Светлана Туманова - ПОСЛАНИЕ ОТ ЕДИНОГО ГОСПОДА

Svetlana Tumanova - VĒSTĪJUMS NO VIENOTĀ DIEVA TĀ KUNGA

Nodots caur Svetlanu Tumanovu 2013.06.16.

Mans dārgais Vienotais Dievs tas Kungs, es piesaucu Tevi!

Atnāc pie manis, lūdzu, VISA, KAS IR, Visuma Saprāts! Lūdzu Tevi.

Saki man, lūdzu, kādēļ un no kā cilvēki slimo? Vai tad tu nevari izdarīt TĀ, lai visi būtu Laimīgi un Veseli?

- Es dzirdu tevi, mana dārgā Svetlana! Es sākšu atbildēt uz otro jautājumu.

Absolūti Laimīgi un Veseli Cilvēki būs tikai tad, kad pilnīgi saplūdīs ar Mani. Gara 7. Dimensijā tā arī būs. Taču samērā ar to, kā Dvēsele arvien dziļāk iegremdējas iemiesojumā, viņām parādās ļoti liela izvēle, kā veikt savu dzīves Ceļu. Tā jau ir katra no jums jaunrade un vēlēšanās. Un jūs kopā ar Mani radāt savas dzīves, vai nedzirdot un nejūtot Mani, vai pat nevēloties neko zināt un noliedzot Mani. Bet jūs esat dzīvi, tātad Gars ir iegājis šajā mazajā ķermenītī, jūsu Dvēseles Templī, jums dzimstot. Un Gars visu atdzīvināja uz jūsu iemiesojuma laiku, kas tad tagad arī ir jūsu rīcībā. Bet mēdz būt taču arī citādāk. Kad Dvēsele iet Citu Ceļu, un, taisoties dzimt, tā arī neatnāk uz Pasauli, bet paliek dzīvot Smalkajos Plānos, un Dieva Gars neapgaismo jaundzimušā ķermeni, un tad dzimst tikai nedzīvs ķermenis. Jo tas taču esmu Es, kurš nedzimst šajā ķermenī kaut kādu cēloņu dēļ. Bet tā ir pavisam cita saruna. Un tagad mēs parunāsim par to, kādu Ceļu iet jau dzimusi Dvēsele.

Protams, viņa neatnāk Pasaulē tukšā vietā, bet atnes sev līdzi visu to bagāžu, kura viņai jau bija sakrāta dažādos iemiesojumos. Un veic tieši tādu Ceļu, kurš tad arī atvedīs viņu pie visu to īpašību atstrādāšanas, kuras viņai ir nepieciešamas un kuras viņai trūkst. Kaut gan var arī visu pazaudēt, iegrūžot visu bezdibenī. Un vienmēr tā pirmkārt ir pašas Dvēseles IZVĒLE. Kura visu tad arī izlemj.

Es esmu klātesošs katrā Dvēselē, bet Dvēsele Manu kluso pašas Sirds Balsi var vienkārši nevēlieties dzirdēt vai sadzirdēt… Šeit katrs ir BRĪVS savā Izvēlē, un Es nevienam nenorādu, kādu Ceļu iet. Dvēseles izvēlas pašas un kopā ar Mani savā Sirdī.

Un jebkura Dvēsele var izrādīties slimībās, ja viņas Ceļš novirzās no Gara Sākotnējā Ceļa, ar Kuru sākotnēji ir apveltīta katra Dvēsele.

Tā Dvēseles Jaunajā Ceļā ienāk nenovērtējama Pieredze, ar kuru Dvēsele tad arī bagātina Pasaules Mozaīku. Tā ir tā pieredze, pēc kuras tad arī pati Dvēsele mācās. Turot taisnu savu Ceļu un labojot novirzes un sašķiebumus no Gara Ceļa, viņa bagātina visu Pasauli ar savu individuāli izvēlēto ceļu. Jeb iekrīt vēl lielākās novirzēs un sašķiebumos no Gara izvēlētā Ceļa, kuru iezīmējis Dievs, kurš vienmēr neredzami slēpjas katra cilvēka Sirdī.

Tā daudzi cilvēki arī sāk slimot. Taču slimība, ja viņu nenolādi, tādā veidā nolādot sevi pašu, var kļūt par Svētā Gara Velti un paša cilvēka Vislielāko Pārvēršanos.

Slimība pati par sevi nedod to ATSLĒGU, ar kuru tad arī atveras durvis uz Pilnīgu un Veselīgu Dzīvi. Atslēgu no Garīgās slēdzenes, aiz kuras tad arī slēpjas pašas Dvēseles Garīgais Ceļš.

- Kā gan atvērt šo Ceļu, atslēgt slēdzeni, aiz kuras ir Gaisma un Tava Gara Mirdzums?

- Izpētīt sevi. Izzināt sevi. Izzināt Sevi Manī. Un tā slimība, kura ir gadījusies cilvēkam, tad arī norādīs ATSLĒGU, kura jāpielieto. Tas momentā Šeit un Tagad ir tieši TAS, ko cilvēks sevī nepieņem un vairāk par visu vēlas atgrūst no sevis, baidās no tā zemapziņā. Un, iespējams, viņš arī pats noliedz (un visdrīzāk tā arī ir) savas bailes, saka, ka to nav. Taču tās tieši arī ir pieķērušās šim cilvēkam. No tām vairs nav lemts aiziet. Šīs bailes ir vēlējušās būt redzamas ķermenī, lai cilvēks kaut vai caur ķermeņa slimību varētu ieraudzīt, KAM TIEŠI JĀPIEVĒRŠ SAVA UZMANĪBA šim cilvēkam.

- Klau, aplūkosim konkrētu gadījumu, manu gadījumu.

- Lai notiek.

Tu vairakkārt esi teikusi, ka vairs ne no kā nebaidies. Ka tev nepilna paralīze jau ir bijusi vairākas reizes, un tev vairs ne no kā nav bail, vai tā?

- Jā, tā. Bet es tagad kliboju, kad nogurstu, un nogurstu daudz ātrāk nekā agrāk.

- Un tagad kas atklājas Šeit un Tagad? Kad tu sāc pētīt savu organismu, kā un kāpēc ir kļuvis tā, kā pašlaik ir?

- Atklājas nevis bailes, bet reizēm DRAUSMAS tādas, kādas es negribu atzīt sevī, un esmu gatava pat aiziet no iemiesojuma, ja man atteiks kājas, un es nevarēšu normāli staigāt… Jā, es tad pat dzīvot negribu.

- Kāpēc?

- Tāpēc ka noraidu invalīda krēslu, noraidu kruķus un jebkuras citas palīgierīces.

- Kāpēc gan tu noraidi, ja tās ir aicinātas palīdzēt tev pārvietoties?

- Tāpēc ka manā iekšienē sēž tas Pilnvērtīgais Cilvēks, kurš par to pat neko negrib zināt. Man ir jāstaigā, un PUNKTS. Es tā sevi esmu ieprogrammējusi, pārliecinājusi sevi.

- Un piedot šim Cilvēkam var? Ļaut būt sev tādai, kāda tu arī esi Šeit un Tagad? Un atlaist jebkuru savu spriedzi šajā sakarā.

- Var. Es piedodu manam Pilnvērtīgajam Iekšējam Cilvēkam, jo apzinos, ka tieši šis uzskats tad arī nodara man kolosālu kaitējumu. Piedodu Perfekcionistam Sevī pašā un ļauju sev vienkārši būt vienkārši cilvēkam ar visām viņa vājībām un trūkumiem. Es piedodu arī savam ķermenim par to, ka viņš man ne vienmēr uzticīgi kalpo, jo viņam dažās situācijās ir ļoti grūti, kad viņš nogurst. Piedodu sev arī to darba ritmu, kuru es reizēm sev uzdodu un pati arī to neizturu, un ātri zaudēju spēkus. Es varu pati noteikt sev lēnu vienmērīgu ritmu, nevis dzīt sevi, it kā kāds blakus visu laiku gribētu piespiest mani strādāt ātrāk un vēl ātrāk. Es Mīlu manu dārgo ķermeni. Es piedodu savām dārgajām smadzenēm, kad viņas man uzdod tādas skriešanas programmas, un pārliecinu atslābināties… Es piedodu arī savai Dvēselei, kura sūta man nepacietības emocijas, un noskaņojos uz aprimumu un labestību. Un es piedodu savam Dieva Garam par to, ka Viņš grib būt Pilnvērtīgs. Piedodu. Kaut gan tā arī ir, bet ne Tagad un Šeit manā ķermenī 3. Dimensijā.

Un es lūdzu piedošanu savam Dieva Garam par to, ka tik daudz prasu no Viņa, vismaz ķermeņa un savu kājiņu Pilnvērtīgumu Šeit un Tagad 3. Dimensijā. Lūdzu piedošanu un ļauju būt vienkārši manam Garam. Lūdzu piedošanu sava Dieva Garam par to, ka tik nevaldāmi vēlos būt Šeit un Tagad Pilnvērtīga un negribu zināt nekādas savas problēmas, kuras pati sev tad arī radu. Noskaņojos uz to, ka turpmāk būšu uzmanīgāka pret sevi, un nekurnot pārcietīšu jebkuras grūtības savā dzīvē, ja tās pēkšņi rodas. Un es Mīlu un Pateicos savai dārgajai Dvēselei!

Lūdzu piedošanu savai Dieva Dvēselei par visu savu nepacietību manā slimībā un lūdzu atslābināties un atlaist visus savus stresus, kuri ar to saistīti. Atlaižu. Un Mīlu un Pateicos savai dārgajai Dvēselei!

Lūdzu piedošanu manam ķermenim un manām kājiņām par to, ka prasu no viņiem vienmēr bezierunu pakļaušanos man un nepievēršu uzmanību tiem noguruma signāliem, kurus viņi man raida. Lūdzu piedošanu jums, mani dārgie, un turpmāk attiekšos pret jums saudzīgāk. Lūdzu piedošanu savam ķermenim par to, ka neļauju viņam dzīvot komfortabli un atslābināties, kad viņam vajag. Es Mīlu un Pateicos manam ķermenim un manām kājiņām par to, ka viņi tik jauki Kalpo man!

Jā, tagad es saprotu, ka es neieredzu pašu vārdu ATSLĀBINĀŠANĀS, ka tas man ir kļuvis gandrīz par invaliditātes sinonīmu… Un es sāku saspringt arvien vairāk un vairāk…

- Lūk, redzi, cik daudz visa kā Mēs tagad tevī atklājām un atpazinām… Tu un tikai tu traucē sev pašai normāli staigāt, un pat atslābināties tu tagad baidies… Bet tas taču ir kā IEELPA un IZELPA. Nav taču iespējams visai laiku tikai ieelpot, izelpot un atslābināties arī ir fizioloģiski vienkārši nepieciešams. Citādi spriegums tikai palielināsies, kamēr nenotiks kļūme. Tavā gadījumā tas ir klibums, kurš iestājas, un ķermenis izmisīgi rāda, ka viņam ir ārkārtīgi nepieciešams apstāties un atslābināties, noņemt spriedzi. Kādēļ gan jānoved sevi līdz tādai pakāpei, lai ķermenis skaidri rādītu, ka kaut kas nav tā?

Ieelpa – izelpa. Saspringums – atslābināšanās. Saspiešana – atlaišana. No tā tad arī sastāv pati Dzīve. Nav iespējams pieņemt Dzīvi, ja tu viņas pusi gribi tūlīt pat izsvītrot. Atslābināšanās – nemaz nav tas negatīvs, no kura vajag atbrīvoties. Tā ir paša DZĪVES VIENGABALAINUMA daļa. Pārāk daudz spriedzes ved pie nelaimes, bet tu gribi ATTĪSTĪTIES HARMONISKI tomēr. Nu tad ļauj sev to!

- Paldies, mans dārgais Kungs! Es visu izdarīšu tā, kā Tu man arī parādīji, aizvākšu no sevis bezgalīgo prasību būt visā Pilnvērtīgai. Jau aizvācu un atļāvu sev atslābināties un Priecīgi un ar Pateicību palūkoties uz savu dzīvi. Es pat nepamanīju, kā manī notika šis sašķiebums. Pateicos Tev! Slava Tev ir manī, mans Mīļotais Dievs!

- Nu tad Jauki. Un vēlāk vēl parunāsimies. Atceries, ka Es vienmēr atnākšu tev palīgā grūtā brīdī. Un es vienmēr nāku palīgā katram, kurš klausās un dzird Mani. Pietiek tikai vēlēties to ar visu savu Sirdi.

Ar MĪLESTĪBU un ATBALSTU JUMS, JŪSU VIENOTAIS DIEVA GARS.

 

16.06.2013

Tulkoja Jānis Oppe