Светлана Туманова – РАССКАЗ О МОИХ ВОЛНИСТЫХ ПОПУГАЙЧИКАХ И КАНАРЕЕЧКЕ

SVETLANA TUMANOVA - STĀSTS PAR MANIEM VIĻŅAINAJIEM PAPAGAILĪŠIEM UN KANĀRIJPUTNIŅU

18 07 31

Autors: Svetlana Tumanova.

Es gribu jums šodien pastāstīt par saviem viļņainajiem papagailīšiem – saviem uzticamajiem spalvotajiem draugiem jau vairāk nekā 30 gadu.

Nē, viļņainie papagailīši nebrīvē tik ilgi nedzīvo, viņu mūžs ir maksimāli 5-10 gadu, ja par viņiem labi rūpējas. Bet domāju, ka arī brīvībā viņi ilgi nedzīvo, atšķirībā no lielajiem papagaiļiem. Tie ir tikai Austrālijas zvirbuļi.

Taču ļoti amizanti un draudzīgi noskaņoti pret cilvēku.

Viņi man parādījās 3. klasē, kad man bija 10 gadu. Man ļoti gribējās kucēniņu, vēl jo vairāk, ka kaimiņu mājā kaimiņiene veda pastaigā klēpja sunīti, tādu spalvainu un patīkamu, ar melnbaltu nokrāsu. Šis kucēniņš bija nopērkams un maksāja toreiz 100 rubļu. Mana māmiņa ar algu apmēram 150, bet varbūt arī mazāk, nevarēja mums to atļauties. Un arī suni viņa vispār negribēja.

Man palīdzēja māmiņas draugs, pārliecinājis viņu – ja reiz bērns grib par kādu rūpēties – lai rūpējas. Un tas var būt kaut vai viļņainais papagailītis, ja reiz māmiņa dzīvniekus mājās negrib.

Tā mēs devāmies uz zooveikalu un nopirkām man toreiz pirmo zaļo viļņaino papagailīti.

Es viņu nosaucu par Gošu. Viņš bija ļoti saprātīgs, bet no cilvēkiem toreiz baidījās. Es veltīju vairākus mēnešus, lai viņu pieradinātu. Tumsā vai pustumsā, kad viļņainie jau vairs neko neredz, es atvēru būrīša durtiņas un pamazītēm glāstīju Gošu pa muguru. Pēc kāda laikā es jau sniedzu barību būrītī papagailītim, iepriekš novākusi viņa barotnes, lai viņš sāktu ēst man no rokas. Un pēc kāda laika gaismā man jau tas izdevās.

Taču Goša tomēr ļoti skuma, visiem spēkiem mēģinot izlīst no būrīša. Tad es sāku viņu laist ārā palidot pa istabu. Bet, kad Goša gribēja ēst, viņš pats līda būrītī un ēda.

Bet pēc tam mēs viņam nopirkām arī draugu – citu zaļu viļņaino papagailīti. Meitenīšu tajā laikā veikalā nebija, bet mums ļoti bija vajadzīgs vēl viens viļņainais papagailītis. Un tā arī sāka pie mums dzīvot Goša ar Prošu. Viņi dzīvoja draudzīgi, kopā lidoja pa istabu. Bet, lūk, sīpols, kurš auga uz palodzes, iztraucēju šo idilli.

Papagailīši ļoti ieinteresējās par sīpolu un sāka ārprātīgā niknumā viņu plosīt. Tad mēs vēl nesapratām, ka pussapuvušus dārzeņus nevar dot papagaiļiem, bet sīpols jau bija izaudzis un kļuvis pussapuvis. Redzams, viņi ļoti gribēja iznīcināt šo dārzeni, tāpēc arī tā metās viņam virsū. Bet mēs ar māmiņu tikai priecājāmies un smējāmies, ka papagailīšiem ir atradusies interesanta nodarbe. Diemžēl abi papagailīši saslima jau nākamajā dienā. Kļuva gurdeni, neko negribēja ēst. Un tik tikko turējās uz laktiņas.

Goša slimoja īpaši smagi. Pat ilgotā brīve viņu vairs nepriecēja. Un drīz viņa vairs nebija. Proša arī saslima, bet ne tik smagi. Proša izdzīvoja.

Un tad mēs sākām viņam meklēt meitenīti. Kādā brīdī man paveicās, un es nopirku viņam zilu mātīti ar dzeltenu pierīti. Viņi pat paspēja uztaisīt mazuļu metienu vienu reizi kopā. Viņu trešais putnēns tika ārā no būrīša uz palodzes un izrāpās ārā. Logs bija pievērts, neviens nedomāja, ka 1,5 mēnešu vecs putnēns izrāpsies no būrīša un pēc tam – ārā. Viņš sēdēja ārpusē uz palodzes un sauca. Viņš bija gaišzils un ļoti patika māmiņai. Māmiņa arī viņu ieraudzīja un noņēma no palodzes. Pēc tam papagailītis, tikko viņu paņēma rokās, līda pa apģērbu uz kakla izgriezumu, it kā vēlētos paslēpties. Droši vien viņam vienkārši bija auksti. Un viņš tā sildījās. Un sasaldējās viņš, sēžot uz tās pašas palodzes otru reizi. Bet mēs tad vēl nezinājām un neārstējām papagailīšus. Viss atnāca caur pieredzi. Bet divi pārējie Maškas un Proškas putnēni turpināja dzīvot. Pēc tam Maška kaut kā sāka neieredzēt Prošku un vienkārši dauzīt. Tas aizgāja tik tālu, ka viņi saāķējas kamolā, ripo pa būrīša grīdu, un viņus neizšķirt, kamēr neiejaucas. Tā viņa arī izkoda Prošam actiņu.

Bet pēc tam es viņus izliku atsevišķos būrīšos un izstādē nopirku Mašai jaunu kavalieri. Nedaudz vecāku, taču nosvērtu un vairāk pieaugušu, nekā Proša, kā man tad šķita.

Keša, kā mēs nosaucām šo jauno iemītnieku, tika Mašas pieņemts, un viņi pat vairākas reizes uztaisīja mazuļu metienus.

Pēc tam mēs visus papagaiļus nodevām zooveikalā, un iznāca vairāku gadu pārtraukums. Kamēr man laba paziņa neuzdāvināja kanārijputniņa mātīti. Viņiem ar vīru ļoti gribējās, lai 2 viņu kenāri (Canary Bird) atkal sāktu dziedāt. Un viņi atkal iedziedājās, zaudējuši ģimenes dzīvi.

Arī mans kanārijputniņš sāka dziedāt, visu laiku klausoties Baskovu (Николай Басков) un Meladzi (Валерий Меладзе), kurus es liku. Tiesa, viņu nobeidza tieši vēlme pēc mazuļiem. Viņa rāpās iekšā barotnē ar graudiem, iztēlojoties to par ligzdu, un tā arī nosmaka. Tur bija pārāk maz vietas, bet graudi pat traucēja elpot.

Es pabēdājos kādu laiku. Bet pēc tam mēs ar māmiņu aizgājām uz zooveikalu un nopirkām skaistu, baltu ar zilu zem spārniņiem, papagailīti. Kanārijputniņu tajās dienās nebija, un es pati piedāvāju māmiņai nopirkt šo skaisto balto papagailīti.

Viņš visu laiku dziedāja, kad neēda, īsts operdziedonis. Un vārdu tādēļ arī dabūja Niki, par godu Nikolajam Baskovam. Niki dziedāja arī savai draudzenītei, pat nemēģinot rāpties viņai virsū, kā to dara citi putniņi. Tāpēc pēcteču viņiem tā arī nebija. Viļņainie papagailīši – viņi ir kā cilvēki, visi ar savām kaprīzēm un raksturiem. Kāds ir spilgts, skaistulis-dziedonis, bet kāds vienkārši “pelēka pele”, pēc sevis nekādu atmiņu neatstājot.

Taču ar savu čivināšanu rada mājā neatkārtojamu mājīgumu, un dzīvē viņiem daudz nevajag. Ka tik būtu ūdens, graudiņi, zālīte un minerālā barība – pats galvenais.

 18 07 31 01

 18 07 31 02

 18 07 31 03

 18 07 31 04

Mans jaunais papagailītis Lučiks

Niks mīl arī šūpoties

Papagailītis Ričards

Skaisti visi grib būt

 

Atsūtīts 31.07.2018, atjaunots 02.08.2018

Tulkoja Jānis Oppe