Татьяна Бреславская - ОЛИМПИЙСКИЙ ОГОНЬ, ОЛИМПИАДА И МОЯ ПРИЧАСТНОСТЬ К ЭТОМУ

Tatjana Breslavska - OLIMPISKĀ UGUNS, OLIMPIĀDE UN MANS SAKARS AR TO

14 TB

 

Es neesmu masu skatu un dalības tajos cienītāja, tāpēc pilnīgi vienaldzīgi attiecos pret Olimpiskās uguns nešanu cauri mūsu pilsētai (Orlai).

Atceros, ka pirms 33 ar pusi gadiem es arī “nemetos” to skatīties. Un vispār, pret Olimpiādes notikšanu mūsu valstī attiecos ļoti mierīgi, pat daļēji vienaldzīgi.

Bet janvāra divdesmitajos datumos kāda paziņa piedāvāja aizbraukt uz turieni pastrādāt ēdināšanas sfērā. Sev par lielu izbrīnu es uzreiz un bez svārstīšanās piekritu. Nācās noformēt medicīnisko grāmatiņu, iziet izmeklējumus un tml. Bet man KĀDS iekšienē teica: TEV TUR IR JĀBŪT. Un viss. Nekādu komentāru.

 

Pirmā studentu grupa izbrauca uz turieni mikroautobusos un nonāca sniega sanesumos un salā. Viņi no Maskavas līdz Sočiem aizkļuva 5 dienās. Palīdzība viņiem bija nosacīta. Es izbraucu 2. februārī ar vilcienu. Dvēselē bija apbrīnojams mierīgums (interesanti, kurš man to “nodrošināja”?) Viss sākās jau tieši vilcienā. 2 stundas pirms iebraukšanas Sočos es neveiksmīgi nokāpu no otrā plaukta, ceļgala iekšienē kaut kas nokrakšķēja, un es sapratu, ka tas ir nopietni. Un tūlīt pat pirmais pieprasījums: PAR KO? KAS NAV LABI? Atbildes nebija.

 

Pirmās divas dienas es pārvietojos ar grūtībām, nodarboties ar sevi laika nebija: bija steidzīgi jāsaņem akreditācija, lai varētu iet cauri visiem kontrolpunktiem olimpiskajā parkā, tur, kur bija mana darbavieta. Piebildīšu, ka mūs iemitināja nepabeigtā kopmītnē viesstrādniekiem, 10-20-vietīgās istabās ar divstāvu gultām. Šajā telpā 5 dienas nebija karstā ūdens, pēc 12 stundu darba virtuvē mazgāties aukstā ūdenī nebija pārāk patīkami.

Taču tas viss vēl nebija pacietības gals. Punktu tajā pielika TARAKĀNI, melni, milzīgi, kuri ne tikai gulēja ar mums zem vienas segas, bet nekaunīgi koda rokās un kājās, un… visā pārējā! Vienu nakti es ar viņiem cīnījos, dauzot pa sienu, kur viņiem, kā es noskaidroju tajā pašā naktī, bija savs miteklis. No rīta manī bija nobriedusi izlēmība: BRAUKŠU PROM!

 

Mēs atbraucām 2. februāra vakarā, 5. februārī no rīta es nolēmu braukt prom, bet pēc tās dienas darba, kad mēs kājām gājām no Olimpiskā parka, es uzdūros uz novilktas troses pelēkā krāsā, kura tumsā bija pilnīgi neredzama un kura iezīmēja “privātu teritoriju”. Pilnīgi negaidīti es atrados ar seju uz betona pārseguma. Līdz asinīm sadauzīju degunu, un tagad sasitu jau otru celi.

Vietā, kur mēs dzīvojām, aptieciņas nekad nav bijis. Bija jau dziļa nakts. Līdz diviem naktī es skaloju brūci un centos apturēt asinis no sasistās virsdegunes. Par atgriešanos mājās tagad nevarēja būt ne runas: es nevarēju sarūgtināt savus tuviniekus. Nāksies gaidīt, kamēr sadzīs, bet tas būs tieši uz Olimpiādes beigām.

 

Sāku skaitīt lūgšanas un jautāt, nespējot aptvert, ko tas viss nozīmē un vispār: kādēļ es esmu šeit? Kāpēc tik daudz nelaimju pār manu “gaišo” galvu? Gribu piebilst, ka ar savu “trešo aci” visas dienas Sočos es redzēju tikai tumšas enerģijas ar vāju gaismas atmirgojumu. Un beidzot caur lūgšanām un attīrīšanos es sāku saņemt retas un skopas atbildes no “savējiem”.

 

- Tu atrodies tumsas epicentrā, viņi grib izrēķināties ar tevi. Tevi nelaida šurp, tāpēc tu savainoji kāju. Tevi citu skaitā iemitināja tādā vietā, no kuras citi vienkārši bēga projām. Tu cieti. Tarakānus tu izturēt jau vairs nevarēji. Tā bija viņu, tumšo, uzvara. Bet, piedod mums, nokrist un sasist seju “palīdzējām” jau mēs: citādi tu nebūtu apturama. Kas būs tālāk – skaties pati un rīkojies pati.

 

Es lūdzu piedošanu par visiem saviem apnicīgajiem personiska rakstura aprakstiem. Vēl nedaudz personīgu pārdzīvojumu un… beidzot būs par “augsto”.

Norādu datumus, tas ir ļoti svarīgi. 6. februārī mūs nolika mūsu galvenajā objektā Olimpiskajā parkā.

Tas bija skatītāju un viesu ēdināšanas punkts. Cik liels bija mans izbrīns, kad tieši savu acu priekšā es ieraudzīju Olimpisko uguni!

Visu dienu es izjutu šī objekta priekšniecības piekasīšanos un pazemojumus. Viņus kaitināja manas melnās brilles, uzliktas virs sasistā deguna. Un man šķiet, ka es visa viņus kaitināju, es viņiem biju “svešzemju objekts”, pilnīgi svešs un nesaprotams. Taču viņu centieni mani pazemot jau bija veltīgi: es sāku saprast – KĀDĒĻ ES ESMU ŠEIT.

 

Gribu piebilst, ka no pašām pirmajām minūtēm, atrodoties šajā kolektīvā, es dzirdēju valodu, kurā figurēja izmeklētas lamas (матерщина). Nē, viņi nelamājās, viņi RUNĀJA TĀS! Runāja visi, sākot ar meitenēm-studentēm, vadītājiem un beidzot ar šī uzņēmuma vadību. Es biju šokā! No rītiem, pamostoties, manas smadzenes, kā magnetofons, atskaņoja man ierakstu.

Piebildīšu, aizsteidzoties priekšā, ka visa darba beigās tādu vārdu izplūdumu kļuva mazāk un cilvēki kļuva maigāki un cilvēcīgāki. Bet sākumā – katrs pats par sevi, agresīva pašaizsardzība, arvien to pašu lamu veidā. Lūk, arī es biju nokļuvusi “dzīvnieku pasaulē” pēc visas savas skaistās filozofēšanas.

 

Mani pirmajās divās dienās nolika novākt no galdiem mūsu ēdināšanas punkta “Street food” priekšā. Es ļoti priecājos; jo es taču varēju sazināties ar Uguni.

 

Es zināju, bija pārliecināta, ka šai Ugunij ir savs Glabātājs.

Es piesaucu viņu. Viņš parādījās virs pašas uguns mutes.

Viņu sauca Prometejs. Es savienojos ar viņu sirdī.

Pēc tam atnāca Olimpa Dievi, viņi sveica mani kā līdzīgu (bet es sēdēju pie galdiņa ar lupatu rokās).

Viņi visi izkārtojās vienā līnijā, paklanījās man.

Teica, ka sākotnēji Olimpiskās spēles uz Zemes bija iecerētas, lai apvienotos, pārtrauktu karus un agresijas, lai cilvēki apmainītos ar savām enerģijām sacensību laikā, tādā veidā regulējot spēku balansu uz Zemes.

Viņi, Olimpa Dievi, arī pašlaik cenšas darīt to pašu.

Viņi ĻOTI lūdza man izturēt visu, ko es šeit izjūtu, teica, ka mana klātbūtne šeit ir ļoti svarīga (manas klātbūtnes Olimpiādē pašu cēloni es uzzināju jau tikai mājās).

 

Olimpiskās uguns foto pirmajās dienās: ļoti daudz orbu. Tagad man viss “bija pie kājas”! Man bija DRAUGI, un nekādas piekasīšanās un pazemojumi, 12 stundu stāvēšana un skraidīšana uz kājām mani vairs nebiedēja. Es no saviem tarakāniem pārbraucu dzīvot uz citu vietu, bez tarakāniem, jau pašos Sočos.

No darba mēs atgriezāmies diezgan vēlu, ne agrāk par vieniem vai diviem naktī. No galdiem mani pēc divām dienām pārlika iekšā palīdzēt divām kasierēm izsniegt ēdienu.

Kāds bija uzzinājis par manu augstāko izglītību un svešvalodu zināšanu. Nācās bieži sarunāties ar ārzemniekiem, noskaidrojot ēdiena kvalitāti un atlikuma lielumu.

 

Man paveicās: 14. februārī es izlūdzos brīvdienu. Aizbraucu pakontaktēties ar kalniem Krasnajā Poļānā (Красная Поляна). Nākamajās dienās spēku kļuva vairāk. Dažas dienas pirms slēgšanas mēs visi saaukstējāmies: pūta spēcīgs vējš, un lija lietus, bet mums pastāvīgi bija atvērti logi un durvis aizmugurē.

 

Bet arī to – izturējām. Un 23. februārī, spēļu slēgšanas dienā, es visu dienu laidu caur sevi ļoti spēcīgas gaismas plūsmas (labi, ka darba tajā dienā bija ļoti maz)! Mani pašu kaut kur nesa šajā plūsmā, un es biju ne es, bet kaut kāda milzīga gaismas būtne, svētlaimē planējoša virs visas šīs jezgas…

 

Atgriezos mājās un nākamajā dienā meditācijā stājos Galaktikas Gaismas Federācijas Padomes priekšā, kuras locekle es esmu.

Es stāvēju viņu priekšā, viņi sēdēja augšā, tērpos, kas atgādināja bruņu kreklu, taču elastīgu, tērauda krāsā. Es biju ne mazā augumā, ar lepni paceltu galvu. Viņi apsveica mani, pajautāja, kā es jūtos uz Zemes pašlaik. Bet pēc tam paskaidroja VISU.

 

- Tevi citu gaismas darbinieku skaitā steidzīgi “izsauca” komandējumā uz Olimpiskajām spēlēm Sočos, lai noturētu “gaismas režģi” šajā vietā: bija tā saraušanas draudi, milzīgi tumsas spēki bija sapulcējušies tur, nolēmuši visu sagraut.

Jūsu tur bija daudz, gaismas darbinieku, un katrs – savā vietā.

Tev ļoti paveicās: tu atradies iepretim Olimpa svētajai ugunij, tā deva tev spēku un enerģijas lādiņu (es katru dienu apsveicu un atvadījos no Prometeja, viņš patiešām bija man draugs un palīgs).

Jā, tevi mēģināja “izolēt” no šī darba dažādos veidos. Par sasisto seju Padome lūdz atvainot (par brīnumu, tā ātri sadzija, tiesa, mans kumpais degums kļuva vēl nedaudz kumpāks, bet tie jau ir sīkumi).

 

Tālāk, droši vien, kā pēc visām kaujām, mani “apbalvoja un paaugstināja pakāpē”. Lūk, tāds bija šis mans negaidītais piedzīvojums. Es vēlreiz pārliecinājos, ka ir svarīgi katru dzīves uz Zemes mirkli apzināties, KAS TU ESI UN KĀDĒĻ, un vienmēr būt gatavam jebkuram uzdevumam.

Lūdzu netiesāt stingri par manu stāstu. Iespējams, tas bija interesants.

 

14.03.03.

 

Pievienots 05.03.2014

http://www.omartasatt.ru/publ/avtorskij_blog_tatjany_breslavskoj/blog_tatjany_breslavskoj/olimpijskij_ogon_olimpiada_i_moja_prichastnost_k_ehtomu/28-1-0-814

Tulkoja Jānis Oppe