Светлана Туманова - СКАЗКА - БЫЛЬ ПРО МАЛЕНЬКОГО СВЕТИКА, которая выросла и РАСЦВЕЛА

Svetlana Tumanova - PASAKA-STĀSTS PAR MAZO SVETIKU, kura izauga un UZPLAUKA

Reiz pasaulē dzīvoja mazais Svetiks.

Uz dārziņu viņu veda lieliskā Māmiņa. Labestīga, maiga, ar prasmīgām rociņām, kuras gan šūt, gan zīmēt, gan rasējumus rasēt prata, un īpaši maigi mīlīgi glāstīt galviņu.

Un Svetiks Māmiņu ļoti mīlēja, vienkārši dievināja…

Un vēl māmiņai bija violets demisezonas mētelis un melna cepurīte pilotka, kuros māmiņa rudenī un pavasarī, kad tos valkāja, izskatījās vienkārši eleganti.

Un reiz vasarā, kad Svetlanas grupa bērnudārzā jau bija izformēta, bet Svetiks gāja svešā grupā ar nepazīstamiem bērniem, Svetiks nolēma skriet pakaļ Māmiņai, panākt, kamēr vēl neviens nav ieraudzījis, ka viņu jau ir atveduši. Skrēja, skrēja, aizskrēja līdz pašam ezeram un tikai tad ieraudzīja, ka māmuliņa iet tik ātri, ļoti steidzas uz darbu un jau atrodas ezera otrā galā. Viņu vairs nepanākt mazajam Svetikam. Un Svetiks bēdīgi vilkās atpakaļ uz savu dārziņu. Neko neatlika darīt. Svetočakai bija gadi 5, bet varbūt jau 6.

Jā, visdrīzāk jau 6, bet varbūt arī visi 7, tāpēc ka Svetočka ļoti ilgi bija ļoti maza un neauga tik ātri kā citi bērni. Un bija pati mazākā grupā… Un māmiņa un audzinātāja nolēma, ka uz skolu Svetiks ies no 7 gadiem, kaut arī decembrī viņa kļūst 8 gadus veca.

Un tādu pāraugušu pēc tam bija skolā, viņas “A” klasē, trīs, dekabristi. Bet tas nebija slikti, bet ļoti labi mazai meitenei, tāpēc ka viņai daudzi pamanījās darīt pāri, īpaši pa ceļam uz skolu, uz kuru Svetiks gāja viena, kad jau zināja ceļu.

Un Svetiks pašaizliedzīgi kāvās ar viņas pāridarītājiem zēniem no vecākām klasēm un droši vien tāpēc sapņoja no 5. klases iet uz džudo, bet pēc tam uz kun fu grupu. Taču ar džudo nodarboties neiznāca, tāpēc ka Svetikam vēl bija nodarbības mūzikas skolā 4 reizes nedēļā, un laika citām, nopietnām nodarbībām vairs nepietika. Bet pamest mūzikas nodarbības māmiņa Svetlanai neparko neatļāva. Un Svetlana tikai 2 gadus nedaudz nodarbojās ar ritmiku, bet tikai no 9. klases, kad jau bija beigusi mūzikas skolu. Un 8. klasē viņu jau atbrīvoja no fizkultūras, tāpēc ka izpaudās mugurkaula spēcīga izliekšanās, 2. pakāpe. Un ne ar kādiem straujiem sporta veidiem vairs nodarboties nevarēja. Un uz vispārizglītojošo skolu Svetlanka sāka iet tikai korsetē, kura kaut nedaudz, bet atbalstīja muguriņu.

Svetiks bija ļoti pieķērusies māmuliņai ļoti ilgi līdz pat pašam pusaudzes periodam, kurš Svetlanai sākās 15-16 gadu vecumā. Un tikai tajā laikā Svetiks izlēma, ka viņa ir muļķe un mācās un mācās tikai to, ko uzdod skolotāji skolā, un citādu dzīvi nemaz nepazīst. Un viņa sāka mācīties tikai humanitāras zinātnes, kuras pievilka. Bet pārējās – dabaszinātnes mācījās tā, lai nodrošinātu sev labu atzīmi. Taču par teicamnieci pārstāja būt tieši no 8. klases.

Iemīlējās skolotājās un skolotājos. Īpaši 4. klasē pieķērās matemātikas skolotājai, taču 7. klasē Irina Andrejevna aizgāja dekrēta atvaļinājumā, un 7. klases paņēma cita, padzīvojusi matemātikas skolotāja, ne ar tādu attīstītu loģiku un ļoti nemierīga. Un attiecības ar viņu vairs neizveidojās tik ideālas, un interese par matemātiku pakāpeniski nodzisa. Svetlana pārstāja saprast to haosu, kurš notika matemātikas stundās, kā viņai toreiz likās.

Un 5. klasē Svetlanai parādījās mīļotais fizkultūras skolotājs, bijusī militārpersona. Viņu sauca Anatolijs Drokins. Ļoti savākts un akurāts. Arī skolotājs izcēla Svetlanu, tāpēc ka visu laiku izsauca viņu visas klases priekšā rādīt tiltiņu un rāpšanos pa virvi. Svetlanai līdz šim laikam patīk tādi iznesīgi un savākti cilvēki.

Taču par skolotāju pažēlojās kaut kādi skolnieku vecāki, tāpēc ka viņš mēdz viegli uzšaut pa pakausi zēniem-slaistiem, lai tie klausītu. Un skolotāju aizvāca. Nav zināms, kurp un kas ar viņu notika tālāk.

Toties 9. klasē bērnus paņēma vēstures skolotāja ar ļoti attīstītu loģiku un ļoti patika Svelankai. No sākuma viņa baidījās no skolotājas caururbjošā skorpiona skatiena dēļ, kurš, kā šķita, visu redz cauri cilvēka Dvēselei. Bet pēc tam biklums pārgāja, un interese par vēsturi, bet pēc tam par sabiedrības mācību tikai pieauga. Un Svetlana ķērās pie filozofijas mācīšanās jau skolā. Un pēc skolas sapņoja iestāties filozofijas fakultātē, taču braukt uz kaut kurieni neriskēja, bet Latvijā toreiz bija tikai filozofu latviešu plūsma LU.

Un māmiņa uzstāja, lai pēc skolas Svetlana uzreiz stājas Latvijas Universitātē, lai uz filoloģisko, krievu valodu un literatūru, ja reiz nav filozofijas apmācības krieviski. Tā arī nācās izdarīt.

Svetlana kļuva par LU filoloģijas fakultātes studenti, taču pēc 4 mēnešiem nācās aiziet akadēmiskajā atvaļinājumā, tāpēc ka sāka “braukt” mugura, kļuva sliktāk ar mugurkaulu, bet pēc tam pēc gada Svetlana vispār aizgāja no Universitātes, tāpēc ka viņai vispār nepatika tajā filoloģijas fakultātē.

Un pēc kāda laika meitenēm, Svetlanai ar draudzeni Irinu, tika piedāvāts braukt uz Vēdisko Universitāti Krimā, Simferopolē.

Un viņas, nedaudz padomājušas un sagatavojušas vecākus, aizbrauca uz Vēdisko Universitāti, jo meditējošiem tur taču tika piedāvāts apgūt dažas interesantas programmas. Aizbrauca kopā ar draudzeni Irinu Gurčenko, tāpēc ka viņas jau 2 gadus kopā bija meditējušas. Un jau varēja apgūt kursus tālāk šajā Universitātē.

Bet uzkavējās tur tikai 4 mēnešus, un arī tad pēdējo laiku pameta šo Universitāti un vienkārši aplūkoja Krimu, viņām bija ļoti interesanti. Un braukt mājās nācās, kad izbeidzās nauda. Ar šo Universitāti meitenes krasi izšķīrās, uzskatot visas Mahariši Makeši Jogas Mācības pat par kaitīgām cilvēkiem. Bet varbūt līdz galam arī nesaprata viņu. Taču vienalga sēdēšanu caurām dienām meditācijās un Mahariši video lekcijās neizturēja jaunie organismi. Un Radošā Saprāta Zinātni meitenes ļāva sev aizmirst. Taču meditācijām bija apmācītas, kas pēc tam viņām ļoti palīdzēja dzīvē.

Un, kad atgriezās, Svetlana nevarēja sev atrast darbu.

Un tā Svetlana sāka strādāt par sētnieci Jūrmalā kopā ar tēti, kurš jau bija pensijā.

Svetlanai ļoti patika šis darbs svaigā gaisā, un pat, kad Jāņa Fabriciusa vārdā nosauktā sanatorija, kur viņi ar tēti nostrādāja 2 gadus, sabruka, viņa iekārtojās pie privātīpašnieces Majoros un nostrādāja tur 7 gadus.

Bet aizgāja pati, izlemjot, ka viņai maksā pārāk maz, un viņa var atrast labāku vietu.

Un pa to laiku iestājās neklātienes juridiskajā fakultātē Baltijas Krievu Institūtā. Te viņai patika mācīties, arī dekāns ļoti patika. Un galva bija aizņemta ar nopietnām zinātnēm.

Un nepagāja tik ilgs laiks, kad Svetlana “ieķērās” pašā dekānā. Sākumā sev aizliedza, bet neko nevarēja padarīt, tā pievilka viņa sabiedrība. Viņi draudzējās, bet ne vairāk. Taču 4. kursā Svetlana saslima ar izkaisīto sklerozi. Un institūtu pabeidza jau ar invaliditāti 2007. gadā. Bet nekādas prakses viņai nebija, un arī negribējās. Bija grūti vispār kontaktēties ar cilvēkiem, vēl jo vairāk par tādām nopietnām juridiskām tēmām.

Un, kamēr Svetlana mācījās un 5 gadus atradās akadēmiskajā atvaļinājumā slimības dēļ, pašu institūtu pa to laiku pārdēvēja par Baltijas Starptautisko Akadēmiju.

Tā pagāja laiks, Sveta nedaudz palīdzēja māmiņai viņas sētnieces darbā, bet pēc tam notika tā, ka 2011. gada decembrī māmiņas vairs nebija, un viņas divi iecirknīši palika bez darbinieka. Pēc visām klapatām ar bērēm un nopietnajiem pārdzīvojumiem pēc diviem mēnešiem Sveta uzsāka māmiņas darbu pati. Un domāja, ka nostrādās tur visu dzīvi. Bet tā neiznāca.

Jau pēdējo gadu Svetlana sāka ļoti nogurt. Un viņas draugs, Vladimirs Gudkovs, visu laiku piedāvāja viņai palīdzību.

Un galu galā Sveta piekrita. Un viņi divatā sāka braukt uz Bulduriem stādāt. Protams, viņiem kopā bija priecīgāk, un darbs veicās. Tā viņi nostrādāja gandrīz 2 gadus. Un pēc darba viņi gāja uz kafejnīcu “Zem Burām” pusdienot.

Bet iznāca tā, ka Svetlana salauza kāju zem ceļgala. Lielo un mazo stilba kaulu. Un viss darbs pārgāja pie viņas bijušajiem kolēģiem.

Un Svetlanka vairs nevarēja atgriezties, tāpēc ka, pat, kad kājiņa sadzija, pati turpināja staigāt ar staiguli. Arī pēc 1,5 gadiem citādāk nesanāca. Tas, protams, sākumā ļoti apbēdināja Svetlanu, taču viņa centās atrast sev nodarbi jaunradē.

Sākumā viņai tikt galā ar to, kas ir iznācis ar kāju pēc lūzuma, palīdzēja Ludmila Čupetkina. Ļoti briesmīgi toreiz sāpēja celis tai pašai kreisajai kājai, un Ludmila vadīja un vadīja Dievišķās izlīdzināšanas seansus attālināti Svetlanai. Bet pārējā laikā Svetlana klausījās Nama Ba Hala oriģinālo disku ar doktora Kana seansu par šo pašu Dievišķo izlīdzināšanu. Tas viss kopā ļāva aizmirst sāpes izoperētajā kājā apmēram 5 mēnešu laikā. Jo celī taču stāvēja liels titāna stienis, un sākumā kājai ar to sadzīvot bija ne tik vienkārši.

Savā dzejā un ezotērikas nodarbībās pie Natālijas Koteļņikovas Sanata Kumaras Augšupcelšanās Skolā Svetlanka smēla spēkus un kontaktējās ar tādiem pašiem Skolas mācekļiem. Un viss tad gāja labi.

Agrāk, 2009. gadā, Svetlana izvēlējās Natāliju pēc grāmatām, kuras izlasīja un sadraudzējās ar Natāliju, uzrakstot viņai uz e-pastu. Tas bija jau pēc Natālijas trešās grāmatas iznākšanas.

Svetlana tad izlēma braukt pie Natālijas uz Urāliem uz Aktivizāciju. Tas bija Sirds Sauciens, ne citādi. Svetlana tik kvēli pārliecināja māmiņu, ka viņai noteikti ir jābrauc, pareizāk sakot, jālido, ka māmiņa atbalstīja meitu viņas centienos, un tad tikšanās arī notika. Ar Natašu un Volodju Ahmanajevu. Un ar citiem Aktivizācijas dalībniekiem Nacionālajā Parkā “Таганай” (Taganay), kur bija ļoti interesanti. Un pēc tam... Neskatoties uz uzaicinājumu, Natālija vēl netaisījās braukt uz Rīgu, teica, ka jums tur ir savi Skolotāji, un daudz. Taču Svetlana uzstāja, ka tādu nav. Un pie katra Skolotāja atnāk tieši Viņa mācekļi. Un, kad viņu uzaicināja pats Sanats Kumara, kā toreiz likās Svetlanai, izlēma braukt. Tas bija pēc Natālijas trešās grāmatas “Час Х настал” (“Stunda X ir pienākusi”) izdošanas un iznākšanas.

Sanats Kumara pasauca viņu no Jūrmalas, kur Svetlana tajā laikā dzīvoja pie tēva. Un sākumā viņas domāja vadīt Augšupcelšanās Skolas sākuma kursu Majoros, bet pēc tam saprata, ka daudz vienkāršāk to izdarīt ir Rīgā. Un tā Nātālija sāka braukt gandrīz katru gadu.

Viss nobremzējās līdz ar Svetlanas veselības pasliktināšanos. Un viņa vairs neuzņēmās kaut ko organizēt. Taču neviens nevar pareģot, kas būs tālāk. Pasaka vēl nav beigusies.

Un pagaidām pie Svetlanas brauc ķermeniski orientētā terapeita Grigorija Dvorkina (Григорий Дворкин) mācekle Olga Artamonova, kuras seansi ļoti labi izlādē un atslābina, kam pateicoties arī stāvoklis kaut mazlietiņ, bet uzlabojas. Un arī, protams, nodarbībās ar fizioterapeiti Olgu Abecedarku un fizioterapeiti Aiju pēc Šrota sistēmas (darbs ar skoliozēm), protams organisms arī atrada sev daudz jaunu spēku.

Viņai ļoti vēl palīdzēja Martas Nikolajevas-Garinas noskaņojumi, īpaši viņas Mentālās Dziedināšanas no smagas slimības kurss. Šajā audio-kursā Svetlana vienkārši iemīlējās. Un to, ko vēl nebija līdz galam sasnieguši visi iepriekšējie palīgi, ar savu audio-hipnozi spēja pabeigt Marta Garina-Nikolajeva un Jūlijas Naberežņevas brīnišķīgās pasakas pieaugušajiem.

Un tā Svetlana maz pamazām iemācījās MĪLĒT SEVI.

Jūlijas Naberežņevas pasakas darbojās burvīgi! Un Martas Nikolajevas-Garinas noskaņojumi nedeva iespēju atkāpties un uzlādēja ar arvien jaunu un jaunu Enerģiju!

Vēl ļoti svarīgu atbalstu Svelanai sniedz Oksana Galkovska. Viņa kā Labā Feja pildīja slimā organisma visus pasūtījumus un vajadzības. Turklāt viņa apkalpoja ne tikai vienu Svetlanu, bet arī viņas draugu Vladimiru Gudkovu, kuram savos 75 gados jau arī būtiski bija vajadzīgs atbalsts, kaut arī sākumā no visa atteicās. Taču Svetlana tam piesaistīja sociālo dienestu, un rezultātā Vladimirs pats palika ļoti apmierināts. Jo pēc kājas lūzuma Svetlana un Vladimirs taču sāka dzīvot kopā un atbalstīja viens otru, kā varēja.

Un tā Svetlana VISU SPĒJA ĪSTENOT SAVĀ DZĪVĒ, kaut gan no sākuma tas likās gandrīz neiespējami.

Svetlanas diagnozes palika tālu aiz muguras, bet pati Svetlana Anatoļjevna turpināja laimīgi dzīvot un strādāt visa visuma un viņa iemītnieku labumam.

JO TAČU NEKĀ NEIESPĒJAMA NAV!!! UN SVETAS DZĪVĒ VISS NOKĀRTOJĀS.

VIŅA IEMANTOJA MĪĻOTO ĶERMENI. VIŅA TURPINA RAKSTĪT UN TRENĒT SAVU ĶERMENI, kuru beidzot iemācījās pa īstam novērtēt un mīlēt.

Pateicās savām slimībām, kuras agrāk mocīja viņu, pateicās visiem, kuri sarīkoja viņai ne vieglu dzīvi, piedeva visiem un sev pašai un vēl, un vēl, un vēl daudz cita izdarīja. Un neaizmirsa par Pateicību visiem palīgiem dzīvē, kas bija gandrīz pats galvenais.

UN NEBIJA VAIRS NE MAZĀKO ŠAUBU PAR TO, KA VISS IZDODAS UN VIENMĒR IZDOSIES!!! URĀ!!!

29.04.-08.05.2017.

 

Atsūtīts: 06.05.2017, atjaunots 09.05.2017

Tulkoja Jānis Oppe