Татьяна Бреславская - Неопознанный Крым

Tatjana Breslavska - Neiepazītā Krima

13 12 17 01

Uz Krimu es aizbraucu pirmoreiz visas savas dzīves laikā. Sen taisījos, taču kaut kas arvien nelaida. Kas tieši – sapratu aizbraukšanas priekšvakarā: es nespētu veikt to darbu, kuru veicu, ja neattīrītu savu emocionālo ķermeni, kur palikušas rētas un vīles no pagājušā gadsimta 20. gadu laikiem. Lieta tāda, ka “atļaujiet stādīties priekšā: A. I. Deņikina Baltās armijas štāba kapteinis”. Jā, jā... pēdējās kaujas un pēdējais tvaikonis, kurš atstāj dzimtos krastus. Pārāk ilgi mani mocīja šīs sāpēs gan sapņos, gan nomodā.

Tikai pēc “attīrīšanās un piedošanas” mani “ielaida” šajā svētvietā. Kaut gan neslēpšu: braukājot pa Sevastopoli, tikko valdīju asaras. “Tātad ne viss vēl ir atlaidis...” – es nodomāju.

Vairākas reizes uzdevu jautājumus: kāds ir mana brauciena mērķis?

Un katru reizi saņēmu vienu un to pašu atbildi: ATTĪRĪŠANA.

Cik gan mums vēl jātīra un jātīrās, lai beidzot ieietu “jaunajā pasaulē”! Un kāpēc Es? Ko es tādu esmu “ievārījusi”, kā tik vien zinu, ka tīru un tīru?!
Tādus jautājumus-brēcienus es sev uzdevu visu laiku, kamēr neizlasīju par sevi rakstu: kas es esmu uz Zemes pirmām kārtām. Izrādās, es esmu kosmohīleris.

Jā, viss sakrīt... Vēl pagājušajā gadā, “tumsas iešanas” prom no Zemes naktī, man “sapnī nodeva visas atslēgas”, es mēģināju tās ielikt māju atslēgas caurumos, kamēr viena no “viņām” nepateica, ka tās ir citas atslēgas.

Pēc tam, jau nomodā, pie manis sāka nākt cilvēki, un es redzēju viņos dažādas būtības, blokus, programmas. Momentā, kad es uz tām fiksēju manu apziņu, viņas pakāpeniski nāca ārā no cilvēku ķermeņiem. Es ne uzreiz konstatēju sakaru starp “atslēgām” no sapņa un šo faktu, bet pēc tam – “pielēca”.

Ik dienu, bez pārtraukuma, es caur savu apziņu “laidu cauri” tumšas, vecas enerģijas, programmas, būtības, pazaudētas dvēseles un garus, gaismas dvēseles arī nāca.

Un viss šis “sastāvs” virzījās katrs savā virzienā: kurš uzreiz augšup (mazākums), lielākā daļa – kaut kur pa vidu, mazākā – lejup. Dažas enerģijas iestrēga manā apziņā, tad es ilgi staigāju ar galvassāpēm, kā sapnī.

Atkal es brīnījos: ko tas viss nozīmē? Un kāpēc Es?!

Un atkal atradu sev nosaukumu E. Heičas (Elisabeth Haich) grāmatā “Iesvētījums” (“Посвящение[1]”).

“...atnāks priesteri, kuri mirušo dvēseles virzīs uz garīgo attīstību. Bez šīs palīdzības viņas var iestigt uz simtiem un pat tūkstošiem gadu, viņas nespēj kontaktēties ar citām būtnēm. Viņas nevar atrast ceļu, kas ved uz attīstību.
Priesteri atrod šīs dvēseles, sūta viņu apziņā domas, kuras palīdz viņām attīstīties. Tādā veidā priesteri palīdz klīstošām dvēselēm un attīra zemes atmosfēru.”
(435. lpp.)

Gribu pievienot savu mazu piezīmi: es visām nez kāpēc sāku teikt: “Mājup!, un viņas... gāja. Ja pēkšņi, jūtoties aizkustināta, es kādai teicu: es tevi ļoti mīlu, viņa pārtrauca savu kustību, vērīgi raudzījās manī un... nekur tālāk negribēja iet. Lūk, tāda reakcija uz vārdu “mīlu” pat tādā darbā.

Es braucu ar mazu, taču “pārbaudītu” grupu. Mēs kopā “norūdījāmies” vēl Izraēlā 2011. gadā.

Kad mēs nedaudz apmaldījāmies Alčaka (Алчак) zemesragā un aizgājām pa “alpīnistu taku”, karājoties pie klints, kad jau ar grūtībām nolaidāmies lejā un neviens nepauda sašutumu un visu uzņēma mierīgi, es izteicu galīgo rezumē: “Ar jums var iet izlūkos!”

Ar pašām tīrākajām un gaišākajām enerģijām mūs sagaidīja Balaklavas (Балаклава) zemesrags. Mēs uzkāpām kalnā, kur stāvēja cietoksnis, un pavērās tāds skats!

13 12 17 02

Kalna apakšā griezās enerģētisks virpulis. Nāca tīras un spēcīgas enerģijas, no kurām gribējās lidot. Protams, mēs tur atklājām “Augšupcelšanās Portālu”.

Mēs nekāpām, bet “lidojām no kalna spārnos”.

Pirms pārbraukt uz Bahčisaraju (Бахчисарай), mums gribējās paspēt pabūt Fiolenta (Фиолент) zemesragā, kur zem ūdens atradās “dzīva piramīda”, un mēs paspējām.

Es daudz reižu biju dzirdējusi par šīs vietas skaistumu, taču acīm ieraudzītais pārspēja visas gaidas. Žēl, ka mēs tur pavadījām maz laika, jo bija jāpaspēj uz pēdējo autobusu, kurš iet uz Bahčisaraju.

Lejā, starp divām klintīm, patiešām nāca starojums no zemūdens piramīdas. Tas piepildīja ar gaismu visu zemesragu! Gribējās vienkārši izšķīst un “nebūt”.

13 12 17 03

Nākamo dienu mēs veltījām Bahčisarajai. Mūsu uzdevums, protams, pirmām kārtām bija visā pasaulē pazīstamās Hana pils apmeklējums, kamēr mēs vēl bijām spējīgi fiziski pārvietoties pirms pārgājiena pa aizu Čufut-Kale (Чуфут-Кале) (tulkojumā “jūdu cietoksnis”). Labi, ka mēs pili apmeklējām no rīta, pēc tam vienkārši pietrūktu spēku.

Nu ko: “pils kā jau pils”, starp citu, “jaunie krievi” dzīvo “krutāk”, kaut arī nav hani. Ieinteresēja emblēma jeb ģerbonis uz pils vārtiem. Uz jautājumu, ko viņš nozīmē, neviens nevarēja pateikt “patiesību”.

13 12 17 04

Bet mans viedoklis bija tāds: tas nozīmē visa, kas šajā vietā notiek, duālismu. (Var būt man arī nav taisnība.)

Šīs dienas rīts bija apmācies, pūta auksts brāzmains vējš. Aiza izskatījās drūma un nelaipna, klintis kārās pāri jau uz ielas, kas uz to veda. Taču drīz vien parādījās “dzīvības pazīmes” kioska veidā, kur pārdeva biļetes ieejai aizā (taisni kā Ilfam un Petrovam), un pakalpīgi vietējo visurgājēju vadītāji. Mēs lepni atteicāmies no transporta, paļaujoties uz saviem spēkiem.

Uz brīdi apstājusies, es nolēmu “skenēt” šo slaveno aizu. Jā, tajā atradās “portāls”. “Portāla sirdī” atradās Svjato-Uspenskas klostera dievnams (храм Свято-Успенского монастыря) alā.

Esmu pieradusi visur, kur atnāku, pirmām kārtām sveikt šo vietu Glabātājus, ko arī izdarīju. Pie manis “iznāca” sens mūks-karavīrs. Pēc tam, kad mums “tika dota atļauja iet tālāk”, mēs iegājām klostera teritorijā.

13 12 17 05

Pirmoreiz mēs bijām nonākuši dievnamā, kur nebija pierastā kupola un milzīgās telpas augšā: akmens plāksne “spieda” gan optiski, gan morāli.

Visu laiku jundīja jautājums: “Kāpēc nav sajūtams nekāds prieks un tas gaišums, kam ir jānāk, pieskaroties Radītājam un Svētajam?”

Es pēc sava “amata pienākuma” atkal “pavadīju dvēseles”, un viņas bija tumšas, pat pašās šī dievnama “svētākajās vietās”. (?!)

Kad mēs jau bijām atstājuši klostera teritoriju, viens no “tūristiem” sarunā ieminējās, ka, kā saka, pēc viena gada atrašanās šajā klosterī mūki kļūst par ateistiem. (?!)

Bet aizas otrā pusē brāļi-mūki saskanīgi drupināja akmeņus, mazliet atstatu bija ierīkotas vistu un govju kūtis, apakšā šad tad iekviecās klostera kuilīši. Mūks, kurš dzina govju baru, izskatījās labi barojies un pamatīgs (viņš svēra apmēram 120 kilogramus).

13 12 17 06

Vecmāmiņai, kura sēdēja pie dievnama ieejas, mēs pajautājām: vai vēl tālu līdz alu pilsētai, un pretī saņēmām īgnu skatienu un atbildi, ka “mēs, pareizticīgie, neejam pie nekristiešiem un ceļu uz turieni nezinām”.

Nācās rēķināties ar intuīciju, un tā nepievīla. Lieta tāda, ka mūsu pārgājiens notika lakā, kad tūrisma bums vēl nebija sācies, turklāt – slikti laikapstākļi un agrs rīts, cilvēku aizā praktiski nebija.

Mēs aizgājām līdz 1. alu pilsētai, kur no augšas uz mums skatījās apsargs ar binokli (labi, ka ne ar automātu: mēs viņam būtu labs mērķis).

13 12 17 07

Enerģijas šajā vietā bija kaut kādas izkaisītas, nemājīgas... Vējš vienkārši “gaudoja” un mēģināja mūsu ķermeņus mētāt no vienas puses uz otru, tāpēc mēs sākām kāpt lejā.

Par otras alu pilsētas apmeklēšanu, līdz kurai bija vēl 8 km, nebija ne runas.

Atpakaļceļā iepriecināja vieta, saukta par “Karaimas kapsētu” (“Караимское кладбище”) jeb “Dervišu kapsētu”. Mēs piesēdām atpūsties mazā birzītē ar vairākām kapu plāksnēm, un te sākās! Negaidot no mūsu puses nekādu “nodomu”, caur mums sāka aktivizēties enerģijas, un tā bija ļoti maiga, vienkārši fantastiska enerģiju uguņošana! Tās apskāva un glāstīja mūs kā savējos!

Tas nu gan bija negaidīti! Nekad nebūtu domājusi, ka kapsētā ir “tādas enerģijas”.

(Protams, pēc brauciena es sāku meklēt: kas tie “karaimi” tādi ir. Es ievēroju vēl kādu dīvainību: ka-ra-im, ja lasa otrādi, kā visus vārdus “atšifrēja” pazīstamais rakstnieks Sergejs Aleksejevs (Сергей Алексеев), iznāk ar-ka-im. Un ne es viena to ievēroju: internetā jau bija teikts par šo faktu. Kas tas ir? – Sagadīšanās vai...?)

Iet prom absolūti negribējās, tā vien gribējās “noslīkt šajos glāstos”!

Lūk, tad nu jautājums pēc visa tā: kas mēs esam? – pareizticīgie, musulmaņi vai...?

Atpakaļceļā aizejot līdz klosterim, mēs nolēmām “ienest nedaudz prieka” šajā drūmajā vietā un veicām Aktivizāciju.

Jau tuvojoties pilsētai, mēs ieraudzījām, kā debesis sāka zilēt, parādījās saule, pārstāja pūst vējš. Kļuva patiešām ‘jautrāk” šajā vietā!

Nākamajā dienā atkal stāvēja priekšā pārbrauciens uz jūru, konkrēti: uz Koktebeli (Коктебель). Tur mēs iekārtojāmies un veicām “radiālus” izbraucienus uz Meganoma (Меганом) zemesragu un Sudaku.

Sākumā aizgājām uz kalnu, kur apglabāts Maksimiliāns Vološins (Максимилиан Волошин). Šis kalns ir svētceļojuma vieta un īpašas enerģijas meklējošajiem, kā arī dzejnieka un mākslinieka talanta cienītājiem.

Mēs kalnā veicām aktivizāciju un atvērām Augšupcelšanās Portālu. Tā Glabātājs darba laikā “apvija” mūs ar spirāli-čūskiņu, tādā veidā izsakot prieku. Katram no mums viņš “pieskārās” ar savu mīlestību, visi neviļus smaidīja gluži kā bērni.

Par Kara Dag kalnu papriecājāmies tikai no Vološina kalna. Organizētas ekskursijas vēl nebija organizētas, un pārkāpt apmeklējumu “aizliegumu” mēs neuzdrošinājāmies. Šis apdzisušais vulkāns glabā daudz noslēpumu!

Nākamajā dienā mēs braucām uz Meganoma zemesragu. Vēl pavisam nesen arī tur bija “aizliegtā zona”. Pretgaisa aizsardzības karaspēka daļa vēl atrodas šajā zemesragā.

Zemesraga kalnu pakājē mūs sagaidīja “Drakonu radinieki”. Viņi mierīgi plūca zālīti un apsargāja savus senčus.

Kalnā, neskatoties uz brāzmaino vēju, mēs veicām meditāciju. Mēs satikāmies ar savām Gaismas Ģimenēm, Skolotājiem, savienojāmies ar Galaktikas Kodola Apziņu, Augstāko Kosmosa Saprātu. Es palūdzu, lai mūs visu grupu “izvestu cauri Galaktikas melnajam caurumam” (man šī pieredze jau bija, pārējie vēl neuzdrošinājās veikt to pa vienam). Ar katru tika veikts individuāls darbs.

Pēc tam mēs apliecām zemesragu no jūras un veicām vēl vienu meditāciju. Blakus tai vietai jau tika rīkota nometne jogiem, atbraukušiem uz savu semināru.

13 12 17 08

Četru dienu ceļojuma laikā man izveidojās sajūta, ka mēs visur tikām “gaidīti”. Tāda pati sajūta bija arī šoreiz. Pietika mums iekārtoties zem zemesraga kalna, kā “atnāca tā Gari-Glabātāji” un uzreiz “uzgāza darbu”.

Sākumā noritēja attīrīšanās no vecām un tumšām enerģijām, pēc tam dziļi no kalna apakšas sāka lauzties ārā stars, tas savienojās ar Lielo Centrālo Avotu (LCA) un atgriezās atpakaļ savērpjošās spirāles veidā. Mūs “ievilka” ļoti šaurās un tumšās pazemes ejās, kuras mums bija jāiztīra kā “Augija staļļi”. Viss kalns iemirdzējās, iznāca priesteris-milzis.

Velidogors (Велидогор) pateicībā paklanījās mums. Kalna centrā sākumā parādījās milzīgs krusts, pēc tam pentakls.

“Attīrījāt,” – ienāca apziņā.

Atpakaļ atgriezāmies, lecot pāri viļņiem, kuri jau pēcpusdienā appludināja visu taciņu. Dvēselē bija priecīgi un jautri.

Divas nākamās dienas mēs pavadījām Sudakā un Jaunās Gaismas līcī. Agri no rīta, pirms izbraukšanas, caur mani veica visu to enerģiju tīrīšanu, kuras mēs “izkustinājām no vietas”. Galva vienkārši dūca!

Pirmais, ko mēs apmeklējām Sudakā, bija Dženoviešu cietoksnis (Генуэзская крепость).

Pats par sevi tas nemaz nebija tik interesants. Mani uzreiz vilka uz kalniņu cietoksnī. Un tur mūs atkal gaidīja!

Pirmais atnāca Svētais Juris (Георгий Победоносец) visā savā spožumā!

Kas tur ko brīnīties: tas bija kara cietoksnis. Viņš svētīja mūs... darbam. Atkal notika attīrīšana. Nāca Drakoni, viens no viņiem tik dziļi un pētoši raudzījās manī (skudriņas pa ādu), nolika savu galvu uz ceļiem, manāmi negrasoties iet prom, un tikai skatījās un skatījās manī...

“Radinieks,” – es nodomāju, taču sentimentiem nebija laika, jo sāka nākt citi “biedri”, arī viņi rāvās brīvībā. Tie bija seni karavīri ar āvām, zobeniem, šķēpiem.

Kurš jūs šeit turēja, puiši? – man paspruka.

Mūs piekala “tumšie”, – bija dzirdama atbilde.

Vajadzēja vēl laiku, lai to visu apdomātu: sākumā “radinieki”, pēc tam – “piekaltie”.

Mūsu nākamais punkts bija Alčaka zemesrags (мыс Алчак), Sudakas tuvumā. Tur mēs nedaudz pamaldījāmies, par ko ir minēts sākumā. Mēs aizgājām pa pašu sarežģītāko maršrutu, kur iet tikai alpīnisti (droši vien tā bija pārbaude).

13 12 17 09

(priekšējā plānā Alčaka zemesrags, aizmugurējā – Meganoms)

Atguvušies pēc kāpiena kalnā, mēs nolēmām ar to “pakontaktēties”. Mans Dievs! Uzreiz atvērās milzīgs portāls, aicinošs sevī. Un sāka nākt, nākt “ļaudis”! Bija gan priesteri, gan garīdznieki, kas kaut ko turēja rokās.

Atskanēja: “Atlantīdas Portāls, Templis.”

Ja reiz tas ir portāls, tad jāatver savs “Augšupcelšanās Portāls”, – mēs nolēmām. Atvērām. Ak, kas tur sākās! Ļoti spēcīgas virpuļveidīgas enerģijas kā viesuļvētra rāvās uz āru un augšup! Sāka griezties kaut kādas turbīnas, sāka darboties ģeneratori. Vienkārši rūpnīca-gigants!

Man paskaidroja: to dvēseles, kuri nāca ārā, līdz zināmam laikam noturēja šīs enerģijas, tās kalpoja kā “viņu blokiratori”. Lūk, tā! Bet tagad tur viss ir sācis strādāt uz Augšupcelšanos! Laiks ir pienācis!

Mūsu nākamais mērķis bija Perčema (Перчем) virsotne. Tā ir dabas veidota piramīda, kura atrodas Sudakas teritorijā. Runā, kā tā bijusi pirmā virsotnes, kas pacēlusies virs ūdens.

13 12 17 10

Kāpšana kalnā bija viegla un priecīga (pēc visiem piedzīvojumiem). Pie kalna, kā parasti, es piesaucu Glabātāju. Iznāca kāds, stepes vilkam līdzīgs, ļoti laipni mūs sagaidīja un aicināja uz augšu.

No augšas pavērās skats uz visu Sudaku, Piekūna kalnu, tālumā bija redzams Meganoma zemesrags.

Mūs sagaidīja ļoti gaišas, apžilbinoši tīras enerģijas, uzvējoja kaut kas ļoti tuvs un mājīgs! “Nāca dvēseles” un uzreiz – uz Augšupcelšanos.

“Puiši” no šī kalna augšupcēlās visi. (Redzams, laiks bija pienācis.)

Pēc tam mūsu priekšā sāka griezties piramīda – tas bija mūsu kalns, un mēs kopā ar viņu arī sākām augšupcelties! Pirmā doma: vai atgriezīsimies?

Parādījās kalna jaunā Glabātāja starojošā seja! Tā bija dievišķi skaista seja ar ideāliem vaibstiem! Viņš mums laipni smaidīja, šķiet, gribēja visus apkampt un noskūpstīt. Mūsu sajūsmai nebija robežu! Pēc tam viņa seja kļuva skumja no tā, ka mēs viņu pametīsim. Viņš mūs tik ilgi bija gaidījis!

Mēs pabijām augstākajos slāņos, un mūs pamazītēm nolaida lejā. Ceremonijas turpinājumā pie mums iznāca “svarīgas personas” ar veltēm. Katram pasniedza dāvanu, pēc tam piedāvāja mums dziedināšanu. Pēc tam no augšas sāka līt “radošās enerģijas” plūsma (kā tika pateikts: mums tik ļoti pašlaik nepietiek šīs enerģijas, mēs esam atradinājušies radīt, būt Radītājiem).

Pašā nobeigumā mūs svētīja uz nolaišanās lejā, skatienam pavērās ceļš (ēteriskajā plānā).

Lejā, uz laukumiņa, zem stāvā pacēluma, mēs veicām ceremoniju “Augšupcelšanās Krēsls”. Viens no mūsu pārgājiena dalībniekiem tika pilnībā piepildīts ar jaunām programmām, aizvācot visas atliekas, kas traucēja turpmāko dzīves ceļu.

Līci “Jaunā Gaisma” (“Новый Свет”) nolēmām apmeklēt tīri izklaides, atpūtas dēļ. Bet tur mūs (mani īpaši) gaidīja pārsteigumi.

Galvenā ievērojamā lieta šajā vietā, pēc vietējo iedzīvotāju vārdiem, ir “Goļicina taka” (“Тропа Голицына”) un... viss. Skats no takas bija patiešām sajūsminošs: pa kreisi – jūra, pa labi – Ērgļa kalns, kurš kārās pāri ūdenim. Grota kalnā saucās "Goļicina grota” (tikusi saukta arī par Šaļapina grotu, jo viņš tur sniedzis savus koncertus).

“Aplūkojot” varēja arī izdarīt secinājumu, ka tur atrodas “daudzdimensionāli tuneļi”.

Iznākot uz salīdzinoši plaša laukumiņa uz “Takas”, mēs apstājāmies kā zemē iemieti: mūsu priekšā “gulēja DRAKONS”!

Lai būtu liekāks pārliecināšanas spēks, es ievietoju foto no cita rakursa.

13 12 17 11

Mani izbrīnīja, ka viņš TIK MIERĪGI GUĻ SAVĀ NODABĀ! Mēs ilgi aplūkojām viņa pozu, skatījāmies viņa acīs un ausīs...

“Nav prātam aptverams,” – es domāju.

“Kāpēc nav aptverams,” – atnāca atbilde. “Mēs šeit sen guļam, mūsu ir ļoti daudz pa visu pussalu guļošu, sēdošu, stāvošu.”

Pēc tam “manu acu priekšā” no viņa sāka “nākt ārā viņa Dvēsele”! Viņa aiztraucās augstumos.

“Tu mani atbrīvoji,” – es izdzirdēju. (Ar šo arī būs jātiek skaidrībā, es nodomāju.)

Nepaguvu atjēgties no viena pārsteiguma, kad “atnāca otrs”.

Es stāvēju uz laukumiņa ar aizvērtām acīm un... sāku “redzēt melnbaltu kino”: man garām gāja dāmas cepurēs ar lietussargiem, militārpersonas, džigiti papahās, jūrnieki, bērni, suņi, kāds jāja uz zirga.

Kas tas ir? Ak Dievs! Tas taču ir tiešs pierādījums, ka ūdens (pa kreisi) un akmeņi (pa labi) glabā informāciju kā arhīvā. Šī enerģētiskās informācijas telpa ir noarhivējusi visu, kas šeit noticis un notiek.

Es nez kāpēc satraucos redzētā iespaidā. Un, ja nu... Jā, ja es ieraudzītu caru Nikolaju un viņa ģimeni un varbūt sevi arī? Es nolēmu hroniku “līdz galam noskatīties” nākamo reizi. Pārāk daudz iespaidu uzreiz!

Es biju naivi domājusi, ka mani vairs ir grūti ar kaut ko pārsteigt, un še tev!

Nākamā bija atvadu diena, šajā reizē mūsu īsais ceļojums tuvojās beigām. Mēs nolēmām “parunāt” ar jūru, jo ūdens vēl bija ledains un peldēties nebija iespējams.

Rīts bija ļoti miglains. Migla nekarājās, bet gulēja uz jūras, bieza un smaga kā plāksne. Mēs nolēmām runāt ar jūru, “kā uz dvēseli spiedīs” (“как на душу ляжет”).

Kā pirmo izsaucām Melnās jūras Glabātāju. Bāc! Kurš tad tas varēja būt?! Nu protams, ka DRAKONS! Milzīgi liels jūras Drakons ar asti “izlīda” pie mums krastā, iekārtojās blakus, pa labi no manis, un sāka mierīgi kopā ar mums sazināties ar jūru.
Viņa fizionomija bija te pavērsta tālumā, te “dialogā” pagriezās uz manu pusi, pie manas sejas.

Mēs sveicām jūru, sūtījām viņai mīlestību un visas mūsu labākās jūtas. Atpakaļ saņēmām ne mazāk maigas enerģijas, savienotas ar sauli un vēju, jo viņa, jūra, ir neatdalāma no šīm stihijām.

“Pastāsti mums kādus noslēpumus, godājamais Glabātāj,” – es bikli palūdzu.

“Nu ko, lūdzu,” – viņš atbildēja, un acu priekšā sāka parādīties ainas ar grimstošiem kuģiem, tiem vēl bija buras, kaut kas tika rādīts jūras dibenā. Pēc tam Glabātājs sāka diktēt mazus vēstījumus:

– Saules stars caurdur jūras telpu, savienojas ar zemūdens klintīm, sāk aktivizēties enerģija, kura iedarbina mehānismus. (?!)

– Zem Piekūna kalna atrodas enerģētiska stacija, kura darbināja Atlantīdas transportu.

– Meganoma zemesraga kalnā atrodas uztveroša-raidoša ierīce, saistīta ar Augstāko Saprātu.

– Ai-Petri kalnam ir ļoti svarīga nozīme cilvēcei utt.

Aizkustināta līdz asarām (un es patiešām sāku raudāt), es ne par ko nevarēju runāt, kad mani pavadoņi sāka mani “tirdīt” par dzirdēto.

“Lūk, tā viss ir vienkārši!” – es nodomāju. Vai kāds ir to visu pētījis, aizdomājies?

“Tas ir tikai sākums, tikai – sākums,” – es domāju. Mums Krimā vēl ir jāveic milzīgs darbs! Jo cik vēl “neatbrīvotu Drakonu” taču tur atrodas.

Jau pēc brauciena es turpināju savu “izmeklēšanu” sakarā ar Drakonu atrašanos tur, un kāpēc Es?

Atnāca atbilde: Drakoni atrodas Krimā un citos ģeofiziski “neuzticamos” rajonos jau kopš Zemes vēstures Permas perioda. Taču viņi atrodas it kā “sarkofāgos-bruņās”, saglabājot Zemes mantijas balansu.

Ar savām augstajām vibrācijām viņi ietin visu Zemi, sargājot viņas garozu no iznīcināšanas.

Taču tagad Zeme ir ieguvusi jaunu statusu. Viņas kodolam ir jauna enerģētiskās informācijas struktūra, Zemes mantiju apsargāt “nāk” jaunas augsti enerģētiskas būtnes. Notiek “sardzes maiņa”, un lielo Drakonu dvēseles, atdevušas sevi, kalpojot planētai, iet uz mājām ar izpildīta pienākuma sajūtu.

Viņu aiziešanai ir jāpalīdz, pavadiet viņas cienīgi, ar pagodinājumiem.

Viņas ir jūsu Gaismas Ģimene, kura viena no pirmajām atnāca uz Zemi.

Jūs esat viņas darbu turpinātāji.

Viņas augšupceļas, kā agrāk augšupcēlās visi Drakoni. Jūs, fiziskajos ķermeņos, būsiet nākamie.

Lūk, tādu rezumē es saņēmu, pabeidzot savus ceļojumus.

Pabeidzot savu stāstu, es gribu uzaicināt visus interesentus uz savu nākamo pārgājienu pa neiepazīto Krimu.

Jau ir iezīmēti mērķi: Mangup-kale (Мангуп-кале), Demerdži (Демерджи), Ai-Petri (Ай-Петри), Aju-dag (Аю-даг), Boikas masīvs (массив Бойка) un daudzi citi.

Kerčas rajonam (Pantikapejam (Пантикапей)) ir liela nozīme man personīgi kā saistītam ar manu iepriekšējo iemiesojumu.

Aprīlis, 2013. g.

Citas publikācijas – iespējams, par tēmu.

1. SUFFERING FOR THE MASSES. Trip 11. FINAL TRIP

2. SUFFERING FOR THE MASSES. Trip 5

3. shaman jokes

 

Pievienots 13.12.2013

http://www.omartasatt.ru/publ/avtorskij_blog_tatjany_breslavskoj/blog_tatjany_breslavskoj/neopoznannyj_krym/28-1-0-467

Pievienots 16.04.2014

http://www.peremeny.ru/blog/16513

Tulkoja Jānis Oppe


[1] Skat. http://www.koob.ru/haich/initiation (Tulk. piezīme)