Татьяна Бреславская – Аркаимские творения

Tatjana Breslavska - Radīšanas Arkaimā

14 07 08

Mūsu sirdis mūs atkal šogad nosūtīja uz Arkaimu. Mēs braucām ne saņemt, mēs braucām – dot. Un mēs bijām cieši pārliecinātas par to, ka pirmām kārtām vajag dot, radīt. Tie, kas gribēja vēl kaut ko “paņemt”, mūsu grupā netika iekļauti. Mēs palikām trīs – trīs sievietes, kas izrādījās ĻOTI svarīgi.

Mēs atbraucām jau pēc vasaras saulgriežu dienām, arī to mēs bijām pārdomājušas. Izrādījās, ka šajās Dienās Arkaimā bijis vairāk nekā 20 tūkstoši cilvēku! (diemžēl arī atkritumu bija palicis daudz). Bija arī tādi, kas šeit ieradušies šašliku pacept un iedzert… Lai tā būtu, lai vismaz kaut kādu sākumu viņi būtu sev ielikuši, ne mums viņus tiesāt.

Mēs ierīkojāmies vienkārši – klajumā teltīs pie upes. Mēs vēl nebijām paspējušas uzsliet savas “teltis”, kad mūs apsveikt un nolasīt darba programmas sarakstu atnāca visi mūsu Vadītāji un Skolotāji (iepriekš programmu neiezīmējām, zinot, ka viss noskaidrosies uz vietas).

VIŅI piepildīja visu klajumu kā varens karapūlis! Es tik tikko spēju fiksēt mūsu turpmāko darbību punktus. Pats pirmais svarīgākais uzdevums bija – radīt Mīlestības Templi Mīlestības kalnā (Gračinajā (Грачиная)).

Mēs pukojāmies par stipro karstumu, mums apsolīja lietu un vēsumu, un šajā vakarā sacēlās pa visu gadu pirmais negaiss ar vētrainu vēju!

Arkaims attīrījās, iemirdzējās!

Vēl aizbraukšanas priekšvakarā caur mani attīrījās Arkaima enerģijas, īpaši Šamankas (Шаманка) kalnā, kur kas gan viss nebija ticis “darīts”!

Tādā karstumā nevarējām vien sagaidīt izpeldēties Karagankā (Караганка), ko mēs arī izdarījām.

Uz vakara pusi es ar grūtībām staigāju, no rīta nevarēju apauties un apģērbties – sāpēja mugura.

Kas tas ir? – es pajautāju.

– Tava bezrūpība un izklaidīgums par muguras problēmām un upes aukstajiem avotiem un… pārbaudījums pirms liela darba.

Neraugoties uz sāpēm, es ar savu grupu aizgāju uz Septiņu zīmogu kalnu 10 km turp un 10 km atpakaļ. Varējām paņemt mašīnu, bet es biju pārliecināta, ka bija jāiet kājām, ka tas viss bija sagatavošanās, noskaņošanās pirms galvenā darba un pie viena attīrīšanās.

Viss notika, es spēju, nevienu neiegāzu. Kalna Glabātāji attīrīja mūsu čakras, noharmonizēja tās ar Zemes, Saules sistēmas, Galaktikas, Visuma čakrām.

Vakarā Šamankas kalnā manas pavadones tika savienotas ar Kosmiskajām Ģimenēm un Kosmisko Dzimtu Spēku.

Nākamajā dienā Saule jau bija iznākusi aiz Mīlestības kalna, mēs vēl laiskojāmies savās “teltīs”, bet man jau “pilnā rīklē” sāka kliegt: “Kad jūs beidzot atnāksiet, mēs visas jau gaidām jūs šeit!” Mīlestības Dievietes cita pēc citas pazibēja man acu priekšā.

Ātrāk, ātrāk! Pat kauns, cik daudz “ļaužu” bija atnācis uz rituālu. Uzkāpām. Kalna galā bija tukšs, neviens mums netraucēja. Mums stāvēja priekšā šeit radīt Mīlestības Templi un saņemt Iesvētījumu.

Atnāca Dieviete Venēra, piepildot mūs ar savām enerģijām, Hēra svētīja mūs, lai mēs radītu savus Jaunos ģimenes pavardus. Šīs divas Dievietes bija “vadošās” mūsu darbā, bet mēs ar viņu piekrišanu uzaicinājām arī citas iemīļotas Dievietes: Agni, Ladu, Makošu (Макошь), Ļeļu (Леля). Atnāca Vissenāko Drakonveidīgo Dzimtu Dievietes.

Tika būvēts īsts templis: centrā izveidojās milzīga rozā krāsas sirds, mēs ieelpojām un izelpojām, apgarojot to. Visas Dievietes ienāca mūsu sirds centros. Tempļa sienas būvēja visas kopā. No sirds centriem mēs starojām starus augšup, radot tempļa kupolu un tā smaili, kurš aizstiepās uz Lielo Centrālo Avotu (LCA).

Tieši tāds pats kupols un smaile stiepās Zemes dziļumā, savienojoties ar viņas kodolu. Atnāca Māte – Zeme, atnāca Diženā Dieviete, svētīja mūs, ieslēdzot katru “savas Mīlestības kokonā”.

Mūs pasludināja par “jaunās mīlestības” pārvadītājām un nesējām uz Zemes.

Pēc tam mēs ieraudzījām, kā Tempļa centrā notika 2 šūnu vīrišķās un sievišķās  saplūšana, parādījās Zemes jaunā bērna tēls-etalons, viņa dzimšana sākās jau mūsu Mīlestības Templī!

Tas bija tik negaidīti, bet tālāk kļuva vēl vairāk negaidīti un… “pikantāk”, kā mēs teiktu “vecajās enerģijās”.

Mums tika likts priekšā “atgulties saulītē”, Saule paārstēja katru no mums, īpaši mūsu sievišķo reproduktīvo sistēmu, kā ar lāzeru izgaismojot visu iekšienē.

Un tālāk katrā no mums ienāca “Lielais Falls”, ievadot mūsu dzemdēs jaunas vibrācijas, kuras veicinās jaunās rases mazuļu ieņemšanu un apaugļošanu (?!) (tas izrādījās ļoti jutīgs akts!). Brīnumaini ir tavi darbi, Dievs Kungs!

Mūs svētīja Jauna Dievišķa pāra radīšanai, atnāca Debesu Tēvs un ar savu “aizsardzības segu” apsedza mūsu jauno radījumu mūsu iekšienē.

Vēlāk, jau teltīs, pie mums no Sīriusa atnāca Dieviete Izīda un Ozīriss apsveikt mūs un ienest arī savas enerģijas Mīlestības Templī. Atnāca arī Dievs Eross un Dieviete Erotika, viņi ienesa savas jaunās enerģijas, kas uz Zemes veicinās veidot jaunu viedokli par seksuālajām attiecībām starp vīrieti un sievieti. Eross un Erotika šajā jomā strādā visā pasaules-ēkā, viņi uzaicināja arī mūs tagad piedalīties kopā ar viņiem. Bet mums vispirms uz Zemes būtu ar to “jātiek galā”.

Mēs vēl visi ne gluži esam pieraduši domāt, ka Templis var būt mūsu IEKŠIENĒ kā “Dieva Valstība”, par kuru runā Jēzus Kristus.

Jā, mēs esam VESELUMA fraktāļi, un mēs jau ne tuvu neesam “mazi kukainīši”, bet pilntiesīgi Radītāji, kas nes atbildību par saviem radījumiem.

Vienu no mums gatavoja “īpašas dvēseles” atnākšanai uz fizisko plānu.

Kā Dievmāti, mēs nodomājām… Mums viņai tajā ir jāpalīdz, īpaši – saglabāt augstas vibrācijas viņas dvēselei un radītajam Templim.

Nākamajā rītā tika būvēts “Visuma Mīlestības Trauks”, no kura visas dvēseles pirms iemiesošanās smels mīlestības enerģijas.

Nākamās dienas uzdevums bija darbs Saprāta kalnā, aktivizējot Zemes Jaunās realitātes enerģijas.

Pēc mums uz mūsu teltīm burtiski “atnāca” pats Valdnieks Maitreija, aicinot mūs drīzāk atnākt uz kalnu.

Šoreiz mēs piebraucām, līdz kalnam bija ne mazāk par 14 km. Atkal bija ļoti karsts, bet mēs jau bijām mazliet pieradušas, turklāt uz kalna mūs apvējoja vējiņš. Atkal mēs izrādījāmies vienas, un mums neviens strādāt netraucēja.

Kā parasti mēs sākumā caur sevi uzbūvējām kristālu, piesaucām visus Skolotājus un Audzinātājus, Gaismas Ģimenes, Arkaima Glabātājus.

Valdnieks Maitreija atklāja aktivizācijas ceremoniju, svētīja katru no mums.

Mēs palūdzām noharmonizēt un sabalansēt mūs ar visiem cilvēkiem un notikumiem, ar visiem mūsu ķermeņiem, ar visu esošo.

Pie mums atnāca LCA, mūsu kristāla centrā mēs sākam saskatīt Jaunās realitātes dzimšanu ar jaunām Zemes programmām.

Tālāk notika to apgarošana caur mums, mēs kļūstam par šo programmu nesējām un pārvadītājām. Šajā laikā no Zemes kodola pacēlās milzīga enerģētiska plūsma!

Vienlaikus notika Zemes Jauno zināšanu Tempļa radīšana. Tas būvējās ar lielām grūtībām, jo nāca pretošanās no cilvēces vecā domāšanas veida.

Tā būs bibliotēka, zināšanu banka.

Mūsu šodienas uzdevums – radīt bāzi Zelta Rases jaunu bērnu, jaunu cilvēku atnākšanai. Vajag radīt pēc iespējas vairāk tādu Tempļu uz visas Zemes.

“Mēs ticam jums, jūs esat uzticīgas ceļam, kuru izvēlējāties!”

Tieši tāds pats Templis tika radīts lejā, Zemes centrā. To divas smailes asī savienojās mūsu siržu līmenī, sākās darbs personīgi ar katru no mums. Katrā tika ielikts šī Tempļa “čips”, kurš glabāsies smadzeņu programmā un kopēsies mūsu laukos.

“Tas jums ir liels gods!”

Mēs saņēmām jaunu gaismas aizsardzību un svētību no LCA, Mātes-Zemes un visiem Gaismas Hierarhiem.

Mūsu atrašanās šeit pēdējā dienā mēs strādājām Šamankas kalnā.

Mēs savienojāmies ar galaktisko kodolu un nonācām 3-lapiņu Liesmas Templī. Šī Tempļa enerģijas tika aktivizētas katrā no mums, un mēs saņēmām Svētās Trīsvienības Iesvētījumu. Pēc tam mūs ieveda galaktikas kodolā, aptvēra ar kodola gaismu un vibrācijām.

Mēs bijām aptvertas ar vairākiem gredzeniem, radītiem pēc hierarhiskas sistēmas. Tas viss izskatījās kā īsts pareizticīgo dievnams, taču daudzslāņaināks, ar daudzām rotondām un mirdzošu kupolu.

Atnāca Tēvs-Radītājs un Diženā Dieviete (asaras tecēja straumēm…).

Viņi iedeva mums savu aizsardzību un laba vēlējumus katrai, īpaši tai no mums, kura dzīvē ir nodarbojusies ar tiesiskās aizsardzības jautājumiem.

Tēvs apsedza mūs ar saviem diženajiem “spārniem”.

Kalna nogāzē, jau pēc tradīcijas, mēs uz liela akmens veicām “Augšupcelšanās Krēsla un Iesvētījuma” ceremoniju. Tā bija kā rezultātu apkopošana mūsu gaismas darbam Arkaimā.

Kad uz akmens – Krēsla sēdēju es, pie manis atnāca Tēvs-Radītājs un vērsās ar vārdiem kā pazīstamajā līdzībā:

“Es visu tavu dzīvi gāju ar tevi pēda pēdā, un, kad tev bija nepanesami grūti, es nesu tevi savās rokās…”

Un atkal sāka līt manas asaras, attīrīšanās un svētības asaras…

Atpakaļceļā uz dambja mēs nenocietāmies un uzbūvējām arī savas “vēlēšanos piramīdiņas”. Katrā akmentiņā tika ielikta domforma-vēlēšanās, pēc tam mēs redzējām, kā piramīda iemirdzējās un pacēlās augšup, “izpildei”…

Mēs atvadījāmies no Arkaima ar apmierinājuma jūtām, ka izpildīts viss, ko mēs bijām iecerējušas kopīgi ar mūsu Skolotājiem, Audzinātājiem, mūsu Augstākajiem Es, mūsu Gaismas Ģimenēm, LCA, Māti-Zemi un Galaktikas kodola kolektīvu.

PATEICĪBA VISIEM!

 

Pievienots 08.07.2014

http://sanatkumara.ru/stati-4/arkaimskie-tvoreniya

Tulkoja Jānis Oppe