Татьяна Бреславская - Галактический Христос Мельхиседек. Встреча

Tatjana Breslavska - Galaktiskais Kristus Melhisedeks. Tikšanās

19 02 15

Es zināju, ka tu mani uzaicināsi. Tieši pašlaik mums vajag parunāt par tevi un par jūsu būtiskajām lietām. Laiks ir pienācis.

Ko vēl var izdarīt, lai īstenotu tos plānus, kuru dēļ jūs visi esat šeit? Jūs attīstāties skolās, treniņos, semināros – tas ir lieliski! Jūs purināt sevi, neļaujot atkal iemigt, tāpēc ka reizēm atkal gribas kļūt “kā visiem”, tāpēc ka nekas, kā šķiet, nemainās, dzīve plūst, kā plūdusi…

Kādēļ tad visas mūsu pamošanās? – jūs jautāsiet. Mēs pamodāmies, lai veiktu “noslēdzošo lēcienu gaismā”, bet turpinām dzīvot, kā dzīvojām…

Un visās mūsu “skolās” mēs nodarbojamies tieši ar to, lai neizietu no ierindas. Un mēs VISU jau esam sapratuši! Ko gan vēl var izdomāt, lai izkustinātu visu šo aizmigušo milzeni ar nosaukumu – cilvēce?

Sevi jau esam tīrījuši-pārtīrījuši, drīz “noberzīsim sevi” kā uz mazgājamā dēļa. Un apbrīnojami ir, lūk, kas: jo vairāk sevi tīrām, jo mazāk vēlmju un jūtu paliek, tu kļūsti vienkārši par MATRICU bez jūtām, vēlmēm, emocijām, piesaistēm…

Ko teiksi, Tēvs?

Ko es teikšu… Grūti būt CILVĒKAM. Būt Dievam – grūti, būt CILVĒKAM – vēl grūtāk!

Cilvēks tiecas kļūt Dievs, un, jo tuvāk viņš pie Viņa paceļas, jo skumīgāk kļūst dvēselē.

Vai tad mums pārstāt iet pie Dieva? – jūs teiksiet. Kaut arī mēs jau zinām, ka viņš tad arī ir mēs, katrs no mums. Jā, atklājot VIŅU, kļūst žēl vairumu dzīvo, ja ne visus. Sirds piepildās ar līdzcietību pret tiem, kas maz ko sajēdz visas spēles jēgā. Dažreiz gribas visu uzspridzināt un sākt no tīras lapas. Redzams, tieši tā reiz arī ir rīkojušies…

Zinu, ka uzspridzināt mums nav tiesību: tas nav nekas jauns, bet mēs esam aicināti paveikt jauno, neizzināto.

Ko tad tieši? Fantazēt mēs protam: sen jau pēc šīm fantāzijām dzīvojam – kurš paradīzē, bet kuru arī uz elli nosūtījām. Tā sakot – atskaitījāmies. Bet tā taču ir kārtējā ilūzija, “viltojums”.

Palīdzi, Tēvs!

Es palīdzēšu, bet vai spēsi saprast, ka

Pasaule apkārt – “brīnišķīga vīzija” un “tava spogulīša” atspulgs.

Viņš ir iekšienē, noslauki to, spožāk liec zaigot starojošām dzirkstīm, kuras nāk no tā.

Ieej savā sirds dziļumā un izpeldies tur godbijībā, kura nāk no dievišķā paradīzes dzēriena pamata.

Tas – dzīvības eliksīrs, neizdzer to tik ātri, pa malciņam, ar baudu, un izpeldies pilnīgi tajā.

Nevienam nav iebildumu pret šo svētlaimi: jums visiem vajadzīgs šis mīļais miers.

Atnāks pavasaris pēc tādas nirvānas, tu sajutīsi visvarena spēka pieplūdumu un atkal metīsies – kurp?

Protams! Tur vēl tik daudz nav atklāta, nav izzināta, nav pielieta ar mīlestību!

Tu atgriezīsies, un atkal dzīve uzplauks tavā pilī jaunā vilnī.

Radi sevi, veido un būvē jebkādu, kā vien var tavs prāts pateikt priekšā.

Jūs visi esat svēto dvēseļu varā, kuras saucas JŪSOS Dievi!

Pateicos par visiem vārdiem taviem! Jā, jā… laiks arī mums “penātos” uz laiku atpūsties un iedvesmoties.

Iegaumē: iedziļinoties tumšo politikā, mēģinot viņus atmaskot, jūs viļus vai neviļus iekļaujaties viņu vibrācijās, pārejat uz viņu laika spoguli. Un dvēselē sākas “bardaks”.

Ir jums tāds teiciens: dzen savu līniju. Lai kas nenotiktu – dzeniet savu līniju, nepievēršot uzmanību “sāncenšiem”. Sportists, kurš skrējienā visu laiku atskatās uz sāncenšiem, zaudē spēku, laiku, koncentrētību uz mērķi.

Jūsu uzdevums – redzēt mērķi un zināt paņēmienus tuvoties tam. Koncentrējieties uz to, nekļūstiet par izkropļota laika un telpas “greizajiem spoguļiem”.

Lai notiek tā! Es esmu runājis.

19.02.15.

 

Pievienots 15.02.2019

http://www.omartasatt.ru/publ/avtorskij_blog_tatjany_breslavskoj/blog_tatjany_breslavskoj/galakticheskij_khristos_melkhisedek_vstrecha/28-1-0-2152

Tulkoja Jānis Oppe