Как найти счастье? История моей души

Kā atrast laimi? Manas dvēseles stāsts

Kas es esmu? Pēc izglītības – ekonomiste, pēc profesijas – grāmatvede, pēc būtības – ??? Kas tik dziļi ir paslēpts manā iekšienē, līdz kam nevaru tik daudzus gadus aizrakties? Kāda ir mana vērtība?

Dzīve aiztek kā ūdens smiltīs. Garām zib gadi, atstājot tikai nogurumu. Kad kļuvu piecdesmit divus gadus veca, sapratu, ka daudz kas ir pazaudēts, šis tas neatgūstami.

Kā atlikušajā laika intervālā izmantot visus savus “plusus”, lai saprastu, kā atrast laimi, kas tā tāda ir un kā tā izskatās?

Man bērnībā tika iedvests, ka vajag būt kārtīgai, uzticīgai, paklausīgai, tas ir, labai.

Ha-ha-ha!!! Bet varbūt: “Ū-ū-ū-ū-ū-ū!!!”

Kurš var man palīdzēt? Nezinu… Tāpēc ū-ū-ū-ū-ū… Bet gribas, lai būtu ha-ha-ha… Pašlaik atbildi nezinu. Runā, ka viss ir mūsos pašos. Bet manī pašlaik viss vārās un plosās. Visi mēsli biezā slānī ir uzpeldējuši virspusē.

Smird – fui-fui-fui… Un, redzams, ir sākuši trūdēt. Slikti smakojošs un neestētisks, pirmajā acu uzmetienā, process.

Taču, ja sekojam organiskās ķīmijas jēdzieniem un definīcijām, tad agri vai vēlu – ir jāizveidojas jaunai struktūrai, kuru sauc par auglīgu augsni.

Varbūt tieši tajā, šajā auglīgajā augsnē izaugs man tik ilggaidītā laime?!

Bet cik ilgi vēl trūdēt, jo taču ir produkti, kuru sabrukšana ilgst ne vienu gadu simtu vien. Kā gan negribas tam ticēt! Gribas cerēt, ka, lūk, aiz pagrieziena ir mana laime. Cik daudz vēl ir šo pagriezienu?!

Un vispār, kas ir laime?^[1] Vajag ieskatīties skaidrojošajā vārdnīcā. Varbūt šis trūdēšanas process, precīzāk, pārvēršanās auglīgā augsnē, – arī ir laime?

Varbūt tam vajag piekrist, citādi, kaut kur aiz pēdējā pagrieziena to sapratīsi, un būs ļoti nepatīkami un ievainojoši, ka nepaspēju padzīvot kā laimīga. Visu laiku kaut kur skrēju, kaut ko meklēju. Jā-jā-jā… Kaut kā skumīgi atkal iznāk.

Tādas pārdomas bija manai Dvēselei, stāvot uz putekļainā Dzīves Ceļa. Sāpēja vecās brūces. Asiņoja jaunās. Smeldza sasitumi un skrambas. Iet tālāk nebija ne spēku, ne vēlmes.

Un atkal uzpeldēja mūžīgais jautājums: “Ko darīt?” Palikt šeit, atgriezties atpakaļ vai tomēr pamēģināt iet tālāk?

Atpakaļ? Es tur biju, un viss, kas tur ir, man ir labi zināms. Varbūt palikt šeit? Bet tās ir sāpes! Sāp un smeldz viss. Cik ilgi es vēl spēšu izturēt šīs sāpes?

Viņa lēni piecēlās un vilkās tālāk. Katrs solis prasīja lielas pūles. Tā vilkās Dvēsele, pavisam apmaldījusies, neatšķirot ne dienas, ne mēnešus, ne gadalaikus.

Viss ir vienādi un skumīgi. Palīdzību nav no kā gaidīt. Visas tuvās Dvēseles, ar kurām kopā sākām ceļu, ir izklīdušas. Kāda neizturot atgriezās atpakaļ. Kāda nogriezās no šī ceļa, atrodot savu…

Nu ko, Dvēsele, tā arī cietīsi un pinkšķēsi uz šī putekļainā ceļa?

Nē! Reiz Dvēsele aizklīda līdz skaistām Durvīm. Ko darīt: ieiet vai turpināt savu ceļu tālāk? Nu, kas tas ir? Dvēsele satrūkās. Viņa sajuta kaut ko jaunu, neparastu, daudzsološu.

Dvēsele pavēra durvis. Ļoti interesanta telpa pavērās viņas priekšā.

– Varbūt tas ir tas, ko es meklēju? – padomāja Dvēsele. – Kas gan te dzīvo šajā neparastajā telpā? Varbūt šeit ir atbildes uz jautājumiem, kuri nedod man miera?

Dvēsele ieklausījās. Nesajutusi briesmas, gāja tālāk.

– Ak, cik interesanti! Šeit ir tādas pašas Dvēseles.

Viņa pagāja vēl tālāk. Jā, viņas ir neparastas, domā un runā ne tā, kā tur, aiz Durvīm, ir pieņemts. Viņas atzīst citādus uzskatus un nenosoda, neuzspiež zīmi.

– Vai es varu palikt ar jums? – pajautāja Dvēsele.

– Tu gribi uzzināt, kas tu esi, – nopriecājās Dvēseles. – Mēs tev palīdzēsim atrast atbildi. Tu gribi uzzināt, ko darīt un kurp iet tālāk? Mums ir instruments, kurš tev palīdzēs. Gribi – iemācīsim. Meklē savu ceļu? Mūsu instruments tev palīdzēs.

– Gr-i-i-i-bu! – pilnā balsī iebļāvās Dvēsele. – Bet kā saucas jūsu instruments?

– Reinkarnacioloģija^[2]!

– Un kā saucas telpa, kur mēs pašlaik atrodamies?

– Reinkarnacioloģijas Institūts. Daudzas Dvēseles ir izgājušas cauri šai telpai un iemācījušās izmantot šo instrumentu. Viņu dzīves ir izmainījušās.

– Beidzot taču, – nopūtās Dvēsele ar atvieglojumu. – Beidzot taču es nonācu! Jā, tas ir pavisam jauna ceļa sākums. Esmu sapratusi, ka

LAIME – TAS IR CEĻŠ,

NEVIS MĒRĶIS!

Ļubova Kuzņecova,
Reinkarnacionikas Institūta
2. kursa Studenta

P.S. Jūs esat laimīgi? Vai vēl meklējumos? Dalieties komentāros!

Žurnāls “Reinkarnacioloģija”   Reinkarnacioloģijas Akadēmijas projekts. Mūsu uzdevums – ar piemēriem no dzīves pastāstīt, kā dvēseles pieredzes atmiņas, sakrātas iepriekšējās dzīvēs, var uzlabot pašreizējo dzīvi.

Pievienots 23.07.2014.

https://ru.journal.reincarnatiology.com/kak-najti-schaste-istoriya-moej-dushi/

Tulkots ar lapas administrācijas atļauju

Tulkoja Jānis Oppe

^[1] Skat. http://www.sanatkumara.lv/index.php/reinkarnaciologija/zurnals-reinkarnaciologija/11-dazadi/4102-gribi-but-laimigs (Tulk. piezīme)

^[2] Skat. http://www.sanatkumara.lv/index.php/reinkarnaciologija/zurnals-reinkarnaciologija/11-dazadi/4018-reinkarnaciologija-tavu-iespeju-telpa (Tulk. piezīme)