Татьяна Бреславская – Визит в центр вселенной

Tatjana Breslavska - Vizīte visuma centrā

VIZĪTE VISUMA NEBADONS CENTRĀ UN STARPTELPU KONTINUUMS

14 09 19 01

Šodien atkal ir trīspadsmitais datums... Es to apzinājos tikai pēc tam, kad biju “aiztraukusies” nopakaļ savai Pavadonei – Ea-lan-tai uz Visuma Centru.

Par “brīnumiem”, kas notiek, vismaz ar mani, šajos datumos, esmu jau rakstījusi.

Ea-lan-ta... Pēdējo reizi (un pirmoreiz) mēs ar viņu tikāmies pagājušā gada novembrī. Šī neaizmirstamā tikšanās veicināja uzrakstīt rakstu “Savienošanās ar Visuma kodola Saprātu[1]” 13.11.12.

Pēc tam es viņu bieži atcerējos, vēlējos atkal mūsu tikšanos kā bērns, taču viņa nenāca. “Tātad tā – vajag,” – es skumīgi domāju.

Kāpēc viņa atnāca tieši šodien, tieši šajā laika periodā, ne agrāk, ne vēlāk?

Gandrīz pusotru mēnesi es, ja tā var izteikties, atrados “pakarinātā stāvoklī”, un tas izrādījās patiešām tā: visu šo laiku es biju apmācījusies, ne uz Zemes, bet ļoti augstās dimensijās.

Es nezinu, cik šīs apmācošās pasaules bija “neitrālas”, zinu tikai, ka es nejutos pilnā apziņā uz Zemes. Jūtu, vēlmju, pieķeršanos neesamība, nevēlēšanās vispār DZĪVOT, tas ir – strādāt, domāt, radīt. Gandrīz pilnīga atsvešinātība... Caur mani tika “pārvadīts” tikai ĻOTI ārkārtējs darbs. Mani tas sāka nopietni satraukt.

Pirms dažām dienām redzēju sevi sapnī tik augstu virs Zemes, ka baidījos nokrist un nosisties, Zeme nebija redzama. Pazibēja doma, tik tālu es vēl nekad neesmu aiztikusi.

38. dimensija... Droši vien tur arī atrodas tā “neitrālā pasaule”, kur mēs apmācījāmies. Pastāvīga klašu, stāvu, auditoriju maiņa... studenti, skolēni...

Bet vakar es ļoti skaidri sajutu sevi sapnī kaut kādā pelēkas krāsas lidaparātā, no materiāla kā tūristu teltīm. Ar mani bija vēl divi (tie, kā parasti, ir eņģeļi-pavadoņi).

Nolaišanās uz Zemes izrādījās ne tik “neapmākusies”: kādam mana “karāšanās” neitrālā zonā bija bijusi ļoti izdevīga, bet varbūt mana ziņkāre un nepacietība pirms nolaišanās bija ļoti liela. Es nolēmu ieskatīties “iluminatorā”, lai paraudzītos, kur mēs esam un kā mums izkāpt. Šajā laikā viens no pavadošajiem iesaucās: “Ai!”

Man no mugurpuses metās virsū kaut kas līdzīgs sunim, ieķērās mugurā, pēc tam labajā rokā. Man tomēr izdevās viņu sakampt un izsviest “aiz borta”.

Kāds, atklāti nedraudzīgs, bija iekļuvis pie mums (bet varbūt tās ir arī “manas tumšās iestrādes”).

Cik gan pārmetumu pēc tam uzklausīja “mans Glabātājs” no manis! Varat iedomāties, KĀ es viņu lamāju.

Galu galā es sajutu, ka mēs esam “galā”, sāku vērt vaļā mūsu "lidaparāta” aizsegu, bija vēl atlikušās bailes, ka mēs atkal kaut kur esam “pakārušies”, bet cik gan liels bija mans prieks, kad es, nokarinājusi kājas, sajutu – Zemi!

Man par pārsteigumu un vēl lielāku prieku es ieraudzīju daudz tādu pašu izkāpjošu mācekļu!

Un, lūk, šodien – šī tikšanās! Mīļā, labā Ea-lan-ta! Viņa sagaidīja manu pilnīgu pamošanos un jau pēc tam parādījās manā priekšā visā savā krāšņumā, “apvējojot mani ar savu zeltaino asti”, gluži kā nopūšot pēdējās miega paliekas.

Atgādināšu, ka tieši viņa bija mana pirmā pavadone pagājušajā gadā uz Visuma Centru. Viņa kā šī pavadone ir arī palikusi.

Un atkal uzrāva mani augstumā, uz pašu Visuma Nebadons centru.

Ausīs skanēja: “Lietus Visums… Lietus Visums…”

“Kāda lietus?” – es nodomāju.

“Zelta lietus,” – es izdzirdēju atbildi.

“Kas tas ir – lietus?”

“Zelta Stari.”

“Ko šie Stari dara?”

“Vērš Radīšanas enerģiju.”

Es ieraudzīju, kā no Centra, kā no raķetes sprauslas traucas ārā gaismas stari un aiziet telpas dziļumā.

Mani stādīja priekšā kolektīvajam Visuma Saprātam, kurš pieņēma lēmumu “ievest mani Visuma LOKĀ”. (Pagaidām skaidri nezinu, ko tas nozīmē. Instrukcijas sekos vēlāk, kā man paskaidroja, bet intuitīvi bija sajūtams – jauns spirāles vijums.)

Tālāk Ea-lan-ta nolēma kopā ar mani veikt ekskursiju uz “Starptelpu kontinuumu”. Es ieraudzīju paplašinošos portālu, kura galā mani “izmeta” no telpas. Es sāku tur “peldēt”, mēģinot kaut ko apkārt saskatīt. Bet apkārt nekā nebija…

14 09 19 02

“Tā ir radoša enerģija, šeit nav tēlu un objektu,” – paskaidroja mana pavadone.

“Tagad, kā šī “loka” locekle, tu vari nākt uz šejieni, ņemt enerģiju un radīt.

Eja tev uz šejieni ir uzbūvēta.”

Es ieraudzīju šauru koridoru, kurš kā diedziņš stiepās pie manis.

“Ea-lan-ta, vai nebūs tādas enerģijas “ņemšana” kā šeit, uz Zemes, atzīšanās savā nespējā (pat nesāku pieminēt vārdu – vampīrisms)?”

“Šī radīšana jau ir CITĀ LĪMENĪ, atrodoties uz Zemes, tu nevarēsi atjaunot to no sevis un iegūt zemes līmenī.”

“Ko es varu, būdama “savākšanas punktā uz Zemes”, radīt ar TĀDA LĪMEŅA enerģiju?”

“Jaunas PASAULES! Ko tad tu velti tam apmācījies!”

“Bet vai nevar radīt šīs Pasaules, atrodoties augstākās dimensijās un citos ķermeņos nekā uz Zemes?”

“Bet vai tu negribi pamēģināt radīt tās no šejienes, no Zemes? Vai tad ne tu pati iecerēji tādu “viltīgu plānu”? Jums daudziem ir kļuvis “garlaicīgi” radīt, kad “rokās” ir visi dievišķie instrumenti, protot momentāni izvilkt JEBKURU informāciju par jebkura objekta formu, tēlu, īpašībām. Jā, ir kļuvis – vienkārši GARLAICĪGI!

Bet, lūk, ja pamēģinātu no tāda punkta, kur apkārt ir “melnum melna tumsa”, pašiem šo “tumsu” izjūtot, atkal kļūt par pilntiesīgiem “Visuma radošā Kolektīva” locekļiem! – ja nu tā jums gribētos?”

“Bet zini, mana dārgā Ea-lan-ta, tas viss, protams, ir lieliski, ka mēs PAŠI tā izdomājām, bet, lūk, tā “mazā nianse”, kad pēc apmācības tik augstā līmenī ar atbilstošām zināšanām un intuīciju mums tomēr nāksies ne tikai RADĪT jaunas pasaules, bet arī joprojām DZĪVOT uz Zemes, vai to mēs esam ņēmuši vērā?

Vai mēs esam paredzējuši “savas neatbilstības” šai pasaulei sajūtu, kā mēs jutīsimies “iepriekšējo” tuvinieku, draugu un paziņu vidū? Man, piemēram, jau ir smagi.

Es biežāk esmu sākusi justies kā izstumtā, un nekādas prakses turklāt nepalīdz.”

“Visu paredzēt, protams, nav iespējams. Jums visiem – eksperimentētājiem – ir dažāda eksistences vide.

Mēs vienmēr esam ar jums, palīdzība nāk VIENMĒR, bet arī jums tomēr turklāt KAUT KAS ir jāizdomā (vientuļnieku, mūku dzīve un pašnāvības – tas vairs nav nekas jauns).”

“Jā, mana dārgā Ea-lan-ta, es tevi sapratu. Ir atkal jāmācās PRIECĀTIES (РА-ДОВАТЬСЯ) uz planētas Zeme.”

14.09.13.

 

Pievienots 19.09.2014

http://sanatkumara.ru/stati-4/vizit-v-tsentr-vselennoy

Tulkoja Jānis Oppe


[1] Skat. http://www.sanatkumara.lv/index.php/par-vietni/25-tatjaba-breslavska/1827-tatjana-breslavska-savienosanas-ar-visuma-kodola-sapratu (Tulk. piezīme)