Светлана Туманова – ПОЧЕМУ ТАК ВАЖНО НЕ НАСИЛОВАТЬ СЕБЯ

Svetlana Tumanova - KĀPĒC IR TIK SVARĪGI NEIZVAROT SEVI

Autors: Svetlana Tumanova

Varbūt jūs nejūtaties veseli kāda iemesla dēļ?

Varbūt esat vienkārši noguruši un gribas atpūsties? Nav iespējams visu laiku uzbrukt, šaustot un barot sevi.

Jūsu viedajam organismam ir labāk redzams, kā viņš jūtas.

Ko tieši jums pašlaik vajag – to arī dariet. Neklausieties kritiķos un nosodītājos. Nevienā neklausieties ar viņu padomiem.

Dariet to, ko tieši grib jūsu Dvēsele un organisms.

Es nesen apmeklēju urologu pēc republikas neirologa rekomendācijas.

Apmeklēju un ļoti satraucos sākumā. Urologs veica urīnpūšļa izmeklēšanu ar ultraskaņu un pateica, ka urīns stāv urīnpūslī un tas uz nakti ir jānolej, tad es naktī nesatraukšos, bet mierīgi gulēšu visu nakti. Viņa māsiņa iedeva kaudzi katetru un maisiņu urīnam ar caurulītēm.

Es, apmulsusi, atgriezos mājās. Taču stumt sevī iekšā katetru ar caurulīti tā arī nesataisījos. Turklāt, kā to darīt, ja rokām nav kustību precizitātes un jutīguma? Pietika ar to, kas notika urologa kabinetā.

Man sākumā tika likts priekšā visu izdarīt pašai. Bet, kad es atbildēju, ka nejūtu un nevaru pati, tad viņi ķērās pie lietas.

Māsiņa kopā ar urologu mēģināja iztukšot manu urīnpūsli. Bet uz tualeti man vēl negribējās. Un šis urīna litrs dzīvoja man organismā un nesteidzās uz izeju. Tā nu notiek ar tādiem, kas slimo ar izkaisīto sklerozi. Un gan jau ar citām slimībām arī. Esmu pārliecināta.

Rezultātā, uzspiežot uz vajadzīgajiem punktiem, urologs kopā ar māsiņu izpeldējās tajā, kas iznāca no mana organisma. Bet es taču viņiem nemaz nebiju lūgusi dzīt ārā kādus šķidrumus no mana organisma. Tāpēc arī neatvainojos.

Skaidrs, ka nospiedīsi urīnpūšļa punktu – no tā sāks līt ārā, kad pavisam negaidi.

Man arī reakcija ir pilnīgi palēnināta un viss organisms it kā slābans un miegains. Nu un ko? Varbūt viņam tieši šajos gados vajag mieru un daudz atpūtas?

Es tāpat sēžu ilgi, kad satiekos ar draudzenēm. Dzeru savu Caffe Latte visu mūsu tikšanās laiku un nekur nesteidzos. Ja es steidzos un uztraucos, tad es pat zābakus nevaru uzvilkt un aizpogāt. Un jaku – vēl jo vairāk.

Un ko tagad? Nekur ārā neiet un mājās visu laiku sēdēt?

Mana atbilde – nē. Iet ārā un elpot svaigu gaisu, protams, vajag. Bet klausīties padomdevējos – nevajag.

Organisms labāk zina, kas viņam pašlaik jādara un kas – pavisam neobligāti. Piemēram, steigties un darīt kaut ko tā ātrāk. Tā es vispār neko neizdarīšu.

Un nav jāklausās “viedos” dakteros. Aiziešu uz tualeti, kas gribēsies. Un, ja aizlīs garām, tad nu ko. Toties bez vardarbības. Visu plūstoši un mierīgi. Mēs jau savu esam atsteiguši.

Visu – savā laikā. Tagad ir atpūtas un miera laiks. Ja organismam vajadzēs – viņš pats tā arī izdarīs, un pats tiks galā. Bet pašlaik organismā ir ziema. Mēs taču neveram ar varu vaļā pumpurus un nepiespiežam ziedēt priekšlaicīgi kokus un ziediņus?

Mēs vienkārši zinām – visam savs laiks. Nervu un imūnsistēmai arī vajag laiku. Un citām sistēmām – atbilstoši. Un nav ko nevienu par kaut ko mēģināt pārliecināt. Kā vajag – tā arī iznāks. Izdarīsim citādi, citādi arī dabūsim. Izvēle vienmēr ir mūsu. Varbūt ne šajā dzīvē. Taču noteikti izdosies, kā gribas.

23.02.2020.

 

Ar Mīlestību, Svetlana Tumanova

 

Atsūtīts 23.02.2020

Tulkoja Jānis Oppe