Татьяна Бреславская - ПРОРЫВ ИЗ "ЗОНЫ МЕРКНУЩЕГО СОЗНАНИЯ"

Tatjana Breslavska - IZLAUŠANĀS NO “DZIESTOŠĀS APZIŅAS ZONAS”

16 10 03- Ketsalkoatl – mūsu saules sistēmas Tēv (Valdniek) un mans Skolotāj, es lūdzu tevi komentēt ar mani notikušo un atbildēt uz virkni sekojošu jautājumu.

Es kādu laiku (vairāk nekā gadu zemes laika) atrados “dziestošās apziņas zonā”. Ka šis stāvoklis tā saucas, es uzzināju tikai šodien: tā nosaukumu man pateica.

Likās, pat vairāk nekā likās, es par to jau biju pārliecināta, ka viss, ko es esmu apzinājusies un izjutusi pēc daudzgadēja “miega”, ir pazaudēts, un es atkal iekritu gulšņājošā stāvoklī, kļuvu “kā visi”. Reizēm vētraini reaģēju uz notikumiem, mani neapmierināja dažas attiecības un lietu stāvoklis, es aizmirsu par “dievišķo iecietīgumu” un beznosacījuma mīlestību, nolaidos līdz kritikai un nosodījumam. Tas mani padarīja bažīgu un satrauca, tieši – satrauca.

Bet šodien, kā pēc burvju nūjiņas mājiena, mani “izrāva” no šī stāvokļa, apzīmējot to kā “izlaušanos no dziestošās apziņas zonas”... “saules apziņā”. (Lūk, izrādās, kur es atrados.)

- Mans dārgais Tēvs, es lūdzu izskaidrot visu šo situāciju, ko tas viss nozīmē? Ko nozīmē “dziestošās apziņas zona”, un kāpēc es tur nonācu?

- Mieru un vēlreiz mieru... Jūs un tu tajā skaitā atrodaties tur, kur jums konkrētajā brīdī vajag atrasties. Vai tad tu domā, ka tu ar apziņu augšupcelies pakāpeniski augšup pa taisni, ka tu, reiz pamodusies, jau vairs nekad “nenolaidīsies”, “nekritīsi” tikai tāpēc, ka tu esi kļuvusi tīra un gaiša?

“Dziestošās apziņas zona” – tas ir tas punkts, no kura viss sākas no sākuma, jā, jā, tieši – no sākuma! Jūs, katru reizi pamostoties, ieņemat sevī arvien jaunas un jaunas zināšanas, padarot aktīvas jūsu apziņas galvenās fāzes, pēc tam atkal “ieurbjaties” esības stigrajās enerģijās, atstājot tur savu nospiedumu, un ar jaunu apriņķojumu izrāpjaties virspusē, jaunā apziņas kontūrā.
Bet lieta ir tāda, ka, iestiegot blīvo enerģiju atvarā, jūs atkal pilnīgi cilvēciskojaties, bieži zaudējat savu apskaidrību, ar visu to jūsu lepnība un ego jums neticami traucē. Vai tad jūs neesat piedzīvojuši neapmierinātības, īgnuma un nepatikas sajūtu, ka nekas, pēc jūsu domām, nav izmainījies kopš tā laika, kad jūs kļuvāt “apskaidroti”? Pazemība un situācijas pieņemšana ne katram ir padevusies.
Tātad “dziestošās apziņas zona” uzvar jūs! Tā ņem jūsu pašu ieroci un uzvar jūs ar to! Lepnība un situācijas nepieņemšana – lūk, galvenais cēlonis, kura dēļ jūs atkal un atkal nonākat šajā zonā.

Tikko jūsos ir iezagusies neliela lepnība, nepatika, jūs no apziņas ārējā kontūra nogāžaties lejup, stigrajā tumsas atvarā un sākat visu no sākuma.
Daži to, zonu, sauc par nulles punktu, kur ir nekomfortabli, vientuļi, kur dominē dvēseles mokas un nesaskaņotība. Cik daudz reižu jūs esat šeit nonākuši, būdami “apskaidroti”!

- Tēvs, ko nozīmē “saules apziņa”, un ar ko viņa atšķiras no Kristus-apziņas?

- Saules apziņa piemīt augsti organizētām būtībām, kas atrodas kā ārpus fiziskā ķermeņa, tā arī ietērptas miesā. Šī apziņa ļauj notiekošo redzēt no cita leņķa, sākumā apzinoties cēloni, nevis sekas. Kristus-apziņa piemīt zemes plāna saprātam, kurš ir pārvarējis visus ierobežojumus un apzinājies savu uzdevumu.

Šodien tu kārtējo reizi veici izlaušanos no “dziestošās apziņas zonas”, to dažreiz vēl sauc par “nokrēslas zonu”. Tev taču likās, ka viss sakrātais ir bezjēdzīgs, viss visapkārt ir pērkams un alkatīgs. Tas bija kā tavas apziņas strutojošs augonis. Un, kad tu sev pateici: lai notiek kas notikdams, es visam esmu gatava, tas, augonis, pārsprāga, un apziņa uzlidoja uz saules kontūra.

- Es sajutu, kā mani uz kaut kurieni sāk nest, smadzenes piepildījās ar stariem, rūpīgi iztīrot visu viņu saturu. Bija iespaids, ka esmu “izkasīta” no iekšienes. Pēc tam – miers un svētlaime, es uz mirkli ieraudzīju Tutanhamona masku, mani arī sāka “apzeltīt” kā šo masku, turklāt no galvas līdz kājām, no priekšas un aizmugures. Es sāku līdzināties zelta mūmijai.

Ar kādu mērķi tas ir izdarīts, Tēvs?

- Lai tu neizbārstītu atkal savas vibrācijas, pietiks jau no tevis. Zelts ļauj saglabāt enerģiju un augstas vibrācijas (atcerieties inku un acteku zeltu). Nedomā, ka viss, kas ir bijis, bija tikai “izgāšanās”, neveiksmes. Tā bija iecerēts. Katru reizi, ieejot “zonā”, tu nesi tajā mūsu “zeltu”. Pateicoties tam, “zona” paplašinājās un mainīja savu kvalitāti. Krēsla sāka gaist. Neaizmirsti par tiem, kas tur palika, kas nav kļuvuši un vēl ilgi nekļūs par “zeltu”, tie ir tavi bērni, vecāki, draugi un mīļotie... Skumji, jā.

- Es vienā rakstā izlasīju par kaut ko līdzīgu, kas notika ar mani. Tur autors pieminēja “gaismu tuneļa galā”, kad dvēsele pamet ķermeni pēc nāves. Viņš brīdina, ka gaisma – tās ir lamatas, ejot uz gaismu, mēs nolemjam sevi jauniem iemiesojumiem, uz neiziešanu no sansaras riteņa.
Galvenais, pēc viņa domām, ir nekādā gadījumā neiet uz šo gaismu. Ka mums nav jēgas izšķīst tajā.

Gaisma tuneļa galā – tas ir ceļš uz pārdzimšanu riteni, pēc ķermeņa zaudēšanas.
...nāves momentā nevajag iet uz gaismu (jaunu iemiesojumu), bet jāpaliek tumšajā zonā, kamēr nesavāksi savu realitāti. Kā to visu realizēt praksē? Tas pirmām kārtām ir atkarīgs no cilvēka brieduma pakāpes.
Depresija – tas ir, kad cilvēks nonāk nulles zonā, bet neapzinās to, tāpēc ka ir pieradis pie emocionāliem kalniņiem. Viņam šķiet, ka viņš ir atkritis no kaut kā svarīga, piemēram, barošanās avota, kāds ir sociums. Apziņas enerģija tajā laikā nepaplašinās, bet tikai sašaurinās. Uzmanība ieciklojas uz kaut ko vienu, neredzot veselo. Tāpēc no enerģijas stipras saspiešanās mēs pat jūtam smagumu visā ķermenī, un prāts iziet autā (аутирует). Tādā momentā var likties, ka mūs ir nodevusi visa pasaule. Mēs esam kļuvuši izstumtie. Tā arī ir, tāpēc ka mūsu uzmanība ir saplakusi vienā punktā, noraidot veselu apli. Šajā smagajā enerģijā mums var izpausties tikai smagas emocijas un domformas.

(“Apziņa un viņas svarīgie pārejas stāvokļi” (“Сознание и его важные переходные состояния[1]”), Radužnijs (Радужный)

Ko tu par to teiksi, Tēvs?

- Es teikšu, ka viss ir ilūzija, jūsu sajūtas – arī ir ilūzija, apziņas ilūzija, kura jūsos sauc uz jūsu pašu lamatām – prāta lamatām. Ir dvēsele, un ir prāts. Viņi – reizēm pretinieki un reizēm – domubiedri. Esiet uzmanīgi ar saprāta spēlēm – tās itin bieži ir lamatas. Dvēsele vienmēr norādīs ceļu. Ja dvēsele ir gatava, viņa droši ieies gaismā un neizšķīdīs tajā, bet saglabās savu individualitāti. Bet, kas attiecas uz sansaras riteni, tad to izlems pati dvēsele un viņas tiesa.
Ne no kā nav jābaidās! Bīstieties no bailēm pazaudēt un no bailēm neiemantot, vienkārši dzīvojiet un joprojām esiet cilvēki, viss pārējais atnāks savā stundā. Jūsu Skolotāji un Audzinātāji nepametīs jūs.

16.10.03.

 

Pievienots 03.10.2016

http://www.omartasatt.ru/publ/avtorskij_blog_tatjany_breslavskoj/blog_tatjany_breslavskoj/proryv_iz_zony_merknushhego_soznanija/28-1-0-1860

Tulkoja Jānis Oppe


[1] Skat. https://z-yanson.livejournal.com/31320.html (Tulk. piezīme)