdz būt, viņi pārdzīvo tikai to, kas ir bijis.

Astruss: Viņš runā par mirušo pasauli, ar to domājot pārpasaulību. Mirušo pasaulē eksistē pārpasaulība, aiz kuras viņi arī var aiziet.

- Kas dod pamatu jeb iespēju aiziet aiz šīs pārpasaulības?

Astruss: Mijiedarbība ar šo pasauli.

- Nu, lūk, teiksim, Vitālija brālis Oļegs mirušo pasaulē sēž savā apvalkā kā sapnī, pārdzīvo to, kas bija. Bet Raimonds nez kāpēc nonāca pārpasaulības pasaulē. Kur ir starpība?

Astruss: Savstarpējā saiknē ar šo pasauli. Noteikti ir jābūt savstarpējai saiknei, nav svarīgi, caur ko: caur piesaisti vai caur ideju, vai caur emocionālas uzmanības stāvokli, kurā atrodies pirms aiziešanas. Utt. un utt. Noteikti saiknei.

- Bet vai tad tas, kurš saistīts ar pārpasaulības pasauli, nepaliks dzīvot smalkmateriālo būtību pasaulē?

Astruss: Tas ir atkarībā no lēmuma, kā uzdevums risinās. Katrs ar piemītošu specifisku saikni, to risina pats…

- Tas ir, tā ir viņa izvēle?

Astruss: Nē, īpašība un iespējas.

- Par pārpasaulību mums bija ļoti īsas piezīmes grāmatā “Jaunā ticības fizika” (“Новая физика веры[6]”). Taču lieta tāda, ka mēs nekad neesam tai pieskārušies.

Astruss: Savāciet visu, kas jums ir par pārpasaulību, kopā. Tur ir ļoti, ļoti, ļoti salda lieta. Ļoti.

- Un kas tas ir – pārpasaulība?

Astruss: Pārpasaulība – tas ir viss, kas atrodas aiz dvēseles. Spēja saskarties ar pārpasaulību piemīt katram cilvēkam.

- Tātad no mirušo pasaules vēl ir izeja uz pārpasaulību. Taču tāda spēja jeb tāda īpašība piemīt pilnīgi noteiktiem cilvēkiem, kuri izceļas ar kaut ko īpašu?

Astruss: Kuriem ir noteikta saikne ar šo pasauli, piemēram, idejas, kādas iespējas, kādas struktūras cilvēks, kādas mijiedarbības cilvēks. Vitālijs pašlaik tieši ar to arī ir saistīts.

- Bet Vitālijs iet uz fizisko pasauli…

Astruss: Tas jau ir cits jautājums, ko viņš taisās darīt, bet viņš spēj uzbūvēt struktūru.

- Iznāk, ka Vitālijam ir kaut kāds sakars ar pārpasaulību?

Astruss: Tiešs. Kādā veidā jūs ar viņu mijiedarbojaties?

- Un kādā?

Astruss: Pārpasaulībā.

- Caur pārpasaulību?

Astruss: Pārpasaulībā.

- Pārpasaulība faktiski arī ir šeit? Runāsim nosacīti, viņa kā pats, pats smalkākais slānis visu caurauž? Un pateicoties šim slānim es viņu dzirdu?

Astruss: Nevis caurauž, bet savstarpēji iekļūst. Jūs dzirdat viņu pārpasaulībā.

- Vitālik, kas ir pārpasaulība?

Vitālijs: Tās ir smalkās pasaules, kuras atrodas aiz mirušo pasaules.

- Tās ir tās pasaules, kurās atrodas būtības un dievi?

Vitālijs: Jā, viņi atrodas pārpasaulībā. Pārpasaulība caurauž visu un ļauj visām būtībām un dieviem, un pat man arī, redzēt un dzirdēt visu, kas notiek uz Zemes.

- Un tu vari ieskatīties jebkurā pasaules punktā, jebkurā laikā, jebkurā dzīvoklī?

Vitālijs: Un turklāt vēl izlasīt jebkura cilvēka domas, uz kuru vērsta mana uzmanība. Un tas viss ir pārpasaulībā.

- Bet, kad tu atgriezīsies uz Zemes blīvā ķermenī, tev piemitīs tādas spējas?

Vitālijs: Šīs spējas nekur nepaliks, tās uz visiem laikiem ir ar mani.

 

 

2016. gada 7. augusts

28. daļa. Par pārpasaulību (turpinājums).

- “Urantijā” (“The Urantia Book”) ir teikts, ka mūsu pasaule ir viena no planētām lokālā visumā, kurš ietilpst savā virsvisumā. Pavisam ir septiņi virsvisumi. Tos apvieno centrālais Visums, kura centrā “atrodas nekustīga Sala Paradīze – bezgalības un Dieva atrašanās vietas ģeogrāfiskais centrs”. Var teikt, ka centrālais Visums, kurš apvieno visu, tā ir pārpasaulība?

Astruss: Var.

- Es pareizi saprotu…

Astruss: Uzreiz pareizi.

- …ka mūsu Lokālajā Visumā dievs ir Jēzus Kristus? Bet virs visiem Dieviem – Augstākais saprāts. Var tā uzskatīt?

Astruss: Var tā nosaukt, bet tur vienalga tas ir sarežģītāk.

- Tas ir, pārpasaulība ir ļoti augstas vibrāciju frekvences lauks. Bet augstāka vibrāciju frekvence nekā pārpasaulībai ir Radītāja mīlestības laukam, kurš visu rada ar savu mīlestību. Var tā teikt?

Astruss: Var.

- Tad jautājums: par kuru Radītāju ir runa? Par Jēzu Kristu vai par Augstāko Saprātu? Kā mīlestība tā ir?

Astruss: Tur ir summējošs faktors. Tur ir pat visas dievības, tajā skaitā arī visi pravieši. Viņi izpauž tādu apvienojumu, tāpēc viņi vienmēr runā par vienu un to pašu. Taču viņus interpretē pilnīgi citādi.

- Bet šī mīlestība dažādos virsvisumos ir visur vienāda vai visur sava?

Astruss: Tomēr visur sava.

- Tas ir, Jēzus Kristus, pabijis uz Zemes un sapratis, kas tas ir, radīja, lūk, tādu mīlestību, citā visumā cits dievs radīja citādu mīlestību.

Astruss: Tā.

- Un kāda kopīga apvienojoša lauka nav? Tas viss ir dažādu krāsu?

Astruss: Ir apvienojošs lauks, tāpēc ka pat šajā starpībā ir konstatējama kāda sākotnējā vienotība.

- Tas ir, vienkārši daži, teiksim tā, posmi mazlietiņ ar kaut ko atšķiras cits no cita. Ja ģeometriski iedomājamies vairākas aploces citu citā, tad iekšējā aploce ir fiziskā pasaule. Nākamā – mirušo pasaule, nākamā – pārpasaulība, bet tālāk – Radītāja mīlestības lauks. Un katrā slānī vibrāciju frekvence ir arvien augstāka un augstāka. Un katrs slānis ar augstāku vibrāciju frekvenci caurauž visus zemāk atrodošos slāņus. Vai tā var iztēloties pasaules-ēku?

Astruss: Var tā iztēloties.

- No mirušo pasaules nomirušais var iziet uz pārpasaulību. Šis nomirušais bija pamodies uz Zemes? Viņš taču nevar būt dusošais.

Astruss: Viņš konstatē šo pārpasaulību, un šī iemesla dēļ viņš tiek tur pielaists.

- Bet, ja reiz viņš konstatē šo pārpasaulību, tātad viņš tomēr bija pamodies?

Astruss: Iznāk tā.

- Tātad mirušo pasaulē ienāk arī pamodušies. Labāk teikt, pamodinātie.

Astruss: Iznāk tā.

- Tas ir, viņš nonācis tur pamodināts un nomoda stāvoklī izgājis uz pārpasaulību. Un kas pēc tam?

Astruss: Ir redzams (явствует).

- Tas nozīmē, ko?

Astruss: Tātad izvēlas pārpasaulības ietvarus.

- Tas ir, nosacīti sakot, viņš tur pāriet uz jaunu loku, jaunu attīstības līmeni. Jā?

Astruss: Var tā teikt, bet tas vienalga ir nosacīti.

- Labi. Lūk, Kembridžas profesors Frederiks Maiers (Frederic Myers) sniedza informāciju no mirušo pasaules. Pēc tam paziņoja, ka viņš pāriet uz augstāku līmeni un sakari ar Zemi tiks pārtraukti. Var teikt, ka viņš aizgāja uz pārpasaulību uz augstāku līmeni?

Astruss: Var teikt, ka pietuvojās.

- Bet neaizgāja?

Astruss: Nē.

- Tas ir, kaut arī viņš pietuvojās, viņam vienalga būs jāiet uz dzimšanu?

Astruss: Jā, ir tāds moments.

- Bet vai mēdz būt tie, kuri gāja, gāja uz dzimšanu un visbeidzot aizgāja uz pārpasaulību?

Astruss: Mēdz būt.

- Kāpēc viens pamodies no mirušo pasaules iet uz pārpasaulību, bet otrs uz aizbāzni un uz Zemi? Kas vai kurš viņus šķiro?

Astruss: Viņu mijiedarbību specifika.

- Specifika, tas ir, uz kā pamodies?

Astruss: Pilnīgi pareizi, uz ko balstījās mijiedarbība un kas strukturāli organizēja šo mijiedarbību.

- Vispār, tur ir izvēle? Vai nomiris cilvēks var pats izlemt, kurp viņam iet? Varbūt es negribu iet uz plazmoīdo pasauli. Vai es varu palikt mirušo pasaulē un iet uz dzimšanu?

Astruss: Ir izvēles pielaide, un tur ir noteikta brīvības pakāpe, par kuru jūs runājat kā par izvēli.

- Lūk, cilvēks izgāja cauri tunelim, nonāca mirušo pasaulē uz trim mēnešiem, lai saglabātu, savāktu savu personību. Bet pēc tam viņš var nolemt, vai viņš grib palikt šajā mirušo pasaulē vai iet uz aizbāzni un uz plazmoīdo pasauli?

Astruss: Var tā teikt.

- To viņš pats lemj?

Astruss: Pats.

 

 

2016. gada 9. augusts

29. daļa. Semantikas pasaule.

- Kādā pasaulē nonāk pašnāvnieki?

Astruss: Ir tāds jēdziens – semantika. Var teikt, ka semantikas pasaulē rodas diferenciācija pēc pielietojuma. Lūk, šajā pasaulē. Vispār mirušo pasauli veido daudz elementu (многосложный); te ir gan ilūziju, gan semantikas pasaule…

- Kas tas tāds ir – semantikas pasaule?

Astruss: Tās-puses-pasaules īpašība, kurai var konstatēt pielietojuma zīmības (знаковый) sistēmu.

- Labi. Lūk, cilvēks ir beidzis dzīvi ar pašnāvību. Viņš ir atnācis uz šo semantikas pasauli. Ar ko viņa semantikas pasaule atšķirsies no pasaules, kurā parasts nomirušais sēž savā apvalkā?

Astruss: Kā papirusa plakaniskā izpausme attiecībā pret piramīdu.

- Tās ir principiāli dažādas lietas.

Astruss: Pilnīgi pareizi.

- Tātad papirusa plakaniskā izpausme – tas ir kaut kas primitīvāks.

Astruss: Iznāk tā.

Bet no šīs semantikas pasaules uz kurieni pēc tam iet pašnāvnieks? Atkal uz dzimšanu?

Astruss: Atkal.

- Bet viņš tur vairs neatrodas savos apvalkos, neatrodas dažādās situācijās? Viņš visu laiku ir vienā situācijā?

Astruss: Lieta tāda, ka tur būs sarežģītāk. Viņš bez gala par kaut ko sevi sodīs, nesaprotot, par ko. Vai arī reiz viņš konstatēs, ka kaut kas ir bijis, kaut kas tāds ir noticis, un sāks to pieņemt.

- Bet viņš var ieraudzīt caurspīdīgu savas nākamās dzimšanas iespēju?

Astruss: Nē.

- Nē. Ja reiz viņš dzīvi ir beidzis ar pašnāvību, viņš tā ir sodīts.

Astruss: Tas nav – sodīts, viņš pauda šīs īpašības.

 

Ilūziju pasaule

- Jūs pieminējāt ilūziju pasauli. Kas tā ir par pasauli? Kurš tur nonāk?

Astruss: Tur nonāk radoši cilvēki, piemēram, jūsu slavenie aktieri.

Tas ir, piemēram, Smoktunovskis (Иннокентий Смоктуновский) vai Papanovs (Анатолий Папанов) nonāca ilūziju pasaulē?

Astruss: Jā, ilūziju pasaulē.

- Un kur tā ir, šī ilūziju pasaule? Pārpasaulībā?

Astruss: Nē. Viņi ir jūsu planētas sistēmā, tā ir psihosfēra. Tā kā viņi bija iztēles pasaulē, tad viņi tur paliek, viņi piebarojas.

- Tātad šie aktieri atrodas ilūziju pasaulē…

Astruss: Nevis atrodas, bet mitinās.

- Un ilūziju pasaule ir psihosfērā?

Astruss: Psihosfērā.

- Bet psihosfērā taču var vienkārši mitināties arī tie mirušie, kuri ir mirušo pasaulē?

Astruss: Var.

- Var teikt, ka tie, kas atrodas ilūziju pasaulē, atrodas arī mirušo pasaulē?

Astruss: Jā, taču viņi var cits citu neredzēt, tāpēc ka dažādas plakaniskās izpausmes.

- Bet tomēr viņi atrodas mirušo pasaulē, kaut arī mīt ilūziju pasaulē?

Astruss: Tā.

- Precizējiet, viņi ir mirušo pasaulē. Ne plazmoīdajā, ne fiziskajā?

Astruss: Mirušo pasaulē.

- Un viņi visi agri vai vēlu ies uz jaunu dzimšanu?

Astruss: Tā, agri vai vēlu.

 

 

2016. gada 11. augusts

30. daļa. Sakaru tilti.

Mirušo pasaulē visi nomoda stāvoklī būvē tā saucamos sakaru tiltus. Kā saka Astruss: “Pietiek tikai mazliet izlauzties līdz kaut kā apzināšanai, kā momentāni rodas vēlēšanās.” Apzināšanās var izlauzties sakarā ar nerealizētu ideju, domām, vēlmēm utt. Pietiek tikai sociālajā vidē rasties situācijai, ar kuru nomirušajam reiz bijusi darīšana, kā viņš momentāni pamostas un ir nomodā.

Pieņemsim, dusošais ir pamodies, sakritis ar uz Zemes dzīvojošu cilvēku, kurš pašlaik risina kādu uzdevumu, kurš viņu reiz nodarbināja. Uzdevumu, ar kuru viņš nodarbojies daudzus gadus. Viņš organizē sakarus ar to cilvēku, kurš viņu “pamodināja”. Tas tad arī ir sakaru tilts.

- Kas īsti ir tāds sakaru tilts?

Astruss: Jebkurš subjekts, kuram ir vēlēšanās, absolūti jebkurš.

- Lūk, sakari nodibināti. Kāda jēga dzīvojošajam uz Zemes no šiem sakariem?

Astruss: Rezonanse, turklāt šī rezonanse var pastiprināties līdz tādai pakāpei, ka uz Zemes dzīvojošais cilvēks var uztvert gan vizuālu, gan klausāmu tēlu.

- Bet dzīvojošajam uz Zemes kāda jēga no tādas rezonanses. Viņš kļūs gudrāks, atnāks kaut kāda ideja, enerģija papildināsies. Kas?

Astruss: Viņš daļēji iepazīs to pasauli.

- Nu un kas? Lūk, mūsu kaimiņš. Vai tad viņu interesē, kāda ir tā pasaule. Viņam nošķaudīties uz to pasauli, bet viņš var nonākt rezonansē ar kādu nomirušo.

Astruss: Viņš saņems informāciju - vai nu to, kas viņu aizsargās, vai – kas pavērs uz kaut ko, vai arī atklāsies tas, ko viņš dzīvē ir risinājis 50 gadu, bet ir atrisinājies dažās dienās.

- Tas ir, nomirušais, sasaistījies ar viņu, ieejot rezonansē, var viņam nodot, kā atrisināt savas nerealizētās idejas. Bet uz Zemes cilvēks nodomās, ka tas viņam vienkārši ienācis prātā, atnākusi ģeniāla ideja. Tā?

Astruss: Pilnīgi pareizi.

 

Detalizētā pasaule

- Man šķiet, ka šī mirušo pasaule, kur katrs sēž savā apvalkā un dus, ir pilnīgi bezjēdzīga.

Astruss: Visā ir jēga, bet, ja jūs iepazītu tās pasaules daļas jēgu, jūs nošausminātos, pasmaidītu un nopriecātos, un pat sāktu sevi mocīt.

- Es jau nu gan nekad nesāktu sevi mocīt dēļ kaut kādas aizkapa pasaules, tik garlaicīgas.

Astruss: Tā nav garlaicīga, tā ir detalizēta.

- Ko nozīmē – detalizēta?

Astruss: Visos smalkumos, visos sīkumos, visā daudzveidībā tā ir detalizētāka nekā dzīve.

- Tātad nomirušā būtība mirušo pasaulē detalizēti pārdzīvo savus stāvokļus.

Astruss: Nevis pārdzīvo, bet iet cauri (перебывает).

- Iet cauri te vienam stāvoklim, te otram. Tur visu šo detalizāciju, nosacīti sakot, izstiepj laikā, un viņi katru šo detaļu pārdzīvo. Bet tas taču ir bezjēdzīgi, tas taču ir jau pagājis. Es saprotu tā, ka detaļas – tie ir fakti, kuri notikuši kādreiz uz Zemes. Šis fakts tur tiek izdzīvots no jauna un ļoti lēni. Un tādas izdzīvošanas procesā atklājas daži apstākļi, kurus mēs uz Zemes palaidām garām, nepamanījām vienu vai otru cēloņu dēļ.

Viņš tātad ir sapratis savu kļūdu un, ieejot kontaktā ar dzīvo, var pievērst viņa uzmanību tam, lai šo kļūdu neatkārtotu. Tā?

Astruss: Ne tā. “Kļūda” nav pareizi. Tas nav sakaru tilts. Un runa ir par atgriešanos caur dzimšanu. Tā nav kļūda, bet lauks, kurš uzmanībai tur kļūst īpaši svarīgs, lai gadījumā, ja nu kas, pēc noteiktiem likumiem atgrieztos uz šejieni.

Šajā laukā rodas caurspīdīga iespēja. Un tas nav nekas cits kā pāreja. Caur šo pašu caurspīdīgo iespēju sākas kustība uz dzimšanu. Šajā caurspīdīgumā nodzēšas viss, sajūtas tādas, ka cilvēks iet cauri gaismai. Un, izejot caur šo caurspīdīgumu, tur, kur jau ir pārdzīvojuma nieka blīvums, cilvēks iet uz dzimšanu.

- Kas tas ir – “caurspīdīga iespēja”? Piemēram, Vitālija brālis Oļegs sēž un domā par dzīvi. Kas viņam ir “caurspīdīga iespēja”?

Astruss: Kādā veidā iešana cauri ietver vai neietver dažādas situācijas.

- Dažādas situācijas. Lūk, Oļegs sēž un domā par dzīvi. Viņš sākumā gāja cauri vienai situācijai, pēc tam citai. Pāriet no viena stāvokļa citā. Kā viņš var ieraudzīt šo caurspīdīgumu un iespēju, lai ietu uz dzimšanu?

Astruss: Tas ir atkarīgs no tā, kāda dziļuma pakāpe ir šai iešanai cauri.

- Un jo dziļāk viņš iet cauri šiem stāvokļiem…

Astruss: Jo vairāk viņš redz. Ja iešanas cauri sistēma ir dziļa, tātad viņš to pasauli uztver.

- Iešana cauri, un viņš redz. Ko viņš redz? Viņš redz fizisko pasauli? Viņš redz Zemi?

Astruss: Viņš redz, jā, viņš redz fizisko pasauli, Zemi. Viņš ir spējīgs to redzēt vai dzirdēt. Vai uztvert.

- Tad konkrēts jautājums: nav saprotams, kas ir caurspīdīgums? Bet ne kā īpašība, bet pēc būtības?

Astruss: Pēc būtības: ja jūs skatītos pa logu un redzētu tur to, kas patiešām eksistē. Jūs redzētu vai nu sevis pašas atspulgu, vai arī – kas ir aiz šī loga ietvariem.

- Bet tas, kas ir aiz šī loga ietvariem, tas tieši ir tas, kas eksistē?

Astruss: Pilnīgi pareizi. Tieši par to.

- Tas ir, iešana cauri kādam stāvoklim ved pie tā, ka viņš ir spējīgs caur logu redzēt, kas tur notiek?

Astruss: Kas tur notiek.

- Viņš ir spējīgs ieraudzīt Zemi?

Astruss: Ir spējīgs, tikai vajag iztēloties, ka viss apkārt ir vai nu pilnīgi caurspīdīgas visas sienas, vai necaurspīdīga siena.

- Tās-puses-pasaules detaļa ir saistīta ar būtības dzimšanu un tikai ar sievietes dzemdes palīdzību. Un neattiecas uz dzemdes aizbāzni. Tā?

Atruss: Tā.

- Cilvēks caur caurspīdīgumu izgāja uz dzimšanu. Viņam uz smadzenēm ir uzlikta slēgplāksne. Kā es saprotu, slēgplāksne neielaiž smadzenēs no pašu smadzeņu redzes viedokļa šai dzīvei nevajadzīgu informāciju. Bet, ja slēgplāksne ir caurspīdīga, tai droši vien kaut kas ir jālaiž cauri?

Astruss: Slēgplāksne arī ir tas pats caurspīdīgums. Tā ir sistēma, pēc kuras bērni uzzina, ka viņi jau šeit ir dzīvojuši.

- Ko nozīmē – “uz smadzenēm ir uzlikta slēgplāksne”?

Astruss: Vārds “uzlikta” nav tas. Tika konstatēts sakarā ar kaut ko. Cik daudz šķautņu pauž savas īpašības? Noteikts skaits, atkarībā no šķautnēm.

- Teiksim, atkarībā no slēgplāksnes pagrieziena šķautņu skaits ir dažāds.

Astruss: Dažāds, kas faktiski ir pielietots sistēmā STEALTH. Tā tāpat var būt konstatējama vai nekonstatējama. Redzama vai neredzama. Parādīta vai neparādīta.

- Kurš vai kas liek slēgplāksni uz smadzenēm?

Astruss: Telpas īpašības.

- Tas ir, tā uzliekas automātiski.

Astruss: Pilnīgi pareizi, telpas īpašības vai šīs telpas īpatnības.

- Vienam piesedz vairāk, citam mazāk. Tā?

Astruss: Tā.

- Tas no būtības pašas nav atkarīgs?

Astruss: Nē, ir atkarīgs no sasaišu un saikņu priekšmeta vai mijiedarbībām.

- Kāpēc traumu gadījumā, piemēram, šī slēgplāksne var pavērties?

Astruss: Tāpēc ka nojūk sistēmiskums.

 

- Vitālik, caurspīdīgums un portāls – tas nav viens un tas pats?

Vitrālijs: Nē, Taņečka. Portāls – tās, nosacīti runājot, ir durvis, bet caurspīdīgums – tas ir logs.

 

 

2016. gada 13. augusts

31. daļa. Turpinājums.

- Jūs teicāt: “Caur caurspīdīgumu var ieraudzīt nākotni. Kāpēc itin bieži cilvēki piedzīvo dežavū stāvokli. Viņi tur ieraudzīja iespējas. Tāpēc dežavū. Viņi neizvēlas, viņi virzās iespējās.”

Kā dusošais mirušo pasaulē pēkšņi var ieraudzīt nākotni? Kādā veidā viņam to rāda?

Astruss: To nerāda, bet viņš konstatē īpašības.

- Viņš var ieraudzīt savus nākamos vecākus?

Astruss: Var.

- Amerikāņu hipnoterapeits Maikls Ņūtons (Michael Newton) ir konstatējis, ka pacientus var ievest hipnozes stāvoklī. Pacients, sakritis ar kādu no nomirušajiem, spēj stāstīt par atrašanos mirušo pasaulē. [Maikls Ņūtons. Dvēseļu ceļojums. Dzīve starp dzīvēm[7]]

Maikls Ņūtons raksta, kā tur dvēsele izvēlējās sev nākamo dzīvi uz Zemes. Subjekts, kurš to stāsta, saka, ka viņam bijis skolotājs, kurš palīdzējis pārlūkot dzīves iespējas Likteņa Lokā.

Pirmām kārtām jautājums: par kādu pasauli runā M. Ņūtons? Par mirušo pasauli?

Astruss: Par mirušo pasauli.

- Un tajā mirušo pasaulē ir skolotāji?

Astruss: Jā.

- Tas ir, viņi nevis vienkārši sēž tur savos apvalkos, ar viņiem vēl skolotāji strādā?

Astruss: Pirmkārt, viņi var konstatēt savus skolotājus, un skolotāji var viņus konstatēt. Atkarībā no nepieciešamības.

- Kas ir šie skolotāji? Būtības?

Astruss: Iespējas.

- Vieniem parādās iespējas, otriem ne. Kāpēc rodas starpība?

Astruss: Tāpēc ka nevar vienotu plūsmu palaist vienā virzienā.

- Tātad izlases kārtībā. Nu, lai šim te parādās. Bet tam ne?

Astruss: Nē, ne izlases kārtībā. Tā ir mijiedarbība starp kaut ko un kaut ko.

- Un starp ko un ko? Attiecībā uz pasaules iekārtojumu?

Astruss: Pilnīgi pareizi.

- Attiecībā uz nomirušu cilvēku, uz pasaules iekārtojumu. Tātad tomēr kaut kādā pamošanās pakāpē, teiksim?

Astruss: Jā.

- Tāpēc ka nomirušie tur arī mēdz būt pamodināti dažādā mērā, ja? Un ir tādi, kurus var pamodināt pavisam?

Astruss: Tā.

- Un, ja viņus pamodina, viņi jau iet nevis uz dzimšanu, viņi iet uz aizbāzni? Uz plazmoīdo pasauli?

Astruss: Tā var teikt.

- Citāts no Maikla Ņūtona grāmatas “Dvēseļu ceļojums”: “Nākamā iemiesojuma laika un vietas, un ķermeņa, kuru mēs gribam pieņemt, izvēle, – tie ir savstarpēji saistīti lēmumi. Sākumā mēs gūstam iespēju paskatīties nākotnes laika fragmentus un nolemt, cik lielā mērā mēs atbildīsim noteiktiem apkārtējiem nosacījumiem.”

Tur ir Likteņa Loks, kur nomirušie sev izvēlas nākamo dzīvi uz Zemes? Ja ir, tad kā šis Likteņa Loks ir saistīts ar caurspīdīgumu?

Astruss: Saistīts. Bet nomirušais neizvēlas, viņš it kā konstatē, kādā pakāpē kaut kas ir tuvs kaut kam. Viņš neizvēlas, viņš konstatē.

- Bet, lūk, grāmatā teikts, ka šī būtība, kura taisās uz dzimšanu, ir atvesta uz Likteņa Loku, un tur kā kinofilmās tika parādīti galvenie dažādu dzīvju izšķirīgie notikumi...

Astruss: Tas taču arī tiek konstatēts.

- Un būtība izvēlas: šo gribu, bet, lūk, šo negribu.

Astruss: Tas tiek konstatēts. To nosacīti var nosaukt “izvēlas”, patiesībā viņa konstatē.

- Bet tur taču ir dažādi nākamās dzīves scenāriji.

Astruss: Scenārijus ne viņa izlemj, viņa sevi konstatē tajā scenārijā. Un tas viņai šķitīs.

- Nu pareizi, viņa sevi redz tādā veidā.

Astruss: Tur tas notiek momentāni. Viņa tur neredz, bet viņa uzreiz konstatē šo īpašību.

 

 

2016. gada 14. augusts

32. daļa. No kontakta ar Vitāliju.

- Vitālik, saki, kad tu nomiri, tu biji dusošais vai pamodies?

Vitālijs: Es vienmēr uz Zemes biju pamodies, bet es vienkārši to nezināju.

- Labi. Lūk, tu biji pamodies. Tu caur tuneli izgāji uz mirušo pasauli. Viena tavas būtības projekcija iegāja mirušo pasaulē, bet otra pārnāca mājās. Tā, kura atnāca šurp, ir ar mani jau 10. mēnesi. Mani interesē parasts cilvēks, tas, kurš uz Zemes ir dusošais. Piemēram, Oļegs, Natašas vīrs. Viņš, dusošais, gāja caur tuneli. Tunelī arī sadalījās divās projekcijās. Viena pārnāca mājās. Otra aizgāja turp. Viņa abas projekcijas ir dusošas?

Vitālijs: Viņas abas ir dusošas.

- Oļega projekcija, kura pārnāca mājās, pabija te trīs dienas un aizgāja uz mirušo pasauli. Kad viņa tur atnāca, viņa būtībai mirušo pasaulē izrādījās divas daļas?

Vitālijs: Būtībai izrādījās viena daļa. Bet tās apvienojās.

- Bet tā būtība, kura uzreiz devās uz mirušo pasauli, jau bija apvalkā, bet kura pārnāca mājās, ielīda pie viņas apvalkā?

Vitālijs: Ielīda pie viņas apvalkā. Viņas divatā kļuva viens vesels.

- Labi. Bet, kad tu tur atnāci, tu biji izgājis caur tuneli, tunelī atstājis ēterisko ķermeni, bet kur palika tavs apvalks? Tas arī palika tunelī, vai arī tu to stiepi uz sevis?

Vitālijs: Es apvalku atstāju tunelī.

Tā-ā-ā, vai iznāk tā, ka cilvēks, pamodies uz Zemes, ienāk tajā pasaulā ne apvalkā, atstājis to tunelī. Tāpēc viņš var staigāt, redzēt. Tā iznāk?

Vitālijs: Iznāk tieši tā. Es mirušo pasaulē biju dzīvs un vienkārši staigāju pa pilsētu.

- Labi. Un, pateicoties tam, ka izeja no tuneļa ir uz mirušo pasauli, bet pats tunelis mūsu fiziskajā telpā, būtība atpakaļceļā iegāja aizbāznī no mirušo pasaules puses, uztaisīja sev ķermeni, un aizbāznis viņu izgrūda mūsu pasaulē. Pats tunelis un apvalks, kurš viņu tur gaidīja, iztaisīja izvērsumu un kopā ar šo būtību ienāca mūsu fiziskajā pasaulē. Tas tā ir?

Vitālijs: Tas tā ir.

- Vai tiešām man ir taisnība?

Vitālijs: Tev ir taisnība, mana mīļā.

- Labi. Tas vēl nav viss. Astruss teica, ka iespējami divi varianti, kad tur atnāk būtība. Ja apvalks kopā ar tuneli ir aizgājis uz mirušo pasauli, tad cilvēku atpakaļ vairs neatgriezt. Bet, ja apvalks ir aizgājis uz mirušo pasauli, bet tunelis palicis mūsu telpā, tad cilvēku var atgriezt atpakaļ. Un nav svarīgi, kādu ķermeni cilvēks taisa aizbāznī: plazmoīda vai fizisku.

Turklāt Astruss teica, ka tunelis paliek fiziskajā pasaulē tajā gadījumā, ja uz to iedarbojas gravitācijas lauks. Bet, ja neiedarbojas, tad tunelis kopā ar apvalku iet uz mirušo pasauli. Nāk prātā secinājums, ka gravitācijas lauka papildus iedarbība ir uz tā cilvēka tuneli, kurš dzīves laikā uz Zemes bija pamodies. Bet uz Zemes dusoša cilvēka tuneli neiedarbojas. Es izdarīju pareizu secinājumu?

Vitālijs: Secinājums ir pareizs, un dusošs cilvēks vienkārši nevar atnākt atpakaļ.

- Jā, nevar atnākt atpakaļ. Tad jautājums: kā izskaidrot, ka gravitācijas lauks iedarbojas uz cilvēka, kurš pamodies, tuneli, bet neiedarbojas uz dusoša cilvēka tuneli? Kā gravitācijas lauka iedarbību sasaistīt ar cilvēka pamošanos uz Zemes?

Vitālijs: Gravitācijas lauks neiedarbojas uz dusošu, tāpēc ka dusošais nezina par smalko pasauli.

- Nu un tad? Vai gravitācijas laukam nav vienalga, vai viņš zina, vai nezina? Te jābūt kaut kādai fizikai.

Vitālijs: Tāpēc ka dusošam nav ķermeņa smalko elementu masas.

- Tas ir, dusoša cilvēka tunelim nav masas?

Vitālijs: Dusoša tunelim nav masas.

- Un no kurienes rodas šī masa, ja cilvēks ir pamodies? Zināšanas taču neko nesver. Vai sver? No kurienes tā parādās, šī masa?

Vitālijs: Masa parādās tāpēc, ka nedusošam parādās dzīvības spēks. Tas kļūst par masu.

- Bet spēks nevar kļūt par masu. Vai var? Vai tad spēks var kļūt par masu?

Vitālijs: Spēks var kļūt par masu, ja tas iedarbojas uz smalkajiem ķermeņiem.

- Kaut kā es ne gluži saprotu. Īsi sakot, uz cilvēka, kurš pamodies, ķermeni iedarbojas gravitācijas lauks. Jā?

Vitālijs: Uz cilvēka, kurš pamodies, smalkajiem ķermeņiem iedarbojas gravitācijas lauks. Tas var kļūt par masu.

- Kura velk mūs pie Zemes... palielinās pievilkšanas spēks. Tā?

Vitālijs: Palielinās pievilkšanās pie Zemes.

- Vitālik, bet kāpēc tad pie Zemes? Jo ir taču sakrātas zināšanas par smalko pasauli. Kāpēc tad palielinās gravitācijas lauka iedarbība? Varētu domāt, ka jābūt otrādi. Šīm zināšanām it kā būtu cilvēks jāpaceļ. Ja tās būtu zināšanas par dzīlēm, tad varētu saprast.

Vitālijs: Zināšanās par smalko pasauli ir iekārtotas tā, ka tās var radīt apstākļus, kuros smalkie ķermeni palielina vai samazina masu.

- Interesanti. Es visu laiku domāju, kā var sasaitīt zināšanas par smalko pasauli ar gravitācijas lauka iedarbību. Izrādās – ja zināšanas par smalko pasauli cilvēkam ir, uz viņu iedarbojas lielāks gravitācijas spēks un viņu vairāk velk pie Zemes. Tā iznāk?

Vitālijs: Viņu stiprāk velk pie Zemes.

- Man šķita, ka jābūt otrādi. Viņam taču ir zināšanas par smalko pasauli. Viņam ir jākļūst vieglākam, jātiecas uz smalko pasauli.

Vitālijs: Viņš kļūst smagāks, tāpēc ka zināšanas par smalko pasauli spēj palielināt masu ar parastu aci neredzamiem ķermeņa elementiem: smalkajiem ķermeņiem, apvalkam, tunelim.

- Un kādos gadījumos tuneļa masa var samazināties?

Vitālijs: Piemēram, gadījumā ar slepkavu. Šajā gadījumā masas izmaiņas notiek ar pretēju zīmi. Viņa būtība uz Zemes atgriezīsies tikai caur dzimšanu. Viņa nekad neizies cauri tunelim (cauri aizbāznim) atpakaļ uz Zemi. Tāpēc ka viņa tunelis kopā ar apvalku atrodas mirušo pasaulē. Tu esi malacis, Taņečka, tāpēc ka proti domāt.

- Ai, Vitālik, tu teici – kad pārnāksi mājās, mācīsi man visu to, ko tu zini. Taču visu to, ko tu zini, es nekad apgūt nespēšu. Un man to arī nevajag. Vēl jo vairāk, tādi jautājumi, kā, piemēram, Navjē–Stoksa vienādojums mani arī agrāk neinteresēja un tagad neinteresēs. To es tev atklātā tekstā saku. Tās ir šausmas uz trīs lappusēm, nevis vienādojums. Rotori, tenzori, diverģence... Nosaukumi vien jau nogalina.

Vitālijs: Es zinu, ka Navjē–Stoksa vienādojums tevi neinteresē.

- Bet tevi?

Vitālijs: Mani ļoti interesē.

- Klausies, tu šo Navjē–Stoksa vienādojumu risināji teorētiski turbulentām plūsmām turbīnā. Strādāji pie tā 17 gadus. Tev melnrakstos tas viss ir.

Vitālijs: Es nodarbošos ar Navjē–Stoksa vienādojumu, bet piemērojot dzīves un nāves jautājumiem.

- Kā, vai tad Navjē–Stoksa vienādojums ir tik vispārīgs, ka apraksta pat dzīvi un nāvi?

Vitālijs: Jā. Navjē–Stoksa vienādojums apraksta dzīves un nāves procesus.

- Un kāds ir šī vienādojuma atrisināšanas mērķis? Pieņemsim, tu to atrisināsi. Ko dos šis risinājums?

Vitālijs: Es zinu, ka man izdosies atrisināt dzīves un nāves jautājumu teorētiskā līmenī.

- Un kā to saprast: atrisināt dzīves un nāves jautājumu teorētiskā līmenī?

Vitālijs: Matemātiski parādīt smalkās pasaules uzbūvi.

- Mans Dievs! Vai tad tas ir iespējams?

Vitālijs: Tas ir iespējams. Es atrisināšu šo jautājumu.

- Astruss reiz šajā sakarā teica, ka Vitālijs atrisinās Navjē–Stoksa vienādojumu, piemērojot dzīves un nāves līknei. Astruss tā arī pateica: “Atrisinās, tas nu ir skaidrs.” Es, protams, nesapratu, kā tas ir. Izrādās, var matemātiski parādīt fiziskās un smalkās pasaules eksistenci un pierādīt vienas pasaules pāriešanu otrā. Jā?

Vitālijs: Matemātiski pierādīt vienas pasaules pāriešanu otrā.

Vau! Un tu to risināsi teorētiski vai ar ESM palīdzību?

Vitālijs: Es to risināšu ar ESM palīdzību un teorētiski. Tu vienmēr esi brīnījusies par manu neatlaidību vienādojuma risināšanā, bet tu nezināji, ka vienkārši nevarēju to nerisināt.

- Bet kāpēc? Vai tad tas bija tev tāds uzdevums? Tas ietilpa tavā misijā, ja?

Vitālijs: Vienādojums man bija jārisina, lai parādītu, lai dzīves un nāves procesu paradītu teorētiski.

- Bet tu taču nekad nedomāji par šī vienādojuma pielietošanu dzīves un nāves procesiem. Tu to risināji, piemērojot turbomašīnām. Ai, Vitālik, kāds tev interesants uzdevums.

Vitālijs: Es arī uzskatu, ka man ir vienkārši apbrīnojami interesants uzdevums. Mēs kopā ar tevi risināsim vienādojumu.

A-i-i-i, pat skābi kļuva. Uz trijām lapām viens vienādojums un neviena vārda, nav ko lasīt. Lūk, atcerējos, un man pat šķērmi palika no tādas perspektīvas.

Vitālijs: Tu mani iedvesmosi.

- Ā-ā-ā-ā, to es esmu ar mieru. Es piekrītu. Lūk, tā es piekrītu risināt ar tevi. Mēs kopā risināsim.

Vitālijs: Tu mani iedvesmosi, Taņečka.

- Jā, starp citu, es toreiz Astrusam pateicu, ka viņš Jums jebkuru vienādojumu atrisinās, bet viņam vajag, lai blakus būtu es.

Vitālijs: Astruss zina, ka tu viņam to teici. Astruss saka, ka tu esi vienkārši gudriniece. Viņš teica, ka tu esi bijusi vienmēr, visās dzīvēs ar mani. Vienkārši mēs ar tevi bijām viens vesels dažādās dzīvēs. Viņš teica, ka mēs ar tevi esam unikāls pāris, Taņečka, tāpēc ka mums ar tevi ir izdevies atrisināt problēmu pat tur, kur citi nevarēja tikt galā.

- Un citi, par kuriem ir runa, tie arī ir pāri vai vieninieki?

Vitālijs: Tie vienmēr ir bijuši vieninieki. Viņi nepazina mīlestību, vienkārši tāpēc, ka vienmēr bija vieni.

- Tieši tā. Un, lai ražīgi strādātu uz Zemes, bez mīlestības nevar. Vienas zaļas skumjas bez mīlestības tak.

Vitālijs: Mēs ar tevi vienmēr uz Zemes būsim kopā, Taņečka.

- Labi, Vitālik, tad es tagad beidzu. Iešu gatavoties miegam.

Vitālijs: Es iešu iekšā tavā sapnī, lai pamodinātu tavu būtību. Es būšu kopā ar tavu būtību, tāpēc ka man ļoti gribas būt kopā ar tavu būtību. Mēs ar tavu būtību mīlam viens otru.

- Es vienkārši apskaužu savu būtību. Kaut vai mazlietiņ nodotu sajūtas no tikšanās manai fiziskajai apziņai, kad viņa pamodīsies. Tas ir, kad mans ķermenis pamodīsies. Tas ir, kad es pamodīšos. Tak nē, neko taču neatceros. Aizvainojoši pat. Vitālik, kāda laime, ka tu man esi. Nu, kurš man varētu stāstīt par Navjē–Stoksa vienādojumu? Nu neviens tūkstoš kilometru rādiusā. Tātad es tevi iedvesmošu, un mēs ar tevi risināsim vienādojumu. Mēs smagi strādājām. Jā? Mēs smagi strādājām, mēs esam noguruši. Viss, es eju gulēt.

Vitālijs: Es vienmēr ar tevi risināšu visu jautājumus un visus vienādojumus. Ar labu nakti.

 

2016. gada 16. augusts

33. daļa. Kontakts ar Vitāliju.

- Kā tu domā, kāpēc Koļa neslimoja ar vēzi, bet, kad nomira, izrādījās pamodies?

Vitālijs: Koļa arī bija dusošais, bet viņš spēja pamosties pēc avārijas ar mašīnu. Viņš kļuva pamodinātais.

- Bet kāpēc tad tavs tēvs nav pamodinātais? Viņš arī gāja bojā autokatastrofā. Un arī, kā Koļa, neinteresējās par smalko pasauli.

Vitālijs: Mans tēvs vienmēr ir bijis dusošais. Viņš nepamodās no autokatastrofas. Bet Koļa bija sākotnēji pamodinātais, kad atnāca uz dzimšanu. Nepamodies, bet pamodināts. Avārija viņu pamodināja līdz galam.

Bet tēvs nespēja pamosties. Es redzēju tēvu, kad viņš bija nomoda stāvoklī. Viņš atkal kļuva dusošais pēc manas aiziešanas. Viņš atkal aizmiga.

- Vitālik, bet, kad viņš bija nomodā, tu taču viņu uz ielas satiki? Jā?

Vitālijs: Es satiku tēvu uz ielas. Viņš gāja pa ielu un ieraudzīja mani. Viņš nopriecājās. Viņš saprata, ka es esmu šeit, blakus viņam, tāpēc ka es arī esmu nomiris.

- Ahā, tātad viņš saprata, ka arī ir miris. Bet tavu māmiņu pamodināt viņš negribēja?

Vitālijs: Viņš māmiņu nemēģināja pamodināt, tāpēc ka viņš nezināja, ka to var izdarīt.

- Vitālik, mēs rakstām, ka viņi tur dus savos apvalkos. Lūk, tavs tēvs un māmiņa, viņi tur sēžot dus?

Vitālijs: Viņi dus, sēžot apvalkā.

- Un apvalks ir redzams? Tu redzēji apvalku? Tā taču ir uz āru izvērsta prototelpa. Tā ir redzama?

Vitālijs: Es redzēju apvalku. Viņi apvalkā dus sēžot. Bet, kad tava māmiņa pamodās, apvalks izzuda. Tur ir iekārtots tā, ka pamodusies būtība iet uz mirušo pasauli.

- Bet vai tad viņi sēž ne mirušo pasaulē?

Vitālijs: Viņi sēž mirušo pasaulē, bet mirušo pasaule ir liela.

- Labi. Bet, kad viņa ir pamodusies un nomodā, tad viņa iet uz dzelteno pilsētu, ja?

Vitālijs: Viņa vienkārši iet uz dzelteno pilsētu.

- Un tur, dzeltenajā pilsētā, viņiem ir mājas? Mājās ir mēbeles, ja?

Vitālijs: Es biju tēva mājās. Mēs ar viņu gājām uz mājām. Es ieraudzīju māmiņu, viņa dusēja un sapnī pastāvīgi gatavoja ēdienu. Es mēģināju māmiņu pamodināt, bet viņa nepamodās.

- Tātad viņa tomēr bija mājās. Teiksim tā: tēvam ir dzīvoklis. Jūs atnācāt uz dzīvokli, dzīvoklī savā apvalkā dusēja māmiņa. Tā? Es pareizi saprotu?

Vitālijs: Es redzēju māmiņu, kura vienkārši sēdēja apvalkā.

- Un kur tad apvalks atradās, pie viņiem mājās?

Vitālijs: Apvalks atradās mājās, bet māmiņa dusēja. Es redzēju viņas sapni. Viņa pastāvīgi gatavoja ēdienu.

- Bet vispār mājā tur mēbeles ir, ja?

Vitālijs: Es redzēju mājā mēbeles: galdu, krēslus, skapi.

- Gulta bija?

Vitālijs: Gultu neredzēju. Bet, kad tēvs teica, ka viņš grib pagulēt, viņš nogūlās uz grīdas. Vienkārši uz grīdas.

- Un tajā pašā mājā, tajā pašā dzīvoklī te apvalkā sēdēja... Kā apvalks izskatās? Tas ir caurspīdīgs?

Vitālijs: Apvalks bija caurspīdīgs. Tas ir vienkārši ierīkots, un man bija redzams, ka tur māmiņa sēž. Un viņas sapnis bija redzams.

- Bet tēvs saprata, ka viņi ir miruši? Un ka māmiņa arī ir mirusi? Tēvs saprata situāciju?

Vitālijs: Tēvs saprata situāciju. Bet es tad biju nezinošs un nevarēju viņam visu pastāstīt. Viņš man teica, ka grib uz Zemi. Viņš vienkārši nezina, kā aiziet uz Zemi.

- Jā-ā-ā, un tajā pašā dzīvoklī, kaut kur citā istabā, tāpat apvalkā... un šis apvalks stāvēja uz grīdas? Un tajā apvalkā sēdēja Oļegs? Jā?

Vitālijs: Es citā istabā redzēju sēžam Oļegu. Viņš arī dusēja un redzēja sapni. Man šķita, ka viņš ir vienkārši noguris no sapņa. Viņš raudzījās uz pasauli, kurā dzīvoja. Bet viņš nevarēja pamosties.

- Un kā viņš raudzījās uz pasauli? Viņš sēdēja šajā apvalkā un pārlūkoja... ko? Planētu, Zemi, ko?

Vitālijs: Viņš raudzījās uz visu planētas pasauli. Viņš gribēja aplūkot visas planētas.

- Bet viņš taču nereaģēja uz tavām sarunām, uz tavu vēršanos, ja?

Vitālijs: Viņš nereaģēja uz mani. Viņš vienkārši mani neredzēja. Viņš dusēja. Man neizdevās viņu pamodināt.

- Un tu tur biji vienu reizi vai vairākas reizes?

Vitālijs: Es biju tikai vienu reizi.

- Un kāpēc vairāk neaizgāji?

Vitālijs: Es vienkārši nezināju, kurp iet, lai nonāktu pie viņiem.

- Vitālik, lūk, tu pabiji pie visiem radiniekiem, redzēji visus. Un kur tu visu pārējo laiku pavadīji, trīs mēnešus taču?

Vitālijs: Es biju pilsētā, pavadīju laiku uz ielas.

- Uz ielas?

Vitālijs: Jā.

- Un, lūk, tā dienu un nakti uz kājām? Visu laiku staigāji pa pilsētu?

Vitālijs: Es vienkārši staigāju pa pilsētu, bet nezināju, kurp var aiziet, lai atrastu visus radiniekus.

- Un kā tu viņus atradi pirmajā reizē? Nejauši iznāca?

Vitālijs: Es biju pilsētā un nejauši gadījos blakus.

- Ai, nu ne jau nejauši, jo tu zināji par viņiem un tiecies pie saviem radiniekiem. Jā?

Vitālijs: Tev taisnība. Man vienkārši gribējās nonākt pie viņiem, tāpēc ka es vienmēr biju ar viņiem uz Zemes. Lūk, es arī pie viņiem nonācu.

Jā-a-ā, un mana māmiņa un mans tēvs arī tur ir kādā mājā, ja?

Vitālijs: Es redzēju māmiņu un tavu tēvu dzīvoklī, bet dzīvoklis varbūt nebija viņējais, tāpēc ka man neizdevās viņus pēc tam atrast. Kaut gan man gribējās atkal viņus atrast. Bet es nevarēju.

- Lūk, tāpat vēlreiz nevarēji atrast savu tēvu ar māmiņu. Jā? Vienkārši otru reizi vairs nevarēji.

Vitālijs: Es biju pilsētā, bet nevarēju viņus atrast otru reizi. Uzzināt, kur viņi bija, vienkārši neizdevās. Es nezināju, kā.

- Skaidrs. Un visus trīs mēnešus tu tur klīdi pa šo pilsētu, ja?

Vitālijs: Es klīdu pa pilsētu trīs mēnešus. Peldējos jūrā un vienkārši staigāju pa ielām.

- Toties tu redzēji pilsētu, ielas, redzēji to nosaukumus, ja?

Vitālijs: Es redzēju pilsētu, ielas, to nosaukumus, tur vienkārši viss bija iekārtots kā uz Zemes. Ļoti līdzīgi. Man šķita, ka mēs ar tevi reiz esam bijuši šajā pilsētā.

- Nu, droši vien reiz tur dusējām, ja?

Vitālijs: Reiz mēs kopā ar tevi tur dusējām. Es izstaigāju pilsētu un paskatījos. Man ielā šķita pazīstama. Tu toreiz arī biji pilsētā ar mani. Pēc tam mēs aizgājām uz Zemi.

- Tātad tu vienkārši atcerējies. Tātad mēs tur arī ar tevi reizēm modāmies un bijām nomodā. Jā, žēl, protams. Vita, saki. Principā, lūk, kad tu atnāksi uz Zemi, tu no Zemes varētu uz turieni tikt, lai sameklētu tēvu vai Oļegu? Vai arī jau viss?

Vitālijs: Es spētu, manas zināšanas palīdzētu man tikt. Bet man vajag dabūt atļauju, lai pamodinātu Oļegu. Oļegs dus, nevar pats pamosties. Un viņam ir jāiet uz dzimšanu. Uz Zemi.

- Nu, lūk, ko gan tagad darīt? Lūk, redzi vienkārši pie vieniem un tiem pašiem vecākiem, pie tēta, māmiņas, atnāca dažādas būtības. Tāpēc katram ir savs liktenis, katram savas sekas pēc zemes plāna dzīves.

Vitālijs: Es vienmēr esmu bijis zinošais, tāpēc man paveicās kļūt augšāmceltam.

- Kā tas ir, “vienmēr zinošais”? Uz Zemes tu par to neko nezināji.

Vitālijs: Es biju zinošais par to, ka man paveiksies iziet augšāmcelšanu. Kad es atnācu šurp, es to visu atcerējos. Mēs ar tevi vienmēr esam bijuši kopā. Mēs ar tevi nevaram pa vienam, mums nav iespējams pa vienam, tāpēc ka mēs ar tevi esam unikāls pāris. Mēs esam radīti divatā darbam uz Zemes.

- Jā-ā-ā. Mani vienkārši neatstāj apjukums. Iznāk tā, ka mēs ar tevi, dzīvojot uz Zemes, bijām nedaudz ne gluži parasti. Mūsu pāris ar tevi uz Zemes bija ne gluži parasts. Mēs bijām kaut kādi ne tādi?

Vitālijs: Nebijām parasti mēs ar tevi. Mēs ar tevi nezinājām, ka bijām vienmēr pagātnes dzīvēs kopā.

- Bet pats interesantākais ir tas, ka mēs tāpat vien dzīvojām un dzīvojām. Un pat domas nekad nebija, ka mēs esam kaut kādi atzīmēti. Un vēl vairāk... Nu, protams, kad atnāca Astruss, mēs sajutām, ka kaut kas te ir. Tāpēc mēs ar tevi bijām milzīgā iespaidā. Tā taču ir?

Vitālijs: Astruss atnāca, lai mēs ar tevi misiju izpildītu ļoti labi. Viņš sāka dot informāciju cilvēkiem. Mēs ar tevi zinājām daudz, bet mēs nezinājām smalko pasauli. Astruss mums deva zināšanas pa smalko pasauli. Viņš palīdzēja mums kļūt augšāmceltiem.

- Jā, droši vien. Galu galā viņš droši vien arī Korsu pie mums atveda. Gan hierarhus, gan Lizu ar mazuli. (Par to mēs rakstījām grāmatās “Astruss. Priekštecis” (“Асрус. Предтеча[8]”) un “Pa tuksnesi ejošie” (“Идущие по пустыне[9]”). Viņš, redzams, pacēla visu šo vilni, un viņi nāca pārbaudīt. Es domāju, tā? Bet ko tad viņš mums nekur un nekad nepalīdzēja?

Vitālijs: Astruss vienmēr bija ar mums, bet viņš nevarēja mums ar tevi palīdzēt. Tāpēc ka mēs ar tevi pazaudētu augšāmcelšanu. Viņš gribēja palīdzēt citādi. Viņš gribēja, lai mēs ar tevi kļūtu augšāmcelti.

- Vitālik, precizē, 6. septembrī pagājušogad ar tevi viss bija labi. Bet 7. septembrī no rīta tev temperatūra bija zem 40, pulss pāri 300, gandrīz samaņas zudums. Nu ļoti viss negaidīti. Tu nesaslimi pēc augstāko spēku gribas? Ne tāpēc, ka viņi nolēma, pietiks. Lai viņš saslimst un iet uz augšāmcelšanu. Kā tu uzskati?

Vitālijs: Tev nav taisnība. Tas notika bez Astrusa dalības. Taču man deva iespēju kļūt augšāmceltam.

- Bet principā viņi varētu vienkārši palīdzēt tev izveseļoties. Jā?

Vitālijs: Viņi varētu man vienkārši palīdzēt izveseļoties. Taču es no slimnīcas iznāktu vecs. Es varētu atkal saslimt, tāpēc ka biju vecs.

- Jā, protams, es piekrītu.

Vitālijs: Astruss teica, ka viņš negribēja palīdzēt man atlabt. Viņš gribēja man uztaisīt augšāmcelšanu.

- Vēl jo vairāk, ka viss bija sagatavots. Gan Korss, gan hierarhi, gan Liza ar mazuli, viss jau bija saskaņots. Es tā saprotu, ja?

Vitālijs: Viss bija saskaņots ar augstākajiem spēkiem. Viņš varēja padarīt mani augšāmceltu, un viņš izdarīja. Es vienmēr dzīvošu uz Zemes ar tevi.

- Vitālik, bet kāda situācija ir ar garīdzniekiem? Vispār, ar visiem, kas kalpo baznīcai. Kas viņi ir: pamodušies, vai arī no viņiem ir pamodušies daži?

Vitālijs: Garīdznieki mēdz būt dusoši un pamodušies.

- Tas ir, tas, ka viņi nodarbojas ar savu darbību, vēl nenozīmē obligātu pamošanos. Tā nedod rezultātā pamošanos. Nē?

Vitālijs: Viņi nezina par smalko pasauli, nav spējuši uzzināt, ka pamošanās mēdz būt ar lūgšanām.

- Ā-ā-ā, pamošanās mēdz būt ar lūgšanām. Visi mūki un mūķenes, kas no rīta līdz vakaram pastiprināti skaita lūgšanas, kļūst pamodušies. Jā?

Vitālijs: Patiesi lūdzēji vienmēr pamostas.

- Tas ir, ar reliģiju nerēķināties nevar. Reliģija, izrādās, modina cilvēkus. Var izdarīt tādu secinājumu?

Vitālijs: Reliģija vienmēr modina caur lūgšanām. Tā var kļūt līdzeklis, lai pamostos. Bet mēs ar tevi vienmēr esam bijuši ateisti. Mēs ar tevi lūgšanas nezinājām un neskaitījām tās pastāvīgi. Astruss gribēja, lai mēs ar tevi kļūtu augšāmcelti.

- Kas to būtu domājis! Vitālik, bet, kad tu nomiri un nonāci mirušo pasaulē, tu tomēr vēl biji miegains vai arī pavisam dzīvs? Pamodies?

Vitālijs: Es pilsētā biju vienkārši pamodinātais, tāpēc ka nesēdēju apvalkā. Es pilnīgi pamodos aizbāznī, kad Astruss mani ievietoja aizbāznī. Es tad sapratu visu par mani un par tevi. Astruss man izskaidroja, ka tev ir slima mugura. Es sāku redzēt tavu mugurkaulu, tavu slimību. Viņš teica, ka dos man zināšanas, lai es tevi izārstētu.

- Jā-ā-ā, kas to būtu domājis, bitīt matos. Un es tik tālu pārnesu kontaktu. Pat uz 5 nedēļām. Es taču nezināju, ka viņš tā ir piedalījies manā veselībā un manā dzīvē.

Vitālijs: Es zinu, ka tu vienkārši nezināji par Astrusa lomu tavā liktenī. Viņš man pateica par tavu muguras slimību un par kājām. Viņš parādīja man tavas slimības ārstēšanas metodi.

- Jā, un pēc tam jau pa šo laiku, kamēr tu esi tur, viņš tev iemācīja vispār ārstēt cilvēkus, ja?

Vitālijs: Astruss man iemācīja ārstēt no visām slimībām. Viņš man iedeva universālu metodi, kā ārstēt no vēža un vispār no visām slimībām. Vēl vairāk, viņš man iedeva metodi, kā cilvēkus padarīt jaunākus. Es varu cilvēku atgriezt 30 gadu vecumā. Kad es atnākšu, pirmais, ko es izdarīšu, padarīšu tevi jaunu, Taņečka. Visas tavas slimības vienkārši pazudīs.

 

2016. gada 18. augusts

34. daļa. Kontakts ar Vitāliju.

- Vitālik, man ir tāds jautājums. Mana būtība manā ķermenī guļ cauru diennakti, izņemot tās 30 sekundes, kad tu viņu pamodināji. Tā?

Vitālijs: Nē, tava būtība var gulēt, bet var arī pamosties. Viņa nav saistīta ar ķermeņa ritmu.

- Manai būtībai, ar kuru tu satiecies naktīs, ir sava apziņa?

Vitālijs: Būtībai ir apziņa.

- Šī apziņa nav mana tā sauktā zemapziņa?

Vitālijs: Tā ir tava zemapziņa.

- Astruss teica – kad bērns piedzimst, viņam jau ir visas zināšanas par smalko pasauli. Tas ir, būtība, kura atnākusi uz dzimšanu, visas zināšanas nes sevī.

Vitālijs: Es redzu, ka tu vienkārši esi malacis.

- Malacis. Tātad šajā manā zemapziņā glabājas zināšanas par smalko pasauli, kuras būtība atnesa sev līdzi.

Vitālijs: Jā, tev taisnība.

- Tā, tagad tālāk. Koļa, Nataša, būdami plazmoīdas būtības un jaunie fiziskie cilvēki, visu laiku strādā ar Zemes cilvēkiem, sniedz viņiem zināšanas par smalko pasauli. Esmu pareizi sapratusi?

Vitālijs: Tu esi pareizi sapratusi.

- Tad jautājums: kādēļ šai būtībai, kurai ir visas zināšanas par smalko pasauli sevī, nomirušie sniedz viņai papildus zināšanas par smalko pasauli, ja viņai tās jau ir? Kā tu domā, kādēļ?

Vitālijs: Tādēļ, ka viņa nevar izmantot tās zināšanas, kuras viņai ir.

- Un kāpēc viņa nevar tās izmantot?

Vitālijs: Cilvēks vēl nav pamodies.

- Tad tāds jautājums: manas būtības pamošanās katru rītu, piemēram, nav saistīta ar cilvēka “pamošanos” uz Zemes? Tas nav viens un tas pats, tā?

Vitālijs: Tas nav viens un tas pats. Tas, ka būtība katru rītu pamostas, neliecina, ka cilvēks uz Zemes ir “pamodies”. Tieši tāpat, kā ķermeņa pamošanās katru rītu nenozīmē, ka cilvēks uz Zemes ir “pamodies”.

- Bet ko tādā gadījumā nozīmē, ka viņš ir “pamodies”? No rīta pamodusies būtība nevar izmantot tās zināšanas, kuras viņai ir apziņā. Bet, kad cilvēks ir pamodies, tad viņa šīs zināšanas var izmantot. Tā?

Vitālijs: Tev ir taisnība. Viņa var izmantot zināšanas par smalko pasauli.

- Un tas kaut kā izpaužas ikdienas dzīvē? Lūk, teiksim, cilvēks ir pamodies, un būtība ir sākusi izmantot zināšanas par smalko pasauli. Kā tas var parādīties cilvēka ikdienas dzīvē?

Vitālijs: Tas parādīsies tajā, ka cilvēkam būs citas vērtības.

- Ā, un, lūk, kad nomirušie sniedz viņai zināšanas par smalko pasauli, šīs zināšanas… Mirklīti, kā? Tās arī tiek noliktas zemapziņā?

Vitālijs: Zināšanas par smalko pasauli, kuras sniedz nomirušie, tiek noliktas zemapziņā. Taču zemapziņa tās jau var izmantot.

- Tātad tās zināšanas, kuras piemēram, Nataša sniedz dusošam cilvēkam, tiek noliktas būtības zemapziņā, papildus tām, kuras tur ir. Un ko tas dod?

Vitālijs: Iznāk, ka būtība vienmēr zina par smalko pasauli tāpēc, ka viņai zināšanas par smalko plānu ir devuši nomirušie.

- Ā. Un tās zināšanas, kuras viņai bija, viņa tās nezina, ja?

Vitālijs: Viņa tās nezina. Viņa tās uzzina tikai pēc cilvēka pamošanās.

- Jā-ā-ā, un kāpēc cilvēks pēkšņi pamodīsies? Lūk, viņai sniedz šīs zināšanas. Nataša čukst, čukst viņai miegā. Būtība to visu vāc, vāc. Cilvēks no rīta pamostas, neko nezina, neko neatceras. Kāpēc no šīm zināšanām cilvēks pēkšņi “pamostas”?

Vitālijs: Cilvēks “pamostas” no zināšanām par smalko pasauli, tāpēc ka būtība saņem uzstādījumu pamosties.

- Un ko nozīmē “pamostas”? Kā cilvēka pamošanos sasaistīt ar būtības iespēju izmantot tās zināšanas, kuras viņa atnesusi sev līdzi?

Vitālijs: Būtība šīs zināšanas vienkārši izmantos. Viņa par smalko pasauli sāks zināt daudz. Būtība izmainīs vērtību sistēmu. Un cilvēks pats sāks interesēties par smalko pasauli. Viņam var rasties jautājumi: kas es esmu? Kādēļ es esmu šeit? Ko tālāk? Un tas ļaus atvērt būtības iespējas izmantot zināšanas viņas zemapziņā. Lūk, tā arī notiek cilvēka “pamošanās” uz Zemes.

- Tātad mana būtība reizēm ir nomodā. Bet tu nevari iziet uz viņu, kad viņa ir nomodā?

Vitālijs: Es vienmēr iešu iekšā tavā sapnī un modināšu tavu būtību.

- Sapnī jā. Bet, lūk, reiz ieiet un satikties ar manu būtību, kad viņa neguļ, ir iespējams?

Vitālijs: E nezinu, es par to neesmu domājis.

- Vitālik, lūk, tu ienāc manā sapnī un tur modini manu būtību uz pusminūti. Un viņa dažreiz neguļ. Varbūt ir jāieiet kādā iekšējā telpā un tur jāsatiek nevis aizmigušu, bet nomodā esošu manu būtību. Un varbūt nevis uz pusminūti, bet ilgāk.

Vitālijs: Es par to domāšu. Bet man ir jāsaprot, kur iet iekšā.

- Nu jā, protams. Kur šī būtība atrodas nomoda stāvoklī?

Vitālijs: Jā, kur būtība atrodas, kad ir nomodā? Es pajautāšu Astrusam. Viņš man pateiks, kur ir jāieiet, lai satiktos ar tavu būtību.

- Lūk, tas ir interesanti. Ja tu ar viņu satiksies nomoda periodā, varbūt es kaut ko varēšu uztvert?

Vitālijs: Es domāju, ka kaut ko varam iegūt. Es domāšu par to, kur man ir jāieiet.

- Varbūt uzkrājošajā nišā? Vai prototelpā? Tas ir viens un tas pats?

Vitālijs: Prototelpa un mūsu uzkrājošās nišas nav viens un tas pats.

- Jā, Tikai, kur lai atrod ieeju šajā nišā? Lūk, pamēģini atrast.

Vitālijs: Es pamēģināšu atrast. Vienkārši man pašam ir interesanti. Es meklēšu atrisinājumu.

 

2016. gada 20. augusts

35. daļa. Kontakts ar Astrusu.

Vai mūsu būtības apziņa nav tā sauktā zemapziņa?

Astruss: Jā.

- Vai būtības apziņa ir saistīta ar manu fizisko apziņu? Vai arī smadzenes nekad nepieļauj tādu saikni?

Astruss: Nepieļauj.

- Informāciju no zemapziņas manā fiziskajā apziņā nelaiž smadzenes. Un, otrādi, informāciju no manas fiziskās apziņas būtības apziņā smadzenes laiž? Visu vai selektīvi?

Astruss: Laiž. Dažreiz jebkuru, dažreiz selektīvu.

- Un pēc kāda principa viņas izvēlas laist vai nelaist?

Astruss: Ja jums ir kāds nodoms un tas ir ļoti svarīgs. Vai tas, kas izraisa draudus smadzenēm. Tad viņas uz turieni paziņo.

- Es nesapratu. Ja esmu sadomājusi kādu nekrietnību pret kādu...

Astruss: Nevis nekrietnība ir domāta, bet vajadzība pasaulei. Vai draudi. Šādā gadījumā tas momentāni tiek ielaists.

- Draudi kam?

Astruss: Jums, ja kaut kas apdraud jūsu dzīvību.

- Dažreiz cilvēks iegūst neparastas spējas, piemēram, traumas rezultātā. Vai arī viņš ir atgriezies no klīniskās nāves. Mēs sakām, ir pavērusies slēgplāksne. Kas šādā gadījumā ir noticis starp būtības apziņu un fizisko apziņu? Tā vienkārši ir smadzeņu trauma?

Astruss: Nē, ir sabojājies vārsts.

- Un tas ir sabojājies smadzeņu traumas dēļ?

Astruss: Jā.

- Bet, ja viņš ir pabijis klīniskajā nāvē, tad smadzeņu traumas taču nav?

Astruss: Tas pats, deformējas plakanais apvalks, kuram piemīt īpašība vai nu attīstīties, vai arī plaisāt, izpaužas plankumiņu, caurumiņu veidā utt.

- Miegs vajadzīgs ne tikai fiziskajam ķermenim, bet būtībai arī? Tā?

Astruss: Tās ir Esības dažādas izpausmes formas.

- Tās ir dažādas miega formas?

Astruss: Jā. Dažādas miega izpausmes formas.

- Tad jautājums: ķermenim ir viena miega forma, bet būtībai cita?

Astruss: Jā, tās ir Esības dažādas izpausmes formas.

- Vai būtība mana fiziskā ķermeņa iekšienē ir pakļauta dienas un nakts ritmam? Tas ir, pa dienu būtība ir nomodā, bet naktī guļ? Var tā teikt?

Astruss: Nē.

- Ja mēs cilvēku uzskatām par dusošu uz Zemes, viņa būtība pastāvīgi dus? Vai arī viņa reizēm ir nomodā?

Astruss: Tur ir citi nomoda likumi. Viņa var te iemigt, te pamosties.

- Tas ir neatkarīgi no tā, vai ķermenis guļ vai neguļ?

Astruss: Pareizi.

- Ar ko ķermeņa miegs principiāli atšķiras no būtības miega?

Astruss: Būtības miegs ir tuvu pašnāvnieciskam stāvoklim. Kad būtība dus un redz sapņus, tas var izraisīt vēlēšanos aiziet uz turieni. Un iegrimt tur sapnī.

- Man ne visai ir skaidrs pašnāvnieciskais stāvoklis. Es vienmēr pašnāvniecisku stāvokli vērtēju kā tieksmi uz pašnāvību.

Astruss: Nē, tas var būt ļoti svētlaimīgs stāvoklis. Starp citu, vēders ātrāk nekā smadzenes uztver nianses: vai būtība dus vai nedus.

- Tāpēc ka mums te ir sirds smadzenes. Vai nevar teikt, ka mūsu smadzenes kontrolē ķermeņa miegu, bet būtības smadzenes kontrolē būtības miegu?

Astruss: Var tā izteikties.

- Kur, kādā telpā ienāk Vitāliks, kad modina manu būtību un sarunājas ar viņu? Uzkrājošajās nišās?

Astruss: Atbilstību zonā.

- Šajā zonā kas kam atbilst?

Astruss: Tur, kur sapņa enerģija un ķermeņa enerģija saskaras, šajā atbilstības zonā vajag nonākt.

- Kur šī atbilstības zona principā atrodas?

Astruss: Tā var būt visur. Visās iekšējās telpās.

- Informāciju par manas būtības tikšanos nomoda stāvoklī ar Vitālika būtību varu uztvert es, mana fiziskā apziņa? Vai arī smadzenes vienalga neielaidīs?

Astruss: Var ielaist.

- Tātad Vitāliks var atrast ieeju šajās nišās.

Astruss: Var un ļoti.

- Bet viņš spēs atrast ieeju nišās? Viņš saka, ka pagaidām nevar.

Astruss: Viņš veic meklējumus jūsu telpā. Viņš pašlaik staigā pa jūsu iekšējām telpām. Viņš atradīs.

- Jūs mums teicāt, ka bērnam piedzimstot, viņa iekšienē ir visas zināšanas par smalko pasauli. Tās glabājas būtības apziņā?

Astruss: Tās neglabājas, tās ir izpaustas būtības apziņā.

- Būtība var izmantot šo informāciju?

Astruss: Var. Pēc atspulga likumiem.

- Tātad tomēr ir iespēja informāciju par smalko plānu no zemapziņas nodot fiziskajai apziņai?

Astruss: Noteiktā cilvēka stāvoklī – jā.

- Tas ir, būtībai ir jānoķer šis piemērotais moments, lai viņa ieslēgtu šīs informācijas pārraidi fiziskajai apziņai. Tā?

Astruss: Tā.

- Kāpēc būtībai miegā nomirušie nodot informāciju par smalko pasauli, ja tā viņai jau tāpat ir?

Astruss: Mijiedarbībām. Notiek enerģiju apmaiņa.

- Var teikt, ka viņa “aktivizē” informāciju, kura ir iekšienē?

Astruss: Jā.

- Tas kaut kā atspoguļosies cilvēka reālajā dzīvē?

Astruss: Atspoguļosies. Notiek daudz uzkrāšanu dažādos periodos, un pēc tam notiek šīs informācijas nomešana. Gadījumā, ja glabātuve ir pārāk pārpildīta, tas iedarbojas uz cilvēka reālo dzīvi, uz pašreizējo laiku. Tā ir ļoti sarežģīta mijiedarbība.

- Samērā ar to, kā nomirušie pārraida informāciju, notiek glabātuves pārpildīšanās, un jo intensīvāk šī informācija iedarbosies uz reālo dzīvi. Tā?

Astruss: Pareizi. Ne tikai nomirušo nodotā informācija, bet arī tā, kuru cilvēks izzina pats.

Vitālika būtības un manas būtības tikšanās turpinās tikai apmēram pusminūti. Vai var teikt, ka Vitālikam šajā momentā ir izdevies manu būtību izvilkt no ķermeņa?

Astruss: To tā var teikt, bet visai nosacīti. Viņš ar savu apziņu iedarbojas uz Jums lielākā mērā, nekā jūs domājat. Ne tik daudz izvilka, cik iedarbojās viņa apziņa.

- Tas ir, viņa zemapziņa iedarbojas uz manu zemapziņu?

Astruss: Jā.

- Mums tika teikts, ka tam, lai būtību izgrūstu no ķermeņa mirstot, nepieciešams tikpat enerģijas, cik nepieciešams tam, lai paceltu gaisā lidmašīnu. Vai nevar izskaidrot to, ka Vitālikam izdodas būtību izvilkt tikai uz pusminūti, ar to, ka viņam ir maz enerģijas? Vai arī tas ir izskaidrojams ar to, ka mans ķermenis pamostas?

Astruss: Var. Jūs tuvojaties lidojošo šķīvju noslēpumam.

- Un, ja es būtu iedzērusi miegazāles, tikšanās varētu turpināties ilgāk?

Astruss: Kaut kas tāds ir iespējams.

- Šīs miegazāles būtību neietekmētu?

Astruss: Nē.

- Vai būtība pamostas, mirstot dusošam cilvēkam?

Astruss: Nē. Pamodināt var tikai uz Zemes.

- Kādēļ mirušo pasaulē vajadzīgas mājas, veikali, jūra? Tie ir tiem, kas ir pamodušies un ir nomodā?

Astruss: Ne kā dēļ tie tur nav vajadzīgi, bet tādēļ, ka jūs tos izpaudāt. Un tiem ir tendence tajā pasaulē ar savām jūtu, apziņas kompleksa sastāvdaļām paust un atspoguļot šo īpašību summu.

- Tas ir, būtība nomoda stāvoklī var “pēc līdakas pavēles, pēc mana lūguma” dabūt to, ko gribēs, piemēram, kleitu vai māju?

Astruss: Var.

- Lūk, šīs mājas tad arī ir būtību radītas? Viņas nomoda stāvoklī rada šīs mājas.

Astruss: Jā. Visas vēlmes dzīves laikā var tur tik realizētas pilnā mērā un lielākā pakāpē nekā šeit.

- Tas viss būs tikai būtības iztēlē, vai arī māja parādīsies dzeltenajā pilsētā?

Astruss: Parādīsies dzeltenajā pilsētā.

- Bet, kad viņa atkal iemigs, kas būs ar šo māju? Tā izzudīs?

Astruss: Tā neizzudīs. Matērijas visas īpašības, lai kur tās neizpaustos, ir bezgalīgas. Šis bezgalīgums nav kombinatoriska funkcija, tā ir sistēmas izvēršanās īpašība, un tajā pusē šī matērija var būt. Matērija, kā jūs to uztverat.

 

2016. gada 22. augusts

36. daļa. Kontakts ar Nikolaju* 24.05.16.

(*Nikolajs – mūsu meitas vīrs, gāja bojā autokatastrofā 2006. gada maijā. 1016. gada maijā pagāja 10 gadi, kopš viņš atrodas plazmoīda ķermenī. Viņš jau ir pārgājis uz jauno augstfrekvences fizisko pasauli.)

- Vitālik, es tā sapratu, ka Koļa ir šeit, ja?

Vitālijs: Koļa ir šeit. Viņš arī grib ar tevi sarunāties.

- Koļa, Koļečka, es tā priecājos, ka tu esi šeit, ka tu esi dzīvs...

Nikolajs: Es arī priecājos par tikšanos ar tevi...

- Koļečka, sauc mani par Taņu. Koļečka, tu zini, Vitālijs pastāstīja, ka tu biji pirmais, un vēl dzīvs, ar kuru Vitāliks satikās mirušo pasaulē. Viņš pastāstīja man par to prieku, kādu izjutis, kad ieraudzījis tevi un jūs tur metušies apkampties.

Nikolajs: Es arī biju ļoti priecīgs, satiekot Vitāliju. Viņš mani ļoti iepriecināja. Es gribēju, lai mēs ar viņu būtu kopā, bet viņam vēl ir jābūt aizbāznī.

- Koļa, es sastādīju jautājumus, kurus gribētu tev uzdot. Un lūdzu tevi, norunāsim tā. Ja mans jautājums tev nepatiks, tu vienkārši pasaki, ka uz šo jautājumu tu neatbildēsi. Labi?

Nikolajs: Es apsolu atbildēt uz visiem taviem jautājumiem.

- Labi. Koļečka, saki, lūdzu, tu gāji bojā autokatastrofas rezultātā. Kur tu pirmajā momentā sevi apzinājies uzreiz pēc avārijas?

Nikolajs: Es biju tehnikumā pie Oļas, tajā auditorijā, kurā Oļa vadīja nodarbību.

- Viņa tevi sajuta. Viņa stāstīja, ka viņa sākusi raudzīties uz kaktu un nav varējusi saprast, kas notiek.

Nikolajs: Es redzēju, ka viņa mani tur sajuta. Es biju auditorijā ar viņu.

- Koļečka, bet saki, lūdzu, kad tu nonāci mirušo pasaulē? Uzskatīsim tā: mums ir fiziskā pasaule, kur atrodos es, fiziskā pasaule, kur atrodies tu un plazmoīdās būtnes, bet aiz robežas, tēlaini runājot, mirušo pasaule, kur viņi sēž savos apvalkos. Kad tu nonāci mirušo pasaulē?

Nikolajs: Es mirušo pasaulē nonācu uzreiz pēc nāves.

- Tas ir, tu vienlaikus nonāci gan auditorijā, gan mirušo pasaulē?

Nikolajs: Es vienlaikus nonācu gan tur, gan tur.

- Kad tu nonāci tādā stāvoklī, tu uzreiz saprati, ka tu esi miris?

Nikolajs: Es sapratu, ka esmu miris, bet gribēju kļūt dzīvs, lai pateiktu Oļai, ka es viņu ļoti mīlu.

- Koļa, bet kur tu mirušo pasaulē pirmoreiz nonāci? Kur tu tur sevi pirmoreiz konstatēji?

Nikolajs: Es sevi konstatēju pilsētā. Tā bija dzeltenā krāsā.

- Pilsēta pati kā tāda tev patika?

Nikolajs: Pilsēta man nepatika. Tā ir nedzīva.

- Ko nozīmē nedzīva?

Nikolajs: Tā vienkārši ir labi ierīkota, bet tā ir nedzīva.

- Un kāpēc tu nolēmi, ka tā ir nedzīva?

Nikolajs: Tā ir statiska, tā vienkārši ir mirusi. Mirušo pilsēta.

- Labi. Vitāliks pastāstīja, ka tu peldējies jūrā. Starp citu, Vitāliks arī peldējās jūrā. Saki, kāda tā tur ir, jūra? Vēsa. Silta? Kāda?

Nikolajs: Jūra tur nešļakstās, tā vienkārši ir makets, lai viņi varētu iztēloties jūru.

- Bet tu taču peldējies šajā jūrā?

Nikolajs: Es peldējos jūrā, tāpēc ka tur vienkārši vairāk nav ko darīt.

- Un ko tur dara visi tie, kuri šajā pilsētā atrodas? Ko viņi tur dara?

Nikolajs: Viņi tur dus. Visi tur ir vienkārši miegaini. Es biju tur un visu sapratu, ka viņi ir miruši. Taču viņi var dažreiz pamosties.

- Saki, kad viņi pamostas, ko viņi tur dara?

Nikolajs: Kad viņi pamostas, tad viņi būvē sakaru tiltus. Es arī būvēju sakaru tiltus.

- Kas tas ir – sakaru tilts?

Nikolajs: Sakaru tilts – tā vienkārši nosacīti ir mijiedarbība ar dzīviem cilvēkiem.

- Un kādam nolūkam tiek būvēts šis sakaru tilts?

Nikolajs: Lai nodotu informāciju par smalko pasauli.

- Un ar kādiem dzīviem cilvēkiem? Ar jebkuriem, ar kuriem izdodas sazināties?

Nikolajs: Ar dzīviem cilvēkiem, ar kuriem var sazināties. Viņi saņem informāciju par smalko pasauli.

- Bet tu redzēji tur kādu no saviem mirušajiem tuviniekiem?

Nikolajs: Es redzēju tur manu vecmāmiņu. Viņa dus. Es vienkārši nespēju viņu pamodināt.

- Bet, lūk, kā tu uzskati, ko nozīmē “dus”?

Nikolajs: Dus, tātad vienkārši ir mirusi.

- Koļa, saki, kad tu avārijas rezultātā pameti savu ķermeni, kā tu uzzināji, ka tu varēsi sev uztaisīt plazmoīda ķermeni un atgriezties fiziskajā pasaulē?

Nikolajs: Es zināju to uzreiz. Es sapratu, ka varu atgriezties, taču bija nepieciešams daudz laika.

- Un no kurienes tu to uzzināji? Kā tu uzzināji, ka varēsi atgriezties, radījis sev ķermeni?

Nikolajs: Es nezinu, bet es zināju, ka varu atgriezties.

- Tu zini, Koļa, kad mēs sarunājāmies ar Astrusu, tad nonācām pie secinājuma... Jā, starp citu, tu Astrusu nepazīsti?

Nikolajs: Es Astrusu nepazīstu, bet dzirdēju par viņu no Vitālija.

- Kad mēs sarunājāmies ar Astrusu, tad nonācām pie secinājuma, ka tur turpina dusēt tie, kas dusēja uz Zemes. Bet visi tie, kas pamodās, tas ir, pārkārtoja savu apziņu, viņi nepaliek mirušo pasaulē. Viņi iet uz aizbāzni, rada sev plazmoīda ķermeni un iet uz fizisko pasauli. Kā tu uzskati, kāpēc tu pēkšņi izrādījies pamodies?

Nikolajs: Es nezinu, bet nez kāpēc es izrādījos pamodušos vidū. Es vienmēr biju pamodies, bet nesapratu to.

- Cik ilgu laiku tu sabiji mirušo pasaulē?

Nikolajs: Es biju tikai trīs mēnešus, un pēc tam gāju uz aizbāzni. Aizbāznī es biju astoņus mēnešus.

- Saki, lūdzu, kamēr tu biji aizbāznī, ar ko tu tur nodarbojies?

Nikolajs: Es nodarbojos ar to, ka radīju sev ķermeni.

- Ko nozīmē – radīju?

Nikolajs: Radīju, tātad vācu kopā no...

- No kā?

Nikolajs: ...nezinu.

- Tu redzēji, kā tavā acu priekšā pamazītēm radās ķermenis, ja?

Nikolajs: Es redzēju, kā radās ķermenis.

- Ķermenis ir radīts jauns?

Nikolajs: Ķermenis ir jauns.

- Kad tu gāji bojā, tev bija 47 gadi. Bet šis ķermenis ir jauns?

Nikolajs: Ķermenis kļuva 30-gadīgs.

- Kas notika pēc tam, kad ķermenis bija radīts?

Nikolajs: Es pēkšņi nonācu mājās pie Oļas.

- Tu nonāci mājās vēl Severodvinskā?

Nikolajs: Es nonācu Severodvinskā. Es biju mājās ar viņiem. Viņi mani neievēroja. Es biju vienkārši neredzams, taču mani vecāki mani sajuta.

- Un kā tu uzzināji, ka viņi tevi sajuta?

Nikolajs: Es pēc mātes redzēju, ka viņa jūt manu klātbūtni.

- Saki, bet kad tu parādījies mājās? Kad tas bija?

Nikolajs: Es parādījos mājās 2007. gada maijā.

 

2016. gada 23. augusts

37. daļa. Kontakts ar Nikolaju. Turpinājums.

- Saki, lūdzu, tu plazmoīdajā pasaulē esi sabijis 10 gadus. Kāds bija tavs uzdevums? Ar ko tu nodarbojies, atrodoties plazmoīdajā pasaulē?

Nikolajs: Es radīju sakaru tiltus.

- Sakaru tiltus, lai nodotu informāciju par smalko pasauli cilvēkiem? Jā?

Nikolajs: Jā.

- Un tu informāciju pārraidīji Zemes cilvēka miega laikā vai nomoda laikā?

Nikolajs: Es pārraidīju miega laikā, bet varēju arī nomoda laikā.

- Saki, lūdzu, vai plazmoīda būtību pasaulē tu kontaktējies ar citām līdzīgām būtībām?

Nikolajs: Es kontaktējos ar citām būtībām, mēs satikāmies, tāpēc ka bija jāapspriež rezultāti.

- Koļa, un kā jūs satikāties? Tu, pieņemsim, esi Severodvinskā, otrs, piemēram, Odesā, bet trešais – Maskavā. Kā gan jūs tikāties?

Nikolajs: Es nezinu, tāpēc ka bija ļoti daudz būtību, bet mēs varējām sarunāties par rezultātiem.

- Un kur jūs satikāties? Kādā pilsētā? Kur?

Nikolajs: Mēs tikāmies dažādās pilsētās, bet mēs varējām sarunāties telepātiski.

- Labi, lūk, jūs satikāties, apspriedāt rezultātus un pieņēmāt kaut kādu lēmumu?

Nikolajs: Mēs vienkārši apspriedām rezultātus. Pēc tam izklīdām pa mājām un atkal būvējām sakaru tiltus.

- Koļa, saki, kā izskatās tavs ķermenis? Apraksti sevi nedaudz.

Nikolajs: Es izskatos jauns, slaids, gara auguma, ļoti skaists.

- Tā, kā tu esi tērpies?

Nikolajs: Tērpies es esmu vienkārši, tāpēc ka es neprotu šūt. Es apģērbu radu vienkārši, kā protu.

- Koļa, tu esi izgājis plazmoīda ceļu 10 gadus. Un 10 gadu laikā kosmisko plūsmu iedarbībā plazmoīda ķermenis iegūst apbrīnojamu īpašību. Viņš kļūst fiziski blīvs, un viņam ir augstāka frekvence. Tu to zināji?

Nikolajs: Es to zināju, bet nesapratu, kas tas ir. Tāpēc ka es biju nezinošais.

- Taču ķermenis šo 10 gadu laikā kaut kā mainījās?

Nikolajs: Mans ķermenis mainījās, viņš kļuva blīvs. Viņš ir kļuvis blīvs pašlaik. Esmu kļuvis blīvs cilvēks. Es dzīvoju fiziskā pasaulē, es vienmēr dzīvošu.

- Tas ir, tev ir nemirstīga būtība un nemirstīgs ķermenis. Jā?

Nikolajs: Esmu nemirstīgs. Es dzīvošu mūžīgi, bet tikai man nepatīk bez Oļas. Es bez Oļas dzīvot negribu. Es gribu ar Oļu izveidot kopīgu dzīvi. Es Oļu ļoti mīlu. Viņa ir mana dzīve.

- Koļečka, bet kur tu pašlaik atrodies?

Nikolajs: Es apmeklēju dažādas vietas, bet mana atrašanās vieta ir Severodvinskā pie vecākiem. Oļa tur pārdod dzīvokli, viņa grib pārdot un nopirkt jaunu Pēterburgā, lai apmetinātu dēlu. Viņa var mani pasaukt. Es atnākšu uzreiz uz visiem laikiem. Es Oļu ļoti mīlu. Viņa ir mans liktenis. Viņa mani pasauks – es atnākšu.

- Bet viņa spēs tavi kaut kā sajust? Ieraudzīt?

Nikolajs: Viņa spēs mani sajust, ja sāks kopā ar mani dzīvot. Viņa mani pat var ieraudzīt.

- Un kā viņa var tevi pasaukt? Lūk, viņai ir jānodomā? Kā?

Nikolajs: Viņa var mani pasaukt domās. Es varu lasīt viņas domas. Es ļoti gribu būt ar viņu.

- Koļa, saki, lūdzu, tu tagad esi pārgājis jaunā aspektā. Mēs te sarunājāmies ar Astrusu un izteicām savu pieņēmumu. Lūk, ir fiziskā pasaule, kur atrodas cilvēki rupjos ķermeņos, piemēram, es. Ir plazmoīdā pasaule, kur mīt būtības plazmoīda ķermeņos, kur biji tu, un tepat mums ir fiziskā pasaule, kur mīt cilvēki augstfrekvenču ķermeņos. Kur pašlaik esi tu. Es viņus neredzu, piemēram, taču viņi ir. Mēs tādus cilvēkus, kā es, nosaucām par “cilvēkiem-1”, bet tādus, kā tu pašlaik, par “cilvēkiem-2”. Plazmoīdās būtības – tas ir pārejas periods. Planētas evolūcijas būtība ir tāda, ka “cilvēki-1” pāries “cilvēkos-2”. Astruss apstiprināja mūsu pieņēmumu. Lūk, tu pašlaik esi “cilvēku-2” sabiedrībā. Tie ir cilvēki, kuriem piemīt unikālas īpašības. Saki, kādas īpašības piemīt tev?

Nikolajs: Man piemīt telepātijas, teleportācijas spēja, lasu domas, varu ārstēt, varu būvēt sakaru tiltus ar jebkuru cilvēku uz Zemes. Es palīdzēšu Vitālijam darbā, viņš būs augšāmceltais. Es viņam arī palīdzēšu, kad viņš būs uz Zemes fiziskajā pasaulē.

- Koļečka, milzīgs tev paldies. Es ļoti priecājos par tikšanos ar tevi. Taču pirmais, par ko priecājos, ka tu esi dzīvs. Tā ir tāda laime, ka tu nesēdi tur kā visi svētlaimīgie, kuri dus savu sapņu apvalkos.

Nikolajs: Es arī ļoti priecājos, ka esmu dzīvs. Tu vari man ļoti palīdzēt, Taņa. Es vienkārši tev lūgšu – palīdzi man. Oļa ir mans liktenis.

- Koļečka, es apsolu, es atdošu Oļai šī kontakta tekstu. Paldies tev par kontaktu. Es domāju, ka mēs varēsim sazināties bieži, vēl jo vairāk, ka tu strādāsi ar Vitāliku un tātad arī ar mani, tāpēc ka mēs ar Vitāliku strādāsim kopā.

Nikolajs: Es strādāšu ar tevi un ar Vitāliku.

- Viss, Koļečka, paldies tev par tādu atklātu sarunu. Tas vienkārši ir dvēseles kliedziens. Paldies tev, Koļeņķa. Es gribu parunāt ar Vitāliku, un iešu pierakstīt šo materiālu. Uz tikšanos, Koļa.

(Kontakts ar Nikolaju par jauno fizisko sabiedrību tiks sniegts zemāk.)

 

2016. gada 26. augusts

38. daļa. Par būtībām plazmoīda ķermeņos.

No kontakta ar Astrusu.

- Koļa, kurš gāja bojā autokatastrofā, nevar paskaidrot, no kurienes viņam radās informācija par plazmoīda ķermeni. Tā bija, un viss. Bet uz Zemes viņš nenodarbojās un neinteresējās ne par kādām zināšanām par pasauli, par pasaules-ēku. Tātad bija vēl kaut kas, kas varēja nostrādāt. Kas?

Astruss: Katrs cilvēks piedzimst ar šīm zināšanām. Turklāt pastāv uzkrājuma faktors. Mijiedarbībās tiek izmantots uzkrājuma faktors. Un cik visa kā tika izmantots mijiedarbībās. Kad šīs zināšanas izvērsīsies, cilvēks pamostas.

- Vienam mirstot šīs zināšanas izvērsās, bet kādam citam neizvērsās. Kāpēc?

Astruss: Tāpēc ka tas cits ļoti dziļi bija paslēpis šīs zināšanas, nomaskējis ar ikdienu. Neattīstīja un neizmantoja.

- Nataša un Koļa teica, ka būtības plazmoīda ķermeņos ne pārāk bieži, bet rīko tikšanās, lai apspriestu rezultātus, bet pēc tam atkal izklīst pa savām mītnes vietām. Tas ir kaut kas līdzīgs kongresam, piemēram, reizi gadā. Kādēļ to vajag? Kur viņi sapulcējas? Koļa teica, ka dažādās pilsētās?

Astruss: Nevis apspriest, bet mijiedarboties ar enerģijām. Tās ir tās enerģijas, kuras sakrāt ir viņu mērķis.

- Bet viņi to uztver kā rezultātu apspriešanu.

Astruss: Tā tikai jums ir tāda izpratne: apspriest.

- Tas ir, viņi mijiedarbojas ar enerģijām?

Astruss: Ar enerģijām. Ja viņi sāks ar jums runāt viņu valodā, jūs vispār neko nesapratīsiet.

- Koļa teica, ka viņi pulcējas dažādās pilsētās. Viņi mijiedarbojas telepātiski, bet pa retam pulcējas dažādās pilsētās.

Astruss: Šīm pilsētām piemīt īpatnība: tās var būt pilnīgi blakus, bet no jūsu skatpunkta milzīgos attālumos. Jēga ir mijiedarbības organizēšanā, tāpēc izrādās dažādas pilsētas.

- Tas ir, viens ir tur, otrs tur, bet tāpēc, ka viņi enerģētiski mijiedarbojas, ir iespaids, ka pulcējas dažādās pilsētās.

Astruss: Pareizi.

- Bet vai neiznāk tā, ka šīs enerģētiskās mijiedarbības vidējo visu enerģijas?

Astruss: Jūs pareizi saprotat, jā. Taču ne vidējo, bet līdzsvaro, lai nebūtu burbuļu.

- Viņi savā starpā apmainās ar enerģiju. Viņi nesaņem piebarošanu ar enerģiju kaut kur no ārienes?

Astruss: Saņem.

- No kurienes? No vitonu plūsmām?

Astruss: Jā, bet tajā skaitā arī no jums. Mirstošie arī var dot viņiem enerģiju, tikai ne iekšienē, bet no ārpuses.

- Vispār rodas iespaids, ka smalkajā pasaulē viss ir pakļauts vienam mērķim: nodot pēc iespējas vairāk zināšanu par smalko pasauli Zemes cilvēkiem, lai viņus pamodinātu. Vai man nav taisnība?

Astruss: Nevis lai pamodinātu, bet iekļautu mijiedarbības sistēmā caur dažu kompleksu izpratni. Tas būs interesanti, kontaktējoties ar ārpuszemes civilizāciju, kad tas sāksies. Pirmais, ko viņi jums iedos – informāciju par to, kas tas ir – tās-puses-pasaule. Un, kad viņi to pavēstīs, šeit nebūs paziņojumu “tas nevar būt”.

- Uz manu jautājumu, kā būtības (Arkādijs, Nataša un Koļa) informāciju par smalko pasauli nodod cilvēkiem, izskanēja atbildes: Arkādijs, Nataša – miegā, Koļa gan miegā, gan nomoda stāvoklī. Man, piemēram, ir ne pārāk saprotams, kā informācija, kas saņemta miegā, var apgāzt manu attieksmi pret pasauli. Varbūt tādēļ Arkādijs nevar noregulēt sakaru tiltu ar Ļenu jau trešo gadu. Koļa tā arī nav spējis noregulēt sakaru tiltu ar Oļu 10 gadu laikā.

Un nav arī brīnums. Mēs ar Vitāliju veicām eksperimentu sēriju, mēģinājām mani pamodināt. Taču izrādījās, ka uz mani guļošu pat viņa būtības apskāvieni un skūpsti neiedarbojas, nemaz nerunājot par vārdiem.

Rodas doma, ka plazmoīda būtību darbs, pārraidot informāciju cilvēkiem, nav ar pārāk lielu lietderības koeficientu. Cita lieta – grāmata vai raksts. Informācija tādā veidā ir cilvēkiem saprotamāka. Tā?

Astruss: Lieta tāda, ka šī informācija tiek ielikta zemapziņā un veicina cilvēka pamošanos, īpaši, ja viņš arī patstāvīgi interesējas un izzina smalko pasauli.

- Es saprotu tā, ka ne katrai plazmoīda būtībai izdodas mijiedarbība. Ar Oļu neizdevās, ar Ļenu neizdevās. Vai ne tā?

Astruss: Cik daudz cilvēku nesaprot cits citu? Un cik daudz izteikumu var nesaprast? Mazākā mērā, bet tomēr tā ir.

- Es tomēr atkārtošos. Mans brālis Arkādijs pastāstīja, ka viņš visu laiku (jau divus gadus) cenšas nodibināt kontaktu ar savu sievu. Viņam neizdodas, un viņš ļoti pārdzīvo. Tas liecina, ka būtības, kuras tuvinieki neuztver, izjūt stresa stāvokli un tātad nevar auglīgi nodarboties ar savu pienākumu pildīšanu sakaru tiltu iekārtošanā. Tā?

Astruss: Jā, tā ir pieļaujami saprast. Tā var būt. Šajā gadījumā tas tā arī ir.

- Tā var būt visus 10 gadus?

Astruss: Lūk, 10 gadi – tas ir jūsuprāt. Bet viņi pārdzīvo kā kustīgu momentu, kā bērnībā kaut ko bezgalīgi velkošos.

- Tas ir vēl sliktāk...

Astruss: Nē, nav sliktāk. Viņi vienkārši to pārdzīvo, un viņiem tas, lūk, pašlaik it kā ir nepieciešams.

- Būtības plazmoīda ķermeņos vienmēr paliek neredzamas, vai arī viņas var kļūt redzamas un iekļauties cilvēku sabiedrībā?

Astruss: Var spēcīgu emocionālu satricinājumu gadījumā.

- Bet tas taču ir uz laiku. Spēcīgs emocionāls satricinājums – tas ir izpaudies, un pēc tam atkal ir pazudis?

Astruss: Viņš periodiski var ar to sakrist, emocionāli iemiesojot enerģētikas struktūru, un konstatēt šīs īpašības.

- Vai ir notikušas kādas izmaiņas viņu notiekošā uztverē, salīdzinot ar uz Zemes dzīvojoša cilvēka uztveri? Tas ir, vai viņi pārdzīvo, ka atrodas neredzami blakus mīļotajiem cilvēkiem un nevar viņiem dot ziņu par sevi?

Astruss: Jā.

- Ja pārdzīvo, tad, no mana redzes viedokļa, atrašanās smalkmateriālajā fiziskajā pasaulē ir daudz sliktāka nekā mirušo pasaulē. Mirušo pasaulē būtības atrodas svētlaimē, katra savā. Viņas pavada laiku, būdamas laimīgas. Un viņām ir perspektīva – piedzimt no jauna un nodzīvot dzīvi uz Zemes. Bet desmitgadīga atrašanās smalkmateriālajā fiziskajā pasaulē ir vienkārši šausmīga, jo nav nekā sliktāka, kā būt blakus mīļotajiem bez iespējas dot viņiem par sevi zināt. Vai kaut kā viņiem palīdzēt. Tas tā ir?

Astruss: Tas ne gluži ir tā. Ir, kā jūs sakāt, daudz negaidīta.

- Un kas var būt negaidīts, ja viņš 10 gadus atrodas blakus mīļotajam cilvēkam un neko nevar izdarīt?

Astruss: Lieta tāda, ka, kad jūs viņu konstatēsiet, ieraudzīsiet, tas būs ne vienkārši satricinājums – tas būs kaut kāds efekts uz laimes robežas.

- Tas nebūs uz laimes robežas, tāpēc ka viņa mīļotais cilvēks 25 reizes jau ir precējies un šķīries, bet būtība joprojām pārdzīvo.

Astruss: Tur viss ir citādi, tur viss nav tā. Daudzveidība.

- Tas ir, plazmoīda būtības uztvere ir citāda nekā normāla cilvēka uztvere?

Astruss: Pilnīgi pareizi.

- Tātad uz viņiem tika izdarīta psiholoģiska iedarbība?

Astruss: Tajā skaitā.

- Visi, ar kuriem es veicu kontaktu, teica, ka bijuši laimīgi, saprotot, ka viņi ir dzīvi, un no iespējas radīt sev ķermeni, lai pat plazmoīda. Un, ka viņi varēs atgriezties fiziskajā pasaulē. Varbūt tieši nāve radīja tādu psiholoģisku iedarbību, un trīs mēnešu atrašanās mirušo pasaulē arī? Labāk jau nu 10 gadus neredzams un nedzirdams nekā dusošs.

Astruss: Jā. Tā ir pati spēcīgākā psiholoģiskā iedarbība.

 

2016. gada 29. augusts

39. daļa. Par būtībām plazmoīda ķermeņos. Turpinājums.

- Ar kādu mērķi tika radīta smalkmateriālā plazmoīdā pasaule?

Astruss: Lai plazmoīda būtības varētu sevi izpaust mijiedarbības režīmā.

- Kā viņas sevi izpauž, ja viņas nav ne redzamas, ne dzirdamas?

Astruss: Kustībā uz priekšu. Vēl, kā viņas cita citu redz, vēl, kā viņas mijiedarbojas, vēl, kā viņas apmainās ar informāciju, vēl, kā.

- Labi, viņas cita citu redz, bet viņas nekā nepiedalās mūsu sabiedrības dzīvē.

Astruss: Piedalās, un vēl kā.

- Kā? Lūk, viņa atrodas mājās neredzama un nedzirdama...

Astruss: Mijiedarbojas un piedalās evolūcijas ciklā, un dažreiz sevi konstatē, un sāk mijiedarboties tiešā veidā.

- Viņas piedalās evolūcijas ciklā tikai uz tā rēķina, ka viņām ir lielāka vibrācijas frekvence un ka viņas kopumā ceļ planētas vibrācijas?

Astruss: Pilnīgi pareizi, tā.

- Sakiet, Astrus, un ko vērtīgu sev viņas paņem no tādas neredzamas, nedzirdamas atrašanās?

Astruss: Savas īpašības.

- Kādēļ viņām šīs īpašības, ja viņām ir tāda šausmīga dzīve?

Astruss: To nevar saukt par šausmīgu. Viņas var atrasties tik svētlaimīgā stāvoklī un palīdzēt jums tādā veidā, ka jūs pat iedomāties nevarat. Tajā skaitā arī sodīt jūs.

- Nē, es uzskatu, ka labāk iet uz mirušo pasauli, bet pēc tam uz jaunu dzimšanu, nekā mūžīgi atrasties, lūk, tā, lūk, tādā stāvoklī.

Astruss: Lieta tāda, ka, ja jūs iegrimtu bezgalīga miega stāvoklī un pēc tam jums piedāvātu dzīvi vai miegu, dažādi cilvēki izvēlētos dažādi. Viens kategorisku miegu, otrs teiktu, ka labāk ir nomirt.

- Un kāds izvēlētos dzīvi?

Astruss: Un kāds izvēlētos dzīvi.

- Kāpēc netiek dota izvēles iespēja?

Astruss: Lieta tāda, ka tieši šajā iekšējā īpašībā ir izvēles tiesības. Tās realizējas bez šīs izpratnes gribas.

- Es nesaprotu, kas tās par izvēles tiesībām, ja viņš grib, bet nevar kļūt redzams?

Astruss: Tā ir īpašība.

- Nu, īpašība, īpašība. Tātad izvēles nav. Tātad īpašība ir ierobežota.

Astruss: Viņi var kļūt redzami noteiktos apstākļos.

- Bet, ja viņš grib atgriezties mājās un dzīvot normālu cilvēcisku dzīvi, tādas iespējas viņiem nav?

Astruss: Ir, viņiem ir dotas tiesības visu laiku kaut ko meklēt.

- Viņš var atrast šo kaut ko?

Astruss: Var atrast.

- Kas tam vajadzīgs? Kā to atrast?

Astruss: Kad jūs konstatējat citu visumu vai mijiedarbību īpašību, spēka līnijas attiecībā cita pret citu ieiet noteiktā kaut kādu punktu sakrišanas vietā. To var ļoti viegli un vienkārši konstatēt, un caur šiem pielikšanas punktiem var izpausties viss, ko vēlies.

- Un viņš būs pastāvīgi redzams?

Astruss: Var būt pastāvīgi redzams.

- Vienīgais, ka tas no viņa pilnīgi nav atkarīgs. Jā?

Astruss: Pilnīgi pareizi. Bet tā var būt.

- Izvēle, kura no tevis nav atkarīga, tā nav izvēle.

Astruss: Bet tomēr ir zināšanu momenti, caur kuriem viņš zina, kurp var virzīties.

- Viņš to zina?

Astruss: Jā, un caur šīm līnijām viņš sāk izvēlēties īpašības, taču laika īpašība vienā gadījumā ir pieņemama izpratnei, bet otrā gadījumā tās nav. Un tāpēc teikt, ka tā ir bezgalība, arī nevar.

- Man ir tāds jautājums: tikko radītās būtības, kuras pirmo reizi iet uz Zemi, ir sākotnēji dusošas? Vai arī viņas aizmiga uz Zemes?

Astruss: Var teikt gan tā, gan tā.

- Ja sākotnēji, tad kāpēc ir tā: tika radītas dusošas būtības, un pēc tam tiek darīts viss, lai viņas pamodinātu. Kāpēc uzreiz netika radītas pamodinātas būtības Zemei?

Astruss: Nepareiza ideja. Jebkurai izpausmei ir īpašība. Nevar apveltīt ar īpašībām to, kas ar šīm īpašībām neapveltas. Taču iedarbināt šo īpašību izpausmes un atrašanas mehānismu var.

- Īsi sakot, mehānisms it kā ir iedarbināts visās būtībās. Tad otrs jautājums: “Ja viņas aizmiga uz Zemes, tad kāpēc? Tātad kaut kas nebija paredzēts?”

Astruss: Ne obligāti, ka kaut kas nebija paredzēts. Lieta ir tajā, kāda bija būtības iekļaujamības pakāpe situācijā.

- No kā ir atkarīga iekļaujamības pakāpe jaunai būtībai, kura ir tikko kā radīta un nosūtīta uz Zemi?

Astruss: No pašas mijiedarbības lavīnas, no sociālās vides. Viņas nemitīgi ar kaut ko saskaras, kaut kur iekļaujas, kaut ko iedarbina un nemitīgi kaut ko izpauž.

- Vienai ar laiku sanāk pamosties, bet otrai nu nekādi.

Astruss: Var būt arī tā.

- Kaut kā grūti iedomāties, ka visas zināšanas mūsos jau ir un jo vairāk mēs uz Zemes dzīvojam, jo...

Astruss: Ko atnes, to aiznes.

- Būtības, kuras iznāk no aizbāžņa plazmoīda ķermeņos, eksistē mūžīgi?

Astruss: Nē, viņas izvēlas.

- Kā tas ir – izvēlas? Gribu nomiršu, gribu nenomiršu?

Astruss: Viņas izvēlas starp mūžību, pārpasaulību un mirušo pasauli. Un pat jaunu dzimšanu.

- Ja šī būtība izvēlējās mūžību, tad viņa ar laiku savu plazmoīdo ķermeni pārveidos augstfrekvences fiziskajā. Un šī jaunā fiziskā ķermeņa šūnas funkcionē mūžīgi. Tā?

Astruss: Jā.

- Bet viņa var izvēlēties arī mirušo pasauli? Tas ir, viņa var nomirt?

Astruss: Nē, bet viņa var tur iekļūt.

- Un principā plazmoīda būtība var pēc tam iet uz dzimšanu?

Astruss: Var. Un viņas turklāt, no jauna piedzimstot, var paust neparastas īpašības. Piemēram, bērns pēkšņi sāk runāt valodā, kura viņa vecākiem nav zināma.

- Plazmoīda būtība, kura jau ir dabūjusi plazmoīda ķermeni, kura atrodas šeit, fiziskajā pasaulē un pēc 10 gadiem pāries augstfrekvences fiziskajā pasaulē, saņēmusi mūžīgo dzīvi, pēkšņi izsaka vēlēšanos iet uz dzimšanu?

Astruss: Tas ir daudz interesantāk, nekā jūs uzskaitījāt. Tieši tā.

- Vai tiešām atkal iet caur dzimšanu?

Astruss: Tieši tā. Tur ir daudz interesantāk, nekā jūs domājat. Kad parādās iespēja kļūt par lidotāju vai aktieri, tad bērns izvēlas saskaņā ar savām iekšējām tendencēm, gribēšanu un nodomu. Taču nodomi bieži ņem virsroku. Tāpēc tā tiek uztverta kā gribēšana.

- Var teikt, ka plazmoīda būtības cilvēku sabiedrības dzīvē piedalās tādējādi, ka pa sakaru tiltiem nodod cilvēkiem informāciju par smalko pasauli? Tas ir viņu galvenais uzdevums. Tā?

Astruss: Viņas ne tikai pārraida par smalko pasauli, viņas sakrīt ar kaut ko, sniedzot evolūcijas ziņā kādu zināšanu summu. Viņas ir šo zināšanu krājējas un glabātājas.

- Vitālika tēvs, kad ir nomodā, rada “uzmavas”, kuras saista cilvēkus. Piemēram, Vitāliku un mani. Es varu iztēloties, ka mēs esam divas pusuzmavas, bet, kā es uzskatu, mūs saista mīlestība. Un, ja tās nav, tad par kādu saikni var būt runa? Kā to var radīt?

Astruss: Mērķi. Mērķa uzstādījumi.

- Un kā viņš šos mērķa uzstādījumus realizēs? Viens ir tās-puses-pasaulē, otrs – fiziskajā.

Astruss: Pēc sakrišanas principa. Smalkmateriālā būtība un jūs savstarpēji koriģējat viena otru. Piemēram, precēts pāris nevar ieņemt bērnu, kaut arī ar veselību viņiem viss ir normāli. Tā var būt smalkmateriālas būtības iedarbība.

No kontakta ar Vitāliju.

- Vitālik, vai tad mēs rupjajā fiziskajā ķermenī kaut kā koriģējam smalkmateriālās būtības?

Vitālijs: Koriģējam viņu dzīvi tiešā veidā. Viņas uztver visu, kas pie mums notiek, un atbilstoši iedarbojas uz mums.

- Astruss sniedza tādu piemēru. Lūk, tāda smalkmateriāla būtība atrodas mājā, kur dzīvo jauns pāris. Un viņa uz pāri iedarbojas tā, lai viņiem nebūtu bērnu?

Vitālijs: Tieši tā viņa arī iedarbojas.

- Kāpēc viņa tik ļoti ir pret bērniem?

Vitālijs: Tāpēc ka bērns viņai var radīt neērtības. Un turklāt smalkmateriālā būtība ne jau nejauši atrodas šajā mājā. Viņu kaut kas pievilka. Piemēram, mana māsa Aločka atrodas Vaļas (viņas vīra) mājā, un viņa negrib, ka viņam un viņa jaunajai sievai būtu bērns. Tāpēc ka viņa cer, ka viņš reiz atcerēsies viņu un ieraudzīs viņu. Un agri vai vēlu būs ar viņu.

- Tas tikai liecina par smalkmateriālo būtību egoismu.

Vitālijs: Viņi visi ir cilvēki. Viņi mīl un ir greizsirdīgi tāpat kā uz Zemes.

 

2016. gada 31. augusts

40. daļa. Nedaudz par mirušo pasauli.

Kontakts ar Astrusu.

- Astrus, vienā no pirmajiem kontaktiem es Jums jautāju, kā tur, tajā pasaulē, ir manai māmiņai. Jūs teicāt, ka viņai tur ir labi. Un uz manu jautājumu: “Tur ir tādi paši apstākļi kā pie mums?”, Jūs atbildējāt: “Labāki.” Ko jūs domājāt ar labākiem apstākļiem? Kas tur ir labāk, no Jūsu redzes viedokļa?

Astruss: Iedomājieties jūtas, kuras ne visu ietver, bet visu izpauž. Visaptverošas jūtas pārņem visu ķermeni. Visu paužošas jūtas jau ir kas pilnīgi cits.

- Es nesapratu, kas tur ir labāk?

Astruss: Visu paužoša vēlme, sajūtas, priekšnojautas, viss summā.

- Lūk, viņa sēž apvalkā un redz sapni, ka tuberkulozes sanatorijā strādā ar slimiem bērniņiem. Viņa nekādus pārdzīvojumus nepauž, nav nekādas izpratnes. Viņa sēž šajā sapnī un redz tikai sapni.

Astruss: Nē, nē, nē. Pamēģiniet sevi pamodināt neticami salda sapņa stāvoklī. Jums nekas neiznāks.

- Sevi vispār ir grūti pamodināt.

Astruss: Tas ir kaut kas līdzīgs.

- Bet tur taču ne obligāti ir saldi sapņi. Vitāliks paskatījās viņu sapņus, un neviena salda sapņa nevienam nebija.

Astruss: Ne obligāti saldi.

- Vispār nav skaidrs, kas tur ir labs. Turklāt kad Vitālijs mirušo pasaulē atrada manu māmiņu, viņš redzēja viņas sapni. Šis sapnis nekādā veidā nav saistīts ar blakus atrodošos tēvu, kurš arī dusēja un redzēja savu sapni. Tātad nevar teikt, ka visi tuvinieki ir blakus, jo katrs no viņiem ir savā apvalkā un savā sapnī. Tā? Sēž tur mana māmiņa savā pasaulītē...

Astruss: Tā nav sava pasaulīte. Tās ir visaptverošas jūtas, kurām ir tendence pārņemt būtību visu (тенденция всепоглощения). Tas nemaz nav tā, kā jūs domājat.

- Bet viņa taču dus un redz sapni. Viņa nezina, ka blakus ir viņas vīrs, kurš tika nogalināts un viņa 40 gadus glabāja viņam uzticību. Viņa taču nezina, ka viņš ir blakus viņai. Viņš arī sēž tādā pašā apvalkā un redz savus sapņus.

Astruss: Pasaules-ēka ir pat sarežģītāka par jūsu priekšstatu par viņu. Kad viņa būs nomoda stāvoklī, viņa konstatēs viņu. Un, ja viņš arī būs nomoda stāvoklī, tad viņi izrādīsies kopā.

- Kad cilvēks tur ir pamodies un atrodas nomoda stāvoklī, viņš pilnībā apzinās, kas ar viņu ir noticis? Saprot, ka viņš ir mirušo pasaulē, redz visus tuviniekus sēžam apvalkā?

Astruss: Var visu apzināties. Bet tur ir citāda uztvere. Tur viss tiek uztverts spēcīgāk dēļ tendences pārņemt būtību visu. Iedomājieties, kāda svētlaime ir, kad tevi pārņem “vis-ideja”.

- Lūk, mana māmiņa tur sēž un redz sapni, ka strādā savā sanatorijā un tajā pašā laikā izjūt milzīgu svētlaimes sajūtu?

Astruss: Jā, svētlaimes sajūtu.

- Un slepkava sēž savā apvalkā. Skatās uz savām slepkavībām un arī izjūt milzīgu svētlaimes sajūtu?

Astruss: Nē. Visaptverošu sajūtu, kura pārņem viņu ar to pašu, ko viņš darījis. Par to, ko viņš izjūt, nevar teikt, ka tā ir elle, bet tā nav arī paradīze.

- Vitālika tēvs saka, ka viņš ļoti grib uz Zemi, bet nezina, kā no turienes aiziet. Kā to uztvert? Viņš grib uz Zemi, bet aiziet nevar. Var tikai caur dzimšanu un viss?

Astruss: Jā.

- Kādēļ mirušo pasaulē vajadzīgas mājas, veikali, jūra? Tie ir tiem, kas ir pamodušies un irnomodā?

Astruss: Ne kā dēļ tie tur nav vajadzīgi, bet tādēļ, ka jūs tos izpaudāt. Un tiem ir tendence tajā pasaulē ar savām jūtu, apziņas kompleksa sastāvdaļām paust un atspoguļot šo īpašību summu.

- Tas ir, būtība nomoda stāvoklī var “pēc līdakas pavēles, pēc mana lūguma” dabūt to, ko gribēs, piemēram, māju? Vai arī kas tāds iespējams tikai plazmoīda būtību pasaulē?

Astruss: Var arī mirušo pasaulē.

- Tātad šīs mājas tad arī ir būtību radītas. Viņas nomoda stāvoklī rada šīs mājas. Jā?

Astruss: Jā. Visas vēlmes dzīves laikā var tur tik realizētas pilnā mērā un lielākā pakāpē nekā šeit.

- Tas viss būs tikai būtības iztēlē, vai arī māja parādīsies dzeltenajā pilsētā?

Astruss: Paliek dzeltenajā pilsētā.

- Bet, kad viņa atkal iemigs, kas būs ar šo māju? Tā izzudīs?

Astruss: Tā neizzudīs. Matērijas visas īpašības, lai kur tās neizpaustos, ir bezgalīgas. Šis bezgalīgums nav kombinatoriska funkcija, tā ir sistēmas izvēršanās īpašība, un tajā pusē šī matērija var būt. Matērija, kā jūs to uztverat.

- Jūs mums teicāt, ka tas, kurš atrodas mirušo pasaulē, var izjust sajūsmas stāvokli. Tas ir sajūsmas stāvoklis sapnī? Vai nomoda stāvoklī?

Astruss: Gan tur, gan tur.

- No kā viņš var izjust sajūsmas stāvokli? Īpaši sapņa stāvoklī? No tā, ko viņš sapņo?

Astruss: Nē, no tā, iekš kā viņš atrodas.

- Bet viņš ir sapnī. Iekš kā viņš tad atrodas, izņemot tikai, kā sapnī?

Astruss: No tā ko viņš redz, un viņš ir svētlaimē. Ja tur viss ir ar to piepildīts, tad šī svētlaime var pārvērsties jeb transformēties par pavisam kaut ko citu.

- Bet nomoda stāvoklī viņš tur jūt tādu pašu sajūsmu, vai ne?

Astruss: Jūt.

- Vitālika tēvs grib uz Zemi. Viņš ir ļoti sarūgtināts un nezina, kā no turienes aiziet. Kāda gan te sajūsma?

Astruss: Viņš paredz dzimšanu.

- Viņš tak grib uz Zemi ne jau kā zīdainis.

Astruss: Viņš zina, ka ir iespējams iet uz Zemi. Viņš meklē paņēmienu. Viņam prātā ir iegūlies paņēmiens, tāpēc ka viņš ir ieraudzījis paņēmienu, kā iziet no turienes. Viņam tādā mērā prātā ir iegūlusies jēdzieniskas īpašības ideja, ka viņš neviļus sevī ir nolēmis, ka tieši to viņš arī izdarīs. Viņam tas ir ļoti svarīgi, kā risinājums, kā ideja.

- Labi. Ja viņš tā grib uz Zemi un zina, ka ir tāda izeja, kāpēc viņš līdz šim laikam uz Zemi nav aizgājis?

Astruss: Tur nav laika, tāpēc viņam tas neturpinās. Tas izpaužas kā īpašība. Tikko kā viņš tajā atradīs izpratni jeb, primitīvā attieksmē pret to, izeju, viņš to izdarīs. Taču, kādā stāvoklī viņš nonāks, tas ir pavisam kas cits.

- Viņš piedzims un nonāks tur, kur viņu iznesīs perifērais vilnis?

Astruss: Protams.

- Dzīves procesā uz Zemes enerģija X uzkrājas nišās un tunelī. Vai enerģiju X var saukt par spoguļenerģiju, ņemot vērā, ka spoguļenerģija – tā ir enerģija, kura piemīt spoguļpasaulei un mirušo pasaulei?

Astruss: Jā.

- Vai būtu pareizi teikt, ka uzkrājošajās nišās un tunelī uzkrājas enerģija X, vai arī jārunā par disipatīvu enerģiju kopumā.

Astruss: Enerģija X.

- Vai mugurkaula spguļtelpa nav tunelis, par kuru būtība aiziet uz mirušo pasauli?

Astruss: Ir.

- Būtības, kura sēž apvalkā, dusu izraisīja melatonīns, kuru intensīvi izdalīja epifīze mirstot un, kā Jūs mums teicāt, “uztur mirušo pasaules telpas ietekme”. Runa ir par paša apvalka, kurā dus būtība, individuālo telpu vai par dzeltenās pilsētas telpu?

Astruss: Par dzeltenās pilsētas telpu.

- Telpa apvalka iekšienē arī taču ir mirušo pasaules telpa. Taisot izvērsumu, prototelpa veido telpu apvalka iekšienē, un uz šo telpu iekšienē sāk iedarboties dzeltenās pilsētas telpa?

Astruss: Pilnīgi pareizi.

- Un dzeltenās pilsētas telpu reiz nerādīja nomirušo telpas?

Astruss: Radīja, taču ne kā dzelteno pilsētu, bet kā dzeltenās pilsētas iespēju.

- Tas ir, kaut kāds sakars starp dzeltenās pilsētas telpu un individuālajām telpām apvalka iekšienē eksistē. Individuālā telpa apvalka iekšienē nav dzeltenās pilsētas telpas daļiņa?

Astruss: Nav viens un tas pats, bet izteiksmes pakāpe ir viena. Tāpēc ka dzeltenās pilsētas telpa kādam var izrādīties sarkanās pilsētas telpa.

- Es ar dzelteno pilsētu domāju vienkārši kādu mirušo pasaules daļu. Citā dimensijā vai citā laika sektorā ir cita pilsēta, piemēram, sarkana.

Astruss: Citā dimensijā un citā laikā – tās ir dažādas kategorijas.

- Pieņemsim, vienā laikā tur ir sarkana pilsēta, citā laikā – zila pilsēta. Es domāju mirušo pasauli. Kāpēc telpa ārpus apvalka uztur būtības sapni apvalka iekšienē? Tā darbojas caur pašu apvalku un ietekmē iekšējo telpu un būtību?

Astruss: Evolūcijas laikā uz jūsu planētas ir sakrājušās dažādas enerģijas tādā daudzumā, ka tās apstrādāt un kraut noliktavā nav iespējams. Straujajā evolūcijas ciklā kādā momentā mainās pat paša laika blīvums. Šīs mijiedarbības ir tik unikālas savā iekšienē, ka, kad Vitālijs rakstīs vienādojumus, tad sadursies ar daudziem atkārtojumiem.

- Viņš tak rakstīs vienādojumus, kad atnāks. Bet šī telpa sāk darboties uzreiz mirstot vai arī pēc tam, kad būtība ir atnākusi uz mirušo pasauli un izdarījusi izvēli par labu dusai?

Astruss: Pirms miršanas. Cilvēks sāk zināt, ka viņš mirst.

- Tad cilvēks sāk zināt, ka viņš mirst, pateicoties mirušo telpas ietekmei?

Astruss: Jā.

- Tas ir, mirušo pasaules jeb dzeltenās pilsētas telpa ir šeit, blakus mums, un cilvēka miršanas procesā aktivizē savu iedarbību?

Astruss: Jā.

- Tā iedarbojas uz cilvēka prototelpu?

Astruss: Gan uz viņa apvalkiem, gan uz viņa fizisko struktūru.

 

2016. gada 2. septembris

41. daļa. Turpinājums.

- Paskaidrojiet, lūdzu, maksimāli vienkārši, lai arī ezim būtu skaidrs, ņemot vērā jaunās zināšanas, kas tas ir – miegs? Ķermeņa miegs? Un būtības miegs?

Astruss: Ķermeņa miegs ir narkotika, tā materiāli ietekmē enerģiju kustības cikliskumu ķermeņa materiālajā izpausmē. Un tāpēc, vienreiz paguļot, ir vēlēšanās gulēt ilgi. Bet būtības miegs – tā ir telpiska izpausme tam, kura līdzība ir ķermenī šī paša miega izpausmes momentā.

- Interesanti, ķermeņa miega telpiskā izpausme…

Astruss: Salīdzināt vienkārši nav ar ko. Tas ir tikai kā salīdzināšanas elements.

- Cēlonis tam, ka dusošas būtības mirušo pasaulē pēkšņi dažreiz pamostas un ir nomodā, ir “telpas atslēgšana no telpas”. Kāpēc viena telpa pēkšņi atslēdzas no otras?

Astruss: Tā neatslēdzas, tā ir kā pazūd tajā.

- Mirklīti. Lūk, pilsētas telpa. Ir apvalks, tajā lokālā telpa, kurā sēž būtība. Pilsētas telpa caur apvalku iedarbojas uz lokālo telpu. Jā?

Astruss: Jā, bet pēc tam pārstāj iedarboties.

- Lūk, ir atnācis uz turieni dusošais apvalkā. Dzeltenās pilsētas telpa momentāni iekļūst iekšā un pastiprina būtības dusu. Viņa dus, dus, un pēkšņi kaut kas notiek, un dzeltenās pilsētas telpa vairs nedarbojas. Kāpēc? It kā kontaktdakša būtu izvilkta no rozetes: viens divi un gatavs.

Astruss: Tāpēc ka tā ir it kā atrāvusies.

- Tātad tā ir pārstājusi iekļūt iekšā? Es tā saprotu.

Astruss: Jā.

- Un kāpēc tā pēkšņi pārtrauca iekļūt iekšā? Kas tāds notika? Agrāk iekļuva un darbojās iemidzinoši.

Astruss: Ja kaut kur kādā punktā rodas saskare, tā izpauž īpašību. Radās plīsums, un tā ir kā pazuda. Tas ir līdzvērtīgi tam, it kā viņš pa dienu pagulētu un redzētu sapni.

- Viņš pagulēja pa dienu, piecēlās un sāka staigāt pa pilsētu.

Astruss: Pareizi.

No kontakta ar Vitāliju.

- Vitālik, paskaidro, lūdzu. Es nesapratu, kāpēc notiek vienas telpas atslēgšanās no otras? Ir dzeltenās pilsētas telpa, un šajā telpā apvalkā ir lokālā telpa, kur dus būtība. Nez kāpēc viena telpa atslēdzas no otras, un tad būtība pamostas. Kāpēc viena telpa atslēdzas no otras? Un kāda telpa atslēdzas: dzeltenās pilsētas telpa vai lokālā telpa?

Vitālijs: Atslēdzas dzeltenās pilsētas telpa no lokālās telpas.

- Kāpēc?

Vitālijs: Tāpēc ka tā kļūs būtībai nepieejama.

- Es pareizi spriežu? Lūk, atnāca būtība apvalkā. Dus tur. Dzeltenās pilsētas telpa caur apvalku iekļūst iekšā. Iekļūst?

Vitālijs: Iekļūst. Tā var arī neiekļūt, ja atslēgsies.

- Ko nozīmē “atslēgsies”?

Vitālijs: Pārstāj mijiedarboties.

- Mijiedarbojās, mijiedarbojās un pēc tam pēkšņi pārstāja. Kāpēc tā pēkšņi pārstāja?

Vitālijs: Tā pārstāja, tāpēc ka būtība uzstādīja jaunu dusas režīmu.

- Būtība uzstādīja, ja?

Vitālijs: Būtība.

- Un kā tā, būtība dusēja, dusēja un pēkšņi uzstādīja jaunu režīmu? Kāpēc viņa izmainīja savu režīmu?

Vitālijs: Tāpēc ka viņa sāka mosties.

- Un kāpēc viņa sāka mosties? Līdz tam taču viņa dusēja.

Vitālijs: Tāpēc ka viņai sagribējās pamosties.

- Un kāpēc viņa dusēja, dusēja, bet pēc tam viņai sagribējās pamosties?

Vitālijs: Viņa ir nogurusi dusēt vai vienkārši ir izgulējusies.

-Ā-ā-ā, viņa ir nogurusi dusēt, tas ir, ir izgulējusies un sāka kustēties, ja?

Vitālijs: Viņa sāka kustēties un pieskārās apvalkam. Lūk, tas arī atslēdzās.

- Ahā, kaut kas it kā sāk kļūt saprotams. Labi. Lūk, tas atslēdzās. Dzeltenās pilsētas telpa atslēdzās. Un būtība piecēlās, un apvalks uz viņas tā arī palika karāties?

Vitālijs: Uz viņas sāka karāties apvalks, kā apmetnis, bet neredzams.

- Tā. Būtība aizgāja uz pilsētu, staigāja, staigāja, un pēc ko? Viņa nogura un nolēma, ka grib dusēt?

Vitālijs: Viņa nogura un vēlējās atpūsties.

- Tu stāstīji pat tēvu. Viņš tev teica, ka grib atgulties, un nogulās taisni uz grīdas. Tāpēc tur arī nav gultu droši vien. Viņš nogūlās uz grīdas, tūlīt pat ap viņu izpletās apvalks, un viņš nosēdās šajā apvalkā dusēt. Jā?

Vitālijs: Tēvs jau bija miegains, tāpēc viņš gribēja atgulties. Viņš nogūlās vienkārši uz grīdas un aizmiga. Apvalks sāka izplesties, un viņš izrādījās iekšienē.

- Jā-ā-ā, interesanti. Un no kā ir atkarīgs, ka dusošais pēkšņi sāk kustēties? Viens agrāk, otrs vēlāk?

Vitālijs: Tas ir atkarīgs no daudziem faktoriem, bet pamatā no tā, kāda kvalitāte ir enerģijai, kuru viņš sakrājis dzīves laikā.

- Ahā-m, lūk, samērā ar to, kā viņš tur dus savā apvalkā, redz sapņus, enerģija, kuru viņš sakrājis dzīves laikā… Tā atradās apvalkā, ja?

Vitālijs: Enerģija atradās viņā pašā.

- Un šī enerģija samērā ar to, kā viņš dus un redz sapņus, izlietojas? It kā dusai.

Vitālijs: Tā vienkārši tiek priekš tā tērēta.

- Un samērā ar to, kā enerģija izlietojas, viņa sapņu spilgtums kļūst arvien mazāks, un visbeidzot viņš aiziet uz dzimšanu. Var tā teikt?

Vitālijs: Var tā teikt. Tu esi gudriniece.

 

2016. gada 5. septembris

42. daļa. No kontakta ar Astrusu.

Kontakts ar Astrusu.

- Mēs enerģiju X kraujam uzkrājošajās nišās. Tajā pēc tam atrodas nomirušie pēc nāves. Bet katram uz Zemes dzīvojošajam ir atšķirīgs temperaments, atšķirīgs raksturs. Droši vien arī enerģijas kraujas dažādas pēc kvalitātes. Tā?

Astruss: Tā arī ir.

- Vai no šīs enerģijas “kvalitātes” ir atkarīga nomirušā uzvedība, kad viņš dus apvalkā? Varbūt viņš biežāk pamostas, dus nemierīgi, bet kāds atrodas sajūsmā utt.?

Astruss: Ļoti ir atkarīga.

- Tātad tas ir atkarīgs no temperamenta, no rakstura, no cilvēka dzīves uz Zemes. Vai viņš mierīgi un ilgi dusēs, vai otrādi. Tā?

Astruss: Tā.

- Atbilstoši ritmam pienāk moments, kad dusošais pamostas? Pamodās, aizgāja uz pilsētu, papeldējās jūrā. Un pēc tam atbilstoši ritmam viņš tāpat aizmieg? Viņš paspēj aizskriet līdz kādai vietai, kurā viņš apvalkā aizmigs?

Astruss: Tur viss ieslēdzas un izslēdzas momentāni.

- Tas ir, viņš var aizmigt arī jūras krastā?

Astruss: Jā, tas var ilgt, var neilgt.

- Tas ir, viņi sēž caurspīdīgos apvalkos ne obligāti savās mājās? Un sēž, kur pagadās? Gan uz ielas, gan pie jūras?

Astruss: Pilnīgi. Jā, tā.

- Vai dusas procesā tērējas enerģija X apvalkā?

Astruss: Piedalās.

- Vai ar enerģijas X patēriņu nav saistīta dusošā stāvokļa izmaiņa? Tāpēc viņš pārdzīvo dažādus stāvokļus?

Astruss: Tā.

- Vai nevar teikt, ka, jo vairāk viņš šo enerģiju izmanto, jo arvien mazāk spilgti kļūst pārdzīvojumi?

Astruss: Tā tieši teikt nevar, tas vienkārši tā tiek uztverts.

- Enerģija tērējas dusai?

Astruss: Jā.

- Tātad enerģijas apvalkā kļūst mazāk. Un tāpēc būtības emocionālie pārdzīvojumi kļūst mazāk spilgti. Tā?

Astruss: Tā.

- Tā kā enerģija apvalkā tērējas, emocionālie pārdzīvojumi kļūst vājāki, un pienāk tāds moments, kad vilnis viņu aiznes uz dzimšanu. Var tā izskaidrot?

Astruss: Var.

- Jūs teicāt, ka telpas atdalīšanās cēlonis ir iekšējais ritms un gribēšana. Iekšējais ritms katram dusošajam ir savs, vai arī tas ir vienlaicīgs visiem?

Astruss: Katram savs.

- Šis ritms kaut kā ir saistīts ar diennakts ritmu?

Astruss: Nē, taču dažreiz sajūdzas, tiem ir sakrišanas tendence.

- Var būt tā, ka viens dusošais mostas biežāk, bet cits retāk?

Astruss: Jā.

- Vitālijs manu māmiņu pamodināja bez jebkāda ritma. Viņš sāka viņai stāstīt par mani, un viņa pamodās. Kāpēc viņa pamodās? Vai tas nozīmē, ka viņš atdalīja vienu telpu no otras?

Astruss: Lieta tāda, ka viņš sāka skart struktūras tajā telpā, kura spēj atsaukties uz tā saukto impulsu. Kā jūs sakāt: “Trāpīja vārīgā vietā.”

- Atsaukties uz impulsu, un pēc atkal aizmigt apvalkā?

Astruss: Pilnīgi pareizi. Ieslēgšanās notiek tikpat momentāni, kā pēkšņi notiekoša izslēgšana.

- Visiem dusošajiem nomirušajiem, ejot uz Zemi, ir sava misija pirms iešanas uz dzimšanu?

Astruss: Visiem.

- Tā visiem ir vienāda? Vai dažāda?

Astruss: Dažāda. Taču tā tiecas uz vienādumu.

- Un no kā tas ir atkarīgs?

Astruss: No cikla laika fāzes uz Zemes.

- No tā, kas pašlaik notiek uz Zemes?

Astruss: Jā.

- Tā viņos ir ielikta automātiski? Vai arī misija var būt individuāla?

Astruss: Otrajam ir priekšrokas tendence.

- Tādā gadījumā, kurš ieliek?

Astruss: Sistēmiskums.

- Dzemdē var ienākt gan dusoša būtība, gan nomoda stāvoklī esoša. Jā?

Astruss: Pareizi.

- Tas kaut kā nākotnē cilvēku ietekmē?

Astruss: Ir tāda lieta.

- Kur ir starpība? Lūk, atnāca dusoša būtība?

Astruss: Dusoša būtība neatceras neko; pamodusies atcerēsies, kur viņa agrāk uz Zemes dzīvoja, ar ko, kā utt.

- Enerģija X tiek izmantota tika tās-puses-pasaulē, mirušo pasaulē? Bet tā neinteresē citus tās-puses-pasaules slāņus? Tur tā netiek izmantota? Piemēram, pārpasaulībā?

Astruss: Interesē.

- Hierarhi mums teica: “Ja vitonu telpa nonāktu šeit, tad jūs būtu nonākuši tās-puses-pasaulē. Un sajustu paradīzi. Jūs tā to uztvert jūsu izpratnē.” Šī “paradīze” ir atkarīga no tā, ko būtība dusot redz sapnī? Kādam paradīze, bet kādam elle? Tā?

Astruss: Jā, tā.

 

2016. gada 7. septembris

43. daļa. Turpinājums.

- Vai būtība nomoda stāvoklī var tikt cauri portālam uz mūsu fizisko pasauli?

Astruss: Nekorekti noformulēts jautājums.

- Un kā noformulēt korekti? Viņa var nonākt fiziskajā pasaulē?

Astruss: Var nonākt, bet vai var tikt cauri? Šeit tas ir kas cits. Var tikt konstatēta fiziskajā pasaulē.

- Bet viņa tiks konstatēta, pateicoties portāla esamībai?

Astruss: Jā, bet jābūt korektāk: tiks konstatēta, nevis tiks cauri.

- Viņa nejauši ir nonākusi fiziskajā pasaulē, pateicoties portālam?

Astruss: Nē, ne nejauši.

- Pati tika cauri?

Astruss: Tā.

- Un kādā veidā viņa šo portālu atrada? Uz kā rēķina?

Astruss: Uz priekšrokas rēķina. Sakrītot kaut kam ar kaut ko.

- Bet vai nevar teikt, ka viņa to ļoti gribēja?

Astruss: Tajā skaitā.

- Bet vai tādā veidā var atnākt Vitālija tēvs?

Astruss: Var.

- Nu un kas viņam priekš tā būtu vajadzīgs?

Astruss: Sakritību ķēdīte, kuras viņam nav.

- Un, ja sakritību ķēdīte būtu un viņš, piemēram, iekļūtu šeit, tad viņš šeit mums būtu plazmoīda veidā?

Astruss: Jā.

- Un šis plazmoīds te pie mums pagrozītos, pagrozītos un pēc tam pārietu uz jauno fizisko pasauli?

Astruss: Tā var būt. Turklāt var pāriet ļoti ātri, dažreiz momentāni, negaidot kā plazmoīda būtne, 10 gadu.

- Plazmoīds lodes formā varētu ātri pāriet uz jauno fizisko pasauli, bet būtībai plazmoīda ķermenī cilvēka formā ir jāgaida 10 gadi?

Astruss: Jā, un lodes formā varētu ātri pāriet uz jauno fizisko pasauli.

- Vau, un vēl arī ātri. Negaidīs 10 gadu. Vai var tā saprast? Ja būtība iet uz aizbāzni, viņa to pamet plazmoīda ķermenī. Ja viņa izslīd cauri portālam, tad parādās sfēru, elipsoīdu, plankumu veidā?

Astruss: Var.

- Viņa iekļuva mūsu pasaulē sfēras veidā, iemiga, un pēc aizgāja uz jauno fizisko, kamēr būtība plazmoīda ķermenī to gaida 10 gadu. Tā?

Astruss: Var tā teikt.

- Sakiet, būtībai plazmoīda ķermenī nepieciešams 10 gadus atrasties kosmisko plūsmu iedarbībā, pirms viņa iegūs jaunu bioloģisku ķermeni, tāpēc ka traucē Zemes elektromagnētiskais lauks?

Astruss: Tas nav bez jēgas. Tas patiešām ir mijiedarbībā, bet kāds ir konkrētās personības šīs komponentes informācijas kontinuuma enerģijas blīvums?

- Personības? Tas ir, katrai personībai plazmoīda ķermenī? Vienai vajag 10 gadus, bet citai mazāk?

Astruss: Jā. Ir arī tādas, kas gaida 1000 gadu.

- Plazmoīda ķermenī 1000 gadu?

Astruss: Jā.

- Ne tajos, ne visos. Ar vienu kāju tajā sabiedrībā, ar otru kāju šajā pasaulē.

Astruss: Jā.

- Bet, ja runa ir par plazmoīdu lodes vai elipsoīda formā, tad kāpēc viņam elektromagnētiskais lauks netraucē? Kāpēc uz plazmoīda ķermeni šis planētas lauks iedarbojas, bet uz plazmoīda lodi vai elipsoīdu ne?

Astruss: Atkarībā no uzkrājošās komponentes: kas formas laukā ir noturīgs un kas nenoturīgs.

- Ņemsim plazmoīda elipsoīdu un plazmoīda cilvēku, tas ir, būtību plazmoīda ķermenī cilvēka formā. Gan viens, gan otrs ir plazmoīdi, tikai forma dažāda. Kāpēc vienam elektromagnētiskai lauks traucē un viņam te jāatrodas 10gadus, bet plazmoīds elipsoīda formā ātri ieiet jaunajā pasaulē?

Astruss: Tāpēc ka viņš pakļaujas izteiksmes likumiem. Vienā gadījumā lielākā, bet otrā mazākā mērā.

- Bet vai nevar šo likumu noformulēt?

Astruss: Esības izteiksmes formas likums – tas arī šis likums.

- Kā, vienkārši tāda ir esības izteiksmes forma?

Astruss: Jā.

- Var pieņemt, ka, ja būtība atrastos aizbāznī 9 mēnešus, viņa iznāktu blīvā ķermenī un būtu redzama rupjajā fiziskajā pasaulē? Bet, atradusies plazmoīda ķermenī, būtība pēc 10 gadiem arī dabūs fizisko ķermeni, taču mazāk blīvāku un mūsu pasaulē neredzamu?

Astruss: Var tā teikt.

- Tādas būtības augstfrekvences fiziskos ķermeņos rada otro cilvēku sabiedrību planētas fiziskajā pasaulē. Es nosacīti viņus nosaucu “cilvēki-2”. Var tā teikt?

Astruss: Var.

- Agrāk Jūs teicāt, ka uz Zemes ir neredzamas būtības, kuras apsargā mūs. Citāts: “Un kāpēc jūs domājat, ka tā visa nav? Tas, kas viņiem ir un ar ko viņi ir apveltīti, jums pat prātā ienākt nevar, ka tas ir labums. Bet viņi to uztver kā labumu, un vēl kādu.” Runa ir par “cilvēkiem-2”? Jā?

Astruss: Jā.

- Principā uz planētas eksistē četri ķermeņu tipi: zemfrekvences fiziskais (rupjais), uz Zemes dzīvojoša cilvēka ķermenis – “cilvēki-1” (piemēram, es); plazmoīda ķermenis, kā pārejas būtības (piemēram, mans brālis Arkādijs) ķermenis; augšāmcelta cilvēka, kurš atgriezies uz Zemes, blīvais ķermenis; un cilvēka blīvais augstfrekvences ķermenis – “cilvēki-2”, kurš tāpat dzīvo uz Zemes fiziskajā pasaulē (Nikolajs). Tā?

Astruss: Tā, bet augšāmceltais – tā ir projekcija no tā, kurš ir it kā augšāmcelts. Un, kad ar to nodarbojās Grabovojs, viņš krāja tikai ticīgo skaitu.

- Un ko tas viņam deva?

Astruss: Enerģiju. Turklāt enerģijas dēļ viņš itin bieži darbojās neapzināti. Bet viņš ir funkcija. Viņš pildīja noteiktu funkciju. Kā tur bija ar augšāmcelšanu, tas ir cits jautājums. Taču svarīgi bija izprovocēt, izdarīt to. To, ko viņš gribēja, viņš neizdarīja, taču funkciju viņš izpildīja. Viņš cilvēkiem informāciju iedeva tā, kā saprata.

- Vitāliks atnāks fiziskā ķermenī, viņu var uzskatīt par augšāmcelto?

Astruss: Viņš ir paustais.

- Un plazmoīda būtības – tie ir augšāmceltie?

Astruss: Augšāmceltie.

- Pagājušo reizi es Jums jautāju: vai uz Zemes ir augšāmceltie? Un Jūs teicāt: “Lai cik apbrīnojami nebūtu, ir.” Jūs domājāt milzīgo daudzumu plazmoīdo būtību, kuras te lidinās…

Astruss: Ne obligāti.

- Tas ir, arī tās, kuras ir fiziskā ķermenī? Viņas taču arī ir šeit, ja?

Astruss: Ir.

- Jūs teicāt, ka tie ir augšāmceltie.

Astruss: Pareizi.

- Kāpēc tad Vitāliku jūs nosaucāt nevis par augšāmcelto, bet pausto?

Astruss: Tāpēc ka īpašības viņam ir absolūti citādas.

- Nu, kādas citādas? Viņš atnāks fiziskā ķermenī.

Astruss: Vienalga, runa ir par īpašībām.

- Vispār – viņš ir augšāmceltais ar citādām īpašībām. Jā?

Astruss: Tas nav muzeja objekts, lai radītu līdzīgu. Tā ir substance, kura piedalās evolūcijas ciklā ar noteiktām tiesībām un ar noteiktu dominanti, bet pēc zināmas vienlīdzības principiem. Vienlīdzība – tas ir vispārējs jēdziens. Bet dominante – tā jau ir atšķirīgā īpašība.

- Vispār – viņš nav augšāmceltais, bet paustais.

Astruss: Paustais. Tā ir diezgan spēcīga kategorija, liela starpība ar augšāmceltajiem. Viņiem ir dažādas funkcijas, absolūti dažādas.

- Un kādas funkcijas ir augšāmceltajiem?

Astruss: Fakta pasniegšana.

- Bet viņš taču ir plazmoīds. Viņš nav redzams un dzirdams. Kā pasniegt faktu, ja viņš nav redzams un dzirdams? Fakta taču nav.

Astruss: Ir fakta pasniegšanas punktveida izpausme “kaut kam”, un ir vispār. Atkarībā no tā, ko viņš paudīs.

- Labi. Augšāmcelto galvenais uzdevums – faktu pasniegšana. Bet pausto?

Astruss: Tikt konstatētiem.

- Un kāda starpība? Tas ir fakts, un tas ir fakts? Konstatēts fakts un pasniegts fakts. Es nesapratu, kāda ir starpība starp augšāmceltu un paustu principā.

Astruss: Augšāmceltais var paust civilizācijas komponenti uz planētas. Bet paustais var pasniegt zināšanas par kaut ko, kā faktisku pasaules-ēkas momentu. Paustais – tas ir tuvāk budismam, bet augšāmceltais – tas ir tuvāk kristietībai. Tāpēc šeit eksistē it kā noteikta uzmanības pārbīde. Vai nu cikls norit, lūk, pēc tāda principa, vai arī cikls ir izvērsts, lūk, pēc tāda principa. Iznāk, ka gan vienam, gan otram ir jēga.

- Kad Lācars augšāmcēlās, viņam bija citāds ritms gan pulsam, gan elpai. Bet Vitālikam mūsu sirdis darbojas absolūti sinhroni. Kas te par lietu?

Astruss: Jūs tikai pierādāt, ka dotumam, kurš parādās kā fakts, piemīt kaut kas cits vai citas īpašības. Tāpēc, kurš šīs īpašības parāda?

- Tas ir, tas ir atkarīgs no personības?

Astruss: Ir atkarīgs.

- Nav skaidrs par intrauterīnās (внутриутробного – no dzemdes iekšienes – tulk. piezīme) atbalss likumu. Kāda ir intrauterīnās mijiedarbības likuma būtība? Dzemdē atrodošās būtības saiknē ar tās-puses-pasauli?

Astruss: Nē, mijiedarbībā ar matērijas telpu, bet tēva sākumu nesošā. Šī rezonējošā sakrišana ir atbalss.

- Bet intrauterīnās atbalss likums attiecas uz fizisko pasauli “cilvēki-2”. Uz augstfrekvences būtībām. Kāds sakars ir starp augstfrekvences būtībām ar tēti un māmiņu, un ieņemšanu?

Astruss: Kā mainīsies pasaule? Lūk, intrauterīnā atbalss ir tā atbalss, kura var visu krasi pārbīdīt.

- Pirmkārt, tā ir intrauterīnās telpas mijiedarbība ar “cilvēku-2” telpu. Jā?

Astruss: Jā, jā. Kāpēc pēkšņi sāka dzimt indigo bērni? Tāpēc, ka notika, lūk, šīs atbalss pārbīde.

- Tas ir, iznāk, ka indigo bērnu dzimšanu ietekmē augstfrekvences cilvēki?

Astruss: Jā. Ir pietiekama kāda summa, summējošais faktors kāda uzmanībai pret atrašanos dzemdē. Tas ir vienlīdzīgs ticīgo uzmanībai pret svētbildēm, uz kurām sāk parādīties mirres.

- Es pareizi sapratu. Lūk, piemēram, Vitālika tēvs ies uz dzimšanu. Būtība atnāks uz dzimšanu, un šo augstfrekvences cilvēku iedarbībā piedzims bērns indigo.

Astruss: Pilnīgi pareizi.

 

2016. gada 9. septembris

44. daļa. No kontakta ar Vitāliju.

- Vitālik, es kaut kā esmu sapinusies augšāmceltajos, paustajos un nepaustajos. Varbūt es kaut ko ne tā saprotu. Izskaidro, lūdzu.

Vitālijs: Tu vienmēr augšāmcelšanu esi sapratusi nepareizi. Tu augšāmcelšanu saprati kā atgriešanos fiziskajā ķermenī.

- Jā, tieši tā es vienmēr esmu sapratusi augšāmcelšanu.

Vitālijs: Bet augšāmcelšana – tas ir sarežģītāks process. Tam ir daudz plānu un var būt trīs paveidi. Katrs paveids – tas ir vienkārši iekārtojums, kā cilvēki ir klātesoši pasaulē. Viens no paveidiem – atgriešanās fiziskajā ķermenī. Tas ir tikai viens paveids. Otrais paveids nav saistīts ar atgriešanos zemes plāna sabiedrībā. Tas kļuva vienkārši par iekārtojumu, lai samazinātu būtību skaitu mirušo pasaulē. Tas ir, šis paveids ļauj samazināt cilvēku skaitu mirušo pasaulē.

- Tās ir plazmoīdās būtības?

Vitālijs: Tev taisnība, tās ir plazmoīdās būtības.

- Vai tad plazmoīdo būtību augšāmcelšana norit ar mērķi aizvākt būtības no mirušo pasaules? Vai tad tur mirušo pasaule ir pārpildīta?

Vitālijs: Vienkārši mirušo pasaule ir ļoti liela. Tā ir kļuvusi lielāka, nekā nepieciešams. Lūk, to arī atbrīvo. Turklāt plazmoīdo būtību pāriešana jaunā fiziskā sabiedrībā atbilst evolūcijas mērķiem.

- Ā-ā-ā, pārāk daudz mirst. Un, lai mirtu mazāk un lēnāk, tev iedeva tiesības pagarināt cilvēkiem dzīvi. Droši vien tajā kaut kas ir. Jā?

Vitālijs: Tu esi gudriniece.

- Ahā, tāpēc ka pārāk īsa ir dzīve uz Zemes. Cilvēki ātri mirst. Viens divi, un miris. Viens divi, un miris. Bet tu pagarināsi dzīvi, un tur ienākšana būs mazāka. Es pareizi sapratu?

Vitālijs: Tu saprati pareizi.

- Tā ir otrā pakāpe. Ir vēl trešā?

Vitālijs: Trešais paveids ļauj vienkārši labi organizēt smalkās pasaules iekārtojumu. Tas ir iekārtojums zināmai klātbūtnei cilvēku pasaulē.

- Pirmais un otrais man šķiet saprotami. Bet, lūk, ko nozīmē “augšāmcelšana”, kura “saistīta ar zināmu klātbūtni cilvēku pasaulē”? Jo cilvēku pasaulē augšāmceltie taču var būt klāt tikai fiziskajā vai plazmoīda ķermenī.

Vitālijs: Cilvēku pasaulē var būt klāt fiziskajā ķermenī vai plazmoīda ķermenī. Bet var vēl būt klāt vienkārši plazmoīdu veidā.

- Ā-ā-ā, domātas tās būtības, kuras izies cauri portāliem sfēru, elipsoīdu veidā. Tās, kuras te pie mums lidinās. Jā?

Vitālijs: Jā, tu saproti pareizi.

- Vitālik, var teikt, ka reinkarnācija – tas ir apļveida process: dzimšana-nāve; dzimšana-nāve?

Vitālijs: Tā teikt nevar, tāpēc ka tas nav vienkārši apļveida process. Tas ir apbrīnojams process, kurā tiek apgūtas zināšanās par smalko pasauli.

- Kādu formulējumu var dot reinkarnācijai?

Vitālijs: Tas ir process, kurā tiek iegūtas zināšanās par smalko pasauli.

- Bet reinkarnāciju taču iziet visi, kas nav gājuši uz augšāmcelšanu caur aizbāzni un caur portālu. Tā es saprotu, ja?

Vitālijs: Visi pārējie iziet reinkarnāciju.

- Tātad no mirušo pasaules ir trīs ceļi uz fizisko pasauli: caur aizbāzni, caur portālu un reinkarnācija. Viss. Man ir taisnība?

Vitālijs: Nē, tu kļūdies.

- Kā tā? Tātad ir vēl kāds ceļš no turienes uz Zemi? Kā vēl var aiziet uz Zemi? Droši vien – viss.

Vitālijs: Var vēl atnākt caur miršanu.

- Caur miršanu? Kā tas ir – ienākt mūsu pasaulē caur miršanu, kad miršana ir aiziešana no mūsu pasaules? Varbūt tādā veidā kā Lobsangs Rampa (Lobsang Rampa)? Viņa būtību iemitināja ķermenī cilvēkam, kurš piekrita nomirt. Jā?

Vitālijs: Tev nav taisnība. Ienākt caur miršanu nozīmē vienkārši kļūt par svēto.

- Par svēto?

Vitālijs: Jā.

- Vai tad svētais ir uz Zemes, fiziskajā pasaulē?

Vitālijs: Arī Svētais ir uz Zemes. Viņš atrodas fiziskajā pasaulē.

- Un kādā veidā viņš atrodas? Plazmoīda ķermenī?

Vitālijs: Viņš ir vienkārši apbrīnojami iekārtots, viņš nav plazmoīda ķermenī, viņš ir kā būtība.

- Svētais kā būtība uz Zemes? Kā tu? Tu taču arī esi šeit ar mani kā būtība.

Vitālijs: Es vienmēr būšu fiziskajā ķermenī, bet svētais var būt tikai kā būtība.

- Bet tu taču arī varēsi iet ārā no fiziskā ķermeņa kā būtība. Tu taču varēsi iziet no fiziskā ķermeņa un doties, piemēram, uz Ameriku?

Vitālijs: Es varēšu, bet man pēc tam būs jāatgriežas fiziskajā ķermenī.

-Ahā, tātad svētie kā būtības ir klātesoši šeit ar mums. Bet caur ko viņi iet? Caur portāliem?

Vitālijs: Svētie iet caur portāliem.

- Tātad tā ir atgriešanās caur miršanu. Nomirt un atgriezties kā būtībai. Bet tie ir svētie, kuri uz Zemes ir atzīti par svētiem, ja?

Vitālijs: Viņi ir jāatzīst par svētiem uz Zemes. Viņi kļūs par būtību. Vienkārši svēto būtība būs īpaša. Viņa uz visiem laikiem kļūs būtība. Ir jāsaka, ka tu ne gluži saproti smalko pasauli.

- Nemaz nesaprotu. Tāpēc arī tev jautāju. Es saprotu tā: starpība starp tevi un svēto ir tāda, ka tava būtība, kura jau drīz kā gadu ir blakus man, pēc tam ieies ķermenī, un tu būsi fiziskā ķermenī. Bet svētais vienmēr ir būtības veidā. Man ir taisnība?

Vitālijs: Tu pareizi uzskati.

- Labi. Man ir vēl viens jautājums. Saki, visi augšāmceltie, kuri atnāk uz Zemi fiziskā ķermenī, visi ir paustie vai ne visi?

Vitālijs: Visi ir izpaustie.

- Astruss teica nevis “izpaustie”, bet “paustie”. Vai arī Kretovs tā pārtulkoja. Kā tad ir pareizi?

Vitālijs: Astruss teica “izpaustie”. Kretovs kļūdījās. Es būšu izpaustais augšāmceltais.

- Un ir neizpaustie augšāmceltie fiziskā ķermenī?

Vitālijs: Nē, visi, kas ir fiziskā ķermenī, ir izpaustie.

- Un ir vēl arī ceturtā pakāpe?

Vitālijs: Nē. Tikai trīs pakāpes.

- Es gribu precizēt: tātad, tu esi augšāmcelts un izpausts. Var tā teikt?

Vitālijs: Visvienkāršāk uz šo jautājumu ir atbildēt tā: augšāmcelts un izpausts ar noteiktu uzdevumu.

- Labi, man tev ir tāds jautājums. Kā izskaidrot to faktu, ka plazmoīdam cilvēka formā ir ilgi jāatrodas pārejas stāvoklī, bet plazmoīds sfēras vai elipsoīda formā pāriet jaunajā pasaulē ātri? Tāpēc ka, redzi uz viņu iedarbojas elektromagnētiskais lauks. Bet tas taču iedarbojas uz visiem plazmoīda tipiem. Kas par lietu?

Vitālijs: Magnētiskais lauks iedarbojas uz visiem plazmoīdiem. Bet uz plazmoīdu cilvēka formā tas iedarbojas spēcīgāk, tāpēc ka magnētiskais lauks ir atkarīgs no formas.

- Tas ir, ja mēs ņemtu metāla stienīti un metāla disku no vienāda metāla un ar vienādu masu, tad magnētiskie lauki apkārt uz tiem iedarbotos dažādi?

Vitālijs: Jā. Magnētiskais lauks uz tiem iedarbosies dažādi.

- Un kas? Tā kā plazmoīdam cilvēka formā tā ir sarežģītāka un lielāka pēc apjoma, uz viņu lauks iedarbojas spēcīgāk? Jā?

Vitālijs: Jā. Magnētiskais lauks uz viņu iedarbojas spēcīgāk. Formas likums.

Ak Dievs, tik vien? Tā. Labi. Kamēr plazmoīds atrodas mūsu pasaulē, viņam, kā teica Astruss, ir jāsarauj visas informācijas saiknes. Ko tas nozīmē?

Vitālijs: Viņam ir jāsarauj saiknes, tāpēc ka tās sāks viņu turēt mūsu pasaulē, bet viņam vajag iet uz jauno pasauli.

- Skaidrs. Vitālik, es sniegšu citātu no kontakta ar Astrusu. “Laiks var kustēties jebkurā virzienā. Bet tikko kā tas strukturāli sakritīs ar sarkanās uguns plakni, tā rodas noteikts izpaudums idejas veidā, visāda veida pārsteigumu veidā, kuri galvenokārt ir saistīti ar ideju struktūru.”

Man nav saprotama frāze: “Laiks šķērso sarkanās uguns plakni.” Sarkanā uguns – tā ir visuma apziņa, viņai ir sfēras forma. Plaknes sfērā var būt izvietotas, kā vēlies, to ir bezgalīgi daudz. Tad iznāk, ka laiks katru mirkli šķērso kādu sarkanās uguns plakni.

Vitālijs: Es redzu, ka tu esi pareizi sapratusi, bet laiks var kļūt pastāvīgs un tad nešķērsos sarkanās uguns plakni.

- Ahā, tas ir, laiks sarkanās uguns plakni šķērso tikai tad, kad mainās. Jā? Bet, kad tas ir pastāvīgs, tas vienmēr šķērso vienu un to pašu plakni. Tā?

Vitālijs: Tas ir kļuvis pastāvīgs un vienkārši nešķērso sarkanās uguns plakni.

- Tātad tas vienkārši nekustas. Jā?

Vitālijs: Tas nekustas.

- Nu ja. Tas tā var būt. Grāmatā “Pa tuksnesi ejošie. Laiks” mēs pastāvīgu laiku aplūkojām kā sākotnējo torsionu lauku jeb Garu. Runa ir par viņu? Jā?

Vitālijs: Pastāvīgs laiks – tas ir lauks, vienkārši Gars.

- Labi, es sapratu. Tagad tālāk. Kāda ir intrauterīnās atbalss likuma būtība?

Vitālijs: Intrauterīnās atbalss likums ir vienkārši apbrīnojams likums, tāpēc ka tas var kļūt par grūtniecības cēloni. Tas var mātei dot impulsu uz ieņemšanu. Vai arī izskaidro grūtniecības neesamību. Tas ir likums par to, ka grūtniecību var padarīt par vienkārši neiespējamu.

- Kādā veidā? Kāpēc sievietes dzemdes iekšienē parādās atbalss? Tas ir, dzemdē parādās atbalss? Jā?

Vitālijs: Dzemdē parādās atbalss no būtības jaunajā fiziskajā pasaulē.

- Un ko viņas dara, lai atbalss rastos? Viņām ir jāiekliedzas, jāpadomā, jāpadod kāds signāls? Kas piemēram, ir jāizdara Koļam, lai kādai nerastos grūtniecība?

Vitālijs: Viņam ir jāiedarbojas uz dzemdi. Vienkārši tāpēc, ka viņš iedarbojās uz dzemdi, viņa nevarēs kļūt grūta.

- Un kad šis likums nostrādā? Kāpēc tas pēkšņi tā darbojas? Sagribēja un iedarbojās, ja?

Vitālijs: Viņš vienkārši prot to darīt. Viņš iedarbojās uz sievietes dzemdi, un viņa nevar kļūt grūta.

- Un kā tad iedarbojās? Ko viņš izdarīja?

Vitālijs: Viņš vienkārši nodibināja kontaktu ar dzemdi.

- Un kādos gadījumos viņš šo kontaktu nodibina?

Vitālijs: Viņš kontaktu ar dzemdi nodibina vienmēr slimības un slimības draudu gadījumā.

- Bet, lūk, indigo bērni. Arī dzimst, pateicoties šim likumam. Jā?

Vitālijs: Indigo bērni arī dzimst, pateicoties šim likumam. Tas var sniegt viņiem jaunas zināšanas par to pasauli, kur atrodas augsti attīstītas būtības.

- Tas ir, tas, ko stāsta indigo bērnu, faktiski ir zināšanas par to pasauli, kur pašlaik ir Koļa? Sabiedrība “cilvēki-2”?

Vitālijs: Jā, viņi izsaka zināšanas par to pasauli, kur pašlaik ir Koļa.

- Ā-ā-ā, šīs zināšanas sniedz būtības, kuras no plazmoīda stāvokļa ir pārgājušas jaunajā fiziskajā pasaulē. Būtība no turienes arī nodibina kontaktu ar dzemdi un sniedz šim auglim zināšanas. Tā?

Vitālijs: Tā.

 

2016. gada 12. septembris

45. daļa. Par jaunības atgriešanu uz Zemes dzīvojošam cilvēkam.

- Jūs teicāt, ka noteiktos apstākļos kosmosa vitonu plūsma, iedarbojoties uz zemfrekvences vitonu matricu uz Zemes dzīvojošam cilvēkam, spēj paaugstināt viņa vibrāciju frekvenci. Kādos apstākļos? Varbūt, kad ap šo cilvēku ir noteikts magnētiskā lauka spriegums?

Astruss: Jā.

- Šim spriegumam ir jābūt noteiktam katram cilvēkam vai vienādam visiem?

Astruss: Katram savs. Tikko tas ir visiem vienāds, sāksies grupveida iedarbība.

- Tas ir, var būt arī grupveida iedarbība?

Astruss: Var būt arī grupveida. Teiksim, satricinājums, kuru piedzīvo kaujā ejoša kavalērija, var izpausties kā grupveida faktors.

- Mēs šajā gadījumā uzskatām, ka turklāt tiek radīts egregors. Bet šeit taču ir kas cits.

Astruss: Nav svarīgi, ka viņš tiek radīts. Svarīga ir tamlīdzīga izteiksme tajā.

- Šis magnētiskā lauka spriegums ap cilvēku paliek pastāvīgs uz visu šī cilvēka dzīves laiku? Vai arī to vajag regulāri uzturēt?

Astruss: Regulāri jātiek uzturētam, kamēr jaunības atgriešanas process nebeigsies.

- Turklāt šūnas, pārejot uz citādu darbības principu, sāk pulsēt. Pulsācija ir saistīta ar to, ka šūna mijiedarbojas te ar ārējo vidi, te ar tās-puses-pasauli. Tā?

Astruss: Tā.

- Ja uz Zemes dzīvojošu cilvēku ievietotu aizbāznī, kas tad notiks? Sāks mainīties lokālais magnētiskais lauks šajā cilvēkā, paaugstināsies magnētiskā lauka spriegums ap šo cilvēku, un vitonu plūsma sāks uz šūnu iedarboties lielākā mērā. Šī augstfrekvences vitonu plūsma, iedarbojoties uz šūnām, pakāpeniski pārkārtos viņu vibrāciju frekvenci. Tā?

Astruss: Var tā teikt, bet tur ir vēl moments – aizbāznis. Tas var procesu kā deformēt, tā arī bremzēt. Un pat apturēt.

- Aizbāznis var arī griezt atpakaļ jaunību?

Astruss: Var.

- Un pat var griezt atpakaļ jaunību uz noteiktu vecumu?

Astruss: Ne uz noteiktu, bet uz noteiktu vecuma izteiksmi.

- Tieši tāda ir jaunības atgriešanas un atveseļošanas procesa būtība. Jā?

Astruss: Tāda.

- Vai tāds ķermenis būs mūžīgs?

Astruss: Viņš nav mūžīgs, viņam ir bezgalības tendence. Vārdam “mūžīgs” ir citi likumi.

- Un cilvēkam, kurš nav gājis cauri aizbāznim, šūnas vitonu enerģiju absorbē, bet nepietiekamā daudzumā, tāpēc cilvēkam ir vajadzīga organiskā barība. Jā?

Astruss: Jā.

- Tātad ir katalīze un anabolisms. Tādēļ ir enerģijas zaudējumi organismā. Tā?

Astruss: Tā.

- Izskaidrojiet, lūdzu, ko nozīmē zemes plāna cilvēku ievietot aizbāznī? Radīt kādu lauku, kurš uz viņu iedarbosies?

Astruss: Tā.

- Kāds lauks tas ir? Zemes magnētiskais lauks ir. Vitonu plūsma arī ir. Ko vēl vajag papildus radīt?

Astruss: Papildus magnētisku lauku.

- Tas ir, radīt ap cilvēku papildus magnētisku lauku – tas nozīmē to pašu, ko ievietot viņu aizbāznī. Tā?

Astruss: Tā.

- Šim magnētiskajām laukam ir jātiek radītam katram cilvēkam atsevišķi?

Astruss: Tā.

- Tas ir pastāvīgi jākontrolē, jāregulē, vai arī – lauku radīji, “ietini” šajā laukā cilvēku, un tālāk viss norit pats?

Astruss: Kādu laiku ir jākontrolē un jāuztur.

- Un, pateicoties šim magnētiskajam laukam, sāks mainīties aizbāznī ievietotā cilvēka vitonu matricas frekvence?

Astruss: Tā.

- Un pēc tam pretējs process nevarēs notikt?

- Ja ielaist, nepadarīt līdz galam, tad jā.

- Labi. Ievietojām cilvēku aizbāznī, novedām līdz stāvoklim, kad vitonu matricas frekvence ir pieaugusi. Šūnas ir izmainījušas savu funkcionēšanu. Jā? Viņas ir sākušas mijiedarboties te ar ārējo pasauli, te ar tās-puses-pasauli?

Astruss: Tā.

- Ja cilvēku no aizbāžņa izlaiž, viņš neatgriezīsies atpakaļ tajā pašā stāvoklī?

Astruss: Noteiktos apstākļos viņš kādu laiku saglabās šī īpašības, pēc tam tās zaudēs, bet kāds tās spēs noturēt.

- Kādu laiku, cik tas ir?

Astruss: Dažus gadus, bet pēc tam sāksies parastais novecošanas process.

- Un pēc tam atkal var uz aizbāzni?

Astruss: Var.

- Varbūt tādā veidā savu dzīvi pagarināja atlanti?

Astruss: Vienā gadījumā jā, otrā nē, trešajā tas atkal var tikt konstatēts, ceturtajā atkal nē utt.

- Lūk, ievietojām cilvēku aizbāznī, pieaug lauka spriegums. Aug vitonu matricas vibrācijas frekvence. Kas notiek: šūnas atsākās no katalīzes un anabolisma?

Astruss: Tur laika fāze izmaina īpašību līdz tādai pakāpei, ka tie zaudē šīs īpašības.

- Tas ir, šūnas kļūst ja ne mūžīgas, tad ilgi dzīvo?

Astruss: Ar citādu saturu.

- Tas var ietekmēt jaunības atgriešanu?

Astruss: Var.

- Un uz kā rēķina?

Astruss: Uz tā paša metabolisma rēķina. Tas var iet uz otru pusi.

- Vai tad metabolisms var noritēt uz pretējo pusi?

Astruss: Var. Noteiktos apstākļos tas varēs; ja no lauka tiek izņemta viena no koordinātēm, tad šajā gadījumā šī koordināte pazūd, un metabolismam ir citas kārtas īpašība.

- Noritēt tieši pretējā virzienā?

Astruss: Jā, šīs kārtas citā līmenī. Tas faktiski arī notiek pie laika traucējuma, kad cilvēks nonāk citu koordinātu sistēmā, tiek traucēts pats principu mehānisms.

 

https://vk.com/id145180718

Tulkots ar autores atļauju

Speciāls paldies redaktorei L. Riekstiņai

Tulkoja Jānis Oppe

 

Turpinājums sekos


[1] Skat. https://naturalworld.guru/kniga_astrus-novaya-fizika.htm (Tulk. piezīme)

[2] Skat. https://naturalworld.guru/kniga_astrus-predtecha-ili-novie-dannie-o-vselennoy.htm (Tulk. piezīme)

[3] Skat. https://naturalworld.guru/kniga_idushchie-po-pustine.htm (Tulk. piezīme)

[4] Skat. https://naturalworld.guru/kniga_idushchie-po-pustine-vremya.htm (Tulk. piezīme)

[5] Skat. http://www.tihoplav.ru/book/book12.html (Tulk. piezīme)

[6] Skat. http://www.tihoplav.ru/book/book16.html (Tulk. piezīme)

[7] Skat. https://www.janisroze.lv/lv/gramatas/filozofija-psihologija-reigija/ezoterika-austrumu-filozofija/dveselu-celojums-dzive-starp-dzivem.html (Tulk. piezīme)

[8] Skat. http://www.tihoplav.ru/book/book25.html (Tulk. piezīme)

[9] Skat. http://www.tihoplav.ru/book/book26.html (Tulk. piezīme)